Vakarā es aizmigu raudādams, bet otrā rītā no asarām nebija ne miņas — es pamodos mierīgs un mundrs.
Arā spoži spīdēja saule, un jaunā diena ik mirkli solīja daudz ko neredzētu un nezināmu — pavasara dienas taču bagātas visdažādākiem piedzīvojumiem, ja cilvēkam ir tikai deviņi gadi.
Pieaugušie bija aizņemti katrs savā darbā, un mūsu mājas Helga izdzina ganīties trīs govis un rūsganu telīti. Agrā pavasarī lopi var ganīties tikai ganībās. Taču zāle vēl bija maza, un govis no abām mājām, par
lielu nepatiku saviem saimniekiem, visu laiku ganījās kopā vienā barā. Ko lai dara, lopi jau neprata nolasīt cilvēku domas. Tie nenaidojās. Varbūt tāpēc arī cilvēki tos sauc par muļķa lopiņiem.
Vispirms man uzdod iztīrīt un apkopt kūti. Grīda tajā izklāta ar ba- zalta plāksnēm, tā ir slidena un nelīdzena. Šīs pašas lielās plāksnes, stāvus saslietas, veido arī šķērssienas starp lopu stāvvietām. Tīrīt kūti ir ļoti garlaicīgi, bet kopā ar meiteni šis darbs sokas jautrāk.
— Kūti tīrāt? Tā, tā, — saka vecais Helgi. — Nu, vārdamāsa, vai tev puišelis patīk? — viņš jautā Helgai.
— Labs puisēns, — Helga atbild.
— Protams, labs, kālab gan ne? … Es redzu, jums šeit ir lāpsta, tās tagad modē. Kad es biju puika, lāpstas mums pat sapnī nerādījās, bet kūti taču vajadzēja tīrīt. Tā, redz, mani mīļie.
— Kā, vectētiņ, tev nebija lāpstas? — izbrīnījusies jautā Helga.
— Protams, ne, mēs par tām pat nebijām dzirdējuši. Kūti mēs tīrījām ar govju lāpstiņām. Tā, redz.
Pēc tam vecais vīrs pievēršas man:
— Nu, vīriņ, bet vai tev mūsu meitenīte patīk?
— Ļoti patīk, — es atbildu.
— Jā, tā jau tas, protams, ir. Meitēns mums diezgan jauks. Bet ko tu teiksi par viņas vectētiņu? Tev, protams, no viņa pamatīgi bail, nu, atzīsties!
— Nē, nav bail, — es atbildu.
— Hm! Tad tu domā, ka mēs ar tevi būsim draugi?
— Laikam.
— Noteikti, ar laiku. Un, ja tu man kādu reizi, nu kaut vai šodien, . sasmalcināsi šņaucamo tabaku, es tevi arī neaizmirsīšu: iedošu tev savus seglus, kad tu gribēsi apciemot savu māmiņu. Katrā ziņā iedošu. Tā, redz. Bet tabaku vajag sasmalcināt smalku smalku un tabakmaku piebāzt pilnu pilnu, draudziņ. Ko tu uz to teiksi? … Kā — tu gribi to izdarīt tūlīt? Nu, neiebilstu, man palicis tikai viens nieka šņauciens.
Un es dodos kopā ar veco Helgi uz māju. Viņš iedod man griežamo un dēlīti, pēc tam nogriež garu gabalu presētas tabakas, liek to uz dēlīša un rāda, cik smalki tabaka jāsagriež.
— Tā, redz, manu puisēn. Bet tagad griez tu un labi veikli. Tā, redz. Strādā, kamēr sāk sviedri līt, tikai skaties, lai tie neiepil tabakā. Ja tu man
sabojāsi tabaku, es tevi nosūdzēšu sis- lumanam[2]. Viņš, draudziņ, ir mans dēls un pamatīgi prot griezt tabaku. Agrāk viņš bieži to man smalcināja. Un tu arī dienās kļūsi sislumans, jo tu taču tagad dari to pašu darbu. Tā, redz.
Es apsēžos uz gultas, nolieku dēlīti uz lādes un nenoguris ņemos smalcināt tabaku. Ārā spoži spīd saule, tās stari glāsta un silda valgano zemi.
— Ko es redzu, Helgi? Atkal tavs nolādētais slinkums? Esi norīkojis puisēnu pie tabakas griešanas?
Pie mums bēniņos ieskatījās vecenīte.
— Jā, jā, lai nu viņš mazliet pastrādā, tas viņam nāks tikai par labu. Es iedošu seglus, ja viņam kādreiz atļaus apciemot māti.
— Bet vai tu esi pārliecināts, Helgi, ka Solveigai neatrastos priekš viņa kāds svarīgāks darbs? Sargies no šitā veča, Hjalti, viņš ir neiedomājams sliņķis un grib, lai citi strādātu viņa vietā, lai pašam nebūtu viss jādara.
— Nu, nu, Gudruna, nemaitā puisēnu. Mēs ar viņu esam draugi, viņš pats man to teica. Tā, redz.
Un es turpinu smalcināt tabaku. Sākumā viss iet labi, kā vajag. Pie sienas vecīšu istabā vienmuļi tikšķ pulkstenis, un tā rādītāji naski skrien pa apli. Taču pamazām rādītāju kustība kļūst arvien lēnāka. No vienmuļās augšup un lejup kustības rokas nogurst, plecos sāk sāpēt, bet nazis vairs nekustas tik vienmērīgi kā sākumā. Man ļoti gribas darīt kaut ko citu. Piemēram, iet ārā un parotaļāties ar meiteni vai arī paskatīties uz otru
māju, iepazīties ar tas iemītniekiem un parunāties ar zēniem, kurus es tur redzēju.
Bet rādītāji kustas aizvien lēnāk un lēnāk, minūtes velkas garas kā vesela mūžība, un, jo vairāk tabakas es sasmalcinu, jo nesagrieztais gabals kļūst lielāks, tā man liekas. Acīm redzot, to vispār nebūs iespējams kādreiz sagriezt. Ja jau tā, tad vislabāk domāt par kaut ko citu — par māmiņu, par Douru. Taču, tiklīdz es iedomājos viņas, griežamais nezin kāpēc pavisam apstājas, kaut arī tas neprot domāt.
Tad bēniņos uzkāpj Solveiga, pati mājas saimniece.
— Vai tad tu esi šeit? — viņa jautā.
Uz šo jautājumu es neatbildu — vai tad viņa pati neredz, ka es tiešām esmu šeit un nevis kaut kur citur?
— Vai šo te tev Helgi lika? — viņa turpina.
— Jā, — es klusām atbildu. Kas to lai zina, ja nu viņa pēkšņi iedo- māj as, ka es pats šņaucu tabaku.
— Es domāju, ka būtu labāk, ja tu, draudziņ, kopā ar Helgu iztīrītu kūti, — Solveiga saka, un viņas balsī es saklausu sapīkumu.
— Kūts jau ir iztīrīta, •— es atbildu.
— Lūk, kā! Nu tad tev vajadzēja pajautāt vīriešiem, vai tu nevari viņiem kaut ko palīdzēt. Seit visiem ir jāstrādā.
— Tātad vairāk nevajag griezt tabaku? — es jautāju, cerēdams, ka viņa teiks «jā».
Taču viņa nesaka «jā», tieši otrādi, viņa man pavēl turpināt darbu:
— Nē, dari vien to, ko Helgi tev lika. Viņš taču, acīm redzot, uzskata, ka var šeit izrīkot visu un visus.
To teikdama, viņa aiziet. Es turpinu smalcināt tabaku, bet laiks ir it kā apstājies. Tad no savas istabas iznāk vecenīte.
— Ko tev Solveiga teica? — viņa uzrunā mani.
— Viņa tikai gribēja uzzināt, kas licis man griezt tabaku.
— Labi, mazais. Dod, labāk es pabeigšu šo darbu tavā vietā. Izskrej ārā, mans mīļais. Tur pie ganībām stāv ķēve Jerpa ar mazu kumeliņu. Tas šonakt piedzimis. Helga jau aizskrēja viņu apskatīt. Tev taču arī gribas?
— Bet Helgi lika man smalcināt tabaku, — es iebilstu.
— Es viņam pateikšu, bet tabakas smalcināšanu pabeigšu pati. Oho, kāds tu dūšīgs, jau beidz! Nu, dod šurpu, pārējo sagriezīšu es.
Viņa man maigi papliķē pa vaigu, un es sajūtu siltumu un maigumu, kas it kā izstaro no šīs labās sievietes. Man gribas mesties ap kaklu un pilnīgi uzticēties viņai, jo jūtos tik Vientuļš šajā svešajā mājā! Taču to izdarīt ir pāri maniem spēkiem. Es neuzdrošinos pat pateikties un tikai klusēdams skatos uz viņu ar asaru pilnām acīm. Vecenīte lēnīgi smaida un papliķē man pa muguru. Varbūt viņa domā, ka es raudu aiz pateicībai, ka viņa atbrīvojusi mani no garlaicīgā darba? Ja tā, tad viņa kļūdās. Manas asaras izsaka daudz ko vairāk.
Pusdienojot Solveiga jautā saimniekam, kādu darbu viņš paredzējis dienas otrajā pusē.
— To pašu, ko sāku no rīta, — Jouhans atbild, sparīgi plēsdams gabalos kaltētu mencas galvu. — Mēs ar Palli savedam kārtībā sienaugšu. Domāju, ka noņemsimies tur līdz vakaram.
— Nezinu, — Solveiga iebilst. — Tā, protams, nav mana darīšana, bet man liekas, būtu laiks iznest no aitu kūts mēslus uz lauka un izkaltēt, kā nākas.[3] Vajadzētu izmantot labo laiku. Ne jau ilgi tas pieturēsies labs.
— Jā, jā, tā tas, protams, ir, — Jouhans saka, skatīdamies pa logu.
— Mums jau arī palīgs ir radies, — smaidot piezīmē Solveiga un paskatās uz manu pusi.
Pēc pusdienas mēs ķeramies pie kūtsmēsliem. Palli tos sagriež četrstūrainos gabalos, bet es šos gabalus nesu laukā no aitu kūts, un Jouhans tos iekrauj ķerrā, aizved uz lauka un sagāž kaudzē. Šeit vecais Helgi un mazā Helga ņem četrstūrainos kūtsmēslu gabalus, sagriež tos ar griežamo plānās plāksnītēs un izklāj uz lauka. Pēc dažām dienām, bet varbūt jau nākamajā dienā plāksnītes jau tā izkaltušas, ka tās pa pāriem saslien uz šķautnes un vēl pakaltē. Vēl pēc kāda laika tās sakrauj strēķos, bet pēc tam ved uz mājām un noliek piebūvē. To es jau sen zinu.
Iznest mēslus no aitu kūts nav viegls darbs. Kamēr Palli griež četrstūrainos gabalus aizgaldos, kas tuvāk pie durvīm, es vēl tieku galā, bet, jo dziļāk viņš aiziet aitu kūtī, jo grūtāk iznest kūtsmēslus pie durvīm. Lai turētos līdzi, man jāskrien turp un atpakaļ. Katrs četrstūrainais kūtsmēslu gabals ir ļoti smags; lai to paceltu, man jāsasprindzina visi spēki, bet pēc tam grīļojoties jāsteidzas uz āru. Sviedri plūst aumaļām, veļa pielīp pie miesas, bet rokas līdz pat elkoņiem pārklājas ar biezu kārtu melnu aitumēslu. Mēsli klāj arī manu apģērbu no krūtīm līdz pat ceļiem. Pamazām es viss kļūstu līdzīgs mēslu pikai. Stipra, kodīga smaka sitas man degunā, es nekā cita neredzu kā tikai mūžīgos mēslus, ne par ko citu es nespēju domāt kā vienīgi par nolādētajiem mēsliem. Es cenšos neatpalikt no Palli un laikus iznest ārā gabalus, ko viņš jau sagriezis. Taču, lai kā es steidzos, man tas neizdodas. Es atpalieku. Mēslu gabali cits pēc cita krājas aizgaldos.
— Tu, puišel, pasteidzies, man ķerra jau tukša, — Jouhans steidzina, pabāzis galvu pa kūts durvīm.
Palli pārtrauc darbu, lai atpūstos. Viņš apsēžas uz aizgalda sētiņas, atbalstīdamies ar kājām pret ārsienu, un ar pirkstiem bungo pa lāpstas kātu. Pēc tam klusēdams pieceļas, paceļ uz lāpstas vienu gabalu un iznes to ārā. Tad otru, trešo, ceturto… Kad Jouhans aizved pilno ķerru, Palli man saka:
— Nezin vai tas tev būs pa spēkam, nabadziņ. Deviņus gadus vecam bērnam šis taču ir elles darbs!
Un Palli arvien vēl nes ārā kūtsmēslus, pie sevis rūkdams:
— Nav ko teikt, labs «bērnu darbiņš»! Te jau pat liels cilvēks var garu izlaist, stiepdams no rīta līdz vakaram tādu smagumu, kur nu vēl bērns. Viņi vienmēr tā: izspiež no cilvēka pēdējo sulu, bet atmaksā tikai ar ļaunu nepateicību. Veca patiesība! Būtu pamēģinājusi pati vecene pastaipīt. Ha-ha-ha! Būtu interesanti redzēt, kā viņa izpurina savas kuplas miesas. Nekas, pie gadījuma es viņai klāšu visu vaļā.
Es neatbildu, bet izjūtu pret Palli simpātijas un strādāju, cik jaudas. Nē, es nu gan nepadošos, lai tas man maksā vai dzīvību. Un esmu jau pārliecināts, ka darbs man tiešām maksās dzīvību. Bet kam tad te par to ir bēda?
Mums jāiztīra trīs aitu kūtis, bet līdz tam laikam, kad Solveiga atnes mums kafiju, esam tikuši līdz pusei ar pirmo. Esmu tā noguris, ka jau līgojos. Rokas un kājas atsakās klausīt, galva ir galīgi apdullusi. Man nemaz negribas kafiju, bet, protams, jādzer, lai neviens nepamanītu manu nogurumu.
Mēs sasēžamies apkārt Solveigai, netālu no aitu kūts. Viņa lej mums krūzītēs melnu kafiju, un mēs dzeram, cukuru piekožot.
— Nu, kā veicas? — Solveiga jautā. — Kā strādā mūsu zēniņš?
— Nekas, kaut kā jau palīdz, — Jouhans smaidīdams atbild, visā garumā izlaidies uz zemes.
— Vai tu netiec līdzi? — Solveiga jautā, pagriezusies pret mani.
— Nē, — es klusām atbildu un jūtu, ka asaras sakāpj kaklā.
— Še tev nu bija! Ja tu zinātu, cik dūšīgi strādāja Steine, tas puisis, kurš pie mums dzīvoja aizpērn! Visiem cilvēkiem jāstrādā un jāstrādā cītīgi, ja viņi grib būt īsti cilvēki. Nu, vai tad tāpēc jāraud, mazuli?
Vai tad es raudu? Es taču nemaz negribu raudāt.
— Iznest kūtsmēslus nav viegls darbs, — saka vecais Helgi. — Tas laikam ir pats grūtākais darbs, mēžot aitu kūtis, — viņš piebilst, šņaukdams tabaku un glaudīdams bārdu.
— Es nevaru atcerēties, ka šis darbs būtu uzskatīts par grūtu, kad mēs augām, — Solveiga iebilst un savāc tukšās krūzes, ar kurām tikko dzērām kafiju.
Iestājas klusums. Palli skatās kaut kur tālumā, viņš laikam saņem drosmi, lai pateiktu Solveigai visu to, ko gribēja piemērotā brīdī sacīt. Taču nē! Viņš, acīm redzot, tomēr nolēmis mazliet nogaidīt. Vismaz tagad viņš muti vaļā never. Ja Solveiga kaut ko saka, tad nezin vai kāds uzdrošināsies viņai iebilst vai kaut vārdu piemetināt. Es jūtu, ka labāk būt ar viņu pa draugam.
Drīz skraidīšana atsākas. Es daru savu darbu, Palli — savu. Mēs abi klusējam. Kūtsmēslu gabali atkal sāk uzkrāties aizgaldos, un es saprotu, ka tos visus aiznest es nespēšu. Es šaudos turp un atpakaļ kā traks, it kā galvā man būtu kaut kas samežģījies. Un tā tas arī ir: acu priekšā man viena migla, un šajā miglā kā melni, šausmīgi briesmoņi peld četrstūrainie kūtsmēslu gabali.
Beidzot man laimējās, nejaušs gadījums deva man iespēju mazliet atvilkt elpu.
Bija notikusi nelaime, liela nelaime!
Rudās ķēves kumeļš, kuru es no rīta kopā ar mazo Helgu apskatīju, bija gājis bojā. Kumeliņš bija noslīcis staignajā purvā kūdras bedrē netālu no mājas, un pašlaik ķēve stāv pie šīs bedres un nespēj atdot savam mazulim dzīvību. Varbūt viņa raud.
Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Šīs nelaimes dēļ mēs varam atpūsties un uz brītiņu aizmirst kūtsmēslus. Palli nomet lāpstu: viņam jāizvelk kumeļš no bedres.
Kumeļš ir rūsgans. Tas droši vien būtu izaudzis par labu zirgu. Man ar Helgu liek aizvest zirgus pie upītes ieplakā, ko sauc par Breidihvamūru. Mums nav nekas pretī. Ķēve Jorpa jāvelk ar varu, viņa negrib pamest savu kumeliņu. Pat beigts viņš tai liekas ļoti skaists. Skatīdamās uz ķēvi, raud arī Helga. Ieplakā es turu ķēvi aiz iemauktiem. Viņa skaļi un nevaldāmi zviedz, un man no viņas mazliet bail. Ja nu pēkšņi viņa man iesper vai iekož?
Helga drīz vien nomierinās un tagad vairs tikai šņukst. Beidzot mums atļauj ķēvi palaist vaļā.
Palli un Jouhans jau ir nodīrājuši kumeļam ādu, bet pašu kumeļu norakuši zemē. Priecādamās par atgūto brīvību, Jorpa tūlīt steidzas uz kūdras bedri. Visi zirgi metas viņai līdz, un kā paši pēdējie skrienam mēs ar Helgu. Jorpa skraida apkārt bedrei, brīdi pa brīdim iegrūž purnu netīrajā ūdenī un rūpīga aposta vietu, kur bija gulējis kumeļš. Bet kumeļš nozudis. Cilvēki ir vainīgi viņas lielajā nelaimē, cilvēki viņai nozaguši mazuli. Ķēve paceļ galvu, neprātīgām acīm skatās visapkārt, iezviedzas, palec dažus lēcienus sānis, grūž purnu pie ciņa, noplūc zāli, tad apstājas un atkal skrien pie bedres. Nabaga Jorpa, lielas ir viņas bēdas!
Tuvojas vakars, saule noslīdējusi aiz kalniem, darbs pabeigts, un es viens pats stāvu pagalmā. Gaiss liekas sastindzis, un visapkārt tāds klusums, ka labi var sadzirdēt upītes guldzēšanu tajā vietā, kur tā laužas cauri iežmaugai. Šodien mēs iztīrījām pusotras aitu kūts, un tomēr es vēl varu pakustēties. Tiesa, esmu šausmīgi noguris, bet tas nekas, gan jau nogurums pāries. Pie kaimiņu mājas es redzu divus zēnus, kas trijatā ar māsu Sigu spēlē sunīšus. Ar šiem zēniem es vēl neesmu iepazinies. Un kāda gan man daļa gar viņiem? Taisnība, gribētos ar viņiem sadraudzēties. Taču viņi izliekas, it kā mani nemaz neredzētu.
Pretī mūsu mājas āra durvīm uzmesti zemes vaļņi, tiem pārlikta kārts, bet uz tās izklāta bojā gājušā kumeļa āda. Un pēkšņi man liekas, ka es redzu savā priekšā parādību. Ada nav vairs āda. Pēkšņi tā ir rūsgans zirgs ar krēpēm, asti, kājām — īsts, labs zirgs. Tas stāv nepacietīgs un gaida mani. Vai tad var atturēties no šāda kārdinājuma?
Uzlēcu zirgam mugurā un auļiem vien dodos pasaulē.
Uz rītiem no mūsu sētas atrodas klēts. Un, kad es strauji traucos tikai uz priekšu, uz priekšu vien, cirzdams piešus ādā, kas kūļājas man gar kājām, gar klēts stūri iznāk vecais Helgi un mazā Helga. Es, protams, izliekos, ka viņus neredzu, un gribu pajāt garām.
— Oho, kāds tev varens auļotājs, manu puisēn! — vecais Helgi apbrīno. — Nu-nu, tikai skaties, ka viņš tevi nenomet zemē.
Es izliekos, ka nekā nedzirdu. Patiesību sakot, man ne visai patīk, ka tieku tā apskatīts. Neesmu arī pārliecināts, vai kāds pieaugušais prastu šādu zirgu pietiekami novērtēt. Un man ap sirdi kļūst tūlīt vieglāk, kad vecā Helgi bārda pagriežas uz mājas pusi un drīz vien nozūd durvīs. Bet meitene paliek, viņa stāv turpat u:n noskatās, cik es lieliski auļoju. Tas vairs nav tik ļauni. Es cenšos turēties zirgā kā īsts kavalērists, jo Helga, taisnību sakot, man ļoti patīk. Viņa ir simpātiska, it sevišķi, ja ir nomazgājusies un sakārtojusi matus. Gaišās bizes labi pieskaņojas rūtainajai kleitai, kas viņai mugurā. Un es cenšos izskatīties viņas zilajās acīs kā īsts varonis. Lai paskatās, kā mans auļotājs iemauktu dzelžiem mutē traucas uz priekšu, tā ka es tikko spēju noturēties seglos. Taču šajā brīdī Helga nostājas man ceļā.
— Hjalti, ļauj man mazliet pajāt, — viņa lūdz. — Ļauj, lūdzu, labo Hjalti! Tikai īsu brītiņu.
Es, protams, viņai atļaušu pajāt, ja viņa pratīs apturēt zirgu. Bet atbildēt es tomēr kavējos. Ceļš nav nekāds labais, un Rudais mani seglos neiedomājami svaida.
Nē, kamēr nebūsim uz līdzenāka ceļa, sieviete nevarēs zirgā noturēties.
— Hjalti mīļais, nu ļauj man pajāt! Hjalti labiņais, ļauj!
Es nokāpju zemē.
— Tikai īsu brītiņu, — es saku, — un esi uzmanīga, zirgs ir varen straujš.
Helga ierāpjas seglos.
— Nerausti pavadu, — es meiteni pamācu. — Un turies seglos taisnāk.
— Nav tava darīšana, — Helga atbild. — Tev te nav nekāda teikšana. Nū, n-nū!
Un meitene piecērt zirgam piešus.
Es domāju, ka tā nevajadzēja darīt, jo zirgs jau tā ir pārāk straujš. Es mēģinu Helgu atturēt, bet viņa aizmirsusi visu, aizmirsusi, cik sirsnīgi man izlūdzās atļauju. Esmu ļoti apvainojies, pie tam man jājāj tālāk, un es Helgai pieprasu, lai viņa tūlīt pat izkāpj no segliem.
Bet Helga par to negrib ne dzirdēt.
— Klusē! — viņa atcērt. — Tu jau arī ilgi jāji.
— Nē, Helgiņ, — es saku, cik iespējams, laipni, — es tev atļāvu tikai mazliet. Tagad ir mana kārta.
— Iedomājies, — viņa atbild, — man esot vajadzīga tava atļauja! Āda nav tava. Nū, nū-u! Āda pieder tētim. Arī kārts ir tētes. Tāpat žogs. Varu jāt, cik man patīk. Nū, nū-ū, nū!
Helga lēkā un lēkā, un man, skatoties uz viņu, kļūst nepanesami garlaicīgi. Man taču jājāj tālāk. Ar labu viņa neklausa, būs jāpiedraud.
— Nometīšu tevi zemē, ja mani nelaidīsi.
— Pamēģini tikai, tu nejaukais puika! — Helga kliedz. Un viņas acīs iedzirkstas dusmu uguntiņas. — Pamēģini tikai tu, lupatlasi. Pamēģini! f
Man krūtīs kaut kas sagriežas. Bet, kas tieši, — nezinu, un nav arī laika par to domāt. Pielecu meitenei klāt un, sagrābis viņu aiz kājas, no visa spēka pagrūžu uz augšu. Helga nelabi iebļaujas un tajā pašā mirklī pazūd. Pazūd arī zirgs, un otrā pusē zemes valnim uz dārza mitrās zemes nokritusi guļ meitene, starp kājām viņai āda, un virsū uzvēlusies kārts. Helga gan tūlīt pielec kājās un, nesavaldīgi raudādama, apber mani ar visiem iespējamiem lāstiem. Helga pašlaik nemaz neizskatās pievilcīga — seja, mati un kleita vienos dubļos. Raudādama viņa skrien uz mājām. Sagaidāmas lielas nepatikšanas.
Ar grūtībām novietoju kārti vecā vietā, tai pāri pārstiepju ādu, lai
viss būtu kārtībā. Tagad mans zirgs nav vairs zirgs, bet tikai beigtā kumeļa āda. Stāvu tai blakus un nezinu, ko darīt. Domās piesaucu gan māmiņu, gan visuvareno dievu, bet neviens no viņiem mani, protams, nedzird, jo abi no šejienes ir tik tālu . ..
Mani sauc. Durvīs stāv Solveiga. Neslēpšu — esmu ļoti ļoti nobijies. No sāniem skatos uz mājas saimnieci, bet nekā nevaru saprast, vai viņa dusmojas vai ne. Acīm redzot, ne pārāk, kaut arī seja viņai nopietna. Es sekoju Solveigai. Ieejam virtuvē, kur visi jau beidz ēst vakariņas. No virtuves ved akmens pakāpieni uz pagrabu. Solveiga man norāda uz kāpnītēm. Es paklausu un dodos lejā. Pēc tam sākas tiesa. Sirds man parasti pukst klusām un mierīgi, bet tagad klauvē tik skaļi, ka Solveigai, ja viņa nav kurla, būtu jāsadzird. Viņa, sev par laimi, pret citu siržu klauvējieniem ir pakurla, jo nepievērš tiem ne mazāko uzmanību.
Es viņai saku, ka neesmu vainīgs. Un arī pats esmu par to pārliecināts. Es taču negribēju Helgai nekā ļauna nodarīt.
— Nemelo, zēn. Es redzēju, kā Helga bija nosmērējusies, un ar to man pietiek, — mierīgi, bet nelokāmi saka Solveiga, stingri saņēmusi mani aiz rokas.
Smaids, kas parasti plaiksnās viņas apaļīgajā sejā, tagad nozudis, ap lūpām ievilkušās skarbas rievas, un acis raugās nikni un stingri.
— Man ļoti žēl, ka tu izrādījies tik slikts zēns, mazo Hjalti. Ja es būtu tava māte, es tev pavēlētu novilkt bikses un pacienātu, lūk, ar šo te. — Viņa rāda uz bērza žagaru slotu, ar ko slauka pagrabu. — Bet, tā kā tu esi tikko atbraucis un es negribētu ar tevi apieties pārāk nežēlīgi, pietiks, lūk, ar šo.
Un viņa man iesit ar roku pa vaigu.
Patiesību sakot, es nebūt neesmu varonis. Solveigas sitiens nav sevišķi spēcīgs un lielas sāpes man nenodara, tomēr es tūlīt laižu vaļā brēcienu, ka ausis krīt ciet. Pirmkārt, esmu nobijies un, otrkārt, izjūtu savu bezspēcību. Esmu uz saimnieci bezgala nikns, bet viss, ko varu darīt, ir raudāt un brēkt, cik spēka.
Sākumā Solveiga tam nepievērš uzmanību, pēc tam sagrābj mani aiz rokas un velk pie galda.
— Nu, ēd, — viņa saka, norādīdama uz sagatavotajām vakariņām. — Nu, ēd taču! Negribi?
Es tiešām negribu ēst. Man nav ēstgribas.
— Labi, Hjalti, labi, mazais, — un viņas balss jau skan maigāk, un sejā atkal parādās smaids. — Ēd, Hjalti, ēd. Un notikušo aizmirsīsim. Tikai apsolies turpmāk labi uzvesties. Bet tagad ēd, mījais, tev taču jāaug lielam. Tu šodien daudz un cītīgi strādāji. Apēd taču savu biezputru.
Es nekā neatbildu un tikai raudu. Redzēdama, ka nevar mani nomierināt, Solveiga saņem mani aiz pleca un stumj uz bēniņu kāpnēm, un, viegli pieturēdama, izvada mani cauri visai mājai līdz pat gultai.
— Nu, mazuli, ja jau tu esi tik ļoti sarūgtināts, tad liecies gulēt, — viņa saka.
Viņai tas nav jāatkārto, jo es tūlīt apsēžos uz gultas malas un, joprojām raudādams, velku nost drēbes. Pēc tam iemetos gultā.
Palli jau guļ, vecie laikam savā istabā arī guļ. Es pūlos no visa spēka, lai neviens nedzirdētu manas elsas. Patiesībā, es jau arī vairs neraudu, tikai paretam iešņukstos. Esmu pārāk noskaities, lai raudātu. Dusmojos uz visiem, pat uz māmiņu tāpēc, ka viņa mani pametusi. Tomēr klusībā viņu piesaucu un lūdzu, lai ņem mani pie sevis. «Ai māmulīt, atnāc un paņem mani līdz!» es atkārtoju vienā laidā. Es dusmojos arī uz dievu. Viņam taču bija jāzina, ka neesmu nemaz vainīgs, ka negribēju Helgai darīt pāri! Nesaprotu, kāpēc dievs nekad neuzklausa manas karstās lūgšanas. Ļoti dusmīgs esmu uz Solveigu. Viņai es nekad nepiedošu, jo viņa mani piekāva. Es viņu neieredzu un kādreiz par visu atriebšos, bet pagaidām apzinos savu bezspēcību un, kaut gan vēl esmu nikns, pēkšņi atkal griežos pie dieva. Sī ir ļoti smieklīga lūgšana, pavisam bezdievīga lūgšana, jo vēl arvien manī verd neprātīgas dusmas.
— Žēlīgo dieviņ, izdari tā, lai Solveiga nobeigtos. Padari mani tik spēcīgu, lai es varētu viņu piekaut, saspiest un spārdīt ar kājām. Padari mani par tik ievērojamu cilvēku, lai viņa nokaunētos, ka mani piekāvusi. Lai viņa, dieviņ, dzīvo, tikai lai izlūdzas man piedošanu.
Tā es lūdzos, ja to var nosaukt par lūgšanu. Drīz man pietrūkst spēka pat lūgšanai, un es atkal sāku šņukstēt. Niknumu nomaina bezcerība un žēlums pašam pret sevi,
— Ai māmulīt, — es šņukstu un pēkšņi jūtu, ka mīksta roka noglauda man galvu, un dzirdu brīnišķīgu, maigu balsi:
— Hjalti, kas tev kaiš, maziņais? Nabaga bārenīt! Guli nu, guli!
Es atveru saraudātās acis. Vai tiešām māmiņa atnākusi? Nē, tā nav
mamiņa, tā ir veca Gudruna. Viņa stāv pie manas gultas baltā naktskreklā un garos, melnos brunčos.
— Ak tu nabaga bārenīt! — viņa saka, maigi glāstīdama manus matus. Pēc tam iebāž roku kabatā, izvelk lielu, sarkanu ledeni un pasniedz to man. — Mēģini aizmigt, — viņa vēl saka un aiziet uz savu istabu.
Pat viņas soļi izdveš mieru un lēnību.
Gudruna izstaro ap sevi tik daudz labsirdības un siltuma, tik daudz miera, ka mokas manās krūtīs norimst, skumjas un vientulība izgaist. Es sūkāju ledeni, un pamazām mans satraukums noplok. Aizveru acis. Tagad vislabākais ir aizmigt.
— Vai tu jau esi aizmidzis, mazuli? — izdzirdu balsi pie savas gultas. Atkal atveru acis. Blakus manai gultai stāv Solveiga. Vienā rokā viņa
tur mazu šķīvīti, bet otrā — glāzi piena.
— Man ļoti žēl, ka tu aizgāji gulēt nepaēdis. Tu droši vien esi ļoti izsalcis? Apēd šo sviestmaizi un izdzer pienu, draudziņ.
Es pieceļos, no mana lepnuma nav palicis ne miņas, dusmas arī pārgājušas, un no skumjām nav ne vēsts. Sāku ēst.
Kamēr ēdu, Solveiga stāv man blakus. Maizi viņa apsmērējusi ar sviestu un gaļas pastēti, tā ir ļoti garšīga. Paēdis es viņai pateicos, bet viņa vieglītēm papliķē man vaigu. Šajā mirklī Solveiga ierauga manu sarkano ledeni, un tūlīt viņas seja pārvēršas. Solveiga jautā:
— Kas tev to iedeva?
Es izstāstu visu, kā bija.
— Ak tad šitā, — ar pēkšņu saltumu caur zobiem izspiež Solveiga un iet projām. — Ar labu nakti, mazais, — viņa vēl nosaka, aizverot aiz sevis bēniņu lūkas vāku.
Tas viss notika tajā gadalaikā, kad nakts ir gandrīz tikpat gaiša kā diena.[4] bet šī nakts gaisma ir tāda savāda un spocīga.
No Palli gultas dzirdama stipra krākšana, bet ārā valda pavasara mijkrēslis. Uz mājas jumta nenoguris svilpo strazds, varbūt tas dziedās visu nakti.
Asaras man nožuvušas. Es noskaitu pie sevis «Mūsu tēvs» un lūdzu dievu sargāt māmiņu.
— Un Douru arī, — vēl piemetinu.
Pēc tam aizmiegu.