Pagājis neilgs laiks, esmu jau te apradis un jūtos daudz labāk. Un tomēr ilgas pēc māmiņas brīžiem ir gluži neizturamas.
Toties es katru jaunu dienu aizvien labāk iepazīstu ļaudis, ar ko diendienā esmu kopā, aizvien vairāk iepazīstu katra šā cilvēka raksturu.
Vecais Helgi ir vienkāršs, ļoti jautrs un dzīvespriecīgs. Viņš vienmēr pasaka kādu joku. Ar viņu ir viegli un patīkami. Viņa sieva Gudruna ir mierīga, piemīlīga un laipna. Viņa runā maz, bet, ja kaut ko saka, neviens viņai nerunā pretī. Pat Solveigai jāpiekrīt viņas domām.
Ar Palli kaut kas nav kārtībā. Viņu es nekādi nevaru izprast. Cilvēkos viņš ir ļoti kluss, bet, kad paliekam divatā, viņš runā vienā runāšanā. Diemžēl pasaulē ne viss iekārtots tā, kā viņš būtu gribējis, vienīgi ar savu īpašumu viņš ir mierā. Tā, piemēram, viņam ir zirgs — bērs rikšotājs. Jau pašās pirmajās dienās, kad es te ierados, Palli man pastāstīja daudz atgadījumu par savu zirgu, vārdā Skjone. Tas esot sevišķs radījums. Skjone esot gudrāks par dažu labu cilvēku un auļojot ātrāk par kuru katru zirgu visā apgabalā. Rikšojot Skjone apbrīnojami viegli, vieglāk nemaz neesot iespējams. Jā, tas esot brīnišķīgs zirgs!
— Bet nabaga Skjonem jācieš par to, ka viņa saimnieks ir nožēlojams nabags, trūcīgs kalps, kurš nav pelnījis, lai viņam būtu labs zirgs, — Palli apgalvo.
Tāpēc Skjonem dzīve nav tāda, kādu viņš būtu pelnījis, tāpēc viņam jāpārtiek no pelavām, turpretī bagāto zemnieku rikšotāji ēdot lielisku sienu. Tas nav joks, un man liekas, ka, stāstot par savu zirgu, Palli acīs sāriešas asaras.
— Ja tu būtu bagāts zemnieks, — es jautāju, — vai tu dotu savam Skjonem sienu?
— Kas tas par jautājumu! — Palli atbild, tad viņš iegrimst domās un turpina: — Kāda nozīme par to runāt, es taču nekad nebūšu bagāts zemnieks.
Palli īpašumā esot arī vairākas aitas. Tās neesot parastas aitas. Bet arī viņām tāds pats liktenis kā Skjonem; aitas netiekot tik rūpīgi koptas, kā vajadzētu, arī viņām jāciešot, jo tās piederot kalpam.
Gadījies, ka Palli vajadzējis pirkt aitām barību citur. Tas, lūk, nozīmējot visu mūžu būt trūcīgam strādniekam. Strādāt vaiga sviedros un par to saņemt tikai sūru nepateicību — tāds esot kalpa liktenis. Un tomēr mūžīgi tā nebūšot! Palli Jounsonu gaidot labākas dienas!
— Ko tad tu esi nodomājis darīt, ja netaisies kļūt par zemnieku? — es viņam jautāju.
Uz šo jautājumu Palli jau sen izdomājis atbildi. Viņš taisoties uz dienvidiem. Uz dienvidiem, pie jūras. Tur par darbu maksājot labāk un uz strādnieka cilvēku neskatoties no augšas, kā tas esot šeit. Nu, tad jau arī es braukšu uz to pusi, tiklīdz būšu pieaudzis.
Starp Palli un mājas saimnieku Jouhanu ir milzīga atšķirība. Vispirms, protams, tajā ziņā, ka Jouhanam, nevis Palli, pieder māja. Otrkārt, Palli runājas ar mani, bet Jouhans nerunā. Viņš parasti vairāk klusē, bet, ja es palieku ar saimnieku divatā, viņš izturas, kā ūdeni mutē ieņēmis. Ja es nezinātu, ka Jouhanam tāds raksturs, varētu domāt, ka viņam parasti nav labs garastāvoklis. Bet nelabs garastāvoklis viņam nepavisam nav bieži. Klusē viņš ari tikai tāpēc, ka nav ko runāt. Visu, kas vajadzīgs, viņa vietā pasaka Solveiga. Un ne tikai Jouhana vietā, bet arī viņu abu vietā. Kad Solveigai ir labs garastāvoklis, un parasti viņai tāds ir, viņa runā ļoti daudz un pie tam smaida. Ja turpretī Solveigai nav laba oma, tad runāt viņa runā daudz, bet nesmaida. Sliktā garastāvoklī viņa ir nikna kā velns un var izlamāt kuru katru, vienīgi to viņa neatļauj as ar savu vīramāti Gudrunu. Vīramāti Solveiga nekad nelamā un varbūt tāpēc runā ar viņu ļoti maz.
Ja Palli ir tuvumā un var viņu sadzirdēt, Solveiga ar vislielāko gandarījumu nenoguruši skandina vienu un to pašu: cik tagad dārgi esot turēt kalpus, cik prasīgi tie kļuvuši un jābrīnoties, ka Islandē varot vēl kāda saimniecība pastāvēt. Ļoti ļoti neatzinīgi Solveiga izsakās par tiem, kam ienācis prātā no laukiem aizbēgt uz Reikjaviku. Tie, kā viņa apgalvo, esot nekur nederīgi ļaudis. Taisnība, tādās pašās domās ir ari visi pārējie. Tāpat runā arī Jouhans, tāpat domā vecais Helgi un Gudruna. Nu, un, ja Gudruna tā saka, tad tas nozīmē, ka taisnība vien ir. Kad es izaugšu liels, es nekādā ziņā nebraukšu uz jūru. Vienīgi Palli tā nedomā, kaut arī citu klātbūtnē par to nerunā. Toties mati viņam saceļas stāvus, seja pēkšņi satumst, un viņa skatiens top vēl drūmāks nekā parasti. Es to nekā nevaru saprast, it sevišķi viņa pastāvīgo klusēšanu. Kad esam divi vien, tad taču viņš izturas ļoti lepni un izliekas, ka var pateikt Solveigai visu, kas uz sirds. Tomēr Solveigas klātbūtnē viņš zaudē dūšu.
Es, protams, neesmu aizmirsis, ka pirms dažām dienām mazās Helgas dēļ saņēmu pļauku. Nē, to es neesmu aizmirsis, bet esmu jau Helgai piedevis, tāpēc ka viņa man ļoti patīk. Kad es izaugšu liels un Helga arī būs liela, es viņu lūgšu kļūt par manu sievu un skūpstīšu tieši uz lūpām. Viņa taču ir skaista! Tad mēs pa īstam dzīvosim kopā, bet nevis pa jokam, kā tagad. Ja, gandrīz aizmirsu pastāstīt, ka netālu no mājām, tur, kur sākas stāvā nogāze, ir liela terase. Turp iemīta šaura taka, kas beidzas kaut kur tālu aiz kalna, pie aitu nakts ganībām. Nakts ganībās es vēl neesmu bijis. Bet uz terases ir mana un Helgas saimniecība. Pareizāk sakot, šī ir Helgas saimniecība, bet viņa ļoti labprāt dalās ar mani visās īpašnieka tiesībās. Šo māju Helga saņēmusi mantojumā no tēva, kas šeit kādreiz dzīvojis kopā ar brāli, toreiz, kad viņi vēl nebija bagāti. Ilgus gadus šī māja stāvējusi pamesta, un tad, kad tā kļuva par Helgas īpašumu, mājele biļa gandrīz jau sagruvusi. Tagad, protams, no mājas palikuši vienīgi gruveši vai, drīzāk, neliela būda, kur var ielīst tikai rāpus. Ar vārdu sakot, šī saimniecība pastāv tikai mūsu iztēlē.
Šo māju sauc par Hjatli, jo tā sauc ar zāli apaugušo kalna terasi, uz kuras tā atrodas; tāpat sauc arī visas līdzīgās terases tuvumā. Mēs ar Helgu nolēmām māju un saimniecības ēkas izremontēt. Ēku mums vajag ļoti daudz. Mūsu saimniecībā taču ir papilnam dažādu mājlopu — kaulu un ragu. Mēs neesam nekādi trūcīgie!
Uz šīs pašas terases kaimiņu sētas bērniem arī ir mājiņa, bet tā atrodas vairāk uz rietumiem. Bērni gan ir tikai divi (trešā, Siga, jau vairs negrib rotaļāties), un ar viņiem vēl nav gadījies sastapties. Viņi no manis vairās, un arī es ne visai tiecos ar viņiem iepazīties. Mana draudzene Helga viņiem devusi piemērotas iesaukas. «Adi — vieplis un Ouli — smējējs — tie ir viņu īstie vārdi,» Helga saka.
Abi brāļi nemaz nav līdzīgi viens otram, vienīgi tādējādi, ka abi ir zēni. Adi ir apbrīnojami garš, tievs un vājš, ļoti kustīgs. Viņam ir lielas, pelēkas acis, caururbjošs skatiens, un viņš vienmēr tarkšķ kā ložmetējs. Ouli ir apbrīnojami maza auguma, resns un apaļš, un, lai kaut ko pateiktu, viņam vajag daudz laika, tāpēc ka viņš neiedomājami stostās. Helga saka, kauns gan esot smieties par muļķīšiem, tomēr, skatoties uz Ouli, nevarot noturēties nesmējies. Brāļi turas vienmēr kopā — Adi ar savām garajām kājām soļo pa priekšu, bet Ouli gāzelēdamies tipina nopakaļus. Bet kāda man par viņiem daļa?
Jaukais pavasaris iet savu uzvaras gājienu, zeme sasilst, un mazās sēkliņas tajā pamazām piebriest. Tās nomet apvalku, kas pasargāja ziemā no sala, un zemes virspusē izspraucas tievi, zaļi asni. Ap māju jau sazaļojusi zāle, zaļas kļūst kalna nogāzes, arī purva ieplaka un ganības.
Zemes gabali un pļavas Leigamiri tuvumā sadalītas starp abām mājām. Tā, piemēram, ganības austrumu daļā pieder Jouhanam, bet kalna rietumu nogāzes — Hatlgrimūram. Nesadalītas palikušas tikai tādas platības kā purvs.
Tā kādreiz mēs strādājam tīrumā pie aitu kūts, kraujam grēdās sausos kūtsmēslus un pēkšņi redzam, ka mums garām no otras mājas aizauļo vairāki zirgi.
— Hjalti, ej un aiztriec šos kleperus, tie ir no Steinara mājas, — Jouhans man saka.
Man rokās kaltēto mēslu gabali. No sirds priecādamies, ka radusies iespēja mazliet izklaidēties, es metu tos kaudzē blakus vecajam Helgi, kam es palīdzu, un skrienu uz ganībām. Pa ceļam paaicinu līdz savu jauno draugu — rudo suni Struturu. Laiks pieturas brīnišķīgs, un virs karstā avota, gar kuru mums jāiet, pret debesīm ceļas biezi tvaika mutuļi.
Man izdodas tikt zirgiem priekšā, tieši starp Hjatli terasi un dzeloņstiepļu žogu, kas aptver mūsu saimniecību, un pagriezt tos atpakaļ.
Teicami izpildījis uzticēto uzdevumu, atgriežos pie aitu kūts un atkal sāku pienest mēslus vecajam Helgi, kas tos krauj grēdās.
Pēkšņi Helgi krekstēdams izstiepjas taisns, brauka notirpušo muguru un, sameklējis tabakmaku, pievēršas mums.
— Paskatieties uz šiem puikām, — viņš saka, atbalstījis dūri pret gurnu, — apķērīgi zēni! Nezaudēja vis galvu! Vai redzat tikai, ko viņi dara!
Mēs pārtraucam darbu un pagriežam galvas.
Izrādās, Ouli un Adi pratuši atgriezt zirgus, kurus es tikko kā biju aiztriecis, un atkal atdzīt uz mūsu ganību pusi. To paveikuši, viņi pašreiz mierīgi iet uz mājām. Jouhans nogaida, kamēr viņi aiziet prom, tad saka man:
— Ej, Hjalti, un aizdzen zirgus.
Es eju un izdaru, kā man pavēlēts. Taču neesmu vēl ticis atpakaļ pie aitu kūts, kad Adi un Ouli jau atkal atgriež zirgus uz mūsu pusi.
Mēs turpinām kraut kūtsmēslus. Kādu brīdi visi klusē. Es pienesu gabalus vecajam Helgi, bet Helga palīdz savai vecmāmiņai. Palli un Jouhans iztiek bez palīgiem. Gaidu, vai mani atkal sūtīs triekt zirgus atpakaļ.
— Hjalti, ej un aši aiztriec zirgus! — Jouhans pavēl.
— Bet vai tālu dzīt?
— Prom no mūsu zemes, — Jouhans sausi atbild.
Es pasaucu Struturu un dzenu zirgus uz otras mājas ganībām.
Taču, tikko es pagriežos atpakaļ, tūlīt parādās Ouli un Adi un dzen zirgus man pakaļ.
Visi, izņemot, protams, mani un Jouhanu, tikko valda smieklus. Jouhans izliekas, it kā nekā nebūtu manījis. Viņš, uzacis bargi saraucis, beidz kraut pēdējo grēdu.
Paskatījies uz viņu, es arī neuzdrošinos pasmaidīt, kaut gan man ļoti gribas to darīt.
— Vai tu redzi, draudziņ, — vecais Helgi man pamirkšķina, — izskatās, ka viņi grib tevi piespiest nolikt ieročus. Redz, tā, redz, tā . . .
Mana patmīlība ne pa jokam ir aizskarta, taču man nav ko atbildēt. Aizdzinuši zirgus, Ouli un Adi aiziet, bet Jouhans jau kuro reizi pavēl:
— Ej, Hjalti, un aiztriec zirgus.
Es nelieku sevi lūgties un drāžos kopā ar Struturu uz ganībām. Viss sākas no gala. Bet zirgi no nepārtrauktas trenkāšanas ir nokusuši. Viņi kļuvuši nemierīgi un tramīgi. Jau pa gabalu mani ieraudzījuši, tie paši dodas kaimiņu saimniecības virzienā, skrienot sprauslā un spārdās. Tūlīt parādās arī Adi un Ouli. Brāļi skrien pāri laukam, un abus pavada suns Kjammi. Vēl mirkli, un visi mani pūliņi būs bijuši velti.
Es nevaru samierināties, ka mani pūliņi būs velti. Tāpēc es skrienu ātrāk, un zirgi, kas jau bija sākuši rikšot, tagad metas auļos.
Adi savukārt skrien, cik spēka, ar savām garajām kājām, gribēdams zirgiem aizšķērsot ceļu, bet Ouli nevar tikt brālim līdz. Aizelsies viņš skrien pakaļ, savā dīvainajā izrunā mani šausmīgi lādēdams.
Adi ir paguvis tikt zirgiem priekšā. Viņš kliedz pilnā kaklā un vicina rokas. Izskats viņam ir ļoti kareivīgs. Taču zirgi to neievēro. Pa labi un pa kreisi, apdzenot Adi, zirgi aizdrāžas viņam garām un tikai tālu, pie paša kalna, paliek lēnāki.
Mēs ar Ouli satiekamies aci pret aci. Es noprotu, ka manā priekšā stāv ienaidnieks. Manā dzīvē ir pienācis brīdis, kad man sevi jāaizsargā. Ouli aiz niknuma tumši pietvīcis. Nevaru noliegt, ka es mazliet baidos, un neesmu pārliecināts, vai mana sirds atrodas tajā vietā, kur tai jābūt. Man trīc ceļi, trīcu arī pats.
Man ir tikai viens mierinājums: cilvēki pie aitu kūts taču redz mūs un visu, kas šeit notiek.
Ouli ir paķēris lielu akmeni un svārsta to rokā. Man nav ne mazāko šaubu, kuram viņš grib ar to sviest. Ouli gan ir vēl gabaliņu no manis. Varbūt tāpēc viņš nesviež akmeni, bet sāk lamāties:
— Tu-t-t-u-u n-no-ll-ā-dd-ēts mm-u-uļ-ķis. T-te-vi vv-a-a-jag n-o-o- s-sist!
Es nepapūlos Ouli atbildēt un esmu pārliecināts, ka spēšu viņu pieveikt, ja tikai iepriekš mani neapdullinās ar akmeni. Bet šajā mirklī pieskrien Adi. Neveiksme ar zirgiem arī viņu ir satracinājusi.
— Met zemē akmeni, Ouli! — viņš kliedz. — Es pats parādīšu šitam stulbiķim! Met akmeni zemē, tev saka!
Taču, pirms Adi pagūst izpildīt savus draudus, notikumi pēkšņi ņem citu pavērsienu man par labu.
Mums līdzi ir divi suņi. Suņi zvērīgi neieredz viens otru. Katrs no tiem uzskata, ka pretinieks ir pats neciešamākais suns pasaulē un ka tas vainojams visās nebūšanās. Tāpēc suņi vienmēr ir lielā naidā un nekad nepalaiž garām izdevību iekrist viens otram kažokā. Tieši pašlaik nu ir izdevīgs brīdis. Aizsteigušies mums priekšā, abi gaudodami, riedami un rūkdami — kā vienmēr, kad suņi plēšas, — metas uzbrukumā.
Adi laikam baidās, ka viņa Kjammi var klāties plāni, tāpēc neuzbrūk vis man, bet metas izšķirt suņus. To darot, viņš liek lietā visu savu stipro vārdu krājumu. Tas paglābj man dzīvību.
Kad suņi izšķirti, Adi niknums manāmi saplacis un stipro vārdiņu krājums izsmelts. Tāpēc viņš tikai sagrābj mani aiz krūtīm un, pamatīgi sapurinājis, noprasa:
— Kas tā par lietu? Kāpēc tu visu laiku dzen zirgus uz tēva zemes?
— J-jā, k-kā-pp-ēc t-tu visu 1-lai-k-ku dz-dzen z-zirg-gus uz t-tēv-va z-zemes? — Ouli atkārto.
Es atbildu, ka man pavēl dzīt zirgus uz šo pusi, tāpēc ka tie ir Steinaru zirgi un Steinari atrodas uz rietumiem, nevis uz austrumiem.
— Muti ciet! — Adi aizsvilstas. — Nav tava daļa, kaut tie būtu no Steinara.
— T-te-v t-tur n-n-a-a-v nek-kā-ādas d-da-ļļas, — Ouli atkārto.
Brāļu domu gājienu es nevaru saprast, un tā es arī pasaku, skatīdamies tieši Adi pelēkajās acīs.
Šobrīd man pret Adi nemaz nav sirsnīgas jūtas.
Ar strauju kustību es izraujos no viņa rokām. Beidzot esmu ieguvis rīcības brīvību! Mans naids pret šo lamzaku ir tik liels, ka es atvēzējos un, nedomādams par sekām, no visa spēka triecu ar dūri viņam pa degunu. Tad metos skriet.
Neesmu paskrējis ne pāris soļu, kad Adi mani jau panācis. Viņam taču ir tik garas kājas. Adi izskatās drausmīgs — no uztūkušā deguna pil asinis. Viņš domā vienīgi par to, kā man atriebties. Sākas kaušanāš.
Abi kaujamies un cīnāmies nevis uz dzīvību, bet uz nāvi. Adi uzvara ir visai apšaubāma, bet drīz viņam atsteidzas palīgspēki. Smagi elsdams, pieskrien Ouli. Tieši tajā mirklī, kad esmu dabūjis Adi sev apakšā, saņemu spēcīgu sitienu pa muguru. Ouli sagrābj mani aiz apkakles, un es nevaru atvilkt elpu. Taču tad cīņas vietā ierodas Jouhans.
— Kas te notiek? — viņš skarbi jautā.
Mēs* pieceļamies kājās. Kaut gan deguns Adi vairs neasiņo, abi esam notraipījušies ar asinīm. Ouli pirmais paver muti.
— V-v-viņš s-sā-āka. Adi, mans b-brā-ālis, p-pirm-mais n-nesāka.
— Klusē! Prom uz savu māju, resgaļi! Ejam, Hjalti, — Jouhans saka, sniegdams man roku.
Brāļiem laikam ir kauns uzvarētiem pamest kaujaslauku, un viņi neziņā stāv.
— Es pateikšu tētim, lai viņš tevi nosukā, — Adi saka.
Acīm redzot, šie vārdi domāti nevis Jouhanam, bet man. Taču atbild Jouhans.
— Tu, zeņķi, labāk būtu pats piesargājies. Vai tad tēvs lika jums trenkāt zirgus?
— Nē, tētis pašlaik strādā Gilhagē, — Adi saka. — Bet jums nav tiesību laist zirgus uz mūsu zemes arī tad, ja viņa nav mājās …
— Nemaisies citu darīšanās. Nekā tu nesaproti! — Jouhans viņu pārtrauc.
— Es tti-ik-ppat n-n-o-osit-tīšu š-šit-to n-neliet-ti, j-ja viņš man g-ga- dīsies p-pa rokai, — Ouli stostās un apveltī mani ar naidīgu skatienu.
— Lasieties mājās! — dusmīgi uzsauc Jouhans.
Brāļi ar noliektām galvām klunkurē uz mājas pusi. Jouhans ņem mani pie rokas, un mēs ejam savu ceļu.
— Nomazgājies, draudziņ, — viņš saka. — Pēc tam vari parotaļāties ar Helgu, kamēr jūs pasauks.
— Vai gribi maizīti ar svaigu sviestu? — ar reti vēlīgu smaidu jautā Solveiga.
Es, protams, neatsakos un, nomazgājis no sejas netīrumus, sāku ar pilnu muti notiesāt sviestmaizi. Es izjūtu saimnieku labvēlību, un sirds man pildās ar prieku.
— Nu, draudziņ, — Solveiga saka, — kā tu domā, vai tev nebūs garlaicīgi pie mums?
— Nē, nē, — es atbildu.
Viņa smaida savu jaukāko smaidu un uzsit man uz pleca.
— Nu tad lieliski, draudziņ. Bet es parūpēšos, lai tu varētu apciemot savu māmiņu.
Nevarētu teikt, ka mana iepazīšanās ar Ouli un Adi būtu sākusies ļoti draudzīgi. Pareizāk gan būtu teikt, ka abi brāļi kļuvuši man nāvīgākie ienaidnieki. Lai nu kā tas būtu bijis, bet, kad mēs ar Helgu dodamies uz mūsu mājiņu Hjatli terasē, garastāvoklis man ir lielisks. Tur mūs gaida dažādi darbi. Nedaudz dienās mūsu saimniecība ir panīkusi. Aitas, zirgi un govis izklīduši, kur pagadās, mājiņa un saimniecības ēkas sagāzušās, un visā saimniecībā nav nekādas kārtības. Tāpēc nav jābrīnās, ka rokas mums drīz vien ir netīras līdz pat elkoņiem.
Labi vēl, ka mājās ir tik lieliska saimniece kā Helga. Viņa ir taupīga un rūpīga un prot no māliem, piejaucot tiem nedaudz ūdens, cept maizi un pīrādziņus.