Iztālēm es bieži redzu Ouli un Adi. No abu izturēšanās nevar pateikt, ka viņi turētu uz mani ļaunu prātu, sarunāties mēs tomēr nesarunājamies. Viņi rotaļājas divi vien, tāpat kā mēs ar Helgu. Un tomēr man dažreiz ļoti gribētos ar viņiem papļāpāt.
Kad spīd saule, visa pasaule ir neparasti skaista un dzīve liekas sevišķi interesanta. Taču laiks mūs diemžēl ne vienmēr lutina. Tā, piemēram, šodien līst lietus, kaut gan ir svētdiena. Jāpiebilst, ka svētdienas šeit, Leigamiri mājās, ir garlaicīgas, un muļķīgi tās gaidīt tik nepacietīgi, kā to darām mēs ar Helgu. Tiesa, šajā dienā brokastīs mēs saņemam pa olai. Pēc tam Palli izved savu Skjoni un aizjāj — svētdienās viņš nekad nepaliek mājās. Pievakarē Palli ar Skjoni atgriežas, pie tam Palli bieži vien ir jautrā omā. Cik interesanti būt par zirga īpašnieku un ar to aizjāt, kā to dara Palli!
Šodien līst lietus, un mēs ar Helgu nevaram doties uz savu mājiņu. Pēc brokastīm vecie saimnieki uzkāpj savā istabā. Viņi ir ļoti priecīgi, kad mēs ar Helgu viņus apciemojam, bet mēs to darām nelabprāt. Pie viņiem nemaz nav interesanti. Par to mēs pārliecinājāmies pagājušajā svētdienā.
Tiklīdz mēs ieejam, Gudruna ņem rokā lielu, biezu grāmatu un sāk to skaļi lasīt. Grāmatā rakstīts tikai par dievu, un tāpēc tā laikam ir laba. Bet domāt par to, ka tā ir garlaicīga, acīm redzot, nav labi. Taču mums ar Helgu grāmata tomēr nepatīk. Mēs sākam sačukstēties, un es kutinu Helgai ceļgalus. Tad Gudruna skatās uz mums pāri brillēm. Skatās stingri un nelaipni. Taču teikt viņa nekā nesaka, jo mēs tūlīt pat apklustam.
Man liekas, ka arī vecajam Helgi grāmata nepatīk. Viņš sēž pītajā krēslā, kas izklāts ar melnu aitādu. Šis krēsls ir pats skaistākais visā mājā, un tas stāv gultas galvgalī. Pēkšņi Gudruna apklust. Paldies dievam, es domāju, viņa beigusi lasīt. Bet nekā, tā ir tikai īsa atelpa. Gudruna paskatās uz vīru:
— Helgi, vai tu guli? Vai tu esi aizmidzis, Helgi?
— Ko? Es?… Nē, nē, — viņš atbild un pie tam saraujas tā, ka krēsls, kurā sēž, skaļi iebrikšķas. — Nē! Es klausos, turpini vien lasīt, dārgā.
Un viņa atkal sāk lasīt un lasa veselu mūžību. Bet pēc tam atkal apstājas un atkal jautā:
— Helgi, vai tu guli? Vai esi aizmidzis, vai?
Un atkal viņš saraujas, un atkal iebrikšķas krēsls.
— Ko? Es? Nē, nē. Es klausos. Protams, klausos! Turpini tik tālāk.
Nē, nē, man nemaz negribas klausīties šajā lasīšanā. Bet lietus aizvien
vēl līst, un viss pagalms mājas priekšā pārvēršas staignājā. Es stāvu durvīs un nezinu, ko darīt. Helga palīdz savai mātei virtuvē, un Gudruna vēl lasa skaļi priekšā Helgi. Es neapzināti pametu skatienu uz otru māju. Bet ieiet svešā mājā bez kaut kādas vajadzības ir neērti. Tas ir nepieklājīgi. Es dungoju neapzināti kaut ko pie sevis un pūlos izdomāt ieganstu, lai iegrieztos kaimiņu mājā. Taču veltīgi. Nekā nevaru izdomāt, nekādas vajadzības man tur nav. Par to muļķīgi pat sapņot. Tikai savādi, ka nekad agrāk man tur nebija gribējies aiziet.
Izeju uz lieveņa. No ziemeļiem peld melni mākoņi. Pūš auksts vējš. Zāle visapkārt ir zaļa un skaista, bet debesis drūmas un skumīgas. Ielejā, netālu no mājām, bariņā sadrūzmējušās govis. Vienalga, uz kuru pusi skatītos, nekas interesants nav redzams. Tikai tur otras mājas pagalmā uz veļas auklas karājas vīriešu bikses. Tās laikam ir paša saimnieka Hatl- grimūra bikses. Tās vējā plandās, aprakstot gaisā visbrīnišķīgākās cilpas. «Dīvaini,» es domāju, «kāpēc gan tās pakārtas kaltēties tādā vējā un lietū? Varbūt tās aizmirsuši? Varbūt vajadzētu aiziet un pateikt?»
Nē, bikses, protams, nav aizmirstas, bet izkārtas, lai lietus no tam noskalotu netīrumus. Tāpēc iet uz otru māju nav nozīmes. Bet kāpēc bikses tik spēcīgā vējā nekrīt zemē? Tās taču pietur tikai viens vienīgs knaģis. Varbūt labāk lai tās tomēr nokrīt?
Auklas var no logiem redzēt, un man jābūt ļoti uzmanīgam. Gar maliņu aizlavos līdz otrai mājai, un man izdodas aizkļūt līdz auklai, neviena nepamanītam. Neviens mani nav redzējis. Viss norisinās tā, kā tam jānotiek. Gandrīz visi knaģi no biksēm jau ir atrauti, un man liekas, ka tās tik un tā tūlīt nokritīs zemē. Lēnītēm es paraustu aiz vienas staras. Taču bikses turas stingrāk, nekā es domāju. Paraustu vēlreiz, spēcīgāk. Kaut kas notrūkst, un bikses krīt zemē. Es tūlīt tās visai laipni paceļu, pārsviežu pār roku un eju uz kaimiņu mājas durvīm. Trīs reizes pieklauvēju, kā tas pieklājas labi audzinātam cilvēkam. Durvis atver Siga. Viņa ir ļoti skaista. Mati viņai ir melni melni, bet āda balta balta.
— Šīs te nokrita zemē, — es saku un sniedzu viņai bikses.
— Nokrita? Ak tu nejaukās! Liels paldies tev. Ak tu nelabais, pat ādas cilpa notrūkusi, cik ļoti spēcīgs vējš! Vēlreiz lielais paldies!
— Lai Hjalti ienāk pie mums, Siga, — dzirdu kādu sakām. — Ienāc, puisēn, esmu šeit, pieliekamajā.
— Paldies, — es atbildu. — Nevaru. Man nav laika.
Bet pats, protams, eju iekšā. Saimniece Groua ar mani sasveicinās ļoti sirsnīgi.
— Ak Hjalti, es taču kādreiz pazinu tavu tēti. Viņam no manis nemaz nebija bail. Bet tev laikam no manis gan ir tā pabail, vai ne tā?
Viņa maldās. Es no viņas it nemaz nebaidos.
— Tu pie mums nezin kāpēc nekad neienāc. Tev to, protams, ir aizlieguši, puisēn.
Atbildu, ka neviens man to nav aizliedzis.
— Nu labi, — viņa turpina, — tātad līdz tam viņi vēl nav tikuši. Bet vai vafeles tev garšo?
— Paldies, garšo.
— Ēd, lūdzu. Tu, protams, par mani būsi dzirdējis tikai sliktu, vai ne tā?
Es sataisu visnevainīgāko seju.
— Nē, ko jūs! Protams, ne …
— Saprotu, saprotu, tu tikai negribi man teikt. Nu ko tur, tā jau laikam arī ir pareizi… Ēd vafeles, mīļais. Vai Solveiga ir pret tevi laba?
— Jā.
— Nu, tas jau saprotams. Pret tevi taču visi ir labi, vai nav tā?
— Jā, — atbildu.
— Nu, protams, protams, — viņa piekrīt.
Groua ir ļoti kalsnēja un tieva. Runādama ar mani, viņa ātri šaudās pa pieliekamo turp un atpakaļ. Viņai ir melni mati. Nesaprotami, ka dēls viņai var būt tāds resnulis kā Ouli.
Es tomēr šeit nejūtos labi, mana sirdsapziņa nav mierīga. Man ir kauns, ka esmu šurp atnācis. Kauns bikšu dēļ. Laikam esmu slikts zēns.
— Bet saki, draudziņ, — vai Solveiga ar veco Gudrunu labi savā starpā satiek?
— Ko?
— Nē, nē, tev, protams, taisnība, nevajag nekā teikt. Man par to nav nekāda daļa. Vari neatbildēt. Bet kas jums šajās dienās par kautiņu iznāca
ar manu Adi? — viņa jautā un smejas. Un, pirms esmu paguvis atbildēt, turpina: — Neuztraucies, es jau zēniem pateicu, lai viņi ir pret tevi labi. Ja kaut kas gadās, nāc tieši pie manis. Vai apsoli?
— Jā.
— Es pazinu tavu tēvu. Esmu •daudz pateicības viņam parādā, un man būs patīkami parūpēties par viņa dēlu. Māmiņa tātad nevarēja tevi ņemt pie sevis?
— Nē.
— Protams, viņa, nabadzīte, to nevarēja atļauties. Tātad, mans mīļais, tu saki, ka neesi par mani nekā dzirdējis — ne sliktu, ne labu?
— Tikai labu, — es apgalvoju.
— Nu, draudziņ, tu tikai nekā negribi teikt. Tas jau arī ir pilnīgi pareizi. Nekad nekā nesaki. Bērniem nevajag lieki pļāpāt. Tu, protams, dzīvosi kaimiņos tik ilgi, kamēr pieaugsi vai ne tā?
— Nezinu.
— Viņiem tas, protams, nav grūti, viņiem jau daudz naudas. Arī apriņķa priekšniecība par tevi tik slikti nemaz nemaksā, vai ne tā?
— Es par to nekā nezinu, — es atbildu.
— Nedomāju, ka tavai mātei būtu par tevi ko maksāt. Var jau būt, ka pēc tava tēva nāves kaut kas arī palika, bet diezin vai. Man turklāt liekas, ka tagad jau tu pats nopelni sev uzturu. Tev taču liek tik smagi strādāt.
Es neatbildu un ļoti nožēloju, ka esmu šurp atnācis. Man jāiet prom.
— Tātad Solveiga nav mani pieminējusi? — vēlreiz jautā Groua.
Man izdodas no atbildes izvairīties, jo šajā brīdī ienāk Grouas vīrs
Hatlgrimūrs.
— Un es pat nezināju, ka mums šeit ir ciemiņi, — viņš smaidot saka.
— Vai Solveiga zina, ka tu esi pie mums?
— Laikam ne, — es atbildu. — Man nu jāiet.
— Neuztraucies, — Hatlgrimūrs pavīpsnā. — Paliec pie mums un nebaidies. Tev varbūt ir sastāstīts, ka esmu slikts un cietsirdīgs cilvēks?
— Nē, nē! — es atrunājos.
— Nu labi, — Hatlgrimūrs smaida, glāstīdams savu kailo galvu.
Jā, Hatlgrimūrs ir plikgalvis — tāds pats plikgalvis, kādi būsim visi, kad mums būs pāri četrdesmitiem. Pašlaik viņš nav noskuvies un izskatās ļoti noguris.
— Neiztaujā puisēnu par tādām lietām, Hatlgrimūr, — Groua saka.
— Man ļoti nepatīk, ka no bērniem cenšas izdibināt dažādas tenkas… Ko tad Solveiga jums šodien deva pusdienās?
Es izstāstu.
— Viņreiz jūs kaut kāda nieka dēļ sakāvāties ar Adi, — Hatlgrimūrs atgādina. — Kauns, bērni! Es jau savējiem teicu, lai pret tevi izturas labi.
Es neatbildu. Savu vafeli esmu jau apēdis un tagad gribu ātrāk aiziet. Viesistabā Adi un Ouli spēlē kārtis. Man ar viņiem esot jāsasveicinās. Tā pieprasa Groua. Taču viņi pat galvas nepagriež, tikai turpina spēlēt.
— Paspēlējiet kopā ar Hjalti, — Groua uzstāj.
— Man jāiet, — es iebilstu.
— Labi, ej, bet atnāc pie mums, kad vien tu gribi, — mani izvadot, saka Groua.
— Uz redzēšanos, — es saku visiem.
— U-uz r-redzēš-šan-o-os, — Ouli mani izmēdī un parāda mēli. Istabā es neredzēju Sigu un tāpēc esmu noskumis. Siga ir ļoti skaista!
Es laikam būtu vēl mazliet pasēdējis, ja varētu viņu redzēt. Bet tagad eju projām, uzmanīgi apiedams dubļainākās vietas un peļķes. Savu ceļojumu uz otru māju esmu veicis, un man ir kauns, ka vispār esmu tui gājis.
— Kur tu biji? — Solveiga man jautā, tikko esmu paguvis iebāzt galvu pa durvīm.
Viņa uz plīts kaut ko vāra, bet Jouhans sēž uz virtuves galda pie loga.
— Arā, — es atbildu.
— Ko tad tu lietū darīji? — viņa neatlaižas, mani no galvas līdz kājām nopētīdama. — Un kā gan tu lietū neizmirki! Kur tu biji?
— Govju kūtī.
— Govju kūtī?
— Jā … Nē … Es … es biju šķūnī.
— Kāpēc tu pēkšņi sāc stostīties? … — Solveiga pratina, saraukdama uzacis un nenolaizdama no manis caururbjošu skatienu.
Jouhans ļauni smaida un skatās ārā pa logu. Es klusēju.
— Ko tu darīji šķūnī?
— Es nebiju šķūnī, — atbildu.
— Ak tad tu nebiji šķūnī. Nu, tagad es zinu, kur tu biji. Un tev nav kauna melot, puišel?
Jā, man ir kauns. Man ir liels kauns, bet es par to nerunāju. Es klusēju. Pēc visa tā, ko esmu izdarījis, man atliek vienīgi klusēt. Smaids no Solveigas sejas nozūd. Viņa ir ļoti dusmīga.
— Es tev uz stingrāko aizliedzu saieties ar otras mājas ļaudīm! Tu nedrīksti ar viņiem sarunāties! Ja tu tur iesi, dabūsi sukas. Šoreiz es tevi nesodīšu, kaut arī par saviem meliem tu būtu pelnījis žagarus. Kāpēc tu tā uzvedies, puisēn?
— Es domāju … es domāju, ka tu uz mani dusmosies, ja teikšu patiesību, — es stostos.
Jouhans nošļūc no galda un iziet no virtuves. Solveiga, acīm redzot, šādu atbildi nebija gaidījusi, un tā viņu tik ļoti pārsteidz, ka viņa uzreiz neattopas, ko atbildēt. Taču pēkšņi viņa aizsvilstas.
— Ak tā, tātad tu no manis baidies? Varbūt esmu bijusi pret tevi nejauka? Vai tev liekas, ka es pret tevi izturos slikti?
— Nē, — es saku, — tu izturies pret mani labi.
— Labi, Hjalti, tad par to vairs nerunāsim. Tikai atceries, ko es tev teicu.
Pēc tam viņa ilgi klusē un slauka loga stiklus, galdu, solu. Bet es turpinu stāvēt kā piekalts. Nezinu, vai drīkstu aiziet, nezinu, vai drīkstu palikt. Tad Solveigas sejā atkal parādās smaids. Viņa pagriežas pret mani un jautā:
— Vai Groua par mums kaut ko jautāja?
— Nē, — es atbildu, — viņa mani tikai pacienāja ar vafelēm.
— Tātad viņa ar tevi ne par ko nerunāja?
— Nē, mazliet runāja gan.
— Ko tad viņa runāja?
— Viņa runāja par tēti un māmiņu un teica, ka esot viņus pazinusi.
— Bet vai mani Groua nepieminēja?
— Nē, tevi viņa nepieminēja, — es saku pat nenosarkdams. Taisnība, es meloju, un tāpēc man ļoti dauzās sirds. «Tas jau nav
nemaz tik ļauni,» es sevi mierinu, «es taču negribu, lai viņas viena ar otru naidotos.» Nekad agrāk nebiju nokļuvis šādā grūtā situācijā. Atviegloti nopūšos, kad pratināšana beigusies un Solveiga man saka:
— Labi, mazuli, tu, protams, man nekā negribi teikt. Nu, sīkums, par to vairāk nerunāsim.
Sev es klusībā apsolos nekad vairs neiet uz otru māju, kaut arī vafeles Grouai ir ļoti garšīgas.