No augšas, no Hjatli terases, ir labi redzami abu saimniecību lauki, kas plešas ap mājām. Tagad tos klāj jauna, zaļa zāle, un tā ļoti jāsargā no govīm, aitām un zirgiem. Taču viena vienīga dzeloņstieples kārta, kas apjož šo platību, nespēj aizturēt aitas no kārdinošā zaļuma. Ir jāsargā pa naktīm. Tas jādara man. Vakarā, kad visi aiziet gulēt, man ar suni Struturu jāiet sargāt.
Taisnība, mums jāapsargā tikai viena puse, jo no otras puses to sargā Adi ar suni Kjammi. Citiem vārdiem, mēs ar Adi abi esam sargi, bet rotaļāties vai sarunāties vienam ar otru mums ir aizliegts. Cik lielā mērā mēs abi šo pavēli paklausām un tai pakļaujamies, par to var runāt tikai pusbalsī.
Taisnību sakot, sākumā es no šīm nakts dežūrām ļoti baidījos. Baidījos no vientulības, baidījos, ka no klints nenokāpj kāds pasaku rūķītis, kas varētu mani, tādu maziņu, nolaupīt, kaut arī esmu cilvēks. Tomēr manas bailes izrādījās veltīgas. Tagad man bija pietiekami daudz laika, lai salabotu saimniecības ēkas uz Hjatli terases. Tur es varēju rīkoties, kā pašam patīk. Man pat atļāva ņemt vajadzīgos būvmateriālus. Helga, mana labā saimniece, bija pratusi to panākt.
Pulksten divos naktī man un Struturam ir pusdienas pārtraukums. Mēs ejam uz māju, jo virtuvē mūs gaida piens, sviestmaizes un citi gardumi. Iekšā jāiet klusām, lai neuzmodinātu mājiniekus.
Naktis aizlido cita pēc citas kā brīnišķīgs sapnis. Nekad agrāk es nebiju dzīvojis tik interesantu dzīvi. Dažreiz man pašam liekas, ka es vairs neesmu agrākais Hjalti, neesmu vairs deviņus gadus veicais puisēns, kuram pasaulē par visu vairāk gribējās dzīvot kopā ar savu māmiņu. Protams, kad mēs rotaļājamies ar Helgu, mani, tāpat kā agrāk, sauc par Hjalti un es, tāpat kā agrāk, esmu viņas vīrs. Rotaļā taču tā vajadzīgs. Bet rotaļājoties mēs varam būt viss, kas tikai ienāk prātā, pat zirgi.
Taču, palicis viens, es savos sapņos ceļu citu pasauli, un tas ir ļoti interesanti, tāpēc ka tajā visu izlemju es pats, izlemju tā, kā man patīk. Tad mani vairs nesauc par Hjalti, bet gan par Erdnu — tas ir pats skaistākais vārds, kādu es zinu. Un es neesmu vairs puisēns, bet jauneklis, tik skaists, ka skaistāka par mani nav visā pasaulē. Esmu ļoti apdāvināts, es protu visas pasaules valodas, esmu visstiprākais cilvēks un vislabākais
meistars visā Islandē. Man ir vislabākie un visstraujākie zirgi, bet Hjatli viensēta — pati lielākā un labāk iekārtotā saimniecība pasaulē. Taču es neesmu Hjatli viensētas īpašnieks, kā varētu domāt, bet gan tikai pārvaldnieks. Hjatli pieder ļoti bagātai kundzei. Viņu sauc par Helgu, un viņa ir Portugāles princese. Es varu kļūt viņas vīrs, kad vien man tas iepatīkas.
Helga šeit ierodas reti, tāpēc visas darīšanas kārtoju es. Bez tam esmu arī slavens dzejnieks. Pats skaistākais dzejolis, kādu zinu, pieder manai spalvai. Esmu sarakstījis arī dziesmas «Cik jauka mūsu zeme» un «Senā Islande». Par visu to esmu jau mēģinājis stāstīt Adi, jo, atzīstos, pa naktīm mēs slepeni sarunājamies, bet Adi nekā nesaprata. Viņš tikai pašūpoja galvu un pasmējās par mani. Tomēr vienu noslēpumu es viņam neatklāju, to es nebūtu varējis izstāstīt nevienam. Tas ir mans svētākais, vislielākais noslēpums. Esmu saderināts. Manu līgavu sauc par Sigu, un viņa dzīvo kaimiņu mājā. Par laimi pati Siga par to nekā nezina. Par visām sievietēm pasaulē skaistākā ir Siga.
Paši saprotat, ka Helgai par to nekā neesmu stāstījis. Tas viņu sāpinātu. Arī Helgu es ļoti mīlu. Taču viņa nav tik skaista kā Siga, tāpēc nevaru ar viņu precēties.
Manu labāko zirgu sauc par Serdli. Es pats to esmu izaudzējis. Viņu es iegādājos pavasarī, kad tīrījām pagalmu. Jouhans salauza savu grābekli un aizmeta. No grābekļa kāta es izgatavoju sev Serdli. Pats izdrāzu galvu, pēc tam sēdos jāteniski tam mugurā. Tā radās labākais auļotājs pasaulē. Bez Serdli man ir daudz labu zirgu, ar tiem es dodos tuvos izjā- jienos. Taču tie ir tīrie ādinieki, un tos nevar salīdzināt ar Serdli. Tāpēc, kad jājāj tālu, es ņemu tikai viņu.
Tā paiet baltās pavasara naktis. Es piedzīvoju daudz brīnišķīga tajā pasaulē, ko esmu pats sev radījis. Kad esmu no šīs izdomas noguris, tad labprāt atpūšos, sarunājoties ar Adi, kaut arī ļoti bieži viņš mani tikai traucē.
Ar lauku apsargāšanu es tieku labi galā, un mani par to allaž uzliela. Tā es ceļos pats savās acīs. Un vispār — ka nenoskauž — man veicas varen labi, un es pat baidos, ka drīz vairs nebūs pa naktīm jādežurē, tāpēc ka aitas jāpārdzen uz ganībām.
Mēs ar Adi dežurējam līdz pulksten četriem rītā, pēc tam varam iet gulēt. Taču aitas mums jāaizdzen tālāk no laukiem. Esmu norunājis ar Adi, ka katrs no mums dzīs aitas tikai vienā virzienā — viņš uz rietumiem, bet
es uz austrumiem. Skaidrā laikā, kad mēs dodamies gulēt, saule ar saviem zeltaini sārtajiem stariem jau parasti zeltī dienvidu kalnu virsotnes un putni sāk savas dziesmas.
Atceros kādu nakti. Esmu ļoti aizņemts ar celtniecības darbiem. Laiks pieturas silts, rēns, skaidrajās debesīs virs dienvidu kalnu nogāzēm peld balti spalvu mākoņi; no upītes puses dzirdama dobja, melanholiska šalkoņa, gaisā jūtama mitrās zāles smarža. Netālu no manis, nolicis galvu uz ķepām guļ Struturs. Laikam kaut kas rādās sapnī, jo viņš guļ nemierīgi. Mans zirgs Serdli arī guļ un atpūšas. Pēkšņi geizera tuvumā ieraugu veco aitu Hatu ar mazo, brūno, baltkājaino jēriņu; abi zogas uz iežogojuma pusi.
Vecā Hata ir zaglīga aita. Neviens viņu nemīl, vienīgi vecais Helgi, un arī viņš pret to izturas labvēlīgi tikai tāpēc, ka tā ir viņa aita. Hata ir visnekaunīgākā aita, un Struturs viens pats ar viņu netiek galā, kaut arī suns ir drošsirdīgs kā vikings.
Tātad uz brīdi man jāpārtrauc savi darbi. Es pasaucu Struturu, ņemu savu labo zirgu Serdli un, lēkādams no ciņa uz ciņa, auļoju lejup pa taku tieši uz iežogoto platību.
Serdli ir tik straujš, ka tik tikko spēju viņu noturēt pie pašas dzeloņstieples. Kaut arī Hata nav no bailīgajām, bet tagad, ieraudzījusi mani tuvojamies, viņa metas bēgt. Lepni pacēlusi galvu, aita joņo prom kopā ar savu jēriņu. Mēs metamies pakaļ. Serdli zviedz un traucas pilnos auļos, Struturs skaļi rej.
Aizdzinis Hatu krietni tālu, es pagriežu zirgu un jāju atpakaļ. Sākumā Serdli joņo pilnos auļos un tikai saimniecības tuvumā pāriet rikšos. Serdli skrien skaisti un iznesīgi, bet, kad esmu sasniedzis šķūni, es spēju tikko atvilkt elpu, un no maniem zābakiem šļakstās ūdens. Visā šajā skrējienā man nebija ienācis prātā paskatīties apkārt, un tikai tagad es pamanu Adi, kas stāv pie šķūņa un ar izsmieklu skatās uz mani.
Ai, es nelaimīgais! Esmu gan muļķis, ka auļoju, viņam redzot. Tagad viņš varbūt pastāstīs savai māsai Sigai, ka es kā mazs muļķa puika auļoju uz koka nūjas. Man ir liels kauns. Taču mēs ar Adi nepagūstam pārmīt ne pāris vārdu, kad mūsu suņi Struturs un Kjammi pēc veca ieraduma sāk plēsties. Mēs viņus izšķiram, un pa šo laiku izsmiekls pagaisis no Adi sejas. Viņš pagriežas pret mani un saka:
— Klausies, Hjalti, vai nevajadzētu pajāties ar īstiem zirgiem? Tas, liekas, būs labāk nekā auļot uz nūjas?
Es šaubos un jautāju, ko viņš ar to domā. Adi atbild, ka uz lauka netālu no saimniecības ganās viņa tēva un Jouhana zirgi, un tie tur ilgāk nevarot palikt. Kuru katru mirkli zirgi varot pārceļot uz vienas vai otras mājas pļavām.
Sajā ziņā Adi, protams, ir taisnība. Mums zirgi jāaizdzen tālāk.
— Dzīsim tos uz Fitjaru, — Adi ierosina. — Paņemsim iemauktus un jāsim katrs ar savu zirgu. Pēc tam ar šiem pašiem zirgiem atjāsim līdz mājām atpakaļ. Esmu pārliecināts, ka tie paši atradīs ceļu atpakaļ pie bara.
Šis priekšlikums man ļoti patīk, un es esmu ar mieru. Jā, esmu gatavs.
Mēs dodamies uz lauku. Suņi nomierinājušies skrien mums pakaļ. Zirgu bars ganās netālu no saimniecības. Daži zirgi stāv, daži — guļ, pārējie kūtri plūc zāli. Nakts ir neparasti rāma, un pāri zemei klājas zilgana dūmaka.
— Ņem, lūk, to, loso, bet es kāpšu uz bērā, -— Adi saka.
Es ņemu loso, bet viņš — bēro. Mēs pievedam zirgus pie ciņiem, lai varētu tiem vieglāk uzrāpties mugurā, pēc tam sēžamies jāteniski un viens
otram uzsmaidam. Suņi, mēles izkāruši, ar izbrīnu skatās uz mums. Kas gan te notiek?
— Purvam pāri nejāsim, — Adi saka, — labāk dzīsim zirgu baru pa taku uz upīti, bet pēc tam pa rietumu krastu uz Fitjaru.
Es pieņemu Adi priekšlikumu. Dzenam zirgus uz upīti. Sākumā tie klunkurē diezgan slinki, nakts miers it kā saista viņu kustības. Suņi skrien zirgiem nopakaļus, ieķer tiem kājās, rej un rūc. Un drīz viss zirgu bars jau auļo pa taku, bet mēs tik uzsaucam un uzsaucam. Cui! Cui! Cik jauki! Mājās visi guļ un nekā nezina. Cik jauki!
Bērais zirgs raujas uz priekšu, arī losais neatpaliek. Adi pucina suņus. Cui! Cui! Suņi traucas ātrāk, un arī zirgi paātrina riksi. Taka atbalso zirgu kāju dipoņu, akmentiņi lido uz visām pusēm, zib spožie pakavi. Taka ir šaura, zirgi uz tās sadrūzmējas, grūžas cits citam virsū, un te atpaliek gan viens, gan otrs, iestigdams līdz ceļiem purvā. Rāvainais purva ūdens šļakstās uz visām pusēm, un pati taka, šķiet, līgojas zem daudzo zirgu kājām.
Pa priekšu auļo Skjone, mūsu Palli zirgs. Viņš skrien vienmērīgā un lepnā galopā, ausis izslējis, krēpes, nokarājoties gar abiem sāniem, veido skaistu šķirtni. Zirgi gan skrien aizvien ātrāk un ātrāk, bet Adi nebeidz tos mudināt.
Kad nonākam pie upes, Adi novirza zirgu baru pa rietumu krastu. Zirgi auļo, cik vien jaudas. Es domāju tikai par to, kaut nenokristu, un no visa spēka ieķeros losā zirga krēpēs. Taču baiļu man nav.
Novirzāmies no krasta un šķērsojam grantaino Hestabreka nogāzi, tad Breidihvamūras ieplaku, līdz beidzot sasniedzam Fitjaru.
Upe nav vairs redzama, tā apjož Fitjaru no dienvidiem. Arī mūsu mājas vairs neredz. Mēs esam jau pie strauta, netālu no kaimiņu viensētas Steinaras. Te sākas sveša zeme.
Mēs nokāpjam no zirgiem. Zirgi pēc tik straujas auļošanas ir noguruši un smagi elso. Struturs un Kjammi, izkāruši sarkanās mēles, skrien pie strauta un kāri lok ūdeni. Pēc tam viņi ilgi vārtās pa zemi un beidzot notupstas viens otram blakus pie strauta. Suņi, acīm redzot, ir ļoti noguruši un savā starpā vairs neplēšas.
— Nu? Kā tev patīk? — Adi smaidīdams jautā.
— Lieliski, — es atbildu, — mēs auļojām vareni.
— Pareizi, — viņš ir apmierināts un piebilst: — Bet tagad jāsim atpakaļ uz mājām.
Pirms tam vēl īsu mirkli pavārtāmies uz zemes un izstaipāmies. Adi ir ļoti garš un tievs. Esmu ļoti priecīgs, ka ar viņu sadraudzējos. Mēs ņemam zirgus un jājam atpakaļ.
Atkal auļojam.
Pa priekšu galopā traucas bērais zirgs. Traucas kā neprātīgs. Bet lo- sais jau sāk pagurt. Mēs atpaliekam, bet tas zirgu it nemaz neuztrauc. Mēs joņojam pa grantaino nogāzi lejup uz Breidihvamūras ieplaku, kur tek mazs strautiņš. Bērais zirgs, tāpat kā pirmīt, ir priekšā, losais auļo viņam pakaļ. Nevaru saprast, kas pēkšņi notiek. Bērais zirgs uzlido gaisā, Adi nosveras pa kreisi un strauji lido ar galvu uz leju tieši strautā. Bērais zirgs paliek bez jātnieka. Tajā pašā mirklī es negaidot atrodos Adi pie kājām, bet galva man nezin kāpēc noliekta zem vēdera. Tāds stāvoklis man nepatīk, un es steidzos pielēkt kājās. Arī Adi jau ir piecēlies, bet, tā kā viņš bija ievēlies strautā, tagad no drēbēm straumītēm tek ūdens.
— Tu sadauzījies? — es bažīgi jautāju.
— Ko niekus! — viņš lepni atbild un nospļaujas. — Bet tu?
Es viņam saku tā, kā tas ir. Es nemaz neesmu sasities. Pēc tam mēs noskaidrojam, kā tas bija noticis. Bērais zirgs, ieraudzījis strautiņā rāvainos dubļus, satrūcies un mazliet parāvies sāņus. To nu varēja saprast, bet nebija skaidrs, kāpēc tad arī es nokritu. Taču par to tagad domāt nav laika: nejaukie kleperi mūk no mums, ko kājas nes, un pavadas abiem karājas kaklā. Mēs gan cenšamies viņus piemānīt un pieņemt iespējami nevainīgu izskatu, bet tas nepalīdz. Acīm redzot, abi grib reizi par visām reizēm tikt vaļā no mums un auļo atpakaļ pie pārējiem zirgiem uz Fitjaru.
Adi rupji nolamājas. Es negribu no viņa atpalikt un arī izšauju savu lamu vārdu krājumu. Atceros gan, ka esmu māmiņai apsolījies rupji nerunāt, bet vai tad varēju paredzēt, ka nokļūšu šādā situācijā? Pie tam pašlaik māmiņa jau mani nedzird.
— Zirgi mums jāpanāk, — Adi saka. — Nedrīkstam tos atstāt ar iemauktiem.
— Jā, tie katrā ziņā jāpanāk, un iemaukti jānoņem, — ari es tā domāju.
Mēs dodamies pakaļ zirgiem, suņi jož aiz mums. Tagad abi ir pierimuši. Šoreiz ceļš mums liekas sevišķi garš. Nakts ir brīnišķīga, arī garastāvoklis mums labs.
— Vai atceries, pavasarī? — Adi iesāk.
— Jā, — es atbildu.
— Norunāsim nekad vairs neķildoties, — viņš piedāvā.
— Nekad, — es piekrītu.
— Vai tev nav garlaicīgi sargāt? — viņš jautā.
— Nē, — es atbildu. — Un tev?
Adi kļūst nopietns.
— Nē, nav nemaz garlaicīgi. Pagājušā gadā taču es arī sargāju, bet tad bija daudz garlaicīgāk. Ar zēnu, kas pagājušā vasarā sargāja tava saimnieka aitas, es tik labi nesatiku. Mēs visu laiku ķildojāmies.
Mēs bez steigas ejam atpakaļ. Adi man stāsta par zēnu, kas šeit dzīvojis pagājušā gadā.
Beidzot esam pienākuši pie zirgu bara.
Zirgu bars ganās mierīgi, tie ir nomierinājušies un plūc zālīti. Mēs saķeram savus zirgus aiz iemauktiem, uzrāpjamies mugurā un pagriežam uz māju pusi. Ir pagājis daudz vairāk laika, nekā mēs to paredzējām, taču
tagad mēs jājam daudz uzmanīgāk. Suņi bēdīgi rikšo mums pakaļ. Abi, acīm redzot, cerējuši, ka viņiem atkal vajadzēs dzīt zirgus, tāpēc tagad ir vīlušies un sarūgtināti. Suņi laiku pa laikam atņirdz zobus, viens uz otru rūc un beidzot sāk kauties. Mēs ar Adi nolecam no zirgiem, izšķiram suņus, bet pa šo laiku ir pazuduši zirgi. Mums otru reizi jāgriežas atpakaļ pie zirgu bara. Te nu atkal paiet krietni daudz laika, kaut arī mazāk nekā pirmo reizi, jo bijām nojājuši tikai mazu gabalu.
— Suņi gan viens otru nemaz nevar ieredzēt, — Adi saka.
— Jā, — es piekrītu. — Tieši tāpat kā viņu saimnieki.
To pateicis, es tūlīt nožēloju savus
vārdus un nosarkstu. Lai kā arī būtu, Adi tomēr ir Hatlgrimūra dēls.
Adi skatās uz mani un pēkšņi sāk pilnā kaklā smieties.
— Jā, jā, tev taisnība. Viņi, protams, tā nekaujas, es domāju tēti un Jouhanu, bet viens otru nevar ne acu galā ieredzēt.
— Es viņus nedomāju, — es iebilstu.
— Bet ko tad? Protams, viņus. Vai tu kādreiz esi dzirdējis, kā viņi abi lamājas? — Adi jautā.
— Nē, — es atbildu. Un tā ir taisnība.
— Ak tā, pareizi, viņi taču vēl nav ne reizes lamājušies, kopš tu esi atbraucis. Bet es gan esmu dzirdējis, kā viņi ķildojās, un tas atgadījās ļoti bieži. Tētim ar to nav nekāda sakara.
— Tiešām?
— Protams, viņš tur nav vainīgs. Tētis saka — pie visa vainīga esot Solveiga.
— Solveiga?
— Jā, tā tētis saka. Ja tētis un Jouhans tik bieži neķildotos, abi jau sen būtu savas saimniecības iežogojuši. Mūsu saimniecība ir vienīgā visā apriņķī, kas nav iežogota ar dzeloņstiepli.
Ar to sarunu izbeidzam, jo esam jau sasnieguši Hestabreka nokalni, un priekšā redzamas abas mājas. Bet kas tas? Visi piemājas lauki pilni ar aitām.
Te Adi pasaka kaut ko tādu, ko man nepieklājas pat dzirdēt. Arī es saku to, ko man nevajag teikt. Beidzot Adi atvelk elpu un piezīmē:
— Labāk būtu, ja neviens to neuzzinātu.
Es neatbildu, es pat nezinu, ko atbildēt.
Mēs, protams, to varējām paredzēt, jo uz rīta pusi taču aitas kļūst nemierīgas un tad visdrīzāk gaidāms viņu iebrukums.
Mēs skubinām zirgus un auļojam uz Leigamiri pusi. Taču ir jau par vēlu. Aitas bēg gan no vienas, gan no otras mājas — tātad kāds jau tur ir piecēlies un tās dzen. Mēs to pamanām gandrīz reizē. Mani sagrābj bailes, bet Adi nopietnajā sejā pavīd salts smaids.
— Skaties, abi vīrieši piecēlušies. Tas mums dārgi maksās, — viņš mierīgi saka.
Mēs piejājam pie vārtiem un ātri nolecam no zirgiem, bet suņi tikmēr jau steidzas palīgā saviem saimniekiem. Noņēmuši iemauktus, mēs zirgus padzenam tālāk no vārtiem. Viņi sprauslā, ošņā zemi, atkal nosprauslājas, nopurinās un sāk plūkt no ciņiem zāli. Es no bailēm trīcu.
— Paskaties uz šo vīru — viņš taču ir apakšbiksēs! — Adi saka un sāk skaļi smieties.
Adi saka taisnību. Mans saimnieks Jouhans tikai apakšbiksēs un pelēkā, adītā kreklā skraida kā neprātīgs pa laukumiņu ap geizeru un kliedz uz aitām. Viņa izspūrušie mati sacēlušies stāvus, pats izskatās ļoti kareivīgs, un man kļūst tik baigi, ka es te neredzu nekā komiska. Es jūtos vainīgs, bet Adi tikai skaļi smejas.
Abi noliektām galvām lēnām ejam pa taku uz mājām. Sods mums tuvojas no abām pusēm.
Jouhans pienāk pirmais. Ar vienu roku viņš pietur apakšbikses, un viņa balsī var saklausīt vāji slēptas dusmas:
— Ko jūs, puikas, tur darījāt?
— Mēs aizdzinām zirgus, — Adi atbild, — zirgi bija pienākuši par tuvu un varēja uziet uz pļavām.
— Kāpēc tad jums vajadzēja tos dzīt abiem? — vēl vairāk sadusmojas Jouhans un grasās vēl kaut ko piebilst.
Te pienāk Hatlgrimūrs un pārtrauc viņu pusvārdā. Jouhans ir ļoti dusmīgs, bet Hatlgrimūrs ir pārskaities. Arī viņš nav paguvis apģērbties un, kā vienmēr, ir neskuvies, un viņa baltais, plikais pauris spīd virs iedegušās sejas.
— Ak jūs nelieši, jūs abus vajadzētu noslānīt! — viņš kliedz. — Kas jums atļāva zagt zirgus un dauzīties ar tiem apkārt?
— Mēs paši, — Adi atbild. — Vai tad zagšanai kāds prasa atļauju?
Es klusēju, un mani sagrābj bailes un izmisums par Adi nekaunību.
— Turi muti! — Hatlgrimūrs kliedz. — Kā tev nav kauna! Cik reižu es tev neesmu piekodinājis, lai tu nepinies ar šo puiku! Tā, protams, ir viņa gudrība ņemt zirgus. Tu parasti tik slikti neuzvedies. Tev uzticēja saimniecību, bet šis skrandainis ir tevi pierunājis aiziet no sargposteņa, nozagt zirgus, un te nu ir — visi lauki pilni aitu.
Adi nekā neatbild. Viņš skatās uz savu tēvu un nicīgi smaida. Jouhans stāv blakus un neziņā uz vietas mīņājas. Es klusēju. Jūtos ļoti nelabi. Beidzot Jouhans paver muti.
— Tā, protams, ir nepiedodama nolaidība. Bet es, Hatlgrimūr, domāju, ka arī tavs dēls nebūt nav mazāk vainīgs.
-— Ak tā gan! Tagad tu iestāstīsi, ka viņš visu izdomājis. Labi vēl, ka tu neapvaino mani pašu . . .
— To es neesmu teicis.
— Nē, tu teici. Tu teici, ka vainīgs esot Adi, un nevarēsi to noliegt. Ne jau tik bieži tu uzdrošinies izteikt savas domas tieši, bez aplinkiem.
Tagad Jouhana pacietības mērs ir pilns. Viņš dreb no niknuma un nespēj izteikt neviena vārda. Bet te ierunājas Adi:
— Šoreiz, tēt, nelamājies ne ar vienu citu kā tikai ar mani. Es to visu izdomāju. Es ieteicu aizdzīt zirgus un ar tiem pajāties. Mēs negribējām nekā slikta izdarīt, kaut arī viss iznāca citādi. Vari tagad mani rāt un pat nopērt, ja tu gribi. Tev, protams, ir tiesības tā rīkoties, bet es nebaidos.
Tādu atbildi Hatlgrimūrs nebija gaidījis. Viņš apstulbst, bet, izlikdamies, ka nekā nav dzirdējis, pievēršas Jouhanam:
— Cik ļoti draudzīgi gan mēs dzīvojam, ka nekā nevaram vienoties, lai iežogotu savus laukus.
— Vari savu pusi iežogot, un es iežogošu savu. Starp citu, vai lai es norādu, kas tev jādara? — Jouhans atbild un dodas uz istabu.
— Protams, kāpēc tu? Tev jau Solveiga pateiks, kas jādara! — viņam pakaļ izsmējīgi uzsauc Hatlgrimūrs un arī dodas uz savu māju.
Tā viņi aiziet katrs uz savu māju burkšķēdami, viens otru lādēdami un uz laiku aizmirsdami mūs — galvenos vaininiekus.
Aiztrencis aitas, es, kā parasti, eju gulēt, bet šoreiz miegs man nenāk. Domas par to, ka neesmu izpildījis savu pienākumu, neesmu attaisnojis saimnieku uzticību, man nedod mieru. Vai es kaut kā varēšu izpirkt savu vainu? Es gultā grozos un grozos, bet aizmigt man tā arī neizdodas. Beidzot esmu izlēmis. Jālūdz Jouhanam piedošana. Katrā ziņā. Bet pielūgties Jou- hanu? Nē, tas nav iespējams. Tad jau labāk Solveigu. Nē, tas ir vēl sliktāk. Abi nav tādi cilvēki, kuriem viegli lūgt piedošanu. Abiem kopā — to vēl varētu kaut kā izdarīt, — bet katram atsevišķi — neiedomājami.
Nākošajā rītā es pieceļos paagri, neesmu nemaz gulējis. Manu nedarbu neviens nepiemin, kaut esmu pārliecināts, ka Solveigai jau viss zināms. Es jūtos ļoti neērti. Bezmērķīgi klīstu apkārt mājai un pēkšņi pie šķūņa durvīm uzgrūžos Solveigai un Jouhanam. Solveiga savāc piena spaiņus, ko viņa pēc izmazgāšanas parasti uzkarina uz žoga. Vienā rokā viņa tur spaiņus, otrā — vākus. Viņa ar Jouhanu kaut ko runā, taču, tikko es tuvojos, apklust. Šī būs piemērota reize. Es to izmantoju un tajā brīdī, kad Solveiga jau pagriežas, lai dotos uz māju, tikko dzirdami izdvešu:
— Es gribu jums lūgt piedošanu, ka esmu šonakt nelabi uzvedies.
Ja tas nebūtu iznācis tik negaidīti, man varbūt izdotos atrast labākus vārdus. Bet es redzu, ka Solveiga jau taisās iet prom, un viņus abus kopā sastapt var tikai ļoti reti. Jouhans stāv pie šķūņa un loka uz rokas siena vezumu parsienamo virvi. Viņš neka neatbild, bet tikai smaida ar mutes kaktiņu.
Solveiga apstājas un mani uzmanīgi nopētī.
— Tu lūdz mums piedošanu? Nu, protams, mēs, Hjalti, tev piedosim, bet tikai zini, ka esi uzvedies ļoti neglīti. Tu taču atceries, cik reižu esmu tev teikusi, lai tu nepītos ar otras mājas puikām. Nu labi, manu puisēn, šoreiz mēs tev piedodam.
Solveiga man dāvā savu jaukāko smaidu un ieiet mājā. Taču es nemaz neesmu apmierināts. Jūtos neiedomājami pazemots, un man liekas, ka no šā brīža Solveigas klātbūtnē nekad nespēšu izturēties pietiekami brīvi. Viņa taču ir pārāk pašpārliecināta un uzskata, ka taisnība vienmēr viņai. Bet kas zina, varbūt man drīz nevajadzes vairs lugt viņai piedošanu?