Naktīs, sargādami aitas, mēs ar Adi sadraudzējāmies, un īstu draudzību nekas vairs nav spējīgs sagraut. Aizliegt mums kopā rotaļāties tagad ir veltīgas pūles: kaut kas mūs velk vienu pie otra. Bet pēc tam iznāk it kā pats no sevis, ka Helga un Ouli arī seko mūsu piemēram. Izrādās — mēs visi esam ļoti labi cilvēki. Mums nav nekāda daļa par to naidu, kas pastāv starp pieaugušajiem. Tagad mēs esam draugi.
Pagāja tikai dažas dienas — dažas brīnišķīgas pavasara dienas, un mēs pēkšņi jutāmies jau gandrīz lieli.
Visi taču zina, ka pieaugot bērns pieņemas gan prātā, gan dzīves pieredzē. Tā arī notika ar mani — kādā jaukā dienā es pēkšņi pieņemu apbrīnojamu lēmumu. Šīs pašas dienas vakarā es eju pie Helgas un par to viņai paziņoju. Viņai gan laiks jau gulēt, bet kāda tam nozīme! Mūsu saruna notiek pie šķūņa, un es pats sev liekos īsts varonis, kas vēl nomodā tad, kad visi jau guļ. Tāpēc es pūlos izskatīties ar iespējami platākiem pleciem un ar bagātāku dzīves pieredzi.
— Man ienākusi prātā kāda doma, — es saku.
— Kāda? — tūlīt jautā Helga.
Es, protams, šo jautājumu gaidīju.
-— Varbūt tas ir savādi, bet esmu stingri nolēmis vairs kaut ko nedarīt.
Tikai nezinu, vai ir vērts tev par to sacīt.
— Saki, saki, mīļo Hjalti, es nevienam neizpļāpāšu! Ko tu nekad nedarīsi?
— Uzmini!
Viņa miedz acis un sasprindzināti domā.
— Hm! . . . Laikam . . . laikam tu nekad vairs netīrīsi govju kūti. Jā?
— Nē, tīrīšu gan, neesi uzminējusi. Helga atkal un atkal mēģina uzminēt un saka man visu, kas viņai tikai iešaujas prātā.
— Tu vairs ar mani nerotaļāsies? . . . Nespēlēsies? . .. Turpmāk vairs neēdīsi? … Vairs neskraidīsi? . . .
Tā kā uz visiem šiem jautājumiem es atbildu noraidoši, Helga apmulst, bet pēc tam pēkšņi viņas seja atplaukst, un viņa saka:
— Bet tagad es zinu — tu vairs negulēsi.
— Tad es nevarēšu dzīvot, — es iebilstu. — Man ir jāguļ un ir jāēd. Tad jau es nomiršu.
Te viņa manām domām nepiekrīt, un mēs kādu laiku strīdamies. Beidzot Helga paziņo:
— Es iešu gulēt, Hjalti. Un, ja tu man neteiksi, ko tu gribi vairs nedarīt, es ar tevi nedraudzēšos. Pievākšu no Hjatli saimniecības visus ragus un kaulus un neļaušu tev tur rotaļāties. Tu taču zini, ka kauli un mājiņa pieder man.
— Nu, nu, nedusmojies, Helgiņ, — es izbijies viņu lūdzos.
— Jā, tā es izdarīšu, ja tu man nepateiksi, tūlīt pat nepateiksi.
— Es visu laiku gribu tev to pateikt. Es gribu pateikt, ka nekad vairs neraudāšu.
— Ko tu saki? Neraudāsi? — viņa smejas. — Tu vairs nekad ne- raudāsi?
— Jā, — es atbildu, mazliet apvainojies par viņas smiekliem. — Es vairs nekad neraudāšu. Tas taču ir veltīgi.
— Bet ja nu tu sasitīsies?
— Nu, varbūt vienīgi tad, ja sasitīšos.
— Bet ja tu nobīsies?
— Es ne no kā nenobīšos, — apgalvoju.
Nē, viņa nepiespiedīs mani atteikties no sava lēmuma.
— Bet kā tas tev ienāca prātā? — Helga jautā.
Tā arī ir visa lietas būtība. Ja es izstāstīšu, viņa tūlīt pat uzzinās, par ko domāju katru dienu no rīta līdz vakaram. Kas zina, varbūt tas mani Helgas acīs pazemos. Tomēr es savu noslēpumu viņai atklāju.
— Nav nozīmes raudāt tad, ja neko nevar grozīt. Tagad es vairs neraudāšu par māmiņu, neraudāšu, ka viņa no manis aizbrauca.
— Bet vai tu par to bieži raudāji? — Helga man pēkšņi jautā svešādā balsī.
— Dažreiz, — es atbildu, un, lai cik dīvaini tas arī būtu, man kaklā iespiežas nepatīkams kamols, bet acis aizmiglojas.
Pāri vaigiem noripo asaras, bet es raudu tikai īsu brīdi. Blakus tup Struturs un saprotoši skatās uz mums abiem. Esmu pārliecināts, ka pašlaik suns domā par to, cik interesanti būt cilvēkam.
Ar katru dienu vairāk es attālinos no māmiņas, un šīs dienas joprojām virknējas cita aiz citas. Un tad pienāk reize, kad mums ar Adi nav vairs pa naktīm aitas jāsargā. Šī ir vispriecīgākā diena manā dzīvē. Protams, ne jau nu tāpēc, ka tagad man vairs nav jāpaliek pa naktīm nomodā — pati par sevi šī ziņa nav nemaz tik priecīga, — bet, ja šodien no rīta es vēl biju deviņus gadus vecs nabaga puisēns, vārdā Hjalti, kuru māmiņa nevarēja paņemt sev līdzi, tas pats puisēns, no kura viņa aizbrauca ar asarām acīs līdzi svešam cilvēkam, tad jau vakarā — šīs pašas dienas vakarā esmu tik laimīgs, it kā man piederētu visas pasaules bagātības. Manu lielo prieku aizēno tikai tas, ka es nevaru būt pie māmiņas un viņai izstāstīt, cik esmu laimīgs.
Kad šajos apvidos vāc kopā aitas, zemnieki to dara kopīgi. Citādi tas nav iespējams, jo aitas drūzmējas lielos baros kopējās ganībās. Saimnie- čības rietumu daļā, pie Hatlgrimūra aitu kūtīm, atrodas kopējs aploks, kur sadzen visus aitu barus. Aploks iežogots ar akmeņiem.
Naktī pirms aitu cirpšanas es neaizveru acis. Mēs ar Adi neejam pat gulēt, kaut arī mums ir pavēlēts to darīt. Saule jau lec četros. Pieaugušie drīz vien celsies augšā, un mēs uzskatām, ka iet gulēt vairs nav nozīmes. Tāpēc mēs uz Hjatli terases kopā salabojam savu saimniecību, kas tagad kļuvusi liela un skaista. Taču drīz vien no māju dūmeņiem paceļas dūmu strūkliņas, un mēs dodamies katrs uz savu māju.
Šodien darba diena sākas līdz ar saules lēktu. Visi jau sēž virtuvē un dzer kafiju, piekozdami graudu cukuru.
— Kāpēc tu vēl neguli, mazuli? — Solveiga man jautā.
Es atbildu, bet viņa, aizņemta ar savām darīšanām, tūlīt pat aizgriežas. Mati Solveigai vēl izspūruši, un, acīm redzot, viņa nav tā pa īstam pamodusies. Manu atbildi viņa palaidusi gar ausīm, jo pēc brītiņa atkal jautā to pašu:
— Kāpēc tu vēl neguli, mazuli?
Es viņai atkal paskaidroju. Te Palli kāpj lejā no bēniņiem un paziņo, ka, pēc viņa domām, es esot traks. Jouhans klusē, bet laikam domā to pašu. Pēc tam Jouhans, Palli un Hatlgrimūrs saiet kopā pagalmā, par kaut ko sarunājas un ar nūjām rokā dodas kalnos sadzīt aitas kopā. Pa šo laiku mums, bērniem, jāsadzen kopā tās aitas, kas ganās Fitjarā un purvā. Ļoti labi, ka mēs nebijām aizgājuši gulēt.
Aitu atdzīšana aizņem daudz laika, bet, kad tā ir paveikta, visas aitas ir sadzītas kopā uz pļaviņas netālu no mājām. Mūsu — bērnu pienākums ir aitas uzraudzīt. Mēs ļaujam aitām mazliet izklīst, lai drūzmā tās nepazaudētu savus jērus. Uzraudzīt aitas, protams, nav nemaz garlaicīgi, taču vēl interesantāk būtu bijis pie aploka. Kad aitas ir atdzītas, visi, protams, ir ļoti izsalkuši. Tas ir saprotams. Taču mums šīs ir vismokošākās stundas. Liekas, ka pieaugušie nekad nebeigs pusdienot.
Beidzot uz takas parādās Palli un Jouhans. Viņi tikko kustas, bakstīdami zobus. Pēc abu izturēšanās nevar pat nojaust, ka viņus gaida vēl liels darbs. Mazliet citādu iespaidu atstāj Hatlgrimūrs. Vismaz sākumā viņš teciņiem steidzas pa taku, kamēr panāk mūsmājas vīriešus. Panācis Palli un Jouhanu, arī viņš kļūst tāds pats laisks un gurdens. Mums tomēr ir skaidrs: gaidāms kaut kas ievērojams. Mēs redzam, ka visi dodas uz Hatlgrimūra aitu kūtīm. Tur jau ir Gudruna, vecais Helgi, Groua un Siga.
Beidzamā ierodas Solveiga. Helga dusmojas, ka aploks atrodoties pie Hatlgrimūra aitu kūtīm. Bet ko lai dara!
Tagad aitas sadzen aplokā. To jau es visu zinu. Tieši tāpat rīkojās arī tajā dienā, kad aitas iezīmēja. Vīrieši atdala no bara nedaudz aitu ar jēriem un dzen aplokā. Mēs, bērni, pārmaiņus palīdzam. Reizēm ir ļoti grūti, jo aitas neparko negrib iet aplokā. Viņas grib šajā īsajā vasaras laikā saglabāt savu brīvību. Struturs un Kjammi palīdz, un mēs gūstam virsroku.
Kad visas aitas sadzītas aplokā, svešās aitas iesprosto īpašos aizgaldos, kur tās nīkst visu dienu. Tagad jērus var pazīt pēc zīmēm, ganībās tās nevarēja saskatīt, tur tie bija jāpazīst tikai pēc ārējā izskata. Aplokā valda neiedomājams troksnis — jēri un aitas blēj vienā blēšanā.
Hatlgrimūrs, Siga un Groua cērp aitas pie kūts durvīm, bet mūsmājas ļaudis — pie aploka rietumu sienas. Laiks iet, un vilnas kaudzes aug. Ir četras tādas kaudzes. Vislielākais baltās vilnas kalns ir Jouhanam. Otrā vietā ir vecais Helgi, bet viņa vilnas kalns ir daudz mazāks. Tad nāk Palli, taču viņam ir tikai dažas aitas. Toties šīs aitas viņš cērp sevišķi lēnām, daudz ilgāk nekā pārējās. Pie tam viņš ne ar vienu nesarunājas, bet gan čukst kaut ko ausī katrai aitai un, pabeidzis cirpt, ilgi glauda tām muguru, purnu un pat ragus. Viņš to cenšas darīt tā, lai neviens neredzētu.
Vecais Helgi un Gudruna strādā kopā, bet Solveiga raujas viena pati. Jouhans un Palli arī strādā bez palīgiem, bez tam viņi visu laiku piedzen jaunas aitas pārējiem cirpējiem.
— Saņem, tēv, savu melnkāji, — Jouhans saka un stiepj uz aploka vārtiņiem, kur mēs ar veco Helgi gaidām nākamo aitu, to pašu Hatu, kas visu laiku zagās uz piemājas laukiem.
Kamēr Hatu stiepj uz vārtiņiem, viņas mazais, brūnkājainais jēriņš ar priekšējām kājām kasa aitai sānus un žēli blēj, kad vārtiņi aizveras un māte paliek viņā pusē.
— Bet nu palīdzi pievārēt, — Helgi saka.
Mēs saņemam Hatu aiz ragiem. Aita, protams, no visa spēka turas pretī. Gudruna, aizlikusi maisa auduma priekšautu, stāv netālu un tur rokās dzirkles.
— Redz, vellata! Niķojas kā ietiepīgs sievišķis! — vecais Helgi dusmojas un spēcīgi pūš sev bārdā.
— Kas tas par salīdzinājumu! — Gudruna dusmojas.
Arī Hata noskaitusies. Mums par pārsteigumu aita ar lēcienu pasitas
sāņus. Helgi gandrīz nokrīt gar zemi un, skaļi iekliegdamies, nogrābj aitu aiz kakla. Hata saceļas pakaļkājās, un Helgi aitai veltī ne sevišķi glaimojošus vārdus.
— Kā tev nav kauna tā apieties ar mīļu aitiņu? — Gudruna bargi jautā.
— Viņa taču gribēja mani nosist, šī nekauņa! Tu jau nu arī noskaistos, ja aita būtu tev likusies virsū. Protams, noskaistos. Viņa var cilvēku nosist… Ai, nelabais, kā sāp pirksts!
— Ak mans dārgais Helgi, tev gan maz pacietības! — Gudruna smaida. — Tu uzvedies kā bērns. Nu vai tad var skaisties uz muļķa radību!
Vecajam Helgi nepatīk, ka par viņu smejas. Viņš zaudē savaldīšanos. Un, kamēr Hatu nogāž zemē un cērpj, abi vecie nepārtraukti strīdas.
Es klusēju. Man Hata nepatīk. Esmu uz aitu dusmīgs par daudzām nepatikšanām un ļoti priecātos, ja Helgi būtu viņu iekaustījis. Vai tad tagad abi vecie nesaķildojās viņas dēļ? Abi vēl ilgi strīdas, līdz nomierinās, lai gan vēl aizvien ir dusmīgi. Varbūt nekad vairs nesalīgs mieru. Mani tas ļoti uztrauc.
Pa to laiku, kamēr abi vecie cērp, es sēžu aitai pie galvas un tēloju, it kā turētu viņu aiz ragiem. Īstenībā es visu laiku grasos iespert aitai ar kāju. Beidzot aita ir nocirpta. Gudruna atsien Hatai kājas, bet Helgi stāv, pārliecies aitai pāri, un satur to pie muguras. Pēc tam Helgi ņem Hatu aiz viena, bet es aiz otra raga.
— Helgi, — Gudruna saka un paskatās uz viņu.
Abi klusēdami saskatās, un Helgi strupi pamāj ar galvu, it kā būtu devis zvērestu nekad vairs ar sievu nerunāt. Mēs vedam Hatu līdz vārtiņiem, Gudruna mums seko.
— Atved viņas jēru, — Helgi man saka.
Es nekā nejautāju, paņemu koku ar kāsi galā, eju aplokā, no aizmugures piezogos klāt jēram, kuru iesaukuši par Hosu, aizķeru ar kāsi aiz kakla un velku pie sevis. Pēc tam paņemu Hosu rokās un nesu uz aploka vārtiem. Jēram manās rokās nepatīk, un viņš spārdās no visa spēka.
Kaut gan mazā aitiņa ir Hatas meita, viņa man liekas ļoti jauka: sprigana, mīlīgu purniņu, ar brūnām kājiņām, dzidrām actiņām; pat viņas vilnas smaka man liekas patīkama!
— Nu, draudziņ, kā tev patīk jēriņš? — Helgi jautā.
Atbildu, ka man ļoti patīk.
— Hm, tas jau nu tā, viņš patiesi ir skaists. Ļoti skaists, visskaistākais no visiem jēriņiem, ko dievs radījis, bet dievs kungs taču nav nekāds meistara palīgs. Mēs ar Gudrunu gribam šo aitiņu uzdāvināt tev. Viņa ir tava, manu puisēn. Mēs viņu tev dāvinām par to, ka . . . Hm, par ko mēs viņam dāvinām jēru, ko, Gudrun?
— Ka — par ko? Tu taču pats to ļoti labi zini.
— Jā, jā, protams, zinu. Starp citu, nē, es nezinu. Laikam gan par to, ka tu nekad nedarīji Hatai pāri. Acīm redzot, tu esi pelnījis apbalvojumu, jo par velti neviens tādu jēru nesaņem. Kā tu domā?
Es nezinu, ko atbildēt, un klusēdams stāvu ar jēru rokā. Es vairs neesmu tas, kas biju pirms mirkļa, un pasaule arī vairs nav tā — pēkšņi viss ir pārmainījies. Esmu šajā jaunajā pasaulē apmaldījies. Un tomēr es pagriežos pret Helgi, izstiepju lūpas un meklēju viņa muti, kuru beidzot atrodu pašā bārdas biezoknī. Pēc tam es pagriežos pret Gud- runu. Viņa mani nobučo tieši uz lūpām un maigi papliķē pa vaigu. Es neviļus iešņukstos, acu kaktiņos man ieriešas asaras. Vecīši viens otram uzsmaida. īgnums abu starpā ir zudis, un viņi viens pret otru ir tikpat mīlīgi kā parasti.
Es joprojām turu rokās jēru, bet Hata ir aizgājusi aplokā. Jērs vairs nespārdās. Viņš neizpratnē skatās apkārt un brīnās, kas šeit notiek.
— Lai mazā Hosa iet pie savas māmiņas, — Gudruna saka.
Es daru tā, kā liek, kaut gan es turētu jēriņu klēpī kaut vai visu savu dzīvi. Nekad neesmu redzējis tik skaistu radībiņu un nevaru no tās acu atraut.
Tiklīdz iedzīto aitu cirpšana pabeigta, tās izlaiž no aploka, dzenā turpat apkārt
un palīdz tām atrast jērus, kas palikuši pie Hjatli terases. Tad cirpšanai nošķir citas aitas.
Visu pēcpusdienu man jāsargā piemājas lauki. Es jūtos tik viegls, ka bez grūtībām būtu varējis uzlēkt līdz saulei. Bet man patīk uz zemes — tā ir tik brīnišķīga, un uz tās ir tik jauki dzīvot!
No šejienes es varu labi redzēt, kā uz ganībām aiziet Hata. Manas acis viņai seko un redz mazu, raibu kamoliņu, kas skrien pakaļ savai mātei. Te Hosa noplūc zālīti, te pazīž pieniņu, bet beidzot noguļas pie ciņa. Hata man turpmāk nebūs ienaidniece. Tagad man viņa patīk labāk par citām aitām, neskaitot, protams, Hosu. Man ļoti gribētos panākt Hatu, noglaudīt un lūgt piedošanu. Vakarā, kad nolikšos gultā, es palūgšu dievu, lai viņš atmaksā manā vietā Gudrunai un vecajam Helgi. Bet tagad nav laika — man ir daudz citu rūpju.
Ļoti žēl, ka es tagad ilgi ilgi neredzēšu Hosu. Ak, ja es jau pavasarī būtu zinājis, ka saņemšu tādu dāvanu, cik daudz prieka tā man būtu sagādājusi! Savādi, ka agrāk es nebiju ievērojis, cik Hosa ir skaista, kaut arī to redzēju gandrīz vai katru nakti. Bet tagad viņa atgriezīsies pie manis tikai rudenī. Vakarā, kad cirpšana būs pabeigta, visas aitas atkal aizdzīs kalnos. Taču labāk par to nedomāt. Katram bērnam abās mājās ir pa aitai un pa jēram. Viņi nebēdājas, un arī es nebēdāšos, kaut šis ir sevišķs gadījums. Es tikai šodien kļuvu saimnieks, tikai šodien man pašam ir sava aita, pie tam daudz skaistāka nekā visas pārējās. Tāpēc arī jābēdājas man būs vairāk.
Pēdējās aitas sadzītas aplokā. Jūtos noguris. Vēl lielāku nogurumu sajūtu, kad Adi paziņo, ka viņam esot atļāvuši šonakt aizdzīt aitas kalnos. Nē, man tādu atļauju nedos, un tas mani nospiež.
Kamēr aplokā cērp pēdējās aitas, mēs ar Helgu dodamies pēc zirgiem. Kad atgriežamies, jau ir sanākuši ļaudis no Steinara un Bakes viensētas. Viņi ir atnākuši pakaļ savām aitām, kas izrādījās ieklīdušas mūsu saimniecībā. Adi un Palli savukārt iet uz kaimiņu viensētām, lai paskatītos, vai tur nejauši nav aizklīdušas mūsu aitas. To uzzinājis, es vēl vairāk izjūtu, cik nepietiekami mani šeit novērtē. Neviens pat neieminējās, ka varētu sūtīt ari mani vai Ouli. Bet ko lai dara. Toties tagad esmu bagātnieks, man pieder jērs, skaista, dzīva aitiņa!
Man un Ouli liek sadzīt kopā aitas. Aitas izklīdušas uz visām pusēm, un tās, kuras nocirpa no rīta, jau ir nozudušas kalnos. Ar grūtībām mums izdodas savākt diezgan lielu baru. Bet Hatu es neredzu. Struturs un Kjammi rej bez apstājas. Adi laikam ļoti gribas gulēt. Mēs ar Ouli dodamies uz mājām, bet pa ceļam atgriežamies un skatāmies, kā aizdzen aitas. Viss ganāmpulks lēnām virzās uz kalnu pusi. Drīz tas, aiziedams ielejā, nozudīs no redzes loka. Cik labi tagad būtu tur! Ouli it kā uzmin manas domas:
— Nn-ā-ā-kamā p-p-avas-sarī man arī atļaus iet.
Labi, ja var sevi mierināt ar to. Bet man ir arī cits mierinājums. Iestājusies nakts. Zāle pļavās pilna mirgojošas rasas. Nakts klusumā no tālienes dzirdamas apslāpētas suņu rejas. Nē, muļķīgi ir skumt, ja bijusi tik skaista diena kā šodiena. Laiks iet gulēt, kaut arī gulēt man vēl negribas. Es tomēr eju gulēt. Palli gulta ir tukša.
Es visu laiku domāju tikai par jēriņu. Arī tagad, kad jūtos tik laimīgs, ilgas pēc māmiņas ir vēl spēcīgākas nekā iepriekš. Ek, ja viņa būtu atnākusi pie manis, ja es varētu viņai izstāstīt, kāds bagātnieks esmu. Un, kaut arī biju sataisījies lūgt dievu atlīdzināt vecīšiem par brīnišķīgo dāvanu, es, pats to nemaz nemanīdams, sāku rūgti raudāt. Tā žēlums pēc māmiņas ir spēcīgāks par manu varonīgo apņemšanos nekad vairs neraudāt. Tā manu lielo prieku nomaina lielas skumjas.
Es saraujos, kad atceros savu zvērestu, ko es uzticēju mazajai Helgai. Arī iemesls asarām ir pārāk niecīgs. Es taču nekad agrāk neesmu bijis tik laimīgs kā tieši šodien. Es mēģinu tikt ar sevi skaidrībā un pārliecinos, ka esmu tikai nožēlojams puika, kuram nav gribasspēka, kurš nekad nekļūs īsts cilvēks. Un, to apzinoties, es raudu atkal. Lūk, ko nozīmē kļūt bagātam. Izrādās, ka arī bagāti ļaudis var raudāt.
Beidzot es aizmiegu un redzu sapni. Es redzu Hosu. Tas ir brīnišķīgs sapnis.