Nemanāmi pienāk siena laiks. Hatlgrimūram ir atbraucis strādnieks. Tas ir vīrs jau gados, vārdā Gudjouns, ar plānu, rūsganu bārdu. Gudjouns ir no tiem cilvēkiem, kurus sastop vienu reizi, un pēc tam nekad vairs par viņiem nekā nedzird. Neviens nezina, no kurienes šis cilvēks ieradies un kur pēc tam aizgājis. Pašlaik viņš pļauj zāli mājas tuvumā, un viņa izkapts
katrā atvēzienā iesvelpjas. Reizē ar izkapts atvēzienu arī viņš pats ar lūpām viegli iesvelpjas.
Mēs, bērni, paslepus novērojam un klausāmies viņa svelpienos. Man tas ir vesels notikums. Es šo cilvēku redzu pirmo reizi, bet viņš šeit esot strādājis jau pagājušā, aizpagājušā un iepriekšējos gados, kā to atceras bērni. Gudjouns visu laiku kaut ko murmina, un tas izskatās ļoti jocīgi,
pēc tam pārtrauc pļaušanu, noliec uz sāniem viegli trīcošo galvu un kādu laiku pats pie sevis atkārto:
— Tā gan! Tā gan! Pēc tam skatās uz mums un jautā:
— Interesanti, kāpēc saule vienmēr ir apaļa kā stikla burkas vāciņš?
Mēs ķiķinām, mūsu ķiķināšana pāriet skaļos smieklos. Taču atbildēt uz viņa jautājumu nevaram. Mēs nekad nevaram atbildēt uz jautājumiem, ko mums uzdod Gudjouns.
— Vienu es nekā nevaru saprast, kaut arī par to domāju: kāpēc jūra neizplēšas, ja tajā viss satek, bet nekad neiztek? Tā gan! Tā gan!
Tas, protams, ir ļoti savādi, bet mēs arī nezinām, ko atbildēt, un tikai smejamies. Beidzot Ouli saka:
— L-l-laikam j-jūrai d-d-dibenā c-c- caurums.
— Jā, protams, tev ir zināma taisnība. Tu atminēji. Kāpēc man tas nekad neiešāvās prātā?
Diemžēl mēs nedrīkstam ilgi sarunāties ar Gudjounu, jo tad viņš stāv uz vietas un nestrādā.
Šodien ir sestdiena, un pļaušanu vienmēr sāk tieši sestdienā. Palli un Jouhans ir nopļāvuši nelielu loku ap māju,
bet man vēl nav izkapts, un tāpēc es pļaut nevaru. Es ļoti gribētu, kaut ari man būtu izkapts! Man saka — pļaut es vēl nemācēšot. Toties es varu ar grābekli vākt kopā sienu. Ja palikšu uz nākošo vasaru, es droši vien dabūšu izkapti. Bet pašlaik nav vērts par to minēt.
Mājiņa uz Hjatli terases ir jau uzbūvēta. Pat durvis ir ierīkotas. Mājiņa pieder man un Helgai, bet tās celšanā piedalījās arī Adi un Ouli, it sevišķi Adi. Viņi bija pavisam pametuši savas mājiņas būvi. Pareizāk sakot, pārcēla to pie mums, un tagad mēs spēlējamies visi kopā. Pieaugušie tam vairs nepievērš uzmanību, bet mums ir viens ļoti viltīgs plāns. Mēs to turam slepenībā, lai mums viņu neizjauktu. Pirmais šo plānu ieteica Ouli. Viņš teica:
— š-š-šī jau ir-r-r t-t-tik liela m-m- āja, ka mēs v-v-visi v-v-varēsim š-šeit g-g-gulēt.
Ouli saka taisnību. Mēs visi varam šeit gulēt pa nakti. Kāpēc gan ne? Taisnība, mums nekad to neatļaus, bet mēs nenokaram degunu un nolemjam visu izdarīt tā, lai pieaugušie nekā nezinātu.
Kad visi aizies gulēt, mēs paklusām izlavīsimies no istabas un iesim pārgulēt uz savu mājiņu. Pēc tam pieaugušie varbūt sapratīs, kādu brīnišķīgu mājiņu
mēs esam uzbūvējuši. Tāpēc šī sestdiena varbūt nav parasta diena. Šī diena ir pilna gaidu un satraukuma. Vai mums izdosies? Šo jautājumu mēs ar Helgu lasām viens otra acīs, kad sagrābjam nopļauto zāli. Par šo pašu mēs spriežam, ari tīrot govju kūti.
vi- vi/" > ml'
— Es gulēšu pie sienas, bet tu man blakus, — Helga saka.
Es to pārdomāju, atbalstījies uz lāpstas un skatīdamies uz kūts grīdu.
— Redzi, es gribu gulēt pie durvīm, — es iebilstu.
— Nē, mīļo Hjalti, tev jāguļ man blakām. Es negribu gulēt blakus tiem puikām.
Es, protams, apsolos izpildīt viņas lūgumu.
Cik neiedomājami gara liekas šī diena! Tā ir vienmēr, kad kaut ko gaida. Kad beidzot pienāk vakars, notiek kaut kas negaidīts.
Pa ceļu, kas nāk no upes uz augšu, jāj trīs jātnieki. Sev pa priekšu tie dzen vairākus neapseglotus zirgus. Pirmais jāj liela auguma vīrietis un tik skaļā balsī uzmundrina zirgu, ka kalni aiz mūsu mājas atbild viņam ar skaļu atbalsi. Tas ir ļoti varens cilvēks, sislumans Hjaulmars, saimnieka brālis un mūsu veco dēls.
Kad mūsu mājās uzzina, kas ierodas ciemos, visi sāk rosīties. Jouhans noliek izkapti, Helgi un Gudruna steidzas uz lieveni, un viņu sejās jau krietnu brīdi pirms viesu iejāšanas pagalmā atviz saulains smaids. Solveiga apsien tīru priekšautu, sakārto savas resnās bizes un nogludina matus uz pieres. Helgi liek man skriet pretī viesiem un atvērt vārtus. Es traucos, cik nu ātri varu, un pagūstu to izdarīt laikā.
Neapseglotie zirgi aizrikšo man garām. Sausā zeme dun zem to kājāmr bet sakaltušas zemes piciņas lido man tieši sejā. Tūlīt aiz zirgiem parādās sislumans. Jādams man garām, viņš paceļ pirkstu pie cepures. Esmu laikam viņa sveiciena cienīgs. Aiz sislumana jāj viņa sieva, kas sēž sieviešu seglos un mani nemaz nepamana — vismaz izliekas, ka neredz. Pēdējais pagalmā iejāj apmēram mana vecuma puisēns. Jādams man garām, viņš vaikstās.
Kad es atgriežos pie lieveņa, viesi jau ir sasveicinājušies ar mājiniekiem. Sislumans norāda uz mani ar savas pātagas kātu un jautā, kas es tāds esot. Jouhans paskaidro, ka esmu puisēns, kas te paņemts padzīvoties. Ar to arī viss ir noskaidrots. Sislumans ar mani nesasveicinās, bet, ieiedams mājā, pabaksta ar pātagas kātu uz manu pusi. Puisēns un kundze izliekas, ka viņi mani nav pamanījuši. Redzams, ka viņu acīs esmu pārāk neievērojams.
Pēc tam sauc Palli, mums abiem liek sapīt zirgus un palaist tuvumā ganīties.
Viesi nepievērš Palli ne mazāko uzmanību, un tas mani nedaudz nomierina. Tūlīt var redzēt, ka mēs ar Palli piederam pie citas pasaules. Beidzot sislumans pievēršas Palli un saka:
— Esiet tik laipns un sāpiniet šo gaiši rūsgano pie pašiem nagiem. Viņam ir mazliet noberztas potītes.
Palli kaut ko nomurmina. Mēs ņemam zirgus un vedam tos uz pļavu netālu no mājām. Pēc tam Palli pārmet iemauktus pār plecu, un mēs soļojam uz mājām. Pa ceļam Palli saka:
— Vai tu ievēroji, cik lepni viņi izturas? Tēlo lielu priekšniecību. Vai ar tevi viņi sasveicinājās?
— Nē, — es atbildu.
— Uzskata sevi par pārāk augstdzimušiem, lai sasveicinātos ar vienkāršiem ļaudīm. Jā, pat uzrunā ar «jūs». Vai ievēroji?
Tiku ievērojis arī to. Palli, acīm redzot, nav labs garastāvoklis, tāpēc viņš turpina tādā pašā garā:
— Bet viņš taču ir tikai vecā Helgi dēls. Tepat izaudzis un darījis to pašu melno darbu, ko es daru. Bet tagad šis stulbenis uzrunā mani ar «jūs»! Redzi, mazais, kā viņi izturas pret darba cilvēkiem. Un kuram gan tad gribas būt par strādnieku? Bet viņi vēl brīnās, kāpēc neviens negrib strādāt uz laukiem!
Palli nievājoši nošņaucas. Viņš sakārto uz pleca iemauktus un smagiem soļiem dodas uz māju pusi — melnmatis ar kailu galvu.
No viesistabas vijas šurp smaržīgu cigāru dūmu strūkla. Tur smejas un pļāpā. Kāds spēlē uz ērģelēm, pēc tam mūzika pārtrūkst. Es stāvu gaitenī. Man arī ļoti gribas iekļūt paradīzē, tas ir, atrasties viesistabā, bet tur man nav vietas. Toties Helga ir viesistabā. Uz mirkli es redzu viņas seju, bet arī Helga izliekas, ka neredz mani. Neviens mani neievēro. Pat Gudruna mani neredz, kamēr nesaskrienamies gaitenī. Viņa steidzas no virtuves ar paplāti, kas apkrauta ar ēdiena šķīvjiem. Tad viņa uzrunā mani apbrīnojami stingrā tonī:
— Ko tu te slaisties, mazuli?
Bet pēc tam jau daudz mīlīgāk:
— Ej no šejienes prom, manu draudziņ!
Kāda vilšanās! Es vēl aizvien biju neskaidri cerējis, ja ne cits, tad "Gudruna mani aicinās viesistabā. Tagad es visu saprotu. Pat Gudruna uzskata, ka es neesmu cienīgs sēdēt vienā istabā ar tik ievērojamiem cilvēkiem. Ar Helgu tas ir citādi. Viņai ir daudz ievērojamāka izcelšanās. Nē, Palli teica taisnību, un pretēji savai gribai es izjūtu naidu pret visiem šiem ļaudīm. Visvairāk es neieredzu Helgu, arī Gudrunu neieredzu, kaut arī viņa man uzdāvināja Hosu, kaut arī nevienu neesmu tā mīlējis kā •Gudrunu, vismaz šinīs mājās ne. Kungiem atbraucot, ar Gudrunu noticis kaut kas nesaprotams. Parasti tāda lēnīga un pat maiga, tagad viņa rīko visus mājiniekus un aizrāda pat Solveigai, kā jāliek uz šķīvjiem. Gudrunai liekas, ka nepietiekami smalki tiek cienāta Helgasona kundze, kā viņa sauc savu vedeklu. Laikam gan Gudruna nekad nav bijusi tik priecīga kā šodien. Taču viņa nepriecājas ne par mani, ne par Solveigu, ne par kādu citu, viņa priecājas par viesiem.
Dzīvot ir neinteresanti, ja visi tevi ir aizmirsuši, un, ja arī atceras, ka tu esi pasaulē, tad tomēr uzskata par niecīgu cilvēku. Man nav neviena, ar ko papļāpāt, nav kam izkratīt sirdi, un pati lielākā nelaime — mūsu nakts pasākums, acīm redzot, izjuks. Maz ticams, ka Helga būtu šonakt ar mieru pārnakšņot Hjatli mājiņā, bet… Tāpēc es gribētu tomēr ar viņu parunāt. Tas man izdodas pie galda vakariņu laikā. Solveiga izturas savādi. Pret mani viņa ir apbrīnojami laba un mīlīga. Liekas — viņa ir vienīgais cilvēks, kas vēl atceras, ka arī es esmu pasaulē. Taču parastais smaids ir nozudis. Notiek kaut kas tāds, kas sniedzas pāri manai saprašanai.
Pa visu māju dzirdami Helgasona kundzes skaļie smiekli. Jā, tagad jau esmu pilnīgi pārliecināts, ka Helga negribēs pārnakšņot uz Hjatli terases. Taču esmu kļūdījies. Izrādās, ka viņa nav aizmirsusi mūsu plānu un grib to izstāstīt savam brālēnam Ragnaram, sislumana dēlam. Helga grib, lai arī viņš nāktu mums līdzi. Tad nu gan būs ko stāstīt citiem bērniem, ja pats sislumana dēls būs pārnakšņojis kopā ar mums!
— Viņš ir ļoti skaists un uzposies, — Helga apbrīno Ragnaru.
— Droši vien, — es atbildu.
Man ļoti negribas par to runāt.
— Es domāju, ka viņš ir ļoti labs zēns, — Helga nerimstas.
— Vai tu viņu pazīsti? — es jautāju.
— Vai tad viņš tev neliekas skaists? — viņa interesējas.
— Nekas sevišķs, — es atbildu.
Noskaidrojas, ka viesu atbraukšana netraucēs mūsu iecerētās nakts gaitas. Ouli un Adi var viegli izmukt: viņi guļ atsevišķā istabā. Man arī to nav grūti izdarīt, ja tikai es būšu uzmanīgs. Visgrūtākais būs Helgai, jo viņa guļ kopā ar vecākiem. Turpretī Ragnars gulēs viesistabā uz grīdas, un Helga apgalvo, ka viņš atzinīgi izteicies par mūsu nodomu.
Gulēt šovakar visi dodas vēlāk nekā parasti. Es ilgi ilgi guļu gultā un pūlos nekustēties. Aizmigt es nedrīkstu. Palli jau guļ un pilnā sparā krāc. Bet lejā vēl arvien nevar nomierināties. Beidzot vecais Helgi kāpj augšā un aiziet uz savu istabu, drīz uzkāpj arī Gudruna.
Es vēl ilgi gaidu, kamēr Solveiga aiziet savā istabā. Aizturējis elpu, es uzmanīgi ieklausos. Visā mājā valda dziļš klusums. Tad es uzmanīgi
pieceļos no gultas, uzvelku zeķes, apģērbjos un uzklāju gultu. Pēc tam, no aukstuma sabozies, klusām žogos pa kāpnēm lejā. Ārā ir patumšs, jo nolaidusies migla un visa zāle ir rasas pilna. Netālu ganās sapītie viesu zirgi.
No Hjatli terases puses dzirdamas balsisr tātad Ouli un Adi ir jau tur. Mani sagrābj neparasts prieks, un esmu gatavs uzlēkt augstāk par savu galvu. Pašlaik man tas ir sevišķi nepieciešams, lai sasildītos, jo zobi klab no aukstuma.
Mājas durvīs parādās sislumana dēls — pelēks, bāls, basām kājām. Rokās viņš tur zeķes, saišzābakus, žaketi un bikšturus.
— Sveicināts, — viņš saka. — Pagaidi, kamēr es apģērbšos.
Es tikko uzdrīkstos viņam atbildēt. Viņš ir tāds dižciltīgs. īsts princis! Savādi, ka man atļauts dzīvot zem vienas saules kopā ar viņu. Sislumana dēls jautā, kā mani sauc, un saka, ka viņu pašu saucot par Ragnaru Helgasonu. Man tas liekas neparasti: viņa tēvu taču sauc par Hjaulmaru[5]. Bet es neuzdrošinos iebilst vai vispār kaut ko piezīmēt, neuzdrīkstos izrunāt neviena paša vārda . . . Pēc tam mēs dodamies ceļā un ejam pa rasas pilnu zāli. Man ātri vien izmirkst kājas, zābakos žļurkst ūdens, tā vien šļakstēdams uz visām pusēm. Ragnaram kājās ādas zābaki, kas aizšņorēti līdz ceļiem, un viņš apgalvo, ka tie rasā neizmirkstot.
— Vecais papiņš un vecene jau guļ nāves miegā, — stāsta Ragnars savā griezīgajā balsī, un viss, ko viņš saka, izklausās nepierasti.
Viņš ļoti bieži lamājas, taču pat viņa lamas man neizklausās rupjas.
— Puikas, pagaidiet mani! — aizmugurē dzirdama balss.
No mājas mums pakaļ skrien Helga. Tātad viss kārtībā. Mūsu plāns ir izdevies. Bet, mūs panākusi, Helga pēkšņi ļoti noskumusi paziņo:
— Viss ir atklājies! Man vajadzēja māmiņai izstāstīt par mūsu nodomu. Viņa vēl negulēja, bet es domāju, ka viņa jau aizmigusi, un kā par nelaimi arī tēvs tūliņ atmodās. Nelabi iznāca.
Ragnars saceļ briesmīgu brēku. Es nezinu, vai esmu kādreiz dzirdējis kaut ko līdzīgu. Pēc tam viņš nezin kāpēc sāk lēkt augstu gaisā un sist sev pa dibenu. Es uzņemu visu nopietni un jautāju, vai mēs drīkstam iet uz terasi vai mums jāatgriežas mājās. Taču te Helga viltīgi pasmaida un mūs nomierina. Izrādās, viņas māmiņa tikai pasmējusies un atļāvusi mums iet uz terasi, lai tikai mēs tur nenosalstot. Tas, ka viss ir atklāts, man šķiet ļauna zīme, taču pagaidām es uzskatu par labāku klusēt.
Uz Hjatli terases mūs gaida Ouli un Adi. Ieraudzījuši mūsu viesi, viņi, tāpat kā es, pieņem svinīgu izskatu un izturas pavisam neparasti.
— Kas tas par graustu! Un to jūs saucat par māju? — viesis jautā.
Neviens no mums neatbild. Viesis notupstas uz ceļiem un ieskatās iekšā.
— Zemes klons. Bet kāds gan šeit paliks mans uzvalks? Eh jūs, velna lauķi! Ar ko gan jūs domājat?
Iestājās neveikls klusums, kas parasti vēstī, ka grūst visgaišākie sapņi. Taču Ouli vienā mirklī mūs izglābj.
— M-m-man š-š-šeit ir maiss, — viņš saka.
Mūsu viesis ar izbrīnu skatās uz Ouli, tad izrauj no viņa rokām maisu un saka:
— Tad viss kārtībā, es gulēšu uz tā.
— Mēs nevaram gulēt uz kailas grīdas, šeit ir ļoti netīrs, — Helga iebilst. — Jāsameklē kaut kas, ko paklāt.
Mēs ar Adi skrienam uz māju, sameklējam maisus, aitādas un lupatas, kādas tikai varam sadabūt. Mēs atgriežamies rasā slapji nobridušies.
— Es gulēšu pie sienas, — Helga saka, — bet Ragnars gulēs man blakus.
— Ar skuķiem es neguļu! — viņš atburkšķ.
«To viņa pelnījusi,» es nodomāju. Pārāk lielās ar savu brālēnu.
— Starp citu, gulēt mēs šeit nevaram, — Helga saka. — Tie ir nieki. Es iešu uz māju. Māmiņa baidās, ka es varu sasaldēties.
— Lūdzu, bez činkstēšanas! — viesis pavēl. — Ak tu pikstule! Pie velna tādu niķu pūzni!
Man Helga nekad nebūtu piedevusi tādus vārdus un būtu ļoti sadusmojusies, bet tagad viņa tikai smejas. Bet ko gan viņa lai citu dara? Es rāpus ielienu mājiņā, izklāju uz grīdas maisus un izlienu atpakaļ.
— Nu, skuķi, gulsties tur, pie sienas, — viesis pavēl, pēc tam ņem mani aiz rokas un saka: — Bet tu, lauķi, vari gulties blakus. Tad nolikšos es. Ek, būs gan zēniem mājās ko stāstīt!
Mēs darām tā, kā viesis mums pavēl, bet klusībā visi domājam vienu un to pašu: mēs vairs pašu mājā neesam saimnieki.
Mēs noguļamies mājiņā šķērsām, tā ir tik šaura, ka visā augumā izstiepties nevaram. Sienas asi smaržo pēc mitras zemes.
— M-m-man š-š-šeit nav r-r-rūmes, — Ouli saka, kas ir nogūlies pēdējais pie pašām durvīm. — J-j-jums j-j-jāgulstas uz s-s-sāniem.
Mēs piespiežamies cits pie cita un guļam uz sāniem, saliekušies kliņģerī. Ouli aizver durvis. Man sāk salt.
— Bet nu tagad gulēsim, — Adi saka.
Visi vienā balsī piekrīt.
Iestājas klusums, ko drīz vien pārtrauc Helgas balss:
— Bet cik tagad ir pulkstenis?
To neviens nezina, un atkal iestājas klusums.
— Rīts laikam vēl ir tālu? — Helga jautā.
— Jā, protams, tālu, — es atbildu, no aukstuma trīcēdams.
— Es laikam šeit nevarēšu aizmigt, — Helga saka.
— Palieciet reiz klusu! — viesis pavēl.
— Tūlīt, — Helga atbild. — Tikai māmiņa teica, lai es šeit neguļot, ja man būšot auksti, un tāpēc es baidos aizmigt.
— Tad es tev teikšu, kas tu tāda esi, — viesis paziņo. — Tu esi lupata. Riebīga, šausmīga, neiedomājama, nekam nederīga lupata.
Helga neiedrošinās neko atbildēt. Man viņas kļūst ļoti žēl. Es jūtu, ka arī viņa sāk trīcēt. Mēs visi pūlamies aizmigt, bet tas, protams, neizdodas.
— Bet k-kā j-j-jūs d-d-domājat, vai s-s-spoki ir? — Ouli pēkšņi jautā.
Stāvoklis sarežģījas. Viesis zaudē savaldīšanos.
— Jā, — viņš kliedz, — spoki ir!
Un tūlīt pat mums apgalvo, ka pats vairākas reizes redzējis spokus un tie bijuši visīstākie spoki. Pēkšņi viņš pielec kājās un sāk stāstīt. Tie ir baismīgi stāsti. Viņa balss kļūst noslēpumaina kā paši spoki, un mūs nomāc drausmīgas bailes. Viņš mums stāsta, ka dzīvojot jūras krastā un bērni tur gandrīz katru dienu krastmalā redzot spokus. Taču neviens tādiem sīkumiem nepievēršot uzmanību. Ja vien mēs zinātu, viņš turpina, ko tikai jūra bieži izmetot krastā, ja kāds no lauku bērniem to visu būtu pats redzējis, tam katrā ziņā dūša saskrietu papēžos. Mēs saspringuši klausāmies viņa stāstījumā. Beidzot es nolemju, ka šie stāsti jāizbeidz, un uzdrošinos viesim par to iebilst, kaut gan agrāk es to nebūtu uzdrošinājies. Ar tik cienījamu personu jābūt uzmanīgam un, runājot ar viņu, jāparāda vajadzīgā cieņa.
— Man liekas, jums tagad nevajadzētu stāstīt tādus notikumus. Mēs varam nobīties un tad nemaz neaizmigsim.
— Kā? Ko tu saki, lauķi? Tu, liekas, uzdrīksties mani uzrunāt ar «jūs»!
Viņš vēl kaut ko piebilst, raidīdams pār manu galvu visneiedomājamākās lamas un nosaukdams mani par ēzeli un citādi apvainodams. Es neuzdrīkstos iebilst. Man, protams, neizdevās pateikt to, ko es gribēju, pietiekami pieklājīgi. Un kā gan es varēju zināt, ka viņu nedrīkst uzrunāt ar «jūs»? Es biju pārliecināts, ka viņš tieši tā ir jāuzrunā. Viņš taču ir labi ģērbies un pie tam paša sislumana dēls.
Es jūtu, ka ar Helgu nav labi.
— Tev salst? — es jautāju.
— Jā, mazliet, un māmiņa teica, ka es nedrīkstu saldēties. Man ir ari ļoti bail, — Helga iešņukstas.
— Nebaidies, mīļā Helga, nebaidies, — es viņai saku vismaigākā balsī. — Mēs tūlīt atvērsim durvis, un tūlīt būs gaišs.
— «Nebaidies, mīļā Helga, mēs tūlīt atvērsim durvis, un tūlīt būs gaišs,» — kāds man blakus saka tieši tādā pašā balsī. Tas ir Ragnars, kas mani izzobo. Un tūlīt pat viņš sāk skaļi smieties.
Taču neviens viņu neatbalsta. Es sāku dusmoties. Ja viņš nebūtu bijis tik cienījama vīra dēls, es viņam gan rādītu!
Stāvoklis atkal sarežģījās. Helga pieceļas un sāk raudāt skaļā balsī.
— Es šeit ilgāk nepalikšu, iešu uz mājām! — viņa sņukst.
— «Es šeit ilgāk nepalikšu, iešu uz mājām!» — viesis Helgu izzobo.
Visi pārējie klusē.
Helga pārkāpj mums pāri un šņukstēdama dodas uz durvīm. Pēc tam viņa izlien ārā, un mēs redzam, ka viņa aiziet.
Mājiņā kļūst brīvāk. Visi guļ un klusē. Durvis paliek atvērtas. Ārā ir migla. Es iedomājos, kā Helga šņukstēdama dodas pa nogāzi lejā un nozūd miglas pelēcīgajā dūmakā. Pēc tam paiet daudz laika — ļoti daudz laika.
— Es tr-tr-trīsu, m-m-man auksti, — Ouli iestenas. — Es n-n-nevaru a-a-aizmigt.
Neviens viņam neatbild. Vēl pēc mirkļa Ouli pieceļas un saka:
— A-d-i, es iešu uz m-m-mājām. N-n-nāc 1-1-līdzi.
— «Ad-d-di, es iešu uz m-m-mājām. N-n-nāc 1-1-līdzi,» — viesis ņirdz, pēc tam laiž vaļā pašu drausmīgāko brēcienu, spārda ar kājām griestus un izturas ļoti kareiviski.
Līdz šim Adi bija klusējis, visu klausījies ļoti pacietīgi un savaldīgi. Es vairs nepazinu ne Adi, ne Ouli — viņi nekad nebija izturējušies tik savaldīgi. Acīm redzot, abi baidījās no viesa ne mazāk kā es. Taču tagad Adi pieceļas.
— Labi, Ouli, vienu es tevi nelaidīšu.
Pēc tam viņi abi izlien ārā.
— Vai jūs pēļus arī gribat ņemt līdzi? — viesis kliedz, ķerstīdams maisus, ko Adi vāc kopā, un neganti lamājas.
Bet, tiklīdz Adi un Ouli aiziet, sislumana dēls pēkšņi kļūst pavisam cits cilvēks.
— Tagad iekārtosimies ērtāk, — viņš saka jau daudz laipnāk. — Vai tev salst? — un viņš mani apsedz ar maisiem un aitādām. — Par mums gan neviens neteiks, ka mēs nobijāmies.
Es neuzdrīkstos iebilst, kaut arī man neizsakāmi gribas iet projām, es ļoti baidos palikt divatā kopā ar šo bandītu. Tagad es saprotu: nekad nevajag priecāties par agru. Šī nakts būs viena no briesmīgākajām, kādas esmu piedzīvojis. Man šermuļi pārskrien, iedomājoties, ka šeit vēl jāpavada vairākas stundas, un es ļoti vēlos, lai šis vīzdegunis atteiktos no savas muļķīgās iedomas. Taču viņš nedomā to darīt.
— Ir gan nožēlojami ļautiņi! — viņš pēkšņi saka. — Skuķis izstāstīja par jūsu plānu un lūdza mani tajā piedalīties, bet pati tūlīt aizšļūca. Vai tev bail no spokiem?
— Vai tad spoki ir? — es jautāju, baidoties izteikties konkrētāk.
— Nav jau, nav, protams, nav! Es jums tikai sameloju. Jūs esat tādi mērkaķi. Vai tad grēks muļķiem pamēļot? Kā tu domā?
Es neuzdrošinos ne noliegt, ne piekrist.
— Nezinu, — es atbildu.
— Ha-ha-ha! — viesis skaļi smej. — Tad tu nekā nezini!
Kādu laiku mēs abi klusējam, pēc tam viņš saka:
— Tu šeit, protams, tīri govju kūti, vai ne tā?
— Jā, — es atbildu.
— Tu od pēc mēsliem. Jūs visi šeit ožat pēc mēsliem. Mamma saka, ka mēslu smaka esot visšausmīgākā no visām smakām, kādas viņa pazīst. Es tā nedomāju, bet mamma taču ir ļoti smalka. Viņa saka — neesot iespējams pārgulēt zemnieku mājās, bet tētis apgalvo, ka viņa muldot niekus. Tad mamma saka — tētis jau pats esot izaudzis šādos netīrumos, un tētis dusmojas, un abi sāk rāties. Vai zini, cik interesanti viņos klausīties! . .. Nu labi, tagad es gribu gulēt.
Viņš ieritinās maisā, bet drīz atkal sāk stāstīt:
— Tētim ir vislielākā māja mūsu ciematā. Viņš, kā tev zināms, ir sislumans, un tāpēc mēs esam ievērojami ļaudis. Man atļauj rotaļāties tikai ar tirgotāju un vēl ārsta bērniem, bet ar viņiem ir tik garlaicīgi! Es, protams, rotaļājos, ar ko gribu, — ar tiem bērniem, kuri man patīk. Tad mamma dusmojas un tētis arī. Esmu pārliecināts, ja tētis un mamma uzzinās, ka es biju šeit kopā ar tevi zemnīcā, viņi abi tevi nopērs. Kā tev tas patīk?
— Es taču neesmu vainīgs! — es izbailēs iesaucos.
— Tas nav svarīgi, lai arī tu neesi vainīgs. Vai tad kādam par to daļa? Labi, tagad es gulēšu.
Ragnars grozās no vieniem sāniem uz otriem, pēc tam ilgi klusē. Veselu mūžību. Laikam aizmidzis. Jā, viņš ir aizmidzis. Es domāju un domāju par sevi. Tas ir šausmīgi. Es baidos no sava kaimiņa, baidos no nakts, baidos no klintīm virs mūsu mājvietas, bet visvairāk es baidos par to, kas mani sagaida rīt. Bez tam es no aukstuma mirstu vai nost. Labāk jau būtu nomirt! Dzīve ir tik sūra — tikai bēdas un vilšanās. Kaut es pašlaik varētu atrasties pie māmiņas! Es gribu aizbēgt pie viņas. Esmu pārliecināts, ka atradīšu māju, kurā viņa dzīvo. Māmiņa man piedos, viņa sapratīs, cik man pašlaik smagi un grūti.
81
Paiet ilgāks laika sprīdis, — kā man liekas, ne īsāks par visu manu iepriekšējo dzīvi. Zēns man blakus guļ dziļā miegā, bet drīz arī viņš sāk trīcēt. Laikam salst. Ja nu pēkšņi viņš saslimst! Esmu dzirdējis, ka daži no saaukstēšanās ir saslimuši un pat nomiruši. Ja nu pēkšņi viņš nomirst! Tad
es būšu vainīgs! Mani nomāc drūmas domas. Neesmu spējīgs pret tām cīnīties. Es padodos, un mana kapitulācija ir bez ierunām. Šajā mirklī Ragnars strauji pielec kājās un sāk nejauki lamāties.
— Es mirstu no aukstuma! — viņš saka.
— Varbūt iesim uz mājām? — es piedāvāju.
— Uz mājām? Nē, nekad! Esmu nolēmis pārnakšņot šeit un nevienam neļaušu par sevi ņirgāties. Neviens nevarēs teikt, ka esmu padevies. Izlī- dīsim ārā, paskraidīsimies un sasildīsimies, — viņš ierosina.
Es piekrītu. Mēs izlienam no mājiņas un ilgi skraidām pa āru. Migla pamazām izklīst, gaiss kļūst maigāks un siltāks. Pie mūsu kājām zaļajās ieplakās dus mājas, iekļautas tikko nopļautas zāles vālu ielokā. Pašlaik mājas ieslīgušas miegā.
Mēs skraidām pa Hjatli terasi šurpu turpu. Kā viss pārmainās, kad visapkārt ir gaišs! Bailes man tūlīt izgaist. Izskraidījušies mēs atkal ielienam mājiņā un apguļamies. Ne es, ne Ragnars nevaram aizmigt, bet cienījamā
viesa iedomība manāmi plok. Viņš pat ir ar mieru iet uz mājām, lai izgulētos pēļos viesistabā uz gnīdas.
Pēkšņi ārā kļūst pavisam gaišs. Debesis krāsojas zeltainas un sārtas. Migla ir izklīdusi, bet no zemes ceļas balti tvaiki, kas pamazām izgaist zilgmē. Ir uzlēkusi saule.
Visgarākā nakts manā mūžā drīz būs galā, tāpat kā visas pārējās naktis. Helga un abi brāļi no otras mājas jau sen guļ. Taču mēs šeit izturējām līdz galam.
— Urā! — iekliedzas mans biedrs, izlēkdams no mājiņas.
Viņa prieks pielīp arī man, un es aizmirstu visas savas bēdas. Kamēr piecelsies mājinieki, vēl ilgi jāgaida, un mēs nolemjam, ka tagad padoties jau nu nedrīkst. Mēs skrienam pie geizera, un es rādu viesim, kā karstajās smiltīs cep maizi. Es pat uz brīdi aizmirstu, cik pārāks par mani ir šis zēns. Es ar viņu sarunājos kā līdzīgs ar līdzīgu.
Beidzot mēs pamanām, ka dūmenis sācis kūpēt. Tātad Solveiga ir piecēlusies. Mēs skrienam uz mājām. Man ir mazliet bail: baidos, ka dabūšu sukas. Taču manas bailes izrādās veltīgas. Solveiga nedomā mani rāt, bet smaidot runā:
— Tātad izturējāt līdz galam. Ko gan tikai jūs neizdomājat!
Tagad mani un Ragnara ceļi šķiras. Viņš dodas pie saviem vecākiem, bet es eju tīrīt govju kūti. Kūtī ir silti, un man sāk uzmākties miegs. Drīz tur ierodas Solveiga slaukt govis. Piena strūklas šļācas balti izberztā koka spainī un skaļi atsitas pret tā dibenu. Piena līmenim spainī ceļoties, piens aizvien vairāk puto un it kā vārās.
— Aizej uz māju un atnes bļodu. Es tev ieliešu siltu pienu ar putām, — Solveiga saka.
Cik viņa laba! Visi savā reizē labi, ja tikai viņus pareizi saprot. Drīz esmu atpakaļ un dzeru silto, kūpošo pienu, bet Solveiga skatās uz mani un smaidīdama jautā:
— Kā tev patīk Helgasona kundze? Tāda uzposusies un skaista, vai ne?
Es piekrītu, un Solveiga pēkšņi beidz smaidīt. Viņas seja kļūst nopietna,
viņa skatās uz spaini un saka:
— Jā, protams, kā gan citādi? Es arī tā domāju.
6*
83
Diena, liekas, būs karsta. Kad es izdzenu govis, saulīte jau pamatīgi silda, bet es pēc šādas nemierīgas nakts jūtos gurdens un miegains. Redzēs, vai sislumans nevainos mani visā šajā pasākumā? Vai viņš dusmosies, ka dēls
bijis kopā ar mums? Šie un citi jautājumi man visu rītu neiziet no galvas. Taču es nemaz nebaidos. Un tomēr sirds man bailēs tūlīt sažņaudzas, kad es pēkšņi sastopos ar viesiem. Es nejauši eju ap šķūņa stūri un redzu pagalmā mājas priekšā sislumanu ar sievu un veco Helgi. Sislumans ir iznācis pusapģērbies, lai parādītu sevi uil savu balto kreklu svētdienas rīta saules staros. Viņš staipās un labsajūtā kaut ko murmina. Griezties atpakaļ? Taču ir jau par vēlu. Helgi ir mani pamanījis. Viņš viltīgi paskatās uz savu dēlu un saka:
— Redz, kur tas nedarbnieks!
— Nu, panāc šurp, puisēn! — sislumans aicina.
Es bailēs trīcu un nezinu, ko darīt. Tad Helgi saka:
— Viņš ir ļoti labs puisēns. Kopš viņš atbraucis pie mums, bērni cits ar citu sākuši dzīvot daudz saticīgāk. Tā, redz.
— Patīkami dzirdēt, — kundze maigi saka.
— Tu jau nemaz neesi muļķis, draudziņ, — sislumans saka, uzlikdams man uz galvas savu lielo plaukstu. — To taču viņš izdomāja — šo nakts dēku vai ne tā?
— Jā, protams, viņš, — Helgi apstiprina un, vēlīgi smaidīdams, izslienas taisnāk.
Helgasona kundze atver somiņu, sameklē spogulīti, skatās tajā un smaida.
— Jā, — sislumans saka, — man patīk enerģiski puikas. Klausies, dārgā, vai tev neatradīsies priekš mazuļa kāda monēta? Man nav nekā klāt.
Kundze liek spogulīti atpakaļ.
— Pagaidi, — viņa saka un meklē pa somiņu. — Atradu vienu monētu. — Tad viņa pasniedz man to ar saviem garajiem, tievajiem pirkstiem un mīļi uzsmaida.
— Saki paldies, draudziņ, — Helgi pamāca.
Es pateicos kundzei un pēc tam sislumanam par dāvanu.
— Nav par ko, nav par ko, tas taču nieks, — sislumans atrunājas. — Centies tikai būt drošs un enerģisks, nebaidies no grūtībām.
Saule apspīd dāvāto monētu, un tā skaisti zaigo man uz delnas. Esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē un tikai daudz vēlāk atceros, ka nevis es, bet gan Ouli ieteica pārgulēt mājiņā uz Hjatli terases. Tāpēc viņam, nevis man vajadzēja saņemt monētu. Taču tagad nu vairs nekā nevar darīt. Monēta ir ļoti skaista.