Labāk ir vienmēr runāt taisnību. Par to nav jāšaubās. No otras puses, dažreiz ir labāk noklusēt nekā teikt to, kas īstenībā bijis. Tāpēc es vienmēr klusēju, kad Gudruna un Helgi, it sevišķi Gudruna, piemin Ragnaru. Pēc Gudrunas domām, Ragnars esot audzināts labāk nekā pārējie bērni un varot visiem būt labs paraugs.
— Tikai atcerieties, kāds ir Ragnars! — viņa iesaucas. — Kā man gribētos, lai tu būtu līdzīga savam brālēnam Ragnaram! — viņa Helgai saka.
Arī Helga neatbild, tikai klusē, tāpēc ka viņa ir laba meitene un negrib sarūgtināt vecmāmiņu, kaut tagad viņai ir pavisam citāds ieskats par Ragnaru nekā tajā liktenīgajā vakarā.
— Vecmāmiņa domā, ka sislumana ģimene ir vislabākā, visbrīnišķīgākā ģimene pasaulē, — Helga man saka.
Un mēs abi smaidām. Smaidām, jo mēs zinām kaut ko tādu, ko mūsu labā vecmāmiņa nezina. No šā brīža Gudruna vairs nav mums visuzinā- tāja. Gudruna, protams, ir ļoti laba, bet mēs zinām vairāk, kaut arī viņa ir veca un mēs jauni. Neviens puisēns, pēc viņas domām, nevarot Ragnaram līdzināties. Viņš taču esot skaists, labs un mīļš; un viņam esot brīnišķīgs raksturs, nekad viņš nerunājot rupjības, nekad nemelojot, nekad nelamājoties. «Dievs dod, lai jūs visi būtu līdzīgi Ragnaram,» viņa saka, «tad jūs būtu laimīgi.»
Nē, mīļo Gudrun, mēs klusēsim. Mēs zinām vairāk nekā tu un tomēr klusēsim. Tagad jau es izturos citādāk pret pieaugušajiem, pret viņu ne- maldīgumu un taisnīgumu. Taču labāk par to nerunāt.
Laiks iet lēnām uz priekšu. Kaut kur tuvāk pie jūras, aiz kalniem, svešā mājā dzīvo mana māmiņa un Doura. Iespējams, ka šovasar man atļaus aizbraukt pie viņām ciemos. Tas jau man ir solīts ne vienu reizi vien un sola vēl tagad. Ja vajag ātrāk aizskriet pēc zirgiem, man saka, ka drīz es braukšot pie māmiņas. Ja vajag ātrāk tikt galā ar kūts tīrīšanu, lai pagūtu apgriezt vēl sienu, apsola mani palaist pie māmiņas jau tuvākajā svētdienā. Bet, kad šī svētdiena pienāk, neviens vairs neatceras savu solījumu. Varbūt mani palaidīs jau svētdien, ja es neuzbāzīšos ar lūgumu?
Tā paiet nedēļa pēc nedēļas, viena svētdiena pēc otras, bet es nekur netieku. Nevaru taču katru dienu lūgt vienu un to pašu! Bez tam man arī daudz darīšanu. Kādreiz es būšu pieaudzis un tad darīšu visu, ko tikai gribēšu. Tad dzīvot būs daudz interesantāk. Varbūt otras mājas Siga kļūs mana sieva, bet es pats — ievērojams cilvēks.
Katru svētdienas rītu Palli izjāj kaut kur ar savu Skjoni un atgriežas tikai vēlu vakarā. Skjone skrien ātri un viegli, un, kad tas rikšo, skaistās krēpes kakla abās pusēs līgani šūpojas soļu taktī.
Vakarā, atgriezies mājās, Palli parasti ir ļoti jautrs. Viņš dzied un runā skaļāk nekā parasti. Pret mani šajos vakaros viņš ir sevišķi labs un solās palīdzēt man kļūt par ievērojamu cilvēku. Viņš pat apsola, ka maksāšot par manu mācīšanos skolā, lai es izskolotos par garīdznieku. Naudas viņam pietiekot, tā Palli apgalvo. Es to nevaru nekā saprast, jo Palli visbiežāk bēdājas par savu nabadzību, par to, ka viņš esot tikai strādnieks. Taču tā viņš runā tikai tad, kad ir slikts garastāvoklis, un tāds viņam ir ļoti bieži, dažreiz arī svētdienas vakaros. Tad viņš sarunājas tikai ar mani un tikai tad, kad esam ar viņu divatā. Palli sēž uz savas gultas, atbalstījis elkoņus uz ceļiem un zodu plaukstās, un šajos mirkļos pasaule viņam nebūt neliekas lieliska. Viņš man stāsta, ka visa Islandes lauksaimniecība balstoties uz nabadzīgo ļaužu darbu. Bet daži vēl uzskatot, ka Islande esot trūcīgajiem tīrā paradīze. Īstenībā viņi, strādnieki, tiekot nicināti, viņu darbu necik augstu nevērtējot.
— Bet drīz tam būs gals, — Palli paziņo, paaugstinādams balsi. — Drīz trūcīgie vairs neļaus sevi apspiest. Un tad tu redzēsi, kas būs.
— Kas tad būs, Palli? — es lēnīgi jautāju.
— Kas tad būs? Tu jautā, kas tad būs? Tad viensētas kļūs tukšas, mazuli. Kā tu domā, kas notiks ar bagātajiem zemniekiem, ja no viņiem aizies strādnieki? Viņi nespēs vairs saimniekot, un to viņi pelnījuši. Viņi taču vienmēr ir nicinājuši strādniekus un tos uzskatījuši par zemākas šķiras cilvēkiem nekā paši. Vai man nav taisnība? Nu, kā tu domā, vai tā nav?
Par to es neesmu domājis, un man ari nav laika domāt, jo Palli tarkšķ kā ložmetējs, spēj tikai viņu uzklausīt. Darba cilvēki — tie esot visvajadzīgākā sabiedrības šķira, bet tos vismazāk vērtē. Visi kaunoties piederēt šai šķirai, pie tam cilvēki uzskatot, ka tā tas palikšot uz visiem laikiem.
— Vai tu, Hjalti, domā, ka viss var palikt pa vecam?
— Nē, — es atbildu, jo Palli runā tādā tonī, it kā es te būtu vainojams. Man tomēr liekas, ka neesmu vainīgs un es nekā nevaru mainīt pašreizējo stāvokli.
— Nē, — viņš turpina. — Tā nepaliks. Drīz neviens vairs nevergos zemniekiem, un kas tad būs?
Bet, kā jau es teicu, šādas sarunas notiek tikai tajos svētdienas vakaros, kad Palli atgriežas mājās sliktā garastāvoklī. Turpretī katru pirmdienu Palli vienmēr ir sliktā garastāvoklī. Tad viņš vispār nerunā — ne ar mani, ne ar kādu citu, bet tikai klusē un dzer ļoti daudz ūdens.
— Šodien tev ir parastās pirmdienas slāpes, mans dārgais Palli, — saka Solveiga, taču viņai neviens neatbild.
Pēc pāris dienām Palli garastāvoklis nedaudz uzlaboj as. Pēc tam pienāk nākošā svētdiena.
— Bet man pirmdienās nekad negribas dzert vairāk nekā citās dienās, — es saku Helgai.
Viņa man atbild, ka es esot muļķis.
Aiz dzīvojamās ēkas atrodas govju kūts, bet siena šķūņa tur nav. Tas atrodas pie aitu kūts. Solveiga saka, tas neesot parocīgi. Jouhans atbild, kā vienmēr, paraustot plecus, bet Gudruna paskaidro, ka neesot ko brīnīties, visu jau uzreiz nevarot paspēt. Solveiga viņai iebilst, ka vispirms vajadzējis uzbūvēt siena šķūni pie govju kūts. Gudruna nesaka vairs ne vārda. Arī pārējie klusē. Taču liekas, ka visi ir norūpējušies par to, ka saimniecībā viss nav iekārtots, kā vajadzētu būt. Siena šķūnis ir ļoti vecs, to pie aitu kūts bija uzcēlis vecais Helgi vēl tajā laikā, kad viņš saimniekoja.
Pie govju kūts ir iežogota vieta, kur sakrauj sienu. Reiz pavasarī Palli, paņēmis speciālu griežamo, nogāja lejā uz purvu un sagrieza velēnas. Tas bija tajā laikā, kad es pa naktīm sargāju aitas. Dienas vidū pamodies, redzēju, ka Jouhans jau šīs vēlēnas ved uz grantētu laukumu pie mājas. Velēnas sakrautas uz četriem zirgiem, kurus Jouhans veda citu aiz cita, pakaļējo zirgu iemauktus piesējis pie priekšējo zirgu astēm. Zāle purvā bija tik slapja, ka no zirgiem straumītēm tecēja ūdens. Jouhans arī bija izmircis un nošķiedies ar dubļiem līdz pat zodam. Izmirku un nošķiedos arī es, nokraujot velēnas uz laukuma. Pa šo laiku Gudruna, Helgi un Helga rosījās turpat netālu, un pulksten četros visi pusdienās ēdām sālītas zivis.
Pēc dažām dienām velēnas bija tiktāl apkaltušas, ka mēs ar Helgi tās nostādījām uz šķautnes lielos apļos. Beidzot kādā sestdienas vakarā es un Palli velēnas sanesām vienkopus un sakrāvām lielās grēdās. Pūta spēcīgs ziemeļu vējš, un acu kaktiņos man salīda daudz netīrumu. Palli bija labā omā. Kad siens būs labi izžuvis, ar šīm velēnām nosegs lielo stirpu pie govju kūts.
Siena laikā visiem ir daudz darba, un mums, bērniem, atļauj rotaļāties tikai svētdienās. Aizvien biežāk es iegrimstu nopietnās pārdomās. Man nav mazāk rūpju kā Palli un citiem pieaugušajiem. Vasarai aizejot, pieaug arī manas rūpes. Tagad taču man ir savs īpašums un vēl kāds! Bet visi zina: jo cilvēks bagātāks, jo viņam vairāk rūpju. Mans īpašums ir aitiņa Hosa. Viņa ganās kaut kur kalnos. Kā lai zina, kas viss ar viņu nevar atgadīties. Pašlaik gan vēl ir vasara, bet tur laiku pa laikam līst lietus un pūš auksts vējš. Hosai droši vien ir auksti. Vai es varu mierīgi gulēt mīkstā gultā, kad Hosa salst zem klajas debess? Un ja nu viņa pēkšņi iestieg slīkšņā un noslīkst? Vai tad nav gadījies, ka aitas iegrimst slīkšņā? Varbūt Hosa ar māti aizklīdis tik tālu, ka abas pārdos svešiem ļaudīm un es nekad vairs viņu neredzēšu? Bet visbriesmīgākā ir asinskārā lapsa, kas var tumsā piezagties, kad Hosa ar māti mierīgi gulēs, uzglūnēt un iecirst savus zobus viņas skaistajā purniņā.
No šādām domām Hosas saimniekam acīs saskrien asaras. Hosa taču ir visskaistākā un vislabākā aitiņa pasaulē. Beidzot es saņemos un domāju: «Nē, tie ir nieki. Esmu pārliecināts, ka Hosa no kalniem atgriezīsies tāpat, kā atgriežas visi jēri. Kāpēc tieši viņai lai kaut kas atgadītos?»
Taču tās vēl nav visas manas rūpes. Ir vēl mokošākas. Ko es darīšu ar Hosu, kad pienāks rudens un pēc tam ziema? Es nevaru viņai nopelnīt barību, neesmu taču spējīgs uzturēt pat sevi. Nē, šis jautājums man ir pārāk sarežģīts. Kā būtu, ja es tagad ietu pie Jouhana, apķertos viņam ap kaklu un teiktu:
«Mīļo, labo Jouhan, baro, lūdzu, ziemā manu Hosu, lai rudenī nevajadzētu to sūtīt uz kautuvi. Par to es tev atstrādāšu, kad būšu pieaudzis.»
Protams, tas nemaz nebūtu tik slikti. Tomēr to izdarīt es nevaru. Mēs ne reizi vien ar Jouhanu palikām divatā, bet viņš vienmēr bija tāds drūms un nerunīgs, ka tikai no domām vien par sarunu man ceļos sāka trīcēt kājas. Nē, man nekad nebūs drosmes viņu uzrunāt.
Rūpes par Hosu mani tā nomāc, ka viens pats neesmu spējīgs ar tām tikt galā. Tāpēc es dodos pie Ouli. Tagad mēs ar viņu esam draugi. Tas notiek agri no rīta, esmu tikko iztīrījis govju kūti un domāju, ka Ouli dara to pašu. Tā tas arī ir, viņš strādā savā kūtī.
Vasara iet uz beigām. Zāle gan vēl ir zaļa, bet grīslis zemienē jau sācis dzeltēt. Dzeltenie tārtiņi vēl nav aizlidojuši, bet dziedāt vairs nedzied. Lielos baros tie lidinās virs mājām, vienmērīgi un nesteidzīgi vēcinādami spārnus, bet vakaros, nolaidušies zemē, svilpo savu «fjūt, fjūt, fjūt». Ouli ir aizņemts darbā. Viņš uzrotījis krekla piedurknes līdz elkoņiem un iebāzis roku tieši kūtsmēslos.
— K-k-kā t-tev t-t-as p-pat-tīk? — Ouli jautā, izvilkdams no mēsliem skaistu, brūnu kaulu. Viņš man to rāda un smaida pār visu seju.
Es atbildu, ka man kauls ļoti patīk.
— Es t-to t-tur ieb-bāzu p-pirms t-trim n-ned-dēļām, — Ouli paskaidro.
Viņš pieskrien pie lielas, zaļas peļķes, kas atrodas blakus kūtsmēslu čupai, noskalo tajā kaulu, pēc tam kaulu un rokas noslauka zālē.
— Tas ir rotaļu zirgs, — es saku. — Viņam nav vajadzīga barība, kā dzīviem lopiem.
Ouli neatbild. Sādi filozofiski prātojumi nav viņa gaumē. Tad es ķēros tieši pie lietas.
— Man, acīm redzot, rudenī vajadzēs pārdot savu Hosu, ja neviens viņu nebaros.
— Es š-šo z-zirgu p-pat-taisīšu p-p-lank-kumainu, — Ouli saka.
— Man ir ļoti žēl pārdot Hosu, — es turpinu.
— Es t-to v-vienk-kārši v-vairāk-kās v-vietās n-nok-kasīšu, un tad t-tas k-kļūs p-plankumains, — Ouli man atbild.
— Es nevaru lūgt Jouhanu, lai viņš barotu Hosu, — es neatlaižos.
Tikai tagad Ouli beidzot aptver, par ko es runāju.
— T-tētis b-baro manu aitu G-gibbu un viņas j-jēru arī, — viņš paskaidro.
— Protams, māmiņa arī man būtu palīdzējusi, ja es varētu ar viņu aprunāties. Bet viņa pat nezina, ka man ir jērs, — es stāstu.
— B-bet n-nākošā p-pavasarl m-man t-tātad b-būs d-divas aitas, bet p-pēc tam v-vēl v-vairāk aitu, un t-tētis v-vi- sas v-viņas b-baros. T-tētis mums ir t-tik 1-labs.
— Mana māmiņa ari ir laba. Es zinu, māmiņa kaut ko būtu izdomājusi, ja es varētu pie viņas aiziet un parunāties, — es saku.
— Es g-grib-bu apkalt s-savu z-zirgu. Bet p-pēc t-tam iedzīšu v-viņam s-sprau- di. Skaties, — un Ouli paķer kaulu rokās un jāšus uz tā skrien ap kūtsmēslu čupu.
Esmu jau zaudējis cerības izraisīt viņā līdzjūtību un atvieglināt savu rūpju nastu. Tās man seko kā ēna, un es netieku no tām vaļā, tāpat kā no savas ēnas. Ne vienmēr ir patīkami, ja ir pašam savs jērs.
Nākošais cilvēks, ar kuru es dalos savās bēdās, ir mazā Helga. Tajā dienā līst lietus, un mēs ar viņu esam patvērušies šķūnī. Durvis ir vaļā. Stāvam un skatāmies, kā sakņu dārzā lietus lāses krīt zemē un uz kartupeļu lakstiem. Viss ir drūms un pelēcīgs. Debesis nav saredzamas, visa zeme ietinusies pelēcīgi baltā miglā. Netālu stāv mitra siena zārdi. Siens tika šurp savests vēl vakar, kad laiks bija daudz labāks. Jouhans veda sienu mājās, bet es viņam palīdzēju to nosviest no zirgu mugurām. Mēs vilkām aiz virvju galiem, ar ko bija sasietas gubas, siens vēlās zemē un juka uz visām pusēm. Pēc tam virves saritinājām un uzkārām uz seglu kāšiem.
Saimnieki, acīm redzot, nolēmuši, ka šodien man nav jāstrādā, tāpēc pašlaik sēžu šķūnī. Sliktā laikā, kad no augšas gāžas nepārtrauktas
apnicīgas lietus straumes, grūti pat ticēt, ka varētu kaut kur būt saule. Lai ari laiks rādījās drūms, mēs ar Helgu no paša rīta bijām mundri, tikai pēdējā mirklī viņa mazliet sadrūma.
Mēs spēlējām vārdu spēli: es klusībā pie sevis kaut ko iedomājos un Helgai jautāju «jā» vai «nē». Pēc tam pastāstu, ko esmu domājis. Helgai neveicās. Viņa atbildēja «jā», kad zīlēju, ka viņai viss mūžs būs jānodzīvo kopā ar veco Gudjounu, otras mājas strādnieku, un viņa uz mani ļoti apvainojās. Tas mani tikai sasmīdināja: man taču par to nebija nekāda daļa. Bet man, tieši otrādi, palaimējās, un tieši tas Helgai nemaz nepatika. Es biju izvēlējies dzīvot kopā ar Sigu un teicu, ka Helgu pametīšu. Tad nu Helga sāka par mani zoboties.
— Tu skraidi pakaļ Sigai, — viņa ņirgājās. — Domā, ka es to nezinu? Bet viņa uz tevi, tādu smurguli, negrib ne paskatīties! Un, kad tu būsi pieaudzis, ja tas kādreiz notiks, tad Siga jau būs vecene! Ha-ha-ha!
Es ļoti apvainojos un nezināju, ko atbildēt. Man bija liels brīnums, kā Helga uzzinājusi manas apslēptākās jūtas. Taču ar viņu ķildoties es negribu un tāpēc saku:
— Labāk paspēlēsim vēl «jā» uņ «nē».
— Nē, — Helga atcērt, — negribu. Ar tevi ir ļoti garlaicīgi.
Bet projām viņa neiet, un mēs tāpat stāvam šķūņa durvīs un skatāmies lietū.
Man laikam ir pamuļķīgs izskats, jo Helgai pēkšņi noraustās mutes kaktiņi un viņas zilajās acīs pavīd smīns. Tad viņa smejas skaļi un saka:
— Dārgo Hjalti, neķildosimies. Tu jau neskraidi pakaļ Sigai. Es tevi tikai kaitināju. Spēlēsim «jā» un «nē».
— Nē, — es atbildu, bet tūlīt pat apķēros: — Kaut gan varam arī spēlēt. Kurš sāks — es vai tu?
Sāk viņa:
— Kur tu liki naudu, ko tev vakar uzdāvināja Hamburgas kundze?
— Nopirku sienu, — es saku un klusībā no sirds priecājos, cik veikli atbildēju: esmu taču pieskāries jautājumam, kas man visvairāk dara raizes.
Pēc tam kad mēs esam izrunājušies un Helgai ir skaidrs, ko es gribu darīt ar nopirkto sienu, abi kļūstam jautrāki. Viņa mēģina mani samulsināt un liek izrunāt tos vārdus, ko šajā spēlē nedrīkst teikt, bet es veikli izvairos no šīs viltības. Jā, šo spēli ir ļoti interesanti spēlēt. Un, kad es Helgai
stāstu par saviem pārdzīvojumiem, viņas labajai sirdij nevajag daudz laika, lai steigtos man palīgā. Helgas skaistā seja atplaukst, un viņa saka:
— Mīļo Hjalti, es palūgšu tēti un māmiņu, lai viņi izbaro tavu jēru. Esmu pārliecināta, ka vecāki neatteiks, man viņi nekad nekā neliedz.
Tas vienā mirklī izkliedē manas skumjas. Tagad es mierīgi varu gaidīt, kad Hosa atgriezīsies no kalniem un būs vienmēr manā tuvumā. Mana sirds ir pilna mīlestības pret visu dzīvo radību uz zemes. No šā brīža būšu vienmēr labs pret visiem.
Vakarā, kad esmu jau gultā, ierokos spilvenā un no visas sirds pateicos liktenim. Es lūdzu, lai Helgai vienmēr ietu labi. Nebiju vēl zinājās, ka Helga ir tik laba.
Pēc dažām dienām es ar veco Helgi turpat pie mājas divatā izārdām sienu, lai tas izkalstu. Jouhans un Palli aizgājuši uz purvu. Debesis pavisam skaidras, spoži spīd saule, un tikai no ziemeļiem pūš viegls vējiņš. Helgi pārtrauc darbu, izvelk no kabatas savu sarkanrūtaino kabatas lakatu un tik skaļi šņauc degunu, ka iedžinkstas pat ausis.
— Eh, zēniņ, — viņš smaidīdams saka. — Tu, acīm redzot, uzskati Helgi par vecu muļķi, jā?
— Nē, es tā nemaz nedomāju! — es izbrīnījies atbildu.
— Nedomā? Patiesi nedomā? Nē, tu tā domā. Taču tas arī saprotams.
Viņš iegrābj krietnu šķipsnu šņaucamās tabakas, ierauj to degunā un atkal sāk ārdīt sienu. Diezgan ilgi mēs strādājam klusēdami. Beidzot Helgi saka:
— Tu, acīm redzot, domā, ka es nebarošu tavu Hosu, puisi. Taču ne
jau tāpēc es dāvināju aitiņu, lai tev tā būtu tūlīt jāpārdod. Nē, par to neraizējies, manu puisēn. Tā ja.
Ko te lai atbildu? Un ko varu atbildēt? Itin nekā! Man nav ko teikt. Vecajam Helgi, protams, nepatika, ka es par to esmu runājis ar savu draudzeni Helgu. Kāpēc viņam nepatika un kā viņš to bija uzzinājis, es tā arī nesaprotu. Viens man ir skaidrs: pašam negribot, esmu ierauts to dīvaino attiecību virpulī, kādas pastāv pieaugušo starpā Leigamiri mājās. Un pats ļaunākais, ka vecais Helgi, protams, mani tagad uzskata par visnepateicīgāko stulbiķi pasaulē.