Kādu nenoteiktu pēcpusdienu augusta beigās kāds tētis staigāja pa dārzu un jutās nevienam nevajadzīgs. Viņš nezināja, ko lai iesāk, jo viss darāmais jau bija padarīts vai arī to jau darīja kāds cits.
Tētis uz labu laimi tipināja apkārt pa savu dārzu, un viņam nopakaļus, pār sauso zemi melanholiski skrapstēdama, vilkās aste. Karstums gulēja un rūga ielejas iekšienē, viss bija kluss, nekustīgs un maķenīt noputējis. Šis mēnesis bija kā radīts lieliem meža ugunsgrēkiem un lielai piesardzībai.
Viņš bija brīdinājis savu ģimeni. Reizi pa reizei tētis bija skaidrojis, cik augustā ir jābūt piesardzīgiem. Viņš bija attēlojis degošo ieleju dunoņu, kvēlojošus stumbrus, zem sūnām lodājošo uguni. Spīdošus uguns stabus, kas traucas nakts debesīs! Uguns viļņus, kas brāžas pāri ielejai un tālāk uz jūru.
— Un šņākdami metas jūrā, — tētis ar drumu apmierinājumu pabeidza. — Viss ir melns, viss sadedzis. Milzīga atbildība gulstas uz ikvienu vismazāko radību, uz vismazāko ķiparu, kam ir pieejami sērkociņi!
Ģimenes locekļi pārtrauca savu darbošanos un noteica:
— Ak, tā gan. Jā, jā. — Pēc tam atkal turpināja iesākto.
Viņi allaž ar kaut ko nodarbojās. Rāmi, nepārtraukti un ar interesi viņi noņēmās ar sīkiem sīkumiem, kas piepildīja pasauli. Viņu dzīve bija ļoti regulāra un privāta, tur nebija ne ko pielikt, ne atņemt. Kā karte, kur viss ir zināms un apdzīvots un vairs nav nekādu baltu plankumu. Un viņi sacīja cits citam:
— Augustā tētis allaž runā par meža ugunsgrēku.
Tētis devās uz verandu. Ķepas, kā parasti, lipa pie lakotās grīdas, sīkas knakšķošas skaņas pavadīja viņu visu ceļu augšup pa kāpnēm līdz pītajam krēslam. Arī aste pielipa, — likās, it kā kāds to raustītu.
Tētis atsēdās un aizvēra acis. Šo grīdu vajadzētu pārlakot. Vainīgs, protams, bija karstums. Bet laba laka tā nemaz neizšķīst, kad ir karsts. Varbūt viņam bija gadījusies slikta laka. Tas bija šausmīgi sen, kopš viņš uzcēla verandu, un grīdu noteikti vajadzētu pārlakot. Bet vispirms vajadzētu dēļus noberzt ar smilšpapīru, — piņķerīgs darbs, kādu neviens neapbrīno. Jaunai, baltai, ar platu otu un spīdošu laku krāsotai grīdai piemīt kaut kas sevišķs; ģimenei tad ir jāstaigā pa pakaļdurvīm un jāturas malā. Līdz es viņus ielaidīšu un teikšu: «Lūdzu. Jūsu jaunā veranda…» Ir pārāk karsts. Es vēlētos doties jūrā un burāt. Burāt taisni prom, stipri tālu…
Tētis juta ķepās lienam miegu, viņš noskurinājās un aizdedzināja pīpi. Sērkociņš pelnu traukā turpināja degt, un viņš ar interesi to vēroja. Tieši pirms tā nodzišanas tētis noplēsa dažas avīzes strēmelītes un uzlika tās virsū ugunij. Iznāca mazs, skaists, saulē gandrīz nemanāms ugunskurs, bet tas dega patiešām glīti. Viņš to rūpīgi uzraudzīja.
— Nu tā atkal nodzisīs, — sacīja mazā Mija. — Uzliec vēl papīrus. — Viņa sēdēja uz margām verandas staba ēnā.
— Vai tu jau atkal esi šeit? — tētis vaicāja un kratīja pelnu trauku, līdz uguns nodzisa. — Es pētu uguns tehniku, tas ir svarīgi.
Mija smējās un turpināja raudzīties viņā. Tad, uzvilcis cepuri uz acīm, viņš paslēpās miegā.
— Tēt! — sacīja trollītis Mumins. — Mēs apdzēsām uguni mežā!
Tagad abas ķepas bija cieši pielipušas pie lakas. Juzdams stipru nepatiku un netaisnību, viņš atrava tās nost.
— Par ko tu runā? — viņš vaicāja.
— Par īstu mazu meža ugunsgrēku! — trollītis Mumins stāstīja. — Tieši aiz tabakas lauciņa. Dega sūnas, un māmiņa sacīja, ka kāda dzirkstele no skursteņa…
Tētis uzlēca kājās no pītā krēsla, vienā acumirklī viņš bija pārtapis par tēti ar milzīgu rīcības spēju. Viņa cepure noripoja pa kāpnēm.
— Tas ir nodzēsts! — trollītis Mumins sauca viņam nopakaļ. — Mēs to uzreiz nodzēsām. Tev it nemaz nevajag baiļoties!
Tētis spēji apstājās, un viņam aizžņaudzās kakls.
— Vai jūs to nodzēsāt bez manis? — viņš vaicāja. — Kāpēc neviens man neko neteica? Jūs ļāvāt man gulēt un nekā nesacījāt!
— Mīlulīt, — pa virtuves logu sacīja māmiņa. — Mēs domājām, ka nevajag tevi modināt. Tā bija gluži sīka uguntiņa, tā tikai maķenīt kūpēja. Man gadījās iet garām ar ūdens spaiņiem, tāpēc atlika tikai uzšļakstīt mazu šļācienu.
— Garāmejot! — tētis izsaucās. — Tikai uzšļakstīt! Uzšļakstīt — šitādu vārdu! Un atstāt uguns perēkli neuzraudzītu! Kur tas ir? Kur tas ir?
Māmiņa meta pie malas visus darbus un abiem pa priekšu žigli tipināja uz tabakas lauciņu; trollītis Mumins palika verandā stāvam un stingi lūkojamies. Melnais plankumiņš sūnās bija ļoti mazs.
— Varbūt kāds domā, — tētis beidzot lēnām sacīja, — ka tāds pleķis nav bīstams. Un kā vēl ir! Tas var turpināt degt zem sūnām; vai saproti? Zemē. Var paiet stundas, pat dienas, un tad piepeši — spurkš! — uguns uzliesmo pilnīgi jaunā vietā. Saproti?
— Jā, mīlulīt, — māmiņa atbildēja.
— Tāpēc es palikšu šeit, — tētis turpināja un sapīcis bakstīja sūnas. — Es to sargāšu. Ja būs vajadzīgs, es sargāšu visu nakti.
— Vai tu patiešām domā… — māmiņa iesāka. Tad sacīja: — Jā, tas ir mīļi. Ar sūnām nekad neko nevar zināt.
Visu pēcpusdienu tētis sēdēja un sargāja melno plankumu. Viņš izplēsa sūnas lielu gabalu ap to. Viņš negribēja nākt vakariņās. Viņš gribēja būt aizvainots.
— Vai tu domā, ka tētis paliks tur visu nakti? — jautāja trollītis Mumins.
— Var jau gadīties, — māmiņa atteica.
— Ja cilvēks ir dusmīgs, tad ir dusmīgs, — konstatēja mazā Mija, ar zobiem lobīdama kartupeli. — Dažreiz ir jābūt dusmīgam; ikvienam ķiparam ir tiesības būt niknam. Bet tētis ir dusmīgs aplamā veidā, viņš neko neizpūš ārā, viņš velk uz iekšu.
— Mīļais bērns, — māmiņa ieteicās. — Gan jau tētis pats zina.
— Nedomāju vis, — mazā Mija vaļsirdīgi attrauca. — Viņš it nemaz nezina. Vai jūs zināt?
— Ne gluži, — māmiņa piekrita.
Tētis iebāza degunu sūnās un sajuta skābo dūmu smaku. Zeme bija atdzisusi. Viņš iztukšoja pīpi zemes bedrītē un uzpūta dzirkstelēm. Tās mirkli iegailējās un nodzisa. Tētis nomīdīja nelaimīgo vietu un lēnām devās uz dārzu, lai ieskatītos stikla bumbā.
No zemes jau bija izaugusi krēsla, kā viņa to mēdza darīt, un savākusies dārzā zem kokiem. Ap stikla bumbu bija mazliet gaišāks. Tur tā gulēja, skaista uz sava jūras putu pīlāra, un atspoguļoja visu dārzu. Tā bija tēta stikla bumba, vienīgi viņa, viņa spīdoši zilā, maģiskā stikla bumba, dārza un ielejas centrs, un — kāpēc gan ne, — visas pasaules centrs.
Tētis neielūkojās tajā uzreiz. Viņš apskatīja nokvēpušās ķepas un pūlējās sakopot neskaidrās, apkārt lidojošās bēdas. Padarījis savu sirdi, cik vien iespējams, smagu, viņš žigli ielūkojās bumbā, lai tā viņu nomierinātu. Tā viņu allaž nomierināja; katru vakaru viņš bija gājis lejā, lai tajā paraudzītos, — visu garo, silto, neaprakstāmi skaisto un skumīgo vasaru.
Bumba aizvien bija vēsa. Zilā krāsa bija tumšāka un dzidrāka par jūras krāsu, un tā pārveidoja visu pasauli tā, ka tā kļuva vēsa, tālīna un sveša. Pasaules centrā viņš redzēja pats sevi, savu lielo degunu, un visapkārt tam spoguļojās pārveidojusies un sapnim līdzīga ainava. Zilā zeme bija tālu, tālu lejā un dziļi iekšā, un šī nesasniedzamā iekšienē tētis sāka meklēt savu ģimeni. Ja vien viņš pagaidīja, viņi vienmēr atnāca. Stikla bumba tos vienmēr atspoguļoja.
Protams, krēslā viņiem aizvien bija tik daudz darāmā. Viņi pastāvīgi ar kaut ko nodarbojās. Agrāk vai vēlāk trollīša Mumina māmiņa devās no virtuves uz pagrabu; viņa gāja pēc desas vai sviesta. Vai arī uz kartupeļu lauciņu. Vai pēc malkas. Katru reizi izskatījās, it kā viņa ietu pa gluži citu ceļu — viņa domāja, ka tā ir jaukāk. Bet nekad jau neko nevarēja zināt. Tikpat labi viņai varēja būt padomā kāda noslēpumaina jautrība, viņa rotaļājās savā nodabā vai arī tikai staigāja apkārt un jutās dzīvības pilna.
Tur viņa šāvās kā balta, pakalpīga lode attālu, starp viszilākajām ēnām. Tur garām klaiņoja trollītis Mumins, svešs un savrups; tur pa nogāzi augšup kā ziboša svītra aizslīdēja mazā Mija, — viņu tikko varēja samanīt. Zibējumā bija kaut kāda apņēmība un patstāvība — kaut kas tik neatkarīgs, ka nebija nepieciešamības apstāties un izrādīties. Bet iekšā, savā spoguļattēlā, viņi visi tapa neticami mazi, un stikla bumba vērta viņu kustības nomaldījušās un izplūdušas.
Tas Mumintētim patika, tā bija viņa vakara rotaļa. Tā sniedza viņam sajūtu, ka viņus nepieciešams pasargāt, ka tie iegrimst dziļā jūrā, kuru pazīst tikai viņš.
Nu bija gandrīz tumšs. Un pēkšņi stikla bumbas iekšienē atgadījās kaut kas jauns: tur iedegās gaisma. Trollīša Mumina māmiņa bija aizdedzinājusi verandā lampu, to viņa nebija darījusi visu vasaru. Petrolejas lampa dega. Uzreiz drošības sajūta savācās vienā vienīgā punktā: verandā un nekur citur, un verandā sēdēja māmiņa un gaidīja mājās savu ģimeni, lai dotu tēju.
Stikla bumba nodzisa un viss zilais pārvērtās par tumsu; neredzēja nekā cita kā vien lampu.
Tētis brītiņu palika stāvam, nezinādams, par ko viņš prāto, tad pagriezās un devās mājās.
— Ak tā, — noteica tētis. — Nu, es domāju, mēs varam mierīgi gulēt. Šoreiz briesmām vajadzētu būt pāri. Bet drošības labad es rītausmā noskriešu lejā un pārbaudīšu.
— Hā! — teica mazā Mija.
— Tēt! — sauca trollītis Mumins. — Vai tu neesi pamanījis ko sevišķu? Mums ir lampa!
— Jā, es nodomāju, ka lampa būtu pašā laikā tagad, kad vakari kļūst gari. Šovakar bija tāda sajūta, — māmiņa sacīja.
Tētis atteica:
— Bet tad tu padari galu vasarai. Lampu iededz tikai tad, kad ir beigusies vasara.
— Pēc tam taču nāks rudens, — māmiņa lēnprātīgi atteica.
Lampa degdama šalca. Tā vērta visu tuvu un drošu, veidodama ciešu apli, kas bija ģimene un tas, ko viņi juta un uz ko paļāvās, bet ārpusē bija viss svešais un nedrošais, kas krāva tumsu augstāk un augstāk, un tālāk prom līdz pasaules galam.
— Daži tēti vienmēr izšķir, vai ir pienācis laiks dedzināt lampu, — tētis nomurmināja, lūkodamies savā tējas krūzītē.
Trollītis sviestmaizes bija sarindojis parastajā kārtībā — vispirms ar sieru, tad divas ar desu, pēc tam ar aukstiem kartupeļiem un sardīnēm un visbeidzot ar marmelādi. Viņš jutās pilnīgi laimīgs. Mija ēda tikai sardīnes, jo juta, ka šis ir ļoti neparasts vakars. Viņa domīgi lūkojās dārza tumsā ar acīm, kas kļuva melnākas un melnākas, jo vairāk viņa pārdomāja un ēda.
Lampas gaisma krita pār zāli un ceriņu krūmiem. Nedroši tā līda starp ēnām, kur tumsā sēdēja Morra un jutās ļoti vientuļa.
Morra bija sēdējusi vienā vietā tik ilgi, ka zeme viņai zem kājām bija sasalusi. Kad viņa piecēlās un pašļūca mazu gabaliņu tuvāk gaismai, zāle knirkšķēja kā stikls. Šaušalu čuksts pāršalca lapotni, sačervelējās dažas pīlādžlapas un drebelīgi nokrita viņai uz pleciem. Asteres snaicījās prom no viņas pēc iespējas tālāk. Sienāži pārstāja sisināt.
— Kāpēc tu neēd? — jautāja māmiņa.
— Es nezinu, — atbildēja trollītis Mumins. — Vai mums nav logu aizvelkamās gardīnes?
— Tās ir bēniņos. Tās mums būs vajadzīgas tikai tad, kad iesim ziemas miegā. — Pagriezusies pret tēti, māmiņa teica:
— Kad nu mums ir lampa, vai tu nebūvēsi savu bākas modeli?
— Ek, — tētis novilka. — Tā tikai tāda bērnišķība. Modelis nav īsts.
Morra atkal pašļūca gabaliņu. Viņa blenza uz lampu un lēnām purināja savu lielo, smago galvu. Pie viņas kājām vēlās balta aukstuma migla. Tagad viņa — milzīgi pelēka vientulības ēna — lēnām sāka slīdēt uz lampas pusi. Rūtis viegli iešķindējās kā attālu negaisu izdzirdējušas, un dārzs aizturēja elpu. Nu Morra bija pie verandas, viņa apstājās pie gaismas četrstūra uz naksnīgās zemes.
Tad viņa žigli spēra vienu soli līdz pašam logam, dabūdama lampas gaismu tieši sejā. Mierīgā noskaņa, kas līdz šim valdīja verandā, pēkšņi pārtrūka; telpa pildījās kliedzieniem, plandošām kustībām, gāzās krēsli, un gaisma tika steigšus aiznesta prom. Dažos acumirkļos veranda ietinās tumsā. Visi bija paglābušies mājā — vistālākajā un visdrošākajā vietā — tur viņi bija paslēpušies ar savu lampu.
Morra brīdi palika stāvam un elpoja salnu uz tukšajām loga rūtīm. Slīdot prom, viņa bija daļa no tumsas, — zāle skanēja un krakšķēja, kur vien viņa gāja, vājāk un vājāk, tālāk un tālāk prom. No drebuļa dārzam nokrita lapas, un tas atkal uzelpoja, — Morra bija pagājusi garām, nu viņa bija prom.
— Bet nav taču vajadzīgs aizbarikādēties un būt nomodā visu nakti, — māmiņa sacīja. — Viņa laikam atkal būs kaut ko sapostījusi dārzā. Bet viņa nav bīstama. Tu taču zini, ka viņa nav bīstama, kaut arī ir šausmīga.
— Protams, ka viņa ir bīstama! — tētis iesaucās. — Pat tu nobijies no viņas! Tu pavisam trakoti izbijies, bet kamēr es esmu mājās, tev nevajag bīties…
— Mīļais, — māmiņa teica. — No Morras nobīstas tāpēc, ka viņa gluži vienkārši ir auksta. Un tāpēc, ka nav neviena, kurš viņai patiktu. Bet viņa nav neko izdarījusi. Tagad, es domāju, mēs dosimies pie miera.
— Jauki, — noteica tētis un nolika krāsns kruķi atpakaļ stūrī. — Jauki! Ja jau viņa ne drusku nav bīstama, tad man nevajag jūs aizsargāt. Cik patīkami! — Viņš izdrāzās verandā, garām traukdamies, pakampa sieru un desu un metās iekšā vientuļajā tumsā.
— Re nu! — mazā Mija ar cieņu novilka. — Viņš ir dusmīgs. Viņš izpūš dusmas! Viņš ir nodomājis sargāt sūnas līdz rītrītam!
Māmiņa nesacīja nekā. Klusi, uz pirkstgaliem viņa staigāja uz priekšu un atpakaļ, sakārtodama māju uz nakti, kā viņa to allaž mēdza darīt; viņa parakņājās savā somā, viņa nogrieza mazāku lampas liesmu; klusums bija gluži aplams. Beidzot viņa izklaidīgi sāka slaucīt putekļus no tēta bākas modeļa, kas stāvēja stūri uz kumodes.
— Māmiņ, — ierunājās trollītis Mumins.
Bet māmiņa nedzirdēja. Viņa piegāja pie lielās sienas kartes, pie tās, uz kuras bija redzama Muminieleja, krasts un salas jūrā. Viņa uzkāpa uz krēsla, lai varētu tālāk pārredzēt jūru, un piebāza purniņu cieši pie mazā punktiņa baltā tukšuma vidū.
— Tur tas ir, — trollīša Mumina māmiņa nomurmināja. — Tur mēs dzīvosim, un mums būs patīkami un nogurdinoši…
— Ko tu saki? — jautāja trollītis.
— Tur mēs dzīvosim, — māmiņa atkārtoja. — Tā ir tēta sala. Tētis gādās par mums. Mēs pārcelsimies uz turieni un dzīvosim tur visu mūžu, un sāksim visu no gala.
— Es aizvien domāju, ka tas ir mušu mēsls, — sacīja mazā Mija.
Māmiņa nokāpa no krēsla.
— Dažreiz paiet laiks, — viņa teica. — Paiet milzum daudz laika, iekams kaut kas noskaidrojas.
Tad māmiņa izgāja dārzā.
— Es nekā neteikšu par tētiem un māmiņām, — mazā Mija gari, stiepti novilka, — jo tad tu tūlīt sacīsi, ka tēti un māmiņas nemaz nevar būt ģeķīgi. Viņi kaut ko spēlē, bet es gribu ēst kappe guano, ja vien es spētu aptvert, kas tas tāds ir.
— Tas nav nemaz domāts, lai tu sajēgtu! — trollītis Mumins skali ierunājās. — Viņi paši labāk zina, kāpēc ir savādi. Dažs labs vienmēr stāv augstāk tikai tāpēc, ka ir adoptēts!
— Tur tev pilnīga taisnība, — sacīja mazā Mija. — Es vienmēr esmu augšā!
Trollītis Mumins stingri vērās vientuļajā punktā tālu jūrā un domāja: «Tur tētis grib dzīvot. Uz turieni viņš grib doties. Viņi to domā nopietni. Tā ir nopietna rotaļa.» Un pēkšņi trollītim Muminam likās, ka tukšā jūra sakuļ bangas ap salu un krāc, un sala kļūst zaļa ar sarkaniem kalniem; tā kļūst par visu bilžu grāmatu vientulīgo, noslēpumaino salu; salu, kur izglābjas no avārijām, vai par salu dienvidjūrā, un viņam sastājās kamols kaklā, un viņš nočukstēja:
— Mija! Tas taču ir fantastiski!
— Lai ir, viss ir fāntastisks, — sacīja mazā Mija. — Vairāk vai mazāk. Visfantastiskāk būtu, ja mēs nokļūtu tur ar visiem loriņiem un ar lielu blīkšķi un atklātu, ka tas patiešām ir mušu mēsls.
Pulkstenis diez vai varēja būt vairāk par pussešiem no rīta, kad trollītis Mumins sekoja Morras pēdām cauri dārzam. Zeme atkal bija atkususi, bet viņš tomēr varēja redzēt, ka tur, kur viņa bija sēdējusi un gaidījusi, zāle bija gluži brūna. Viņš zināja, ja Morra sēž vairāk nekā stundu vienā vietā, tur nekad nekas vairs neaug; zeme aiz izbailēm nomirst. Viņu dārzā bija vairākas šādas vietas, visnepatīkamākā bija tulpju dobes vidū.
Uz verandu veda plats sausu lapu ceļš. Tur viņa bija stāvējusi. Tieši ārpus gaismas loka Morra bija stāvējusi un lūkojusies uz lampu. Pēc tam viņa nebija varējusi atturēties, viņa bija pienākusi pavisam tuvu, un viss nodzisa. Tā tas notika vienmēr. Viss, kam viņa pieskārās, izdzisa.
Trollītis Mumins iztēlojās, ka ir Morra. Sakņupis viņš lēnām šļūca caur mirušo lapu birumu; viņš stāvēja mierā un gaidīja, kamēr izpletis miglu visapkārt, tad nopūties viņš ilgu pilnu skatu stingi lūkojās uz logu. Viņš bija pats vientuļākais visā pasaulē.
Bet bez lampas tāda iztēlošanās nelikās pārliecinoša. Toties viņam galvā sāka traukties mazas, priecīgas domiņas — domiņas par salām jūrā un lielām pārmaiņām; viņš aizmirsa Morru un, ieturot līdzsvaru, sāka iet starp rīta garajām ēnām. Drīkstēja kāpt tikai uz saulainām vietām, viss pārējais bija bezdibenīgi dziļa jūra. Protams, tad, ja neprata peldēt.
Malkas šķūnītī kaut kas svilpoja. Trollītis Mumins ielūkojās tajā. Agrīnā saule dzeltena spīdēja zāģu skaidās pie loga, oda pēc lineļļas un sveķiem. Tētis pašlaik lika bākas sienā mazas ozolkoka durvis.
— Paskaties uz šīm dzelzs cemmēm, — viņš sacīja. — Tās ir iecirstas klintī, pa tām var uzrāpties augšā bākā. Ja ir bargs laiks, tad ir jāuzmanās. Redzi, laiva uz viļņa muguras pieslīd pie kalna — tu pārlec pāri, pieāķējies, uzskrien augšā, pa to laiku laiva atgrūžas… kad atnāk nākošais vilnis, tu jau esi drošībā. Tu cīnies uz priekšu pret vēju, šeit, redzi, gar margām — atver durvis, tās ir smagas. Tā, nu tās atkal aizkrīt. Tu esi iekšā savā bākā. Caur biezajiem mūriem tu pa gabalu dzirdi tikai jūru. Ārpusē — visapkārt — dārd jūra un laiks jau ir tālu prom.
— Vai mēs arī esam tur iekšā? — trollītis Mumins jautāja.
— Protams, — atbildēja tētis. — Jūs esat šeit augšā, tornī. Redzi, katrs logs ir no īsta stikla. Visaugstāk ir pati bāka, gaisma, kas ir sarkana, zaļa un balta un kas ik pēc zināma laika mirkšķina cauru nakti tā, lai kuģi zinātu, kurp tiem iet.
— Vai tu taisīsi arī īstas gaismas? — trollītis jautāja. — Varētu palikt apakšā baterijas un varbūt atrast kaut ko, kas mirkšķina.
— To es varu gan, — atteica tētis un izgrieza pie bākas durvīm nelielu pakāpienu. — Bet tagad es nepagūšu. Starp citu, saproti, šī ir tikai rotaļāšanās, tāda kā vingrināšanās. — Tētis nokaunējies iesmējās un sāka rakņāties darbarīku kastē.
— Jauki, — trollītis noteica. — Pagaidām paliec sveiks!
— Sveiks, sveiks! — atbildēja tētis.
Tagad ēnas bija īsākas. Uz šejieni ceļā bija jauna diena, tikpat silta, tikpat skaista. Māmiņa sēdēja uz kāpnēm un itin nekā nedarīja, — tas izskatījās savādi.
— Cik šodien visi ir agrīni! — trollīša Mumina māmiņa sacīja. Trollītis apsēdās māmiņai līdzās un saulē piemiedza acis.
— Vai zini, ka uz tēta salas ir bāka? — viņš vaicāja.
— Protams, ka zinu, — māmiņa atbildēja.
— Viņš par to runāja visu vasaru. Tieši tur mēs dzīvosim.
Bija tik daudz ko runāt, ka nekas netika pateikts. Kāpnes bija siltas. Viss likās īsts. Tagad tētis svilpoja jūras ērgļa valsi, — tas viņam jauki izdevās.
— Iešu un uzvārīšu kafiju, — sacīja māmiņa.
— Es tikai brītiņu pasēdēju un izbaudīju sauli.