Lielais, svarīgais vakars vilka vēju lēnām uz austrumiem; tas bija sācis pūst tūlīt pēc divpadsmitiem, bet aizbraukšana bija nolikta pirms saules rieta. Jūra bija silta, un tai bija dziļa, zila krāsa — tikpat zila kā stikla bumbai. Visi steķi līdz pat peldmājai bija nokrauti ar sasaiņotām mantām; tur ar uzvilktām burām un masta galā aizdegtu vētras lākturi zvalstījās laiva. Trollītis Mumins pašlaik vilka augšā no ūdens zivju tvertni un traļus. Krastmala jau bija satumsusi.
— Protams, mēs riskējām, domādami, ka pret nakti vējš rimsies, — tētis sacīja. — Būtu varējuši doties ceļā jau pēc brokastīm. Bet saproti, šai gadījumā mums vajadzēja gaidīt saulrietu, — liela aizbraukšana ir tikpat svarīga kā pirmās rindas grāmatā. Tās nosaka visu. — Viņš apsēdās smiltīs līdzās māmiņai. — Paskaties uz laivu ar degošu vētras lākturi masta galā, krasta līnija pazūd tumsā aiz tevis; visa pasaule guļ. Ceļošana naktī ir jaukāka par jebko citu uz pasaules.
— Tur tev laikam būs taisnība, — atbildēja māmiņa. — Dienā tu tikai dodies izbraukumā, bet pa nakti tu ceļo. — Viņa bija diezgan nogurusi pēc lielās pakošanās un raizējās, vai tik nav aizmirsts kaut kas svarīgs. Sasaiņotais, uzlikts uz steķiem, izskatījās liels, bet viņa zināja, cik mazs tas būs, kad viņi mantas izsaiņos. Ģimenei ir vajadzīgs tik šausmīgi daudz, lai spētu pa īstam nodzīvot vienu vienīgu dienu.
Bet tagad viss, saprotams, bija citādi. Pašlaik galvenais bija tas, ka viņi sāka pilnīgi no paša sākuma un ka tētis sagādāja viņiem visu nepieciešamo un rūpējās par viņiem,un viņus aizsargāja. Droši vien viņiem bija klājies pārāk labi. «Cik savādi,» māmiņa norūpējusies domāja. «Cik sa-. vādi, ka ļaudis var kļūt melanholiski un dusmīgi tāpēc vien, ka viņiem klājas labi. Bet, ja jau tā ir, lai ir. Un tad ir labāk, ja sāk visu atkal no otra gala.»
— Vai tu doma, ka tagad nav pietiekoši tumšs? — viņa vaicāja. — Tava lampa liekas patiesi skaista pret debesīm. Varbūt mēs varētu doties ceļā?
— Pagaidi mazliet. Es tikai maķenīt noskaņošos, — atteica tētis. Viņš atritināja smiltīs karti un aplūkoja vientuļo salu, kas bija iezīmēta jūras vidū, — viņš bija ļoti nopietns. Ošņāja ilgi pret vēju un pūlējās noskaņoties, ko viņš tik ilgi nebija darījis. Senčiem nekad nevajadzēja raizēties, lai atrastu pareizo vietu, tas nāca pats no sevis. Bet, diemžēl, instinkts ar laiku notrulinās.
Pēc brīža tētis juta, ka viņš ir noteicis pareizi. Virziens bija skaidrs, viņi varēja būrāt prom. Sakārtojis cepuri, viņš sacīja:
— Tagad braucam. Bet tu nedrīksti nekā celt. Visu smagumu sanesīsim mēs. Saproti, tev tikai jāiekāpj laivā.
Māmiņa pamāja ar galvu un uztrausās kājās. Tagad jūra bija violeta un mežmala viens vienīgs mīksts melnums. Māmiņa bija ļoti samiegojusies un piepeši iedomājās, ka viss ir it kā blakus īstenībai, sapnis ar sapņa fantastisko apgaismojumu un gausumu: tu ej pa smagām smiltīm un netiec uz priekšu.
Nu viņi krāva saiņus uz steķiem. Vētras lākturis šūpojās uz priekšu un atpakaļ, steķu un peldmājas siluets pret vakara debesīm izskatījās kā garš, dzeloņains pūķis; viņa dzirdēja smejamies mazo Miju un sev aiz muguras trokšņojam naktsputnus, kas pamodās mežā.
«Skaisti,» māmiņa pie sevis noteica. «Skaisti un savādi. Tagad, kad es pagūstu ilgstoši just, viss ir brīnišķīgs. Bet diez vai viņš apvainosies, ja es laivā maķenīt nosnaudīšos.»
Morra pēc saulrieta ielavījās dārzā, bet šovakar verandā lampa nedega. Aizkari bija aizvilkti, un ūdens muca apgāzta. Atslēga karājās uz naglas blakus durvīm.
Morra bija pieradusi pie pamestām mājām, viņa tūdaļ redzēja, ka te ļoti ilgi neviens nededzinās gaismu. Lēnām viņa čāpoja atpakaļ pāri nogāzei, augšā kalnā. Stikla bumba kādu brīdi atspoguļoja viņu, tad atkal pārklājās ar savu zilo neīstumu. Izbaiļu nopūta skāra mežu, kur Morra gāja; tā skrēja prom zem sūnām, no izbīļa tā plivinājās starp zariem, visapkārt nodzisa mazas spīdošas acis. Arī pie tā Morra bija pieradusi. Neapstādamās viņa turpināja iet augšup pa dienvidu kalna kori un nolūkojās uz jūru, kas satumsa pret nakti.
Vētras lākturis «Piedzīvojuma» masta galā bija saredzams ļoti skaidri, — kā tāda vientuļa zvaigzne, kas aizslīd garām pēdējām salām un aizvien turpina ceļu uz zemi. Morra to ilgi vēroja, viņai nekur nebija jāsteidzas. Viņas laiks bija bezgalīgs, tas bija gauss un nenoteikts, un to sadalīja degošā gaisma, kas iedegās pret rudeni, — reta un gadījuma rakstura gaisma.
Tagad viņa slīdēja lejup cauri gravai uz krastu. Viņas pēdas smiltīs bija platas un bez kontūrām, it kā uz ūdeni būtu šļūcis liels ronis. Viļņi iegrima atpakaļ jūrā un apjukuši apstājās, ap Morras tumšo svārku vīlēm ūdens kļuva spožs un mierīgs, un tad jūra sāka salt ciet.
Morra ilgi gaidīja, kamēr ap viņu sāka plūst sniega migla. Dažbrīd viņa klusu pacilāja kājas: ledus strinkšķēja, tas kļuva arvien biezāks. Morra cēla sev ledus saliņu, lai varētu tikt klāt degošajai gaismai. Šobrīd gaisma bija pazudusi aiz salām, bet Morra zināja, ka tā tur ir. Tas nekas, ja tā nodzisīs, iekams viņa tiks klāt. Viņa varēja gaidīt. Tie aizdegs jaunu gaismu — kādu citu vakaru. Agrāk vai vēlāk tā viņi darīja vienmēr.
Trollīša Mumina tētis stūrēja. Viņš stingri turēja stūri ķepā, saspiedis to slepenā saprašanās žestā, un pilnīgi bija mierā pats ar sevi.
Viņa ģimene bija tikpat maza un bezpalīdzīga, kādu viņš to redzēja stikla bumbā, un viņš veda to pāri milzīgajai jūrai, cauri zilajai, klusajai naktij drošībā. Vētras lākturis iezīmēja viņiem ceļu, it kā tētis šķērsām pār karti būtu novilcis spīdošu, nešaubīgu līniju un sacījis: «No šejienes — uz turieni. Tur mēs dzīvosim. Tur zeme griezīsies ap manu bāku lepna un taisna, un tai visapkārt jūras briesmas.»
— Jums taču nesalst? — viņš priecīgs vaicāja. — Tu taču apņēmi sev riņķī segu? Vai redzat, mēs atstājām aiz sevis pēdējo salu. Drīz iestāsies vistumšākā nakts. Ir ļoti grūti būrāt pa nakti, ik sekundi vajag būt modram.
— Jā, protams, mīlulīt, — sacīja māmiņa, kas gulēja saritinājusies uz laivas grīdas. — Šis ir ļoti liels pārdzīvojums. — Sega bija kļuvusi mazliet slapja un māmiņa piesardzīgi pavirzījās aizvēja pusē. Laivas brangas visu laiku spieda māmiņas ausis.
Mazā Mija sēdēja laivas priekšgalā un vienmuļi pie sevis dungoja.
— Māmiņ, — trollītis Mumins čukstēja. — Kas ar viņu notika, kāpēc viņa kļuva tik ļauna?
— Kas tad?
— Morra. Vai kāds viņai kaut ko izdarīja, ka viņa kļuva šitāda?
— To neviens nezina, — māmiņa atteica, izvilkusi asti no ķīļūdens. — Laikam bija tā, ka neviens viņas dēļ nekā nedarīja. Es domāju: neviens nelikās zinis. Un diez vai viņa to atceras, nedz arī viņa staigā apkārt un prāto par to. Viņa ir kā lietus, tumsa vai kā akmens, kam jāapiet apkārt, lai tiktu uz priekšu. Vai tu nevēlies kafiju? Tā ir termosā, baltajā grozā.
— Pašlaik ne, — atbildēja trollītis Mumins. — Viņai ir tik mazas, dzeltenas acis, un tās ir stingas kā zivij. Vai viņa prot runāt?
Māmiņa nopūtās un sacīja:
— Ar tādu Morru nav ko runāt. Nav ko runāt ar viņu un nav ko runāt par viņu. Citādi viņa pieaugs un nāks tev pakaļ. Tu tikai nesāc Morru žēlot. Tu domā, ka viņa ilgojas pēc tā, kas deg, bet viņa tikai grib tam uzsēsties virsū, lai tas nodzistu un nekad vairs nedegtu. Un nu man gandrīz vai liekas, ka es brītiņu pagulēšu.
Debesīs bija parādījušās bālas rudens zvaigznes. Trollītis gulēja uz muguras un skatījās vētras lākturī, bet domāja par Morru. Ja ir kāds, ar kuru neviens nerunā un par kuru neviens nerunā, tad jau šim kādam pamazām ir jāiznīkst un tas nevar uzdrošināties ticēt, ka vispār dzīvo. Viņš prātoja: diez vai spogulis šai lietā varētu līdzēt? Ar lielu daudzumu spoguļu jau iznāk būtņu vai cik, — no priekšas un no aizmugures, un varbūt var pat runāt cits ar citu. Varbūt…
Bija pavisam kluss, čīkstēja tikai stūre. Nu viņi visi gulēja; tētis bija gluži viens ar savu ģimeni. Viņš bija pilnīgi nomodā, daudz vairāk nomodā, nekā viņš bija bijis jebkad agrāk.
Tālu no turienes, pret rītu, Morra nolēma doties ceļā. Sala zem viņas bija melna un caurspīdīga ar asu ledus bugspritu, kas rādīja virzienu tieši uz dienvidiem. Krasta smilšu gultne slīdēja prom. Viņa satvēra savus tumšos svārkus, kas karājās ap viņu kā lapas novītušai rozei, — tie atvērās un čaukstēja, tie pacēlās kā spārni, un Morra sāka savu lēno ceļojumu pāri jūrai.
Uz augšu laidās svārki, uz augšu un leju — kā atvēzieni, peldot sasalušajā gaisā, ūdens atkāpās izbiedētos sačervelējušos viļņos, — un Morra plūda uz priekšu un tālāk ausmā, un viņai nopakaļ vilkās sniega vērpete. Pret apvārsni viņa izskatījās pēc liela gāzelīga sikspārņa, iešana vedās lēnām un smagi, bet tomēr uz priekšu viņa tika. Viņai bija laiks. Viņai nebija nekā cita kā vienīgi laiks.
Ģimene burāja līdz pašam rītam un visu nākošo dienu, un atkal pienāca nakts, un tētis joprojām sēdēja pie stūres un gaidīja, kad ieraudzīs savu bāku. Bet nakts bija tikpat zila, un pret apvārsni nemirkšķināja nekādas bākas ugunis.
— Kurss ir pareizs, — tētis sacīja. — Es zinu, ka braucu pareizi. Ar šādu vēju mums vajadzēja būt galā ap pusnakti, un jau krēslā mums būtu vajadzējis ieraudzīt bākas gaismu.
— Varbūt kāds nelietis ir to nodzēsis? — ieminējās mazā Mija.
— Vai tad bākas maz kāds nodzēš? — tētis neticēja. — Ja kaut kas ir drošs, tad tas, ka deg bākas uguns. Dažas lietas ir absolūtas, piemēram: jūras straumes, gadalaiki un tas, ka no rītiem uzlec saule. Un ka deg bākas uguns.
— Gan jau bāka pamazām parādīsies, — māmiņa sacīja. Viņas galva bija pilna sīku pārdomu, kurām nepietika vietas. «Kaut tā degtu,» viņa domāja. «Viņš ir tik priecīgs. Kaut nu tikai tur būtu bāka, nevis mušu mēsls — nav taču nemaz iespējams braukt atpakaļ mājās… pēc tik elegantas… Ir jau arī lieli rozā gliemežvāki, bet baltie izskatās ļoti skaisti uz melnās zemes. Diez vai roze šeit ārā ieaugsies…»
— Tcss! Es kaut ko dzirdu, — mazā Mija sacīja. — Kādu brīdi turiet mutes ciet, jo notiks lielas lietas.
Viņi pacēla purniņus un stingi lūkojās naktī. Lēnām, lēnām uz viņu pusi plūda airu šļakstu troksnis. Svešā laiva lēnām tuvojās: tā izslīdēja no tumsas. Laiva bija maza un pelēka, airētājs atbalstījās uz airiem un bez izbrīna lūkojās viņos. Viņš izskatījās ļoti nekopts un ļoti mierīgs. Gaisma iespīdēja viņa lielajās, zilajās acīs, …tās bija caurspīdīgas kā ūdens. Laivas priekšgalā gulēja makšķere.
— Vai tad naktī ķeras? — tētis jautāja.
Zvejnieks paraustīja vienu plecu un skatījās viņiem garām. Viņš nevēlējās runāt.
— Vai te kaut kur tuvumā nevajadzētu būt kādai salai ar lielu bāku? — tētis turpināja. — Kā pēc tā nedeg? Mums jau sen vajadzēja ieraudzīt bākas uguni.
Zvejnieks savā laivā aizslīdēja garām. Tik tikko varēja sadzirdēt, kad viņš beidzot atbildēja:
— Neko īsti nevar zināt… Brauciet atpakaļ uz mājām. Jūs esat aizbraukuši pārāk tālu projām…
Nu zvejnieks bija nozudis. Viņi klausījās, vai nedzirdēs vīra airu šļakstus, bet nakts bija klusa.
— Vai viņš nebija drusku savāds? — tētis nedroši ieteicās.
— Viņš bija ļoti savāds, — mazā Mija apgalvoja. — Prātiņš samežģījies.
Māmiņa nopūtās un mēģināja iztaisnot kājas.
— Bet tādi jau ir lielākā daļa no tiem, kurus mēs pazīstam, — viņa sacīja. — Vairāk vai mazāk.
Vēja nebija. Tētis pie airiem sēdēja taisns kā svece ar gaisā paslietu purniņu. — Nu, — viņš ieteicās. — Es jūtu, ka mēs esam klāt. Mēs ieejam salas aizvējā. Bet es nevaru aptvert, kāpēc bākas uguns ir nodzēsta?
Gaiss ap viņiem bija silts, smaržoja pēc viršiem. Viss bija pilnīgi kluss. Un nu no nakts izkāpa milzīga ēna, sala noliecās pār viņiem un viņus kārtīgi aplūkoja. Viņi juta salas karsto elpu, kad laiva iestūmās smiltīs un apstājās; viņi juta, ka tos novēro, un salīda uz airsoliem, neuzdrošinādamies pakustēties.
— Māmiņ, vai tu dzirdēji? — trollītis Mumins čukstēja. Gar krastu aiztraucās vieglas pēdas, viegli ieplakšķējās, tad atkal viss palika klusu.
— Tā laikam būs Mija, kas izlēca krastā, — māmiņa sacīja. Viņa nokratīja no sevis klusumu un sāka rakņāties grozos, pūlējās dabūt pāri malai kasti ar zemi un rozi.
— Tagad mēs izturēsimies gluži mierīgi, — tētis uzbudināts sacīja. — Par to parūpēšos es. Jau no paša sākuma viss jāorganizē pareizi. Vispirms laiva. Laiva allaž ir pati svarīgākā… Izturies tikai klusi un uzņem to mierīgi.
Māmiņa padevīgi atkal apsēdās un centās nemaisīties pa kājām, jo lejā nāca buras un kārts, kas šūpojās te šur, te tur, kamēr tētis rāpās pa laivu un visu organizēja. Vētras lākturis apspīdēja baltu smilts un melnu ūdens apli, — tur ārā bija tikai viena milzīga tumsa. Tagad tētis un trollītis Mumins izvilka krastā matraci, kurš vienā stūrī saslapa. Laiva sašķiebās, un zilā lāde piespieda rožu krūmu pie laivas malas.
Māmiņa sēdēja, satvērusi ķepā purniņu, un gaidīja. Droši vien viss bija tā, kā tam jābūt. Droši vien viņa pieradīs pie tā, ka par viņu rūpējas, un viņai tas iepatiksies. Varbūt viņa kādu brīdi vēl pagulēs.
Tad tētis jau stāvēja ūdens malā, turēdams paceltu lākturi, un sacīja:
— Tagad tu vari nākt. Viss ir gatavs.
Viņš bija priecīgs, pa īstam pamodies un atstūmis cepuri pakausī. Tālāk smiltīs no burām un airiem viņš bija uzcēlis telti, — tā izskatījās kā liels, sakņupis dzīvnieks. Māmiņa centās saskatīt, vai viņu jaunajā krastā nav kādi gliemežvāki, bet viņa tumsā diezgan slikti redzēja. Viņi bija apsolījuši māmiņai gliemežvākus — lielus un neparastus, — tādus, kādi atrodas tālu jūrā.
— Šeit, — sacīja tētis. — Tagad tu tikai guli. Es sēdēšu pie telts un visu nakti sargāšu, jums ne par ko nav jāraizējas. Un nākošo nakti jūs varēsit gulēt manā bākā. Kolīdz uzausīs gaisma, es iepazīšos ar bāku, un mēs ievāksimies tur. Ja vien es spētu aptvert, kāpēc tās uguns nedeg… Iekšā taču ir silti?
— Šeit ir jauki, — māmiņa sacīja un palīda zem buram.
Mazā Mija, kā parasts, kaut kur dzīvoja pati uz savu roku, bet tas nekas. Iespējams, ka viņa no visas ģimenes tika vislabāk galā ar sevi. Likās, ka viss ir labi.
Trollītis Mumins redzēja, kā māmiņa uz mitrā matrača pagriežas pāris reizes, līdz atrod savu guļamdobīti, nopūšas un aizmieg. No visa neparastā pats apbrīnojamākais bija tas, ka jaunā vietā māmiņa aizmiga, neizsaiņojot mantas, neuzklājot nevienam gultu un neizdalot karameles. Pat somu viņa bija nolikusi attālāk smiltīs. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus rosinoši, — tas nozīmēja, ka viss notiekošais ir ne vien piedzīvojums, bet arī pārmaiņas.
Trollītis pacēla purniņu un palūkojās ārā no buras apakšas. Tur viņa tētis sēdēja un sargāja, nolicis sev priekšā vētras lākturi. Tēta ēna bija ļoti liela un gara. Pats tētis izskatījās lielāks nekā citkārt. Trollītis Mumins atkal saritinājās, savilkdams ķepas zem sava siltā vēdera. Viņš ļāva nākt sapņiem, tie bija aijājoši un zili — kā jūra naktī.
Pamazām nakts gāja uz rīta pusi. Tētis bija gluži viens ar savu salu; ar katru aizejošo stundu tā aizvien vairāk un vairāk kļuva viņa sala. Nu jau debesis nobāla, un viņa priekšā pacēlās kalns ar lieliem kūkumiem, kuros rāpties, un pāri tiem viņš beidzot ieraudzīja bāku, — milzīgu un melnu pret apkārtējo pelēkumu. Tā bija daudz lielāka, nekā tētis bija iztēlojies, un tas bija nakts laiks, kad, ja esi viens un nomodā pats ar sevi, viss top bezpalīdzīgs un bīstams.
Tētis nodzēsa vētras lākturi un ļāva krastam pazust. Vēl viņš nevēlējās, lai bāka viņu redz. No jūras pūta rīta vējš; bija auksts. Kaut kur aiz salas kliedza jūras putni.
Tēta priekšā — tur lejā, krastā, — aizvien augstāk un augstāk pacēlās bāka, tā līdzinājās viņa bākas modelim, tam, kurš nekad tā arī netika pabeigts. Tagad tētis redzēja, ka jumts nemaz nav tik robots, kā viņš bija domājis, un ka nav nekādu margu. Tētis ilgi aplūkoja šo tumšo, pamesto bāku, un pamazām tā kļuva mazāka un atrada pietiekamu telpu starp viņa agrākām domām un iztēles ainām.
«Tā visādā ziņā ir mana,» nodomāja tētis, aizdedzinādams pīpi. «Es esmu iekarojis bāku. Es dodu to savai ģimenei un saku — šeit jūs dzīvosit; kad jūs būsiet tur iekšā, jūs nevarēs piemeklēt nekas bīstams.»
Mija sēdēja uz bākas kāpnēm un raudzījās, kā atnāk rīts. Sala gulēja zem viņas puskrēslā — līdzīga lielam, pelēkam kaķim, kas staipās ar izplestiem nagiem, abas ķepas atbalstījis jūrā un asti kā garu, šauru zemes strēli atšāvis tālu prom. Kaķis bija saslējis spalvas uz muguras, bet acis tas bija paslēpis.
— Hā! — iesaucās mazā Mija. — Šī nav nekāda parasta sala. Tā iestiepjas jūrā pilnīgi citādi nekā parastas salas. Es zinu — te kaut kas notiks.
Viņa saritinājās un gaidīja, un pāri jūrai pacēlās saules ripa. Sala ieguva ēnas un krāsas; tā pieņēma formu un kā kaķis ievilka nagus. Viss sāka spīdēt, un pa zemes mēli krīta baltumā kuģoja jūras putni. Kaķis pazuda. Bet šķērsām pāri salai kā plata, tumša lente līdz pašai laivu krastmalai stiepās bākas ēna.
Nu viņi nāca. Tālu lejā — kā sīkas skudriņas. Tētis un trollītis vilka sev līdzi visu, ko vien jaudāja pavilkt; viņi iznāca no alkšņu krūmiem un iegāja bākas ēnā. Tur viņi tapa vēl mazāki. Nu šie trīs baltie punktiņi apstājās un pagrieza purniņus uz augšu, lai pavērtos apkārt.
— Cik tā ir liela! — sacīja māmiņa un noskurinājās.
— Liela? — sauca tētis. — Tā ir milzīga! Sī, iespējams, ir vislielākā bāka, kāda jebkad uzcelta. Un vai esat maz iedomājušies, ka šī ir pati pēdējā sala — tālāk aiz mums neviens nedzīvo — ir tikai jūra. Mēs lūkojamies jūrai tieši sejā, un tālu aiz mums mīt visi pārējie, tā sacīt — iekššēru iemītnieki. Vai šī nav jauka diena?
— Jauka, tēt! — atsaucās trollītis Mumins.
— Vai nevaru paņemt uz brīdi grozu? — māmiņa jautāja.
— Nē, nē, nē! — atteica tētis. — Tu nekā nenesīsi. Tu tikai ieiesi iekšā savā jaunajā mājā — pagaidi, tev rokās jābūt puķēm, tā piederas — pagaidi maķenīt… — Viņš skraidīja starp apsēm un sāka plūkt puķes.
Māmiņa palūkojās visapkārt. Cik zeme ir liesa! Un, cik daudz akmeņu, visur bezgaldaudz akmeņu! Nebūs viegli ierīkot dārzu, ai, nē.
— Māmiņ, tāda bailīga skaņa! — trollītis čukstēja.
Māmiņa ieklausījās. — Tiesa gan, — viņa sacīja. — Izklausās tā bailīgi. Bet tās ir tikai apses, tās allaž tā čabinās.
Starp akmeņiem auga mazas, vēja appūstas apses, to lapas vieglajā jūras vējiņā nemitīgi čabēja. Apses stipri trīcēja, tām cauri izskrēja viens drebulis pēc otra.
Šodien sala bija citāda, tā bija aizgriezusies prom un vienaldzīga. Tā viņus vairs nenopētīja, kā bija darījusi šai siltajā naktī, bet gan lūkojās tālu prom pāri jūrai.
— Te būs puķes, — tētis sacīja. — Tās gan ir dikti sīkas, bet tās atvērsies, ja tu noliksi saulē… Tagad iesim tālāk. Ar laiku te būs kārtīgs ceļš taisni no laivu krastmalas. Un laivai jāuzceļ steķi. Te ir tik daudz ko darīt! Padomājiet, padomājiet tik, celt visu mūžu un pārveidot salu, līdz tā ir pilnīgi pabeigta, brīnums… — Viņš paņēma grozus un citiem pa priekšu cauri viršiem steidzās uz savu bāku.
Viņu priekšā pirmatnējais kalns izvirzīja savu muguru ar pārdrošām un ložņājošām nokarēm; tās bija sakrautas grēdā, — viena krauja pēc otras, — pelēkas un plaisu izvagotas.
«Te viss ir pārlieku liels,» māmiņa nodomāja. «Vai arī es esmu pārlieku maza…»
Tikai ceļš bija tikpat mazs un nedrošs kā viņa pati; viņi kopā taustījās uz priekšu starp klintīm un beidzot uzkāpa kalnā, kur uz smagām betona kājām stāvēja un gaidīja bāka.
— Esiet sveicināti mājās! — sacīja tētis.
Uz augšu, uz augšu klīda skats; bāka bija bezgalīgi augsta, pilnīgi balta, milzu liela — tā gluži vienkārši bija neiespējamība. Augstu jo augstu gaisā uz priekšu un atpakaļ, mezdams reibinošus ātruma lokus, lidinājās izbiedētu bezdelīgu mākonis.
— Man laikam būs piemetusies jūras slimība, — māmiņa vārgā balsī sacīja.
Trollītis Mumins palūkojās uz savu tēti. Tētis svinīgi uzkāpa pa bākas kāpnēm un izstiepa ķepu pret durvīm.
— Durvis ir aizslēgtas, — viņiem aiz muguras ieteicās mazā Mija.
Tētis pagriezās un stingu skatu vērās viņā, nekā nesaprazdams.
— Durvis ir aizslēgtas, — Mija atkārtoja. — Tajās nav atslēgas.
Tētis paraustīja durvis. Viņš grozīja rokturi un mēģināja durvis attaisīt. Viņš klaudzināja, viņš iespēra durvīm. Beidzot tētis soli atkāpās un skatījās.
— Te ir nagla, — viņš sacīja. — Skaidri redzams, ka nagla ir priekš atslēgas. Jūs taču to redzat! Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds neuzkar kārtīgi atslēgu uz naglas, kad ir aizslēdzis durvis. Jo sevišķi, ja viņš ir bākas sargs.
— Varbūt atslēga ir zem trepēm, — trollītis Mumins ieteicās.
Zem trepēm atslēgas nebija.
— Tagad jums jābūt klusiem, — tētis piekodināja. — Pilnīgi klusiem. Man jāapdomājas. — Viņš uzkāpa kalnā un apsēdās, pagriezis purniņu pret jūru.
Vienmērīgi un bez steigas dienvidrietenis pūta pār salu, bija kļuvis siltāks; te nu bija šis brīdis — pati pilnība savā pabeigtībā, īstā diena, lai piesavinātos bāku. Tētim no vilšanās vēderā bija tukšums, un viņš nespēja sakopot domas. Atslēgai nebija citas vietas, kā vien uz naglas vai zem trepēm. Nekādas palodzes, nekādas durvju aplodas, nekādu plakanu akmeņu pie durvīm, — viss bija gluds un kails.
Tēta domas nogura, un visu laiku viņš apzinājās, ka ģimene viņam aiz muguras stāv un gaida, un izturas klusi. Beidzot viņš uzsauca:
— Es brītiņu nosnaudīšos!
Kamēr guļ, problēma parasti atrisinās pati no sevis. Galva strādā labāk, ja tā dabū mieru. Viņš ieritinājās kādā spraugā un uzvilka cepuri pār acīm. Ar milzu atvieglojumu viņš iegrima tumsā un miegā.
Trollītis Mumins pagājās uz priekšu un palūkojās zem kāpnēm.
— Te ir tikai beigts putns, — viņš sacīja. Tas bija neliels, salauzts, gluži balts skelets. Viņš to uzlika uz trepēm, kur to satvēra vējš un nopūta lejā no kalna.
— Lejā viršos es redzēju vairākus tādus, — ar interesi sacīja mazā Mija. — Tie man atgādina «Aizmirsto Kaulu Atriebību». Lielisks stāsts.
Kādu brīdi valdīja klusums. _—Nu, kas tagad būs? — trollītis Mumins jautāja.
— Es domāju par to zvejnieku, ko mēs sastapām naktī, — māmiņa sacīja. — Iespējams, ka viņš dzīvo kaut kur uz salas. — Atraisījusi guļamdrēbju maisu, māmiņa izņēma sarkano segu. — Uzklāj šo tētim, — viņa sacīja. — Nav labi tā gulēt uz kalna. Un pēc tam tu vari izmest līkumu pa salu un palūkoties pēc zvejnieka. Esi tik labs un atpakaļ nākot iesmel nedaudz jūras ūdens, vara kanna ir laivā. Un paņem kartupeļus.
Bija patīkami doties prom un ar kaut ko nodarboties. Trollītis Mumins uzgrieza muguru lielajai, aizslēgtajai bākai un gāja klaiņāt pa salu. Zem kalna valdīja vasaras miers, nogāzēs sarkaniem, nekustīgiem viļņiem ziedēja virši. Zeme bija karsta un cieta. Smaržoja patīkami, bet ne tā kā dārzs mājās.
Tikai tagad, būdams viens, viņš varēja apskatīt un apostīt salu tā pa īstam, sajust to ar ķepām, saspicēt ausis un ieklausīties salā. Jūras vienmērīgajā šalkoņā sala bija klusāka nekā ieleja, pilnīgi klusa un drausmīgi veca.
«Salai nav viegli piekļūt,» trollītis Mumins nodomāja. «Šī ir sala, kas grib, lai to liek mierā.»
Virsājs salas vidū pārgāja nelielā, zaļā sūnu purvā, tad atkal, parāpies augšup, pārvērtās zemā egļu un pundurbērzu audzē. Cik savādi, ka te neauga neviens pats liels koks! Viss augošais bija sīks, līda cieši klāt pie zemes, taustījās uz priekšu pa kalnu — trollītim Muminam ienāca prātā, ka arī viņam vajag līst uz visām četrām un palikt par mazuli. Viņš sāka skriet uz zemes mēli.
Tālu prom rietumos uz zemes mēles gulēja neliela, no akmeņiem un cementa celta mājiņa. Ar daudzām dzelzs cemmēm tā bija ieāķējusies cieši kalnā; mugura tai bija apaļa kā ronim, un caur ļoti pamatīgu stikla rūti tā raudzījās tieši jūrā. Māja bija tik maza, ka tur tik tikko varēja apsēsties, ja sēdēja tāds, kura augums bija piemērots mājai, bet zvejnieks to bija uzcēlis sev. Viņš gulēja uz muguras, palicis rokas zem galvas, un pētīja lēni klaiņājošu mākoni.
— Labrīt! — sacīja trollītis Mumins. — Vai tu tajā dzīvo?
— Tikai tad, kad plosās vētra, — zvejnieks izklaidīgi atbildēja.
Trollītis Mumins nopietni pamāja. Tieši tā vajadzētu dzīvot, ja tev patīk lieli viļņi. Sēdēt bangās un raudzīties, kā nāk milzīgie, zaļie ūdens kalni, un klausīties jūras dārdoņā pāri savas mājas jumtam. Trollītis būtu varējis jautāt, vai viņš drīkst kādu reizi ienākt un palūkoties uz viļņiem, — bet šī mājiņa acīmredzot bija celta tikai vienam cilvēkam.
Viņš sacīja:
— Māmiņa sūtīja sveicienus un lūdza apjautāties par bākas atslēgu.
Zvejnieks neatbildēja.
— Tētis nevar tikt iekšā, — trollītis Mumins noraizējies skaidroja. — Tāpēc mēs domājām, ka varbūt bākas sargs…
Atkal iestājās klusums. Pie debesīm bija pacēlušies jauni mākoņi.
— Bet bija taču kāds bākas sargs? — trollītis Mumins iejautājās.
Beidzot zvejnieks, pagriezis galvu, pavērās viņā ar savām zilajām, ūdeņainajām acīm.
Viņš sacīja:
— Nē, es nezinu ne par kādu atslēgu.
— Vai viņš izdzēsa bākas gaismu un aizbrauca prom? — trollītis Mumins turpināja.
Viņš vēl nekad nebija sastapis nevienu, kas gluži vienkārši neatbildēja, kad tam jautā. Tas darīja viņu uztrauktu un mazliet nomāktu.
— Es lāgā neatceros, — zvejnieks sacīja. — Es esmu aizmirsis, kāds viņš izskatījās…
Uztrausies kājās, zvejnieks, pelēks, sagumzīts un viegls kā lapa, klusi aizgāja pār kalnu. Viņš bija ļoti maza auguma, un viņam nebija it nekādas vēlēšanās runāt.
Trollītis Mumins kādu brīdi stāvēja un nolūkojās pakaļ zvejniekam. Pēc tam viņš pagriezās un gāja atpakaļ pār zemes mēli. Viņš devās ieslīpi uz krastmalu, kur bija novietota laiva, lai paņemtu vara kannu. Viņiem jāēd brokastis. Starp akmeņiem māmiņa uztaisīs plīti un uz bākas kāpnēm uzklās galdu. Un gan jau pēc tam viss kaut kā nokārtosies.
Smilšainā krastmala bija gluži balta. Tā stiepās no vienas zemes mēles līdz otrai šaurā, ļoti smalkā smilšu šērā un bija savākusi visu, ko aizvēja pusē ap salu bija saslaucījuši jūras vēji. Surp atdzītā malka gulēja augšā zem alkšņiem, kur ūdens bija pacēlies visaugstāk, bet zemāk smilts bija neskarta un gluda kā grīda. Pa to bija patīkami iet. Ja gāja gar ūdens malu, tad iemītās pēdas pārvērtās par aciņām, kas tūlīt piesmēlās pilnas ar ūdeni. Trollītis Mumins meklēja gliemežvākus priekš savas māmiņas, bet krastmalā atrodamie bija stipri sapluinīti. Varbūt viļņi bija tos sapluinījuši?
Bet tur kaut kas gulēja un spīdēja, tomēr tas nebija gliemežvāks, tas bija ļoti maziņš zirga pakavs no sudraba. Tam gluži līdzās, iekšā jūrā, pār smiltīm aizskrēja kādas pēdas.
«Tieši šeit kāds zirgs būs ielēcis jūrā un pazaudējis vienu kurpi,» trollītis Mumins nopietns konstatēja. Tā tam bija jābūt. Gluži neparasts zirdziņš. Diez vai viņš savu kurpi bija apsudrabojis jeb vai tā bija tāda jau kopš dzimšanas? Viņš pacēla zirga pakavu un nolēma atdot to savai māmiņai.
Mazliet tālāk pēdas skrēja tieši iekšā jūrā. Tad jau tas būs bijis jūras zirgs, — tādus viņš nekad nebija redzējis. Tie mājo tikai tālu, tālu, kur jūra ir reibinoši dziļa. Trollītis Mumins cerēja, ka šim jūras zirgam mājās būs bijušas rezerves kurpes.
Laiva ar satītām zēģelēm gulēja uz sāniem, un izskatījās, ka tai vairs nekad neradīsies vēlēšanās zēģelēt. Laiva bija uzvilkta pārāk augstu krastā, un tai vairs nebija nekāda sakara ar jūru. Trollītis Mumins mierīgs stāvēja un lūkojās uz «Piedzīvojumu». Bija drusku tā kā žēl laivas; bet varbūt tā bija aizmigusi. Un bez tam viņi taču kādu vakaru izliks jūrā tīklus.
Tagad mākoņi virs jūras bija sākuši nākt šurp — mierīgi, paralēli mākoņi, pelēkzili līdz pašam apvārsnim. Krastmala kļuva ļoti vientuļa, un trollītis Mumins nodomāja: «Es došos mājās.» Nu piepeši par mājām bija kļuvušas bākas kāpnes. Ieleja, kurā viņi bija dzīvojuši, palika tur, tālu prom. Turklāt viņš bija atradis sudraba pakavu, kas piederēja zirgam. Kaut kādā ziņā tas izšķīra šo lietu.
— Bet viņš taču nevar būt visu aizmirsis!? — tētis atkārtoja. — Viņš taču pazina bākas sargu! Viņi dzīvoja uz vienas salas. Viņiem taču vajadzēja būt draugiem!
— Viņš neatceras nenieka, — sacīja trollītis Mumins.
Mazā Mija, ievilkusi gaisu caur degunu, izpūta to caur zobiem.
— Šis zvejnieks ir ļempausis ar jūras zālēm piebāztu galvu, — viņa sacīja. — To es jau uzreiz redzēju. Un, ja uz vienas salas dzīvo divi ļempauši, tad tie viens par otru vai nu zina visu, vai arī negrib zināt neko. Iespējams ir kā viens, tā otrs. Es domāju, ka otrā iespēja pastāv, pateicoties pirmajai. Man jūs varat ticēt, es esmu briesmīgi gudra!
— Kaut nu neuznāktu lietus, — māmiņa murmināja.
Viņi bija sastājušies ap trollīti Muminu un lūkojās viņā; tagad, kad saule bija nogājusi, bija kļuvis vēss. Valdīja tāds kā samulsums, un trollītim zuda vēlēšanās stāstīt par māju, kas bija celta, lai raudzītos uz viļņiem. Un tieši pašlaik nemaz nebija iespējams iedot māmiņai zirga pakavu, kad visi tā stāvēja un skatījās. Viņš izlēma dot to viņai mazliet vēlāk; varbūt, kad viņi būs palikuši vieni.
— Kaut tikai neuznāktu lietus, — māmiņa ieteicās vēlreiz. Aiznesusi vara kannu uz ierīkoto pavardu, viņa ielika ūdenī tēta plūktās krastmalas neļķes. — Un, ja būs lietus, tad man jāizberž tīrs viens no katliem un jāsavāc tajā lietus ūdens. Ja te vispār ir kādi katli…
— Bet par visu to parūpēšos es, — tētis žēli izsaucās. — Tikai pagaidiet, visam jānotiek pareizā secībā. Mēs nevaram domāt par ēdienu, lietu un citiem sīkumiem, iekams es neesmu atradis atslēgu!
— Hā! — noteica mazā Mija. — Sitais zvejnieks būs iesviedis jūrā gan bākas sargu, gan atslēgu — ticiet man. Te ir notikušas šausmu lietas, un ļaunākais vēl ir priekšā!
Tētis nopūtās. Viņš apgāja apkārt bākai un uzkāpa klintī jūras pusē, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Dažreiz ģimene viņu traucēja; viņi nespēja koncentrēties uz svarīgāko. Viņš prātoja: diez vai citiem tētiem klājas tāpat?
Tātad tā: nebija nekādas jēgas gulēt un gaidīt, lai atrodas atslēga, nebija arī jēgas to meklēt. Bija jāsajūt, kur ir atslēga. Viņam jācenšas iztēloties sevi tādā situācijā, kādā reiz bija viņa sievastēvs. Sievasmāte bija samudžinājusi ap sevi visu, kas viņai mūža garumā bija sakrājies, bet pārējo viņa bija aizmirsusi. Tad sievastēvs gluži vienkārši kaut ko galvā saslēdza kopā. Vairāk nekā nevajadzēja. Viņš allaž atrada meklēto. Pēc tam viņš draudzīgi sacīja: «Tu, vecais lūzni.»
Tētis centās sasprindzināties. Viņš bezmērķīgi klīda apkārt starp klintīm un centās sevi galvā pārslēgt. Beidzot viņam likās, ka viss, kas viņam ir iekšā, ir pietiekami sakratīts un lēkā kā zirņi kārbā. Bet vairāk nekas nenotika.
Viņa ķepas bija atradušas nomīdītu taku, kas aizlocījās starp lielajiem akmeņiem īsajā, saules nosvilinātajā zālē. Kamēr tētis tur staigāja un centās sevi pārslēgt, viņš iedomājās, ka šo ceļu varbūt ir ieminis bākas sargs. Viņam — šim bākas sargam — varbūt daudz reižu bija vajadzējis staigāt vienu un to pašu ceļu. Ļoti sen. Un viņš varbūt iznāca tieši pie krasta klintīm — gluži kā pašlaik tētis. Ceļš beidzās; šeit nebija nekā cita kā klaja jūra.
Tētis piegaja pie kraujas malas un palūkojas lejā. Kalns šeit — no vienas nogāzes uz otru — rotaļīgi sliecās stāvus, dziļi, dziļi lejā bija viens izliekumu un skaistu, ļodzīgu līniju jūklis. Kalna pakājē murdēja bangas: ūdens blāķis cēlās un grima, slējās pret klintīm un grima atpakaļ kā liela, taustīga būtne. Tur lejā ūdens gulēja ēnā un bija ļoti tumšs.
Tēta kājas iedrebējās, viņam maķenīt sareiba galva. Viņš aši apsēdās. Bet viņš nespēja nelūkoties lejā; šī bija lielā jūra: visdziļākā, gluži citāda jūra nekā tā, kas rotaļīgi svaidīja savus vilnīšus ap laivu steķiem mājās. Tētis paliecās mazliet uz priekšu un ieraudzīja, ka tieši kalna kores apakšā ir neliela dzega. Likās pats par sevi saprotams, ka tu ļauj sevi slidināt lejup pa līdzeno plauktu klints sienā; dzega bija izgrauzta un apaļa kā krēsls. Vienu acumirkli tētis bija pilnīgi viens un izolēts, ap viņu pletās vienīgi debesis un jūra.
Te būs sēdējis bākas sargs. Viņš bieži būs te sēdējis. Tētis aizvēra acis; ap viņu viss likās reibinoši liels, un zirņi viņa galvā grabēja skaļāk nekā jebkad. Dažreiz bākas sargs bija nācis uz šejieni: kad jūrā bija augsti viļņi… Viņš bija redzējis kaijas vējā burājam pret vētras debesīm, un bangu šļakatas — kā sniega mākoņi — bija kritušas gan viņam pie kājām, gan viņa priekšā. Apaļas ūdens pērles viņa acu priekšā pacēlās un acumirkli gaisā atpūtās, lai atkal nogrimtu — nogrimtu melnumā un dunoņā tur lejā…
Tētis atvēra acis un notrīsēja. Viņš atspieda muguru un ķepas pret akmens sienu, kur kalna plaisās auga daudz sīku, baltu puķu, — iedomājies, puķes! Un pašā platākajā plaisā spīdēja sarkana rūsa; tur gulēja atslēga, smaga dzelzs atslēga.
Mumintēta galvā kaut kas saslēdzās. Dabiski, viss bija pilnīgi skaidrs. Šī vieta bija bākas sarga nošķirtības vieta, vieta pārdomām un apsvēru miem. Tieši šeit bākas sargs bija atstājis savu atslēgu, lai tētis varētu to atrast un pārņemt bāku. Ar lielu svinīgumu un maģisku spēku trollīša Mumina tētis bija izraudzīts par bākas īpašnieku un sargātāju:
— Ak vai, cik skaisti! Vai tu to atradi? — vaicāja trollīša Mumina māmiņa.
— Kur tā bija? — trollītis sauca.
— Ak, to nemaz tik noteikti nevar pateikt, — tētis noslēpumaini atteica. — Tam, kas ir gatavs tās saņemt, pasaule ir pilna brīnumainu lietu. Varbūt tā bija pati baltākā un lielākā kaija, kas man pasniedza atslēgu…
— Hā! — noteica mazā Mija. — Ar zīda lenti un orķestri, ko!?
Tētis uzkāpa pa kāpnēm un iebāza atslēgu slēdzenē. Lēnām un žņirkstēdamas milzīgās durvis atvērās; to iekšpusē valdīja vienīgi akla tumsa. Mazā Mija uzšāvās kājās kā zibens šautra, bet tētis viņu notvēra aiz matu mezgla.
— Nekā nebija, — viņš teica. — Šoreiz tā nebūsi tu. Es tagad esmu bākas sargs, un es iešu iekšā pirmais, lai visu pārbaudītu. — Mijai minot uz papēžiem, viņš nozuda tumsā.
Māmiņa lēnām panācās tuvāk un palūkojās iekšā. Bāka bija dobumaina kā satrunējis koka stumbrs, un no apakšas līdz augšai to aizņēma lielas, ļodzīgas vītņu kāpnes. Tās nogurdinoši vijās augšup; tās vijās gar sienām arvien mazākās un mazākās spirālēs, knakšķēja un brakšķēja zem trollīša Mumina tēta soļiem; viņš tik tikko bija saredzams tur augšā. Dažas lūciņas biezajā mūrī ielaida maķenīt dienas gaismas. Katrā lūkā iezīmējās kāda liela, nekustīga putna ēna. Putni lūkojās uz viņiem.
— Labāk iedomājies, ka ir apmācies, — trollītis Mumins čukstēja. — Tu taču zini, ka, saulei norietot, viss izskatās drūmāks.
— Saprotams, — māmiņa sacīja. Viņa pārkāpa slieksni un apstājās. Te iekšā bija mitrs un ļoti auksts. Starp ūdens peļķēm melna un slapja gulēja zeme; līdz kāpnēm bija uzlikti daži dēļi. Māmiņa šaubījās.
— Paklau, — ieteicās trollītis Mumins.— Man kaut kas ir priekš tevis.
Saņēmusi zirga pakavu, māmiņa ilgi uz to lūkojās.
— Cik skaists! — viņa sacīja. — Tik jauka dāvana! Padomā, ka ir tik mazi zirdziņi…
— Māmiņ, nāc iekšā! — trollītis Mumins priecīgs sauca. — Nāc, skriesim augšā līdz pašam tornim!
Tur augšā durvīs stāvēja tētis, un viņam galvā bija pilnīgi sveša cepure ar mīksti noļekušām malām un saņurcītu dibenu.
— Ko jūs sakāt par to? — viņš vaicāja. — Es to atradu uz naglas durvju iekšpusē. Tā būs piederējusi bākas sargam. Nāciet iekšā! Nāciet iekšā! Šeit ir tieši tā, kā es biju iedomājies!
Tā bija liela, apaļa istaba, zemiem griestiem un četriem logiem. Istabas vidū stāvēja nekrāsots galds un dažas tukšas kastes. Nostāk pie plīts — šaura gulta un neliels sekretārs. Dzelzs trepes veda augšā uz lūku griestos.
— Tur augšā ir bākas gaisma, — tētis skaidroja. — To es šovakar iededzināšu. Vai nav smuki, ja ir baltas sienas? Viss ir tik liels, brīvs un tukšs. Un, ja paskatās pa logu, tad ir tāpat — liels, brīvs un tukšs! Ko!?
Viņš pavērās māmiņā, kas sāka smieties un sacīja:
— Sai ziņā tev taisnība. Tavu trakumu, cik te ir brīvs un tukšs!
— Kāds te iekšā būs bijis dusmīgs, — mazā Mija piezīmēja. — Grīda ir pilna ar stikla šķembām, un tām pāri uz baltās sienas ir liels, dzeltens eļļas pleķis, kas ir notecējis un sastindzis par peļķi.
— Kurš gan būtu metis zemē savu lampu? — māmiņa izbrīnījusies ieteicās un pacēla misiņa lampas abažūru, kas bija paripojis zem galda. — Pēc tam taču viņš būs sēdējis tumsā… — Viņa pārvilka ar ķepu pār galdu: tā virsmā bija simtiem iegriezumu, varbūt tūkstošiem sīku iegriezumu, allaž pa sešiem vienā rindā, septītais bija pārvilkts iepriekšējām rindām pāri. Septiņas svītras? Tā varētu būt nedēļa. Daudz nedēļu: visas vienādas. Izņemot vienu. Tai bija tikai piecas svītras. Māmiņa gāja tālāk, pieskārās tasītēm un kastroļiem, izlasīja uzrakstus uz tukšajām kastēm; Malagas rozīnes, skotu viskijs, parasta somu kraukšķu maize; viņa pacēla segas un redzēja, ka palagi ir atstāti. Sekretāru viņa neatvēra.
Pārējie saspringti vēroja māmiņu. Beidzot tētis ievaicājās:
— Nu?
— Viņš ir bijis ļoti vientuļš, — māmiņa atbildēja .
— Jā, bet ko tu domā?
— Es domāju, ka te ir ļoti patīkami, — māmiņa sacīja. — Šī ir istaba, kur visi var dzīvot kopā.
— Bet tāda tā arī ir! — tētis izsaucās. — Tagad es savākšu krastmalā dēļu galus un iztaisīšu visiem gultas. Es uztaisīšu sienu un steķus, ai! Te ir tik daudz, ko darīt… Bet vispirms mēs uznesīsim augšā mantas: var uznākt lietus. Nē, nē, tu ne. Tu paliksi šeit vienā mierā un jutīsies kā mājās.
Durvīs mazā Mija pagriezās un sacīja:
— Esmu nodomājusi gulēt ārā. Tātad bez gultas. Gultas ir muļķīgs izgudrojums.
— Guli vien, — māmiņa piekrita. — Ja līs, tu varēsi nākt iekšā.
Palikusi viena, māmiņa uzkarināja zirga pakavu uz naglas virs durvīm. Piegājusi pie loga, viņa paskatījās ārā. Viņa gāja no viena loga pie otra. Visapkārt bija tikai jūra, jūra un klaigājošas bezdelīgas; cietzemi nevarēja redzēt.
Pēdējā logā gulēja anilīna pildspalva kopā ar dažiem virves gabaliņiem un tīklu lāpāmo adatu. Māmiņa stāvēja un rotaļājās ar pildspalvu; viņa izklaidīgi uzzīmēja uz palodzes mazu puķīti un, neko sevišķu nedomādama, skaisti izēnoja lapas.
Tētis stāvēja uz plīts, iebāzis galvu skurstenī.
— Te ir putnu ligzda! — viņš sauca. — Tāpēc uguns negrib kurties.
— Vai tur kāds dzīvo? — māmiņa vaicāja.
Kad tētis izlīda ārā, viņš bija ļoti melns.
— Tur dzīvo kāda svētīga sodrēju vista — laucis to sauc, — viņš atbildēja. — Bet viņas nebija mājās. Iespējams, ka viņa ir devusies uz dienvidiem.
— Bet pavasarī viņa atgriezīsies! — trollītis Mumins iesaucās. — Kad viņa pārnāks mājās, viņai taču jāatrod sava ligzda. Mēs varam gatavot ēdienu ārā!
— Visu mūžu? — mazā Mija gribēja zināt.
— Nu ja, ligzdu jau palemtem varēs pārvietot, — trollītis murmināja.
— Hā! Kā tad! — noteica mazā Mija. — Vai tu domā, ka laucis uzzinās, vai viņa ligzda tikusi pārvietota tūlīt vai pēc laika? To tu izdomāji, lai ar tīru sirdsapziņu varētu izdzīt viņu ārā.
— Vai mēs visu mūžu ēdīsim ārā? — tētis samulsis jautāja. Visi lūkojās uz māmiņu.
— Noņem to, esi tik labs, — viņa sacīja. — Mēs izkārsim ligzdu ārā pa logu. Dažreiz troļļi ir svarīgāki par laučiem.
Māmiņa pastūma netīros traukus zem gultas, lai istaba izskatītos patīkamāka, un pēc tam viņa devās ārā, lai sameklētu zemi. Šis bija ļoti svarīgs gājiens.
Pie bākas kāpnēm viņa apstājās un uzlēja rozei šļācienu jūras ūdens. Tā joprojām stāvēja un gaidīja, ielikta cukura kastē ar trūdu zemi no mājām. Dārziņam vajadzēja aizvēju. Tam vajadzēja atrasties, cik vien iespējams, tuvu bākai un dienas lielāko daļu būt saules apspīdētam. Un tajā jābūt labai, dziļai zemei.
Māmiņa meklēja un meklēja. Viņa gāja gar bākas kalnu un meklēja: cauri virsājam, lejā uz sūnekli; viņa apgāja apkārt krūmājam un iegāja apšu birzī; viņa klaiņāja un klaiņāja pa silto, smilšaino purvu, nekur neatrazdama īstu zemi.
Māmiņa vēl nekad nebija redzējusi tik daudz akmeņu. Aiz apšu birzītes bija vieni vienīgi akmeņi. Vientulīgu, apaļu, pelēku akmeņu lauks: īsts akmeņlauks. Tā vidū kāds aiz ziņkāres bija izracis lielu bedri. Piegājusi klāt, māmiņa ielūkojās tajā. Tur lejā bija atkal akmeņi, tikpat apaļi un pelēki. Viņa prātoja: «Diez ko bākas sargs būs meklējis? Varbūt neko sevišķu? Varbūt viņš mēģināja mazliet parotaļāties? Viņš bija licis akmeņus citu uz cita; tie viņam bija slīdējuši zemē, līdz viņš, noguris no visa, bija aizgājis prom.»
Māmiņa devās tālāk uz smilšaino krastmalu. Un šeit lejā beidzot bija zeme. Melna un stipra, dziļu trūdu josta, kas stiepās gar krastmalu zem alkšņiem. Starp akmeņiem spraucās spēcīgi, zaļi augi un pletās dzeltenos un violetos krāsu spožumos, — te pēkšņi bija pārpilnības džungļi.
Māmiņa iebāza ķepas zemē. Viņa juta, ka tā ir aizņemta ar miljoniem augošu un dzerošu sakņu, kuras nedrīkst aiztikt. Bet tas nekas. Zeme tā tomēr bija; tikai tagad sala kļuva par kaut ko tādu, kam varēja ticēt.
Viņa uzsauca tētim, kas staigāja un vāca no aļģēm dēļu galus; viņa pieskrēja tētim klāt ar vējā plandošu priekšautu un kliedza:
— Es atradu zemi!
Tētis pacēla skatu.
— Sveiki! Sveiki! — viņš teica. — Kā tev patīk mana sala?
— Tai nav līdzīgas visā pasaulē! — māmiņa mundri apgalvoja. — Zeme atrodas krastmalā, nevis kaut kur salas vidū!
— To es tev paskaidrošu, — tētis sacīja. — Aizvien vaicā man, ja tu kaut ko nesaproti,— es zinu visu, kam ir sakars ar jūru. Redzi, šīs ir jūras aļģes, ko izmetuši viļņi. Pamazām tās pārvērtīsies par zemi, īstu zemi. Ko? To tu nezināji! — tētis smējās un pasvieda ķepas gaisā lielā vēzienā, kas dāvāja māmiņai visas jūras viļņojošo aļģu mežu.
Un māmiņa vāca aļģes. Visu dienu viņa nesa tās un krāva kalna spraugās, kas pamazām kļūs par pleķīti dārziņam. Aļģēm bija tāda pati dziļa, silta krāsa, kas piemita zemei mājās un turklāt sava pastāvīga purpura un oranžas krāsas dzirksts.
Māmiņa bija mierīga un laimīga. Viņa sapņoja par burkāniem, redīsiem un kartupeļiem, — kā tie kļūst apaļi un lejā siltumā aug: viņa redzēja izplaukstam zaļas lapas, kā tās kļūst spurainas un spēcīgas, viņa redzēja tās lokāmies vējā pret zilo jūru, lapas, kas līkst no tomātu, zirņu un pupu smaguma, kurus visus dabūs viņas ģimene. Viss tas, saprotams, notiks tikai nākošo vasaru, bet tam nebija nozīmes. Viņai bija kaut kas, par ko sapņot. Un dziļi sevī viņa sapņoja par ābeli.
Diena sliecās uz krēslas pusi. Āmuru klaudzieni augšā bākā jau sen kā bija noklusuši, un bezdelīgas bija mierīgākas. Pilnu klēpi ar krastmalas malku māmiņa svilpodama gāja cauri viršiem. Pie bākas uz kalna tētis bija uzcēlis lenteri, lai palīdzētu viņai tikt augšā, un pie durvīm stāvēja divas gatavas koka gultas un maza muciņa, ko viņš bija atradis jūrā. Muciņa bija pilnīgi vesela un reiz bija bijusi zaļa.
Vītņu kāpnes kaut kādā ziņā tagad bija mazāk biedējošas. Vajadzēja tikai piesargāties lūkoties lejup, un vislabāk bija domāt par kaut ko patīkamu. Trollītis Mumins sēdēja pie galda un šķiroja mazus, apaļus akmentiņus.
— Sveiks! — māmiņa sacīja. — Kur ir tētis?
— Viņš ir augšā un iededzina bākas uguni, — atbildēja trollītis Mumins. — Es nedrīkstēju iet līdzi. Viņš tur atrodas jau trakoti ilgi.
Tukšā putnu ligzda stāvēja uz sekretāra. Kamēr māmiņa lika plītī malku, viņa turpināja svilpot. Vējš tagad bija aprimies, pa rietumu logu iespīdēja saule, uz grīdas un uz baltās sienas liedama sarkanu gaismu.
Kad uguns plītī iekūrējās, pa durvju šķirbu ieslīdēja mazā Mija un kā kaķis uzlēca uz loga.
Viņa piespieda degunu rūtij un neglīti vaikstījās uz bezdelīgām.
Piepeši jumta lūka ar blīkšķi atsitās vaļā, un trollīša Mumina tētis kāpa lejup pa dzelzs kāpnēm.
— Vai tā labi deg? — māmiņa vaicāja. — Tu mums esi uztaisījis šausmīgi patīkamas gultas. Es domāju, ka tai mucā itin labi varēs sālīt zivis. Ir gandrīz žēl izmantot to lietus ūdenim…
Tētis piegāja pie dienvidu loga un lūkojās ārā. Māmiņa aši pacēla acis; kā tad, tēta aste bija gluži sastingusi un pušķis kaitinoši cilājās. Viņa ielika plītī malku un attaisīja siļķu burku. Tētis dzēra tēju, ne vārda nebilzdams. Kad māmiņa bija nokopusi galdu, viņa nolika uz tā vētras lākturi un teica:
— Es kaut kur dzirdēju, ka šitādas bākas degot ar gāzi. Kad gāze ir izbeigusies, neesot iespējams tās aizdedzināt.
— Tur ir gāzes caurules, — tētis drūmi sacīja. — Viss tornis ir pilns ar tām. Bet tās nav iespējams savienot.
— Varbūt trūkst kādas skrūves? — māmiņa ierosināja. — Es jau arī nekad īsti neesmu ticējusi gāzei. Tā ir bīstama un nepatīkama. Es domāju, liec mieru visam tam darbam, uziesim vēl visi gaisā.
Tētis piecēlās no galda un iesaucās:
— Bet vai tu nesaproti, ka tagad es esmu bākas sargs! Bākai jādeg! Tā arī ir visa ideja. Vai tu domā, ka var dzīvot bākā, kas nedeg? Un kā būs ar laivām, kas tumsā brauc un kuru katru brīdi var uzskriet uz sēkļa, un mūsu acu priekšā nogrimt…
— Pareizi, — piekrita mazā Mija. — Un no rīta visa krastmala būs pilna ar noslīkušām svilpastēm, bailulītēm, ķipariem, visi no jūras zālēm būs bāli un zaļi…
— Neesi dumja, — māmiņa aizrādīja. Pagriezusies pret tēti, viņa teica:
— Ja tu nevari iededzināt to šovakar, iededzināsi rīt. Vai arī kādu citu dienu. Un, ja tā nepavisam negribēs degt, tad mēs logā iekārsim lampu; ja nu gadījumā būs nejauks laiks. Gan jau kāds to ieraudzīs un sapratīs, ka, kuģojot tālāk, var uzskriet uz grunts. Bet nu, es domāju, vai mums nevajadzētu uznest augšā gultas, kamēr vēl nav satumsis? Es it nemaz nepaļaujos uz šīm ļodzīgajām kāpnēm.
— Es pats tās uznesīšu augšā! — tētis sacīja un noņēma cepuri no naglas.
Arā bija gandrīz tumšs. Tētis klusu stāvēja un skatījās pāri jūrai; viņš domāja: «Nu viņa tur augšā iededzinās vētras lākturi. Viņa uzskrūvēs lielāku liesmu un brīdi stāvēs, un uz to noraudzīsies. Kā viņa to mēdz darīt. Mums ir vesela kanna petrolejas…».
Visi putni bija devušies pie miera. Klinšu saliņas vīdēja melnas pret debesīm rietumos, kur nogāja saule; saliņai bija jūras zīme — vai arī — akmeņu krāvums. Tētis pacēla vienu gultu, sastinga un ieklausījās.
No tālienes atskanēja vājš un žēls kauciens, savādi vientuļa skaņa, kas atgādināja kaut ko tētim pazīstamu. Tā nāca pāri ūdenim; to šurp nesa trakoti liela vientulība. Vienu acumirkli tētim likās, ka kalns viņam zem ķepām sadreb. Nu atkal palika klusu.
Viņš domāja: «Tas būs bijis putns. Cik gan tie savādi kliedz!» Viņš uzlika gultu uz muguras; tā bija laba un stingra gulta. Tai nebija nekādas vainas. Bet bākas sarga gulta pieder viņam; tajā neviens cits nedrīkst gulēt.
Tētis sapņoja, ka viņš skrien augšup pa bezgalīgām kāpnēm. Tumsa ap viņu bija pilna vēzējošiem spārniem, klusi lidojošiem putniem; kāpnes brakšķēja un ieliecās zem viņa soļiem, tās skaļi čīkstēja un bija jāsteidzas, drausmīgi jāsteidzas. Viņam vajadzēja, iekams nav par vēlu, tikt augšā, iededzināt bāku; bija ārkārtīgi svarīgi, lai viņš to iededzinātu. Kāpnes kļuva aizvien šaurākas un šaurākas, tagad zem viņa ķepām klaudzēja dzelzs; viņš bija augšā pie lampas, kas gaidīja savā apaļajā stikla mājā. Sapnis izvērtās garš, tētis taustījās gar sienām, viņš meklēja sērkociņus. Ceļu aizšķērsoja lielas, iebuktētas krāsaina stikla plātnes un atspoguļoja jūru ārpusē; sarkanais stikls vērta viļņus
sarkanus kā uguns, bet caur zaļo stiklu jūra tapa smaragdzaļa, auksta un tāla; jūra, kas varbūt atradās kaut kur uz mēness jeb kuras vispār nebija. Tagad bija liela steiga, bet viņam viss vedās aizvien gausāk un gausāk. Viņš klupa uz gāzes caurulēm, kas mētājās pa grīdu: aizvien vairāk un vairāk bija šo cauruļu, tās vēlās kā viļņi, un atkal klāt bija putni un ar spārniem sitās pret stiklu; itin viss kavēja viņu iededzināt bākā uguni. No pārbīļa tētis skaļi iekliedzās, krāsotais stikls ap viņu saplīsa milzum daudz spīdīgās lauskās, un jūra šļācās pāri bākas jumtam, un viņš krita: dziļāk un dziļāk lejā — un pamodās ar segu ap galvu uz grīdas.
Kas noticis? — trollīša Mumina māmiņa vaicāja.
Istaba ar saviem četriem logiem, kas vēstīja nakti, bija zila un mierīga.
— Es sapņoju, — atbildēja tētis. — Tas bija šausmīgi.
Māmiņa piecēlās un plītī uz oglēm uzlika dažas sausas šķilas. Sāka degt, un tumsā plivinājās silta, dzeltena gaisma.
— Es iedošu tev sviestmaizi, — viņa sacīja. — Šī tomēr ir gluži jauna vieta.
Tētis sēdēja uz gultas malas un ēda savu sviestmaizi, līdz bailes pazuda.
— Es domāju, ka tā nav istabas vaina, — viņš sacīja. — Tā ir šī gulta, tā ir gulta, kas izraisa šausmīgus sapņus. Es uztaisīšu jaunu.
— Es arī tā domāju, — māmiņa teica — Vai esi pamanījis, ka kaut kā trūkst? Vairs nav dzirdams mežs.
Tētis ieklausījās. Ap salu viņi dzirdēja murdam jūru un atcerējās, ka mājās pa nakti mēdza šalkt koki.
— Patiesībā izklausās tīri patīkami, — māmiņa sacīja. — Citādi. Tagad taču tu nesapņosi neko šausmīgu?
— Diezin vai, — tētis atbildēja. — Vienmēr ir labi naktī apēst kādu sviestmaizi.