Kad pienāca svētdiena — pēdējā svētdiena, kuru Tims pavadīja dzimtajā pilsētā, jau brokastīs varēja manīt, ka pamāte ir uztraukusies. Viņa bija uzvārījusi sevišķi stipru kafiju un dzēra to kārīgiem malkiem, bet gandrīz neko neēda. Timām viņa bija iedevusi mazliet vairāk naudas, nekā viņš bija lūdzis. Viņa bija uzvilkusi visgreznāko izšūta zīda svētku tērpu un paņēmusi lapsādas kažoku.
— Gribētoszinat, vailaimēsim, — viņa tarkšķēja. — Vaitu- jauzini, uz kāduzirgu derēsi, Tim?
— Nē, — zēns sacīja tā, kā domāja.
— Vaitujau iepriekš nepārdomāsi?
Tims zina, ko dara! — Ervins ierunājās. Viņš gan apskauda, gan arī cienīja audžubrāli viņa panākumu dēļ.
Pēc brokastīm viņi visi trīs taksometrā aizbrauca uz hipodromu. Tur pamāte tūlīt devās pie lodziņiem. Bet Tims sacīja, ka viņam mazliet vēl jāpaklausās. Tam piekrita arī tuvinieki. Tims drīkstēja viens pats iejukt pūlī un noklausīties, ko tur runā.
Hipodroma gandrīz visi bija aizmirsuši zēnu, jo viņš veselu gadu nebija derējis. Tomēr daži cilvēki Timu vēl pazina un čukstēdami rādīja uz viņu. Kāds kungs ar brūniem, cirtainiem matiem un dīvaini caururbjošam, ūdenszilām acīm likās sevišķi interesējamies par Timu. Viņš lodāja ap zēnu kā suns ap savu kungu, vēroja to neatlaidīgi, tomēr neuzkrītoši un beidzot, kad zēns sāka pētīt zirgu sarakstu, nostājās tam blakus.
— Uz Dienvidvēju, liekas, neviens neder, — viņš it kā starp citu stingri noteica, uz zēnu nemaz nepaskatīdamies. — Vai tu arī gribi derēt?
— Jā, — Tims sacīja. — Un tieši uz Dienvidvēju!
Tagad svešais pagrieza galvu.
— Tas ir ļoti pārdroši, manu zēn! Dienvidvējam tikpat kā nav izredžu laimēt!
— To mēs redzēsim, — Tims iebilda.
Viņam gandrīz vai nāca smiekli. Bet viņš nevarēja smieties. Nopietns un mazliet bēdīgs viņš raudzījās svešiniekā, kas saka zoboties par Tima pārdrošajiem derību nodomiem un pavadīja Timu līdz lodziņam. Pa ceļam svešais joprojām jokoja. Viņš stāstīja jocīgus gadījumus par mazajiem žokejiem un turklāt uzmanīgi vēroja zēna seju. Bet Tima sejā nepakustējās ne vaibsts.
Netālu no lodziņa kungs palika stāvam. Neviļus arī Tims palēnināja gaitu.
Mani sauc Krešimiru, — sacīja svešais. — Es tev vēlu tikai labu, manu zēn. Es zinu, ka tu šajā hipodromā vēl nekad neesi zaudējis derības. Kaut kas tāds gadās reti, un tas tiešām ir dīvaini. Vai drīkstu tev ko jautāt?
Tims raudzījās šais ūdenszilajās acīs, un tās viņam kaut ko atgādināja. Bet viņš nezināja, ko. Viņš sacīja:
— Lūdzu, jautājiet!
Zēnu no acīm neizlaizdams, Krešimira kungs klusu jautāja:
— Kādēļ tu nekad nesmejies, zēn? Vai tu nevēlies? Vai arī nevari smieties?
Timām asinis sakāpa galvā. Kas bija šis vīrs? Ko viņš zināja? Pēkšņi zēnam šķita, ka šim vīram ir tādas pašas acis kā Lefue- tam. Vai tikai Lefuets nebija pārvērties, lai Timu pārbaudītu?
Zēns laikam bija mazliet vilcinājies ar atbildi, jo Krešimira kungs piepeši sacīja:
Tava klusēšana ir diezgan dziļdomīga. Varbūt es tev kādreiz varu palīdzēt. Mani sauc Krešimiru! Neaizmirsti! Uz redzēšanos!
Vīrs pazuda hipodroma apmeklētāju barā. Tims viņu vairs neredzēja. Satraukts viņš piegāja pie lodziņa un lika visu naudu uz Dienvidvēju. Pēc likšanās ar Krešimira kungu viņš bija apņēmies, vēlākais rīt atstāt pilsētu, '
Pamāte un Ervins ieraudzīja viņu pie lodziņa. Acīm redzot, viņi tur bija gaidījuši Timu. Šoreiz Tims neizpauda, uz kuru zirgu derējis. Bet pirmo reizi kopā ar abiem noskatījās sacīkstes.
Dienvidvējš bija neparasti straujš, jauns ērzelis, kas sacīkstēs skrēja trešo reizi. Visi uzskatīja, ka zirgs sacīkstēs pielaists pārāk agri. Līdz šim tas bija ieguvis tikai vidējās vietas. Vienreiz gan Dienvidvējš jau sacīkšu sākumā bija kā bulta izrāvies priekšgalā. Bet drīz vien zirgs sācis atpalikt un, kā parasti, sasniedzis mērķi ar viduvēju rezultātu.
Visu to Tims uzzināja no diviem kungiem, kas turpat blakus sarunājās. Pirmo reizi Tims sacīkstes gaidīja ar sasprindzinājumu. Viņš baidījās, ka pēc sarunas ar Krešimira kungu kļuvis nederīgs līgums ar rūtaino Lefueta kungu. Šo sacīkšu iznākumam vajadzēja pierādīt, vai viņa bažas bijušas pamatotas.
Atskanēja starta šāviens. Kad zirgi jau bija ieskrējušies, Dienvidvējš atradās ceturtajā vielā, kurā tas turējās gandrīz visu laiku. Abi kungi Timām blakus tērzēja par zirgu, kas bija izrāvies priekšgalā. Bet tad viņi sāka runāt par Dienvidvēju. Skatītāju klaigāšana kļuva aizvien skaļāka, un Tims dzirdēja tikai dalu no sarunas: «… daudz mācījies .. .», «… taupa rezerves . . .», «… gan jau izdosies . . .».
Likās — Dienvidvējam nav nekādu cerību uzvarēt. Tas turējās ceturtajā vietā, bet zirgi pirms viņa izrāvās vēl vairāk uz priekšu. Ervins un pamāte neatlaidīgi prasīja, lai Tims pasaka, uz kuru zirgu viņš derējis. Bet zēns bija kļuvis nedrošs. Bailīgi viņš vēroja sacīkstes. Dienvidvējš tik tikko sāka izvirzīties priekšā. Bet līdz mērķim vairs nebija tālu.
Te pēkšņi paklupa zirgs, kas atradās priekšgalā. Abi zirgi, kas cieši sekoja pirmajam, satrūkās un pavirzījās mazliet sāņus. Šajā acumirklī Dienvidvējš īsi pirms finiša lieliski paskrēja tiem garām un tūlīt pēc tam kā uzvarētājs netraucēts sasniedza mērķi.
Saucieni pūlī vairāk pauda vilšanos nekā prieku. Tims sev blakus dzirdēja sakam:
— Tās nu ir vistrakākās sacīkstes, kādas es jebkad esmu piedzīvojis!
Uz lielā uzvarētāju dēja pašā augšā parādījās Dienvidvēja vārds. Tims sajuta atvieglojumu. Cik labprāt viņš tagad būtu smējies! Bet viņš tikai spēja klusēt, tad izvilka no kabatas derību talona pasakni un iedeva to pamātei, sacīdams:
— Mēs esam laimējuši! Lūdzu, aizej tu pēc naudas!
Tālera kundze Ervina pavadībā aizsteidzās pie lodziņiem.
Tims viens aizbrauca ar tramvaju uz māju, izņēma no sienas pulksteņa līgumu un sakrāto naudu, līgumu aizbāza aiz cepures oderes, naudu ielika mēteļa krūšu kabatā un, pārmetis mēteli pār roku, jau grasījās doties prom, kad izdzirda nākam
pamāti un Ervinu. Viņš ātri aizslēpās aiz aizkara, kur glabājās slotas. Tims dzirdēja, ka pamāte viņu sauc. Bet viņš neatbildēja.
— Kurganzēnsvarētu būt? — viņš dzirdēja pamāti sakām.
— Viņš kļuvis tikdīvains pēdējālaikā.
Balsis noklusa dzīvoklī. Viņš vēl dzirdēja Ervinu jautājam:
— Vai mēs tagad esam ļoti bagāti? — Un spalgā balss sacīja kaut ko tamlīdzīgu: — … unčetrdesmittūkstoši!
«Tad es viņiem droši vien neesmu vajadzīgs,» Tims nodomāja pilnīgi vienaldzīgi.
Viņš izgāja no slēpņa, cik iespējams klusi atvēra un aizvēra durvis, pagāja gar logiem parka virzienā un tad aizskrēja, ko kājas nes, uz kapsētu pilsētas austrumu daļā.
Tikai tad, kad bārdainais kapsētas sargs viņam pie ieejas noprasīja kapa numuru, viņam kļuva skaidrs, ka te nav īstā vieta, kur pasūtīt tēvam marmora kapakmeni. Tomēr viņš gribēja pa- mēģinat. Viņš iejautājās:
— Vai pie jums varētu pasūtīt marmora kapakmeni?
— Nē, no marmora mēs nedrīkstam taisīt. Mēs drīkstam taisīt no smilšakmens, — bārdainis norūca. — Bez tam pie manis nevar pasūtīt, bet akmeņkalis svētdienās nestrādā.
Pēkšņi Timām iešāvās prātā pārgalvīga doma.
— Saderēsim, ka manam tēvam ir marmora kapakmens! Uz tā zelta burtiem rakstīts: «No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirst.»
Tu, zēn, jau pirms saderēšanas esi zaudējis.
Tomēr es deru! Uz vienu šokolādes tāfelīti. (Tims uz sarga mājiņas palodzes bija ieraudzījis šokolādes tāfelīti.)
— Vai tu varēsi samaksāt par šokolādes tāfelīti, ja zaudēsi?
Tims izvilka no kabatas naudas zīmes un parādīja tās.
— Vai tagad jūs derēsiet?
— Vistrakākās derības, kādas jebkad esmu noslēdzis, — kapsētas sargs murmināja. — Labi, manis dēļ!
Viņi apliecināja derības ar rokas spiedienu un tad devās pa milzīgo, parkam līdzīgo kapsētu uz Tālera kunga kapu.
Jau no tālienes viņi redzēja trīs vīrus darba drēbēs strādājam pie kapa. Resnais kapu sargs paātrināja soli.
— Tas taču … — Viņš šņāca kā valzirgs un tagad gandrīz vai skrēja.
Uz kapa bija tikko uzstādīts jauns akmens no marmora. Kapakmenī zelta burtiem bija iecirsts tēva vārds un dzimšanas un miršanas dati. Un apakšā bija rakstīts: «No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirst.»
Strādnieki neko daudz neuztraucās par kapu sarga kliegšanu. Viņi tam parādīja papīrus, kas apstiprināja, ka akmens uzstādīts pilnīgi likumīgi. Viņiem bija pat izdota īpaša atļauja uzstādīt marmora kapakmeni. Kapu sargs esot bijis mazliet iesnaudies, kad viņi ieradušies. Viņi to nav gribējuši modināt.
— Starp citu, — viens no vīriem sacīja, — naudu samaksās kāds Tims Talers.
— Tieši ta, Tims sacīja. — Šeit ir nauda. — Viņš to atkal izvilka no mēteļa kabatas un noskaitīja vienam strādniekam .-saujā. Viņam pašam palika piecdesmit feniņi.
Kapu sargs rūkdams slāja atpakaļ uz sarga mājiņu. Strādnieki savāca darba rīkus, pielika roku pie cepures un arī aizgāja.
Tims stāvēja ar piecdesmit feniņiem kabatā un dīvaino Jīgumu aiz cepures oderes pie tēva kapa un stāstīja mirušajam visu to, ko labprāt būtu stāstījis dzīvam cilvēkam.
Beidzot viņš apklusa, vēlreiz aplūkoja kapakmeni, kas viņam likās loti skaists, un tad sacīja:
Es atnākšu atkal, kad varēšu smieties! Uz drīzu redzēšanos! — Taču pēkšņi aprāvās un tad piebilda: — Cerams, uz drīzu redzēšanos!
Pie sarga mājiņas loga Tims no aizkaitinātā kapu sarga saņēma šokolādi un tad par atlikušo naudu nopirka tramvaja biļeti. Viņš vēl nezināja, uz kurieni dosies. Viņš zināja tikai tor ka grib atrast rūtaino kungu un atgūt zudušos smieklus. (Viņš nevarēja zināt, ka aiz kapsētas stūra rūtainais kungs samaksāja šiem strādniekiem otru reizi, jo tie bija ticīgi ļaudis, kas par grēcīgo svētdienas darbu gribēja saņemt divkāršu maksu.)