Kad Tims pamodās, kāda zvaigzne, Jaunā, gailējošā Marsa acs, šurp un turp lēkāja iluminatorā. Zēns gulēja augšējā guļvietā, jo koja viņiem ar stjuartu bija kopīga. Pāri Atlantijas okeānam ausa pelēka diena.
Kāds rosījās pa koju.
Tims pagrieza galvu. Tas bija Krešimirs. Arī stjuarts tieši tad pagrieza galvu. Vājajā gaismā, kas plūda no Krešimira naktslampas, viņu skatieni sastapās. Stjuartam bija siltas, brūnas acis.
— Nu, manu zēn, kā tu jūties? — viņš laipni jautāja.
Tims vēl nebija gluži atmodies. Viņš nevarēja atcerēties, kā šeit bija nokļuvis. Šis Krešimirs, kas ar viņu runāja, atšķīrās no tā Krešimira, kam viņš salonā bija palīdzējis, šis bija daudz mierīgāks un laipnāks.
Stjuarts pienāca tuvāk pie gultas.
— Vai tu, zēn, jūties labāk?
Zēna atmiņā pamazām atausa iepriekšējā vakara notikumi: balsis pie kambīzes durvīm, saruna aiz kuģa laivas un viņa paša kliedziens un kritiens.
— Kur ir barons? — viņš jautāja.
— Nezinu, Tim. Uz kuģa viņa vairs nav. Bet saki man — vai vakar vakarā tu mūs abus noklausījies?
Zēns, gulēdams gultā, pamāja.
— Priecājos, ka esat atguvis savas acis, Krešimira kungs!
— Un tu, Tim? Ko tu gribēji no barona dabūt atpakaļ?
— Manus … — Zēns aprāvās. Viņam ienāca prātā līgums, un viņš cieši saknieba lūpas.
Tad Krešimirs pēkšņi iesita sev ar roku pa pieri.
— Kā man tas agrāk nebija ienācis prātā! — viņš iesaucās. — Šis ļoti godājamais blēdis smējās kā mazs zēns. Es taču zināju, ka viņam kaut kaš nemaz nepiestāvēja. Tagad es to zinu pavisam noteikti: tie bija viņa smiekli! Pareizāk… — Krešimirs cieši palūkojās Timā, — tie bija tavi smiekli.
— To es jums neesmu teicis! — Tims iesaucās. — Jeb vai es vakar vakarā kaut ko izkliedzu?
— Nē, Tim, tu nepaguvi. Un varbūt tā ir tava laime. Man klusēšanas paragrāfi barona līgumos ir zināmi. Vari būt mierīgs. Tu klusēji.
Tims tomēr nenomierinājās. Viņam uz vietas vajadzēja izmēģināt, vai līgums vēl ir spēkā. Viņam ar Krešimiru vajadzēja saderēt — uz kaut ko neiespējamu.
Zēns gribēja izkāpt no gultas. Bet, tikko viņš piecēlās sēdus, viņam galva sāka reibt un dunēt, un sāpēt. Tāpēc viņš atlaidās atpakaļ uz spilvena.
Krešimirs pasniedza viņam glāzi ūdens un tableti, ko jau agrāk bija paņēmis.
— Iedzer, Tim! Šodien tev jāpaliek guļam kojā. Rīt viss būs atkal kārtībā. Esi dabūjis tikai punu, vairāk tev nekas nekait, tā sacīja stūrmanis, un viņš kādreiz bijis sanitārs.
Tims paklausīgi norija tableti un domāja per derībām. Kad viņam kādas ienāca prātā, viņš atsāka sarunu par baronu, jo ar to saistījās derības.
— Krešimira kungs, kādus noteikumus barons īstenībā uzstādīja? Es domāju — pēc tam, kad jūs atguvāt pats savas acis?
— Nekādus! — smējās Krešimirs. — Kad tu iekliedzies un pakriti uz klāja, atnāca matroži, un barons paslēpās laivas ēnā. Tad es viņam pačukstēju: «Vai nu manas acis tiks atdotas bez kādiem noteikumiem, vai arī es ļaudīm kaut ko pastāstīšu!»
— Nu un tad?
Krešimirs atkal iesmējās.
— Barons uztraukumā sastomījās. Viņš sacīja: «Bez no-tei- ku-miem.»
Tims ātri pagrieza galvu pret sienu. Neprātīgā tieksme smieties izķēmoja viņa seju.
— Gribētos zināt, kur tagad atrodas barons, — Krešimirs nomurmināja.
Sos vārdus Tims bija gaidījis. Viņš sacīja, atkal nomierinājies:
— Es ar jums saderu . . .
— Tu vari mani uzrunāt ar tu, — Krešimirs viņu pārtrauca.
— Tātad es saderu ar tevi, ka mēs nākamajās piecās minūtēs uzzināsim, kur atrodas barons!
— Uz ko tu, Tim, gribi derēt?
— Uz vienu gabaliņu riekstu tortes.
— To es varu samaksāt. Ja nemaldos, tev šais derībās jālaimē, tāpat kā visās derības. Tātad norunāts!
Stjuarts sniedza zēnam roku, un Tims sita saujā.
Šajā pašā acumirklī blakuskabīnē tika ieslēgts radio. Diktors nolasīja laika ziņas. Tad sekoja ziņas par sabiedrību.
Tims un Krešimirs, kuri pirms tam bija saīguši par traucējumu, ieklausījās. Balss skaļrunī ziņoja:
«Pazīstamais komersants barons Lefuets, kura īpašumu vērtība sniedzas vairākos miljardos dolāru, šajā naktī Riodežaneiro rīkoja pieņemšanu Brazīlijas galvaspilsētas komersantiem. Viņš aizgāja no svinībām jau pašā sākumā un atgriezās tikai pēc divām stundām acīm redzami satraukts. Viņš ieradās ar saules brillēm uz acīm. Liekas, no jauna uzliesmojusi senā acu kaite, kas šķita uz kādu laiku novērsta. Mēs pa tālruni uzzinājām, ka svinības turpinās un barons, acīm redzot, atkal.. .»
Radio tika izslēgts, un blakuskabīnē sāka tecēt ūdens.
Tima seja bija bāla kā gaisma rītausmā. Viņš derības bija laimējis un tagad zināja, ka līgums vēl ir spēkā. Bet viņu izbiedēja šī dīvainā ziņa.
— Kā tik ātri var nokļūt Riodežaneiro? — viņš kā bez dzīvības jautāja.
— Daudz naudas — daudz iespēju, — Krešimirs atbildēja.
— Bet tik ātri nelido pat lidmašīna! — zēns iesaucās, gultā gulēdams.
Sākumā stjuarts neko neatbildēja. Pēc tam norūca:
— Es domāju, ka tu zini, ar ko tev ir darīšana. — Un tad viņš pēkšņi ar steigu ķērās pie darba. Durvīs viņš vēlreiz atgriezās un sacīja: — Mēģini aizmigt, Tim! Galvas lauzīšana, guļot gultā, ne pie kā nenoved.
Laimīgā kārtā zēna veselīgā daba guva virsroku, un viņš patiešām ieslīga miegā. Kad viņš ap pusdienas laiku atkal pamodās un Krešimirs viņam atnesa bjodiņu zupas un laimēto riekstu tortes gabaliņu, viņam kļuva pat dīvaini viegli ap sirdi. Pirmo reizi viņš dalījās briesmīgajā noslēpumā ar kādu cilvēku, un šis cilvēks bez tam bija pārāks par baronu. Tas Timam deva tik daudz cerību un priecīgas paļāvības, ka viņš dīvaino ziņu no Riodežaneiro aizmirsa.
Pēcpusdienā uz īsu brīdi ienāca stūrmanis Džonijs, milzīga auguma vīrs no Hamburgas. Viņš apjautājās par Tima pašsajūtu, apbrīnojami saudzīgi aptaustīja punu, atnesa vēl vienu tableti un tad sacīja:
— Rīt tu atkal būsi uz pekām, mazais! Ceru, ka turpmāk tu sargāsies no cilpām. — Tad viņš aizgāja.
Tims nodomāja:
«Ja tu tikai zinātu, pār kādu briesmīgu cilpu es paklupu!» — un atkal aizmiga. Stūrmanis viņam bija iedevis miega tableti.
Naktī, kad Krešimirs atgriezās savā kojā, Tims atkal pamodās. Stjuarts ar elkoņiem atspiedās pret Tima guļvietu un sacīja:
— Šis nelietis rīkojas nekrietni, zēn!
— Kā jūs to domājat… — Tims pārlaboja: — Kā tu to domā?
— Tieši tā, kā es sacīju! Es zinu, tev jāklusē. Labi, klusē! Bet man ir skaidrs: viņš smejas ar taviem smiekliem, bet tu laimē visās derībās! Bet kas notiek, ja tu kādas derības zaudē?
— To es vēlētos, — Tims klusi atbildēja. Vairāk viņš neko neteica.
— Par to es padomāšu, — sacīja Krešimirs. Viņš izģērbās un nolikās gultā.
Kad gaisma bija nodzēsta, stjuarts sāka stāstīt par savu dzimteni, par kādu ciematu kalnos Kroātijas piekrastē. Septiņas dienas nedēļā Krešimirs, būdams bērns, bija badojies, septiņas dienas nedēļā viņš bija sapņojis par laimi un bagātību. Un tad kādā dienā ciemam cauri brauca automašīna, kuru vadīja kungs rūtainā uzvalkā. Un šis kungs uzdāvināja Krešimiram turziņu ar septiņiem granātāboliem, toreiz katrs bija veselu dināru vērts. Zēns bija nostaigājis desmit kilometrus līdz kādam piekrastes kūrortam un tur ābolus pārdevis.
— Jā, Tim, tad man pirmo reizi bija pašam sava nauda, daudz naudas, tā man šķita. Veseli septiņi dināri! Un vai tu zini, ko es par tiem nopirku? Nevis baltmaizi, lai gan biju izsalcis, bet gan tortes gabalu! Zini, tādu tortes gabalu ar krēmu un ķiršiem virsū un pusi valrieksta vidū.
Tā bija tā pati torte, par kuru stāstīja ciemata meitenes, atgriezušās no jūras.
Man vajadzēja atdot visu naudu par šo vienu tortes gabalu. Es notiesāju to kaut kur uz mola aiz dēļu grēdas, kumosu pēc kumosa, turklāt domāju: «Eņģeļi debesīs to ēd katru dienu.»
Pēc tam es vēmu. Atvaino mani! Bet tā tas bija. Mans nabaga zēna vēders nebija tam piemērots. Un, kad viss bija cauri un es no mola devos atkal uz krastu, tur jau stāvēja automašīna ar rūtaino kungu.
Krešimirs apklusa, un Tims domāja par mazu zēnu šaurā ieliņā, kur smaržo pēc pipariem, ķimenēm un anīsa.
Tad stjuarts stāstīja tālāk: kā rūtainais kungs biežāk ieradies ciematā ar granātāboliem, kā viņš kādā svētdienā runājis ar vecākiem, kā viņš zēnam apgādājis stjuarta vietu uz viena no saviem kuģiem, kā vēlāk dažreiz ņēmis līdzi ceļojumos un uz zirgu skriešanas sacīkstēm, kā Krešimirs vieglprātīgu derību dēļ bija ietaisījis parādus pie rūtainā kunga un kā viņš beigās tam pārdevis savu skaistāko mantu — acis.
— Tagad es tās esmu atguvis! — Krešimirs pabeidza. — Un tev jāatgūst smiekli, kā es te stāvu. Ar labu nakti!
Timām aizžņaudzās kakls. Viņš tikko dzirdami sacīja:
— Ar labu nakti, Krešimir! Sirsnīgi pateicos!