No neskūtās sejas ar lielajiem vaigu kauliem Timā raudzījās divas laipnas, zilas acis.
— Vai tu mani dzirdi? — klusa balss jautāja.
— Jā, stūrman, — Tims čukstēja.
Kāda roka mazliet pacēla zēna galvu un lēni un uzmanīgi iepilināja viņam mutē ūdeni. Tā pati balss viņam pie auss čukstēja:
— Kādēļ es Dženovā redzēju lidojošus tramvajus? Kādēļ barons tik pēkšņi nomira? Kādēļ tu priecājies par zaudētām derībām un ģībsti, ja laimē?
Tims pamazām atguvās; viņa smadzenēs nemitīgi virpuļoja stūrmaņa izteiktie «kādēļ», un tie sasaucās ar Tima paša daudzajiem «kādēļ». Bezgalīgā apjukumā Tims atkal gandrīz ieslīga nesamaņā.
Tad kļuva dzirdamas balsis un soli, un drīz pēc tam kapteinis ar kādu svešu kungu ienāca stūres mājā.
Tims, gulēdams uz mīkstā sola, vispirms pamanīja svešā kunga sniegbalto mežģīņu kabatas lakatiņu, kas spraucās ārā no tumšās žaketes kabatas. Un tad viņš sajuta svešinieku pēc smaržas. Tā bija neļķu smarža, kas zēnu pilnīgi apņēma, kad kungs pienāca tuvāk un stādījās priekšā:
— Direktors Grandici. Es ir lot laimīg, sinjor, ka var jūs pirmais sveikt sabiedrīb vārdā. Man žēl, ka jūs nav vesel, bet varu saprast šo maz šok … — Viņš izpleta rokas un piešķieba galvu. — Ak, tik bagāt vienā brīd, tas nav viegl…
Ko direktors Grandici vēl sacīja, Tims nesaprata. Klausīšanās viņu ļoti nogurdināja. Zēns saprata tikai pēdējo teikumu: «Es jūs nesīš uz laiv, sinjor!» — jo direktors, to sacīdams, bija pārliecies pār viņu.
Tad sāka rīkoties Džonijs.
— Atstājiet zēnu manā ziņā, — viņš noteica. — Es viņu pats aiznesīšu uz laivu. Kapteiņa kungs, pārņemiet stūri pa to laiku!
Lai gan tai acumirklī kuģis bija noenkurots, apjukums bija tik vispārējs, ka kapteinis klusi un paklausīgi stājās pie stūres.
Pie kuģa bija piebraukusi rēderejas laiva, kurai vajadzēja aizvest mantinieku. Džonijs ar Timu uz rokām žonglēja pa kāpnēm lejā, it kā nestu saini ar veļu. Direktors ar iesmaržināto mežģīņu kabatas lakatiņu lēkāja apkārt kā pūdelis ap savu kungu. Starp citu, Tims tagad ieraudzīja, ka direktoram pakausis bija gandrīz kails. Tikai divas melnas matu šķipsnas no sāniem bija trijstūrī sasukātas priekšā uz pieres. Apaļā seja līdz ar to izskatījās kā atbaidoša maska.
Stūrmanis nosēdināja zēnu laivas pakaļgalā pašā stūrī uz sola, kas stiepās gar laivas malām un bija noklāts ar spilveniem. Turklāt viņš zēnam pačukstēja:
— Tev vēl jāsaņem divas pudeles ruma. Tu taču laimēji. Atnāc astoņos pie Kristofora Kolumba pieminekļa, bet tikai viens. Un, ja tev vajadzīga palīdzība, atnāc katrā ziņā, saprati?
Tims pat nepamāja. Viņš tikai klusi noteica: «Hm,» — jo pa šo laiku bija iemācījies būt uzmanīgs.
— Daudz laimes, manu zēn! — Džonijs nodārdināja tā, lai dzirdētu direktors. Šķiroties viņš sniedza zēnam roku un tad kāpa atkal uz kuģa.
Kad laiva attālinājās no kuģa, atkal smaržoja pēc neļķēm. Direktors Grandici bija apsēdies blakus Timām. Diviem svinīgi ģērbtiem kungiem, kas sēdēja laivas priekšgalā, viņš ar roku deva zīmi, lai tie izturas klusu. Abi saprotoši pamāja, savā starpā sačukstējās un tai pašā laikā raudzījās zēnā ar neslēptu ziņkāri.
— Sinjor, es jūs aizvediš uz jūs hotel, — pusbalsī sacīja direktors. — Tur jūs atpūtīsies vien stund, un tad rēderej jūs gaid uz maz pieņemšan. Vai labi?
Tims, kas nupat vēl bija salīdzis par misiņu uz neliela pieču- pasažieru kuģa, pēkšņi kļuva par bagātu mantinieku, kam visi iztapīgi klanās. Meklējot savus zudušos smieklus, Tims bija iemanījies visādi izlikties, arī šoreiz viņš palika gluži mierīgs.
Viņu satrauca pavisam kas cits, proti, šai meklēšanai vairs nebija nozīmes, jo viņa smiekli bija miruši.
Viņš piekrita visam, ko direktors Grandici ierosināja. Tikai kad direktors ierunājās par preses konferenci, kurai jānotiek pulksten astoņos, Tims noraidoši papurināja galvu.
— A, jūs nemīl presi, sinjor? Bet laikraksti ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!
— Zinu, — Tims atbildēja. Laivā, kas viegli šūpojās, Tims jutās atkal spirgtāks.
— Ja jūs atzīst, ka laikraksti ir vajadzīgs, kāpēc jūs negrib preses konferenc? — direktors Grandici neatlaidās.
— Tāpēc … — Tims drudžaini domāja, kā aizbildināties. Beidzot viņš sacīja: — Tāpēc, ka man tas viss vēl ir svešs. Vai šī konference nevar notikt rīt?
— Protams, sinjor, taču šovakar . ..
— Šovakar gribu viens pats apskatīt pilsētu, — Tims viņu pārtrauca. Direktora iztapīgā klanīšanās pamudināja Timu izturēties pavēlnieciski. Bet tas nepavisam nesamulsināja Grandici.
— Nē, nē, sinjor, tikai ne viens, — viņš nepiekrita. — Vien detektīv jūs vienmēr pavadīs, jo jūs ir tik bagāt, vai jūs to zin?
— Bet es gribu viens klaiņot pa pilsētu! — Tims iesaucās.
Svinīgie kungi, kas sēdēja laivas priekšgalā, pārsteigti raudzījās Timā. Tad viens no viņiem, nestabilajā laivā gāzelēdamies, pienāca pie Tima un pajautāja:
— Vai es jums varu palīdzēt? Starp citu, mans vārds ir Pam- pīni, esmu uzņēmuma galvenais tulks. — Acīm redzot, viņš tikai bija gaidījis izdevību, lai stādītos priekšā bagātajam mantiniekam. Bet, kad viņš grasījās zēnam sniegt roku, laiva spēji pagriezās pa labi. Viņš iekrita Timām klēpī, tūlīt atkal uzrausās kājās, nez cik reižu atvainodamies, bet, kad laiva otrreiz pagriezās, iekrita direktoram Grandici klēpī.
Direktors piesarcis vispirms uzbrēca tulkam, tad laivas stūrmanim. Vienu viņš nosauca par lempi, otru par ēzeli. Tad viņam ienāca prātā, ka stūrmanis neprot vāciski, un viņš nolamājās itāliski, turklāt tas iznāca vismaz piecas reizes garāk. Tulks salīcis aizvilkās atpakaļ uz savu vietu. Tūlīt pēc tam laiva piestāja pie mola kāpnēm.
Tur jau stāvēja šoferis zilā uzvalkā, godbijīgi turēdams rokā zilu cepuri. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu Timām izkāpt no laivas, kamēr direktors vairāk gan izskata pēc balstīja zēnu no mugurpuses. Ar Timu apgājās kā ar ļoti vecu, slimu cilvēku.
Augšā uz mola rinda tumšās drēbēs ģērbtu kungu aizsedza / skatu uz Dženovu. Direktors Grandici iepazīstināja Timu pēc kārtas ar šiem kungiem. Viņu uzvārdi beidzās ar galotni -īci vai -oci, un Tims tos visus tūdaļ aizmirsa.
Visdīvainākais likās tas, ka svinīgā murmināšana un iepazīstināšana bija domāta četrpadsmit gadu vecam zēnam, kas bija uzvilcis melnbalti rūtotās pavāra bikses, ceļgalos jau stipri izvalkātas, un pārāk lielo Džonija puloveru ar augstu, atlocītu apkakli. Taisnību sakot, par šo skatu ikviens būtu smējies vēderu turēdams. Taču visi palika nopietni. Un tas varbūt nabaga Timām bija pats labākais.
Arī viss pārējais noritēja lielā nopietnībā un mākslotā cienībā: piebrauca melna sešdurvju automašīna. Šoferis atvēra durvis vispirms Timām, tad direktoram Grandici, viņi iesēdās sarkanajos ādas sēdekļos, un, kad mašīna sāka braukt, labi ģērbtie kungi visi kā viens pacēla labo roku un atvadoties nopietni pamāja. Tikai braucot Tims atcerējās Rikerta kunga jūrnieka maisu, kuru viņš bija aizmirsis uz kuģa. Kad viņš to pateica direktoram, tas smaidīdams sacīja:
— Mēs, sinjor, var atvest personīg mant no kuģa. Bet baron kungs jau pagādāj jums elegant drēb.
— Barons? — Tims samulsis jautāja.
— Jaunais barons, sinjor!
— Ak tā! — Tims atlaidās sēdeklī un pirmo reizi pa logu ieraudzīja kaut ko no Dženovas: marmora portālu un misiņa plāksni, kur bija rakstīts «Viesnīca Palmaro». Tad garām paslīdēja neliela palma, pēc tam apaļa puku dobe ar lavandas krūmu vidū. Un tad mašīna klusu apstājās. Durvis tika atvērtas, un šveicars uniformā ar zelta tresēm, paņēmis Timu aiz rokas, uzmanīgi palīdzēja viņam izkāpt laukā, it kā viņš būtu vecs vīrs.
Tims stāvēja pie marmora kāpnēm mājas ārpusē un dzirdēja, ka no augšējā pakāpiena kāds sauca: «Laipni lūdzu!» Tas bija kungs rūtainā uzvalkā, ar lielām saules brillēm uz acīm.
— Jaunais barona kungs, vecā barona dvīņubrālis, — Grandici iečukstēja zēnam ausī. Taču Tims ne visai ticēja šim dvīņubrālim. Un, kad jaunais barons, nākdams pa kāpnēm lejā, smiedamies iesaucās: «Tu nu gan esi lieliski saģērbies!» — Tims uzreiz visu saprata. Viņš šo vīru pazina pēc saviem smiekliem. Tāda dvīņubrāļa nemaz nebija.
Barons bija dzīvs. Un līdz ar viņu dzīvi bija arī Tima smiekli.