Šo notikumu man stāstīja apmēram piecdesmit gadus vecs virs, kas Leipcigā pārraudzīja, tāpat kā es, grāmatas iespiešanu. (Ja nemaldos, tā bija grāmata par leļļu teātra lellēm.) Galvenais, ka šis vīrs, kaut arī viņam bija pietiekami daudz gadu, vēl varēja smieties tikpat aizrautīgi un sirsnīgi kā desmit gadus vecs zēns.
To, kas šis vīrs bija, varu tikai nojaust. Pats stāstītājs un notikumu laiks, tāpat kā dažs labs atgadījums šinī grāmatā, nav noskaidroti. (Tomēr ir iespējams konstatēt, ka stāsta galvenie notikumi risinājušies ap 1930. gadu.)
Es vēl gribētu pieminēt, ka šo stāstu rakstīju darba pārtraukumos uz lielu iespiedlokšņu otras puses. Tāpēc grāmata iedalīta loksnēs, kas īstenībā nav nekas cits kā nodaļas.
Gribu arī pieminēt, ka šī grāmata, kurā rakstīts par smiekliem, lasītājā neizraisīs daudz smieklu. Turklāt jānorāda arī, ka šis gājiens cauri tumsai apraksta apļus ap gaismu.