Jauno, bagāto mantinieku uzvalks Tima laikā bija šāds: pelēkas vilnas bikses, sarkani melna, svītrota žakete, sniegbalts zīda krekls, sarkana kaklasaite skotu rakstā, tādas pašas zeķes un brūnas zamšādas kurpes.
Šādā apģērbā Tims stāvēja pie spoguļa, kas sniedzās līdz pat grīdai, un pirmo reizi mūžā sukāja samitrinātus matus. Pie viņa kājām uz paklāja gulēja ilustrēts laikraksts, kurā bija ievietots kāda tenisista fotoattēls. Tims centās sasukāt matus tāpat, kā tie bija sasukāti tenisistam. Tas viņam izdevās puslīdz labi.
Brīdi zēns aplūkoja sevi spogulī un mēģināja pavilkt mutes kaktiņus uz augšu. Bet tas nepavisam neizskatījās pēc smaida.
Bēdīgs viņš novērsās un bez mērķa klaiņāja pa savu plašo apartamentu. Bez kādas intereses viņš izmēģināja šūpuļkrēslu, aplūkoja gleznas pie sienas, kurās bija redzami kuģi atklātā jūrā, pacēla ziloņkaula krāsas telefona klausuli, taču tūlīt nolika atpakaļ un beidzot atvēra dažādiem ķeburiem izgreznoto mapi, ko barons bija pabīdījis uz pulētā rakstāmgalda vidu. Mapē atradās vēstuļpapīrs. Augšējā, kreisajā loksnes stūrī pelēkiem, taisniem burtiem bija iespiesti šādi vārdi:
Tims TAlers,
barona Lefueta sabiedrības īpašnieks
labajā pusē bija iespiests
Dženova, 19……………….
Kada zīda sānu nodalījumā bija ieliktas aploksnes. Tims izņēma vienu un uz mugurpuses izlasīja:
Tims Tālers, DŽenova, Itālija, viesnīca «Palmaro»
Zēns apsēdās krēslā pie rakstāmgalda, atskrūvēja pildspalvu, kas atradās blakus mapei, un nolēma rakstīt vēstuli.
Kad viņš mapi mazliet pabīdīja sānis un paņēma papīru, viņš pulētajā galda virsā kā spoguļrakstā varēja izlasīt vēstules galveni.
Viens vārds viņam sevišķi dūrās acīs:
LEFUET
«Izskatās, it kā tur būtu uzrakstīts «velns»,» Tims prātoja. «Taču, ja runa par velnu, liekas, visur var saskatīt viņu pašu vai vismaz viņa vārdu.»
Viņš sakārtoja papīra loksni un sāka rakstīt vēstuli:
Mīļais Rikerta kungs, Dženovā es neno nācu tā, kā vajadzētu. Barons ir miris, un es esmu kļuvis par viņa mantinieku. Taču es to nemaz negribēju. Drīzāk gan pretējo, bet to es Jums diemžēl nevaru paskaidrot. Varbūt vēlāk. Lūdzu, mēģiniet sazināties ar stjuartu Krešimiru, viņam bija aklās zarnas iekaisums. Krešimirs drīkst Jums visu izstāstīt, es diemžēl ne! Parunājiet arī ar «Delfīna» stūrmani Džoniju, viņš dzīvojis Ham- burgā. Viņš zina, kā viss notika.
Tagad esmu bagātākais cilvēks pasaulē, un tā sauktais jaunais barons ir mans aizbildnis. Jauki tas nav, bet varbūt noderīgi. Baronam es nelieku manīt, ka es to nemaz negribu.
Jūs un Jūsu māte, un stjuarts, un Džonijs bijāt pret mani loti labi.
Varbūt Jūs atradīsiet man kādu izeju. Bet laikam es pals vien sev spēšu palīdzēt. Un labi gan, ka man ir plāns un mērķis un es varu aizmirst, ka neesmu īsts cilvēks.
Lūdzu, sveiciniet savu mīļo māti, un Jums pateicas Jūsu noskumušais Tims Tālers.
P. S. Lūdzu, nerakstiet man! Varbūt vēlāk atradīšu kādu slepenu adresi. Tims.
Zēns vēlreiz pārlasīja vēstuli, salocīja to, ielika aploksnē un- aploksni aizlīmēja. Bet tieši tad, kad viņš gribēja rakstīt adresi, viņš dzirdēja gaitenī tuvojamies sojus.
Žigli viņš iebāza vēstuli žaketes kabatā. Tūlīt pēc tam kāds pieklauvēja, un barons atkal ienāca bez uzaicinājuma.
Viņš ieraudzīja pildspalvu bez uzgaļa blakus atvērtajai mapei un jautāja:
— Vai kādas privātas vēstules, Tālera kungs? Ar tām jums jābūt uzmanīgam. Bez tam jūsu rīcībā ir sekretārs.
Tims aizvēra mapi, aizgrieza pildspalvu un sacīja:
— Ja man būs vajadzīgs sekretārs, es viņu pasaukšu.
— Labi rūkts, lauva! — Lefuets iesmējās. — Jaunas drēbes — jauni tikumi. Tas man patīk!
Pie durvīm atkal kāds klauvēja, Lefuets īgni iesaucās:
— Che cosa vole?[1]
— La garderoba per il signore Thaler![2] — aiz durvīm kāds atbildēja.
— Avanti![3] — Lefuets norūca.
Mājkalpotājs garā, zaļā priekšautā klanīdamies ienesa Tima jūrnieka maisu, nolika to uz ceļa somu statņa un palika stāvam pie durvīm.
Tims piegāja viņam klāt un, roku sniegdams, sacīja:
— Sirsnīgi pateicos!
Izbrīnījies, it kā neapmierināts mājkalpotājs neveikli satvēra Tima roku.
— Non capisco,! — viņš nomurmināja.
— Viņš nesaprot, barons iesmējās. — Taču šo te viņš noteikti saprot! — Lefuets izvilka no kabatas žūksni liru un vienu iedeva mājkalpotājam.
Vīrs starodams izsaucās: — Grazie! Mille grazie! Tante gra- zie, signore Barone![4] — un izgāja atmuguriski pa durvīm. Lefuets, aizvēris aiz viņa durvis, sacīja:
— Ja agrākos laikos kalps ienāca kunga istabās, viņš pirms tam novilka kurpes, uz ceļiem pielīda pie kunga un noskūpstīja tam zābaku purngalus. Šie svētīgie laiki diemžēl pagājuši.
Tims nepievērsa uzmanību barona vārdiem. Viņš jutās neērti, iedomājoties, ka jūrnieka maisā atrodas cepure un aiz
cepures oderes līgums ar Lefuetu. Viņš it kā nejauši piegāja pie jūrnieka maisa, atknibināja to vaļā un pašā augšā ieraudzīja cepuri. Kad zēns paņēma cepuri rokā, viņš dzirdēja, ka zem oderes kaut kas čaukst. Zēns atvieglots uzelpoja. Kamēr viņš iespējami neuzkrītoši vilka no cepures ārā liktenīgo papīru un bāza to žaketes krūšu kabatā, viņš atkal klausījās, ko saka barons.
— Tādā viesnīcā kā šī, — viņš skaidroja, — pietiek, ja mēs sniedzam roku trim cilvēkiem: pirmkārt, galvenajam šveicaram, jo tam jebkurā laikā jāprot pasacīt, ka mēs neesam sastopami, otrkārt, direktoram, jo mums jāpanāk, lai viņš klusē, treškārt, šefpavāram, jo tam jālutina mūsu veikalniecisko darījumu partneri.
— Centīšos iegaumēt! — Tims sacīja. Taču pie sevis nodomāja: «Kad atkal pratīšu smieties, ar patiku sniegšu roku gan mājkalpotājiem, gan arī istabas meitām.»
Zvanīja telefons. Zēns nocēla klausuli un sacīja:
— Tims Tālers klausās.
— Mašīna piebraukta, senjor! — atskanēja klausulē.
— Sirsnīgi pateicos! — Tims atteica un nolika klausuli.
Barons, kas Timu bija uzmanīgi vērojis, pamācīja:
— Nekad nesakiet pilnu vārdu, mans mīļais. Pietiek ar jautājoši izteiktu «jā?». Un, proti, tādā tonī, kas liek noprast, ka jūs nevēlaties, ja jūs traucē! Un nesakiet «sirsnīgi pateicos», ja jums paziņo, ka mašīna gaida. Pietiek, ja tikai norūc: viss kārtībā. Bagātība uzliek par pienākumu būt zināmā mērā nepieklājīgam, Tālera kungs. Ir svarīgi turēt ļaudis pienācīgā attālumā.
Atkal Tims sacīja: — Centīšos iegaumēt! — un atkal pie sevis nodomāja: «Pagaidi tikai, kad es atdabūšu savus smieklus!»
Abi devās lejā uz halli, ko smalkus viesnīcās sauc par vestibilu. Viņiem parādoties, daži kungi piecēlās no krēsliem un paklanījās. Viens kungs pienāca pie viņiem un sacīja:
— Atļaujiet, barona kungs . . .
Lefuets atbildēja, uz kungu pat nepaskatījies:
— Mēs steidzamies. Vēlāk.
Tad viņi pa marmora kāpnēm nogaja lejā pie sešdurvju automašīnas.
Šoferis atvēra durvis, un Lefuets un Tims ieslīga sarkanajos ādas sēdekļos.
Tims nepamanīja, ka viņiem pa priekšu un no muguras puses brauc apsardzes mašīnas. Viņš nesaprata arī, ko kliedz avīžu pārdevēji, kas uz ielām piedāvāja savus laikrakstus: «II ibarone Lefuet ē morto! Adesso un ragazzo di quattordici anni ■e il piu ricco uomo del mondo!»
Barons to visu pārtulkoja, uzjautrinoši sašķobīdams muti:
— Barons Lefuets miris. Četrpadsmit gadu vecs zēns tagad ir bagātākais cilvēks pasaulē!
Pie kāda gaismas signāla automašīnai vajadzēja pieturēt. Lefuets zēnam tobrīd deva norādījumus, kā izturēties pieņemšanā, uz kuru vini brauca. Bet Tima uzmanību saistīja maza meitenīte ar tumšu ādas krāsu un melnām, apaļām acīm; viņa stāvēja blakus augļu pārdevējam un, muti atpletusi, mēģināja iekost lielā ābolā. Kad viņa pamanīja Tima skatienu, viņa izņēma ābolu no mutes un uzsmaidīja zēnam.
Tims viņai pamāja un atkal aizmirsa, ka ikkatrs mēģinājums pasmaidīt beidzās bēdīgi.
Pēkšņi mazā meitenīte ieraudzīja, cik briesmīgi saviebās seja automašīnas logā. Viņa izbijās, sāka raudāt un noslēpās aiz augļu pārdevēja.
Tims aizklāja ar rokām seju un atlaidās sēdeklī, Barons, kas visu notikušo bija vērojis spogulī, nolaida logu un mazajai kaut ko smiedamies itāliski uzsauca.
Meitenīte, kurai vaigi vēl bija mitri no asarām, paglūnēja aiz augļu pārdevēja muguras, tad vilcinādamas piegāja pie automašīnas un beidzot pa logu pasniedza baronam ābolu. Kad Lefuets viņai pasniedza spožu monētu, viņa priekā staroja un, nočiepstējusi: «Grazie, signore,» — atkal smējās.
Šajā acumirklī automašīna saka braukt un barons sniedza Timām ābolu. Taču pēdējā brīdī zēns atrāva roku no ābola, un lielais, sarkanais auglis, kas spīdēja kā nolakots, pa Tima ceļgaliem noripoja zemē un aizripoja pie šofera.
— Jums, Tālera kungs, — Lefuets sacīja, — turpmāk smiekli jāatvieto ar dzeramnaudu. Vairumā gadījumu dzeramnaudai ir lielāks efekts nekā laipnībai.
«Kādēļ tad tu nopirki manus smieklus?» Tims nodomāja.
Taču skaļi viņš sacīja:
— Centīšos iegaumēt, baron!