Senajā Grieķijas galvaspilsētā Atēnās atradās lielākā barona Lefueta sabiedrības filiāle. Varbūt tāpēc barons šeit bija tik rosīgs un laipns. Viņš cik vien varēdams sargāja Timu no direktoriem un banketiem. Viņš ar zēnu labāk pastaigājās kājām pa pilsētu. Protams, pienācīgā attālumā viņiem sekoja automašīna, kas pēc Lefueta mājiena ik brīdi varēja piebraukt pie ietves un uzņemt viņus.
Barons neveda Timu uz tām vietām, kuras apmeklē lielākā dala svešinieku, kas ierodas Atēnās. Viņi neuzkāpa Akropolē, kur starp tempļa kolonnām var redzēt mirdzam dzidri zilo Ege- jas jūru, viņš nerādīja zēnam marmora skulptūras, kuras no potītēm līdz pat krunciņām mutes kaktiņos ir dievišķu smieklu apdvestas; viņš tam nerādīja, cik spožas pār baltajiem tempļiem mirdz debesis. Gluži otrādi, viņš veda zēnu uz Atēnu tirgu.
— Vismaz puse naudas, ko šeit nopelna, iet caur manām rokām, viņš sacīja. — Tā kā jūs, Tālera kungs, esat mans mantinieks, jums jāzina, kur rodas mūsu bagātība. Vai jūs nepriecājaties, redzot šīs krāsas?
Lefuets vispirms aizveda Timu uz ielām, kur pārdeva zivis. Tūkstošiem zivju izvalbītām acīm un spilgti sārtām svītrām zem žaunām gulēja vaļējos ledus skapjos. Jūras manta bija bagātīgi izstādīta. Tur vizuļoja zivis gan sudraba, gan tēraudzilā krāsā, pa starpām vīdēja gan spilgti sārtas, gan blāvi melnas
svītras un lāsumi. Barons uz visu to raudzījās veikalnieka acīm.
— Tunzivs nāk no turkiem, — viņš skaidroja. — Mēs to lēti iepērkam. Menca nāk no Islandes. Tā ir visienesīgākā zivs. Tinteszivs un anšovi nāk no Itālijas vai arī no grieķu zvejniekiem. Ar tām nevar daudz nopelnīt. Bet nāciet tālāk, Tālera kungs, nāciet, nāciet!
Lefuets šajā tirgū bija kā apskurbis. Tagad viņi stāvēja pie nobalsinātas sienas, pie kuras bija pakārti kauti, nodīrāti jēri.
— Šīs aitas nāk no Venecuēlas, — barons sacīja. — Un tur tās cūkas mēs esam iepirkuši Dienvidslāvijā. Tas ir labs darījums.
— Vai zivis ir vienīgā prece, kas nāk no Grieķijas? — Tims jautāja.
— O nē, — Lefuets iesmējās, — no šās zemes nāk arī korintes, vīns, banāni, kūkas, olīvu ella, granātāboli, vilna, audumi, vīģes, rieksti, baklažāni un boksīts.
Lefuets to visu uzskaitīja tik svinīgi, it kā lasītu bībeli. Pa to laiku viņi ar Timu bija nonākuši ielā, kurā bija izlikts ļoti daudz balta siera. Šī pastaiga bija viena vienīga grūstīšanās un stumdīšanās starp klaigājošiem pārdevējiem un pircējiem, kas kaulējās. Ielās, kur pārdeva zivis, viņi brida pa peļķēm, piebārstītām ar sīpolu ripiņām; tur, kur pārdeva aitas, viņiem vajadzēja apiet asiņu lāmas; un, kad viņi nokjuva starp augļu stendiem, kājas uz mizām slīdēja.
Timām pa priekšu klaiņāja trīs zēni un visu acu priekšā čiepa marinētas olīves. Neviens to neuzskatīja par piedauzību, pat pārdevēji ne, tie nikni un strupi uzbļāva, lai tūlīt atkal pievērstos naudīgajiem pircējiem. Mazie zaglēni tikai smējās.
Pēc veselām divām stundām Tims apjucis un pārguris aiz- gaja no ša tirgus, kas šķita ka murgs, no šās lielīšanās, klaigāšanas, grūstīšanās, kas baronu tā sajūsmināja, no šās ārkārtīgi rijīgās pilsētas milzīgā vēdera.
Barons pamāja, un tūlīt piebrauca automašīna. Šoreiz tā bija četrdurvju mašīna ar melniem sēdekļiem. Lefuets pavēlēja šoferim braukt uz bizantiešu muzeju. Timām viņš sacīja:
— Jums tur patiks, Tālera kungs. Taču, kādēļ tur patiks, to es neizpaudīšu.
Tims nepavisam nebija ziņkārīgs. Viņš bija vienīgi pārguris un izsalcis. Bet viņš neko neteica. Viņš gribēja iespējami retāk izrādīt savu vājumu šim dīvainajam tirgonim, kas bija nopircis viņa smieklus. Tāpēc viņš paklausīgi gāja līdz uz bizantiešu muzeju.
Gleznas, kuras barons zēnam parādīja, bija tā sauktās ikonas. Lefuets viņam paskaidroja, ka tās galvenokart gleznojuši mūki, turklāt gadsimtiem ilgi gleznojuši pēc vieniem un tiem pašiem stingri noteiktiem likumiem.
Tims drīz vien nomanīja, kādēj barons viņu uz šejieni atvedis.
Ikonu sejas ar lielajam, neizteiksmīgajām acīm, un garo degunu, kas sejas ovālu it kā sadalīja divās vienlīdzīgās dalās, nekad nesmaidīja. Tās bija līdzīgas bālajām holandiešu sejām Palaco Kandido muzejā Neapolē. Timām tās likās šausmīgas. Kad Lefuets viņam ilgāku laiku lika skatīties svētā Georga gleznu, kurā bija attēlotas drūmas klintis olīvzaļā krāsā un svētais asinssarkanā mētelī, viņš pie sevis murmināja Džo- nija teicienu: «Iemāci mani smieties un glāb manu dvēseli!»
Un cik dīvaini! Atceroties Džoniju, Tims pēkšņi gleznas skatīja citām acīm. Viņš pēkšņi ievēroja, ka mūki gleznās cilvēkiem nav atļāvuši darīt to, ko dzīvniekiem un stādiem, proti, ziedēt, smaidīt un dzīvot. Kamēr Lefuets jūsmoja par ikonu gleznotāju svēto disciplīnu, Tims atklāja gleznu blakus detaļas — smaidošus sunīšus, līksmus putnus un smejošas lilijas. Un atkal viņš atcerējās kādu teicienu, šoreiz no Hamburgas leļļu teātra izrādes: «Smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir.» Tikai šeit bija citādi nekā leļļu teātrī: šeit smējās dzīvnieki, bet cilvēki stingri un nežēlīgi raudzījās pasaulē, kurā nav paradīzes.
Muzeja pirmajā stāvā Lefuets brītiņu sarunājās ar direktoru, kam bija paziņots par bagala barona ierašanos. Tims tikmēr pa atvērtām divviru durvīm izgāja uz balkona. Lejā viņš redzēja mazu meitenīti, kas ar kociņu vilka līnijas cietajā zemē un izlika tās ar raibiem akmentiņiem. Acīm redzot, viņa pirms tam bija apmeklējusi mozaīku zāli un tagad kā prazdama darināja mozaīku. Veidojās kaut kas līdzīgs ikonas sejai, bet mute iznāca it kā uz augšu vērsts pusaplis: tā smējās.
Tieši tad, kad meitenīte apdomīgi ielika sejā zaju aci, pienāca kāds zēns, lūpas sašķiebis, paskatījās uz gatavo attēlu un ar kurpes purnu visu sajauca. Seja bija saārdīta, meitenīte izbijusies paskatījās mežonīgajā zēnā, un piepeši viņai pār vaigiem sāka birt lielas asaras. Tad viņa samierinājusies šņukstēdama atkal salasīja akmentiņus.
Zēns stāvēja turpat blakus, rokas kabatās sabāzis, un viņa skatiens pauda vīrišķīgu nicinājumu.
Tims bija sašutis par zēnu. Viņš gribēja skriet lejā un meitenei palīdzēt. Bet, kad viņš spēji pagriezās, viņš ieraudzīja sava priekšā baronu, kas, acīm redzot, notikušo ari bija vērojis.
— Neiejaucieties iekša, Talera kungs, — viņš smaidīdams sacīja. — Protams, ir ļoti žēl, ka šis zēns tā rīkojies. Bet tā jau pasaulē gadās. Tikpat mežonīgi kā šis zēns, arī rupji kareivju zābaki sabradā harmoniskus mākslas darinājumus, bet, kad karš beidzies, tie paši barbari ar sašķiebtajām lūpām atvēl līdzekļus nopostītā atjaunošanai. Un tur mēs nopelnām. Mūsu firma pēc kara Maķedonijā restaurēja vairāk nekā trīsdesmit baznīcas. Mēs nopelnījām vairāk nekā vienu miljonu drahmu.
Tims nomurmināja teikumu, it kā būtu jau agrāk to iemācījies:
— Centīšos iegaumēt, baron. Bet tagad, — viņš piemetināja, — es gribētu paēst.
— Lieliska doma! — iesmējās Lefuets. — Es zinu kādu labu dārza restorānu.
Neskatīdamies vairs ne uz gleznam, ne uz bērniem laukumiņā, barons soļoja uz savu automašīnu, kas stavēja pie muzeja vārtiem. Tims klusēdams gāja viņam blakus.
Dārza restorāna, kas, Timām par izbrīnu, nemaz nebija tik smalks, kādu Lefuets parasti apmeklēja, viņus apsveica pats īpašnieks, direktors un vecākais viesmīlis. Barons sarunājās ar viņiem grieķiski, bet ar Timu vāciski. Baronam un zēnam tika ierādīts galds dārza stūrī, uz galda tika uzklāts sniegbalts galdauts, uzlikti ziedi un no mājas iznests ārā mazs servējamais galdiņš. Viesi restorānā ar interesi sekoja šiem priekšdarbiem. Daži sačukstējās, paslēpšus rādīdami uz Timu.
Vai arī šās zemes laikrakstos ir ievietots mans attēls? - - Tims čukstēdams jautāja.
Saprotams, bezrūpīgi skaļi atbildēja barons. — Grieķija, Tālera kungs, nekas netiek t<i apbrīnots ka bagātība, tāpēc ka Grieķija ii nabadzīga zeme. Tādiem kā mums tā ir paradīze. Pal šis vidēja labuma lokāls mums pasniegs tādas pusdienas, kuras bez apdomāšanās varētu pasniegt valdniekam. Bagātībai parāda karalisku godu. Tāpēc man tik ļoti patīk Grieķija.
Lefuets, Timām par nepatiku, droši vien vēl ilgi būtu tādā pašā garā runājis, ja nepienācis viesmīlis, kas viņam kaut ko iečukstēja ausī.
— Mani sauc pie telefona. Mans iemīļotais restorāns ir jau zināms, — viņš sacīja Timām. — Lūdzu, atvainojiet mani! — Viņš piecēlās un sekoja viesmīlim.
Tims tagad vēroja galdiņu iepretim, vienīgo galdiņu, no kura neviens uz viņu neskatījās. Zēns novēroja divas ģimenes. Pie galdiņa sēdēja viena ģimene — ļoti tukla māte melniem matiem un skaistuma kārpiņu uz vaiga un divas meitas, no kurām vienai varēja būt apmēram pieci gadi, otrai — divi. Blakus galdam zem oleandru krūma draiskojās otra ģimene — liela, pelēka kaķene un trīs kaķēni, divi melni un viens pelēks.
Grieķiete bija ļoti nervoza, tāpat arī kaķene. Kad mazākā meitenīte iekrita puķu dobē, nosmērējās un ēda lapas, viņa dabūja pamatīgu pērienu 110 mātes, kurai bija skaistuma kārpiņa. Viņa spēcīgi sita ar roku bērnam pa vaigiem, muti un degunu. Mazā brēca tā, ka sirds vai lūza klausoties, un atkal tukla roka sita no asarām slapjo bērna sejiņu.
Kaķene neuzvedās nemaz labāk. Ikreiz, kad mazulis pienāca pie viņas vai uzlēca viņai uz astes, viņa nikni nošņācās. Pret vienu melno kaķēnu viņa bija sevišķi nikna. Kad tas žēli ņaudēja, kaķene tam spēcīgi iesita ar ķepu, kaut arī tā nagus bija ievilkusi. Kad mazais tomēr mēģināja nākt tuvāk, ķepa sita atkal. Kaķa ņaudēšana un bērna raudāšana saplūda vienā skaņā.
Tims beidzot novērsās. Viņš vairs nespēja skatīties. Tieši šajā mirklī atgriezās barons. Un atkal, šķiet, viņš bija vērojis to pašu, ko Tims, un uzminējis zēna domas. Apsēžoties viņš
sacīja:
Redziet, Tālera kungs, starpība starp cilvēku un dzīvnieku nemaz nav lik liela; tā ir, tā sakot, tikko jaušama.
Par šo starpību esmu jau dzirdējis trīs dažādus uzskatus, Tims, viegli apjucis, sacīja. — Kāda Hamburgas teātrī tika teikts, ka smiekli atšķir cilvēku no dzīvnieka, tas nozīmē, ka tikai cilvēks spēj smieties; gleznās muzejā turpretim bija otrādi, tur smējās dzīvnieki, bet cilvēki nekad ne; un jūs, baron, man tagad sakāt, ka vispār nav nekādas starpības starp cilvēku un dzīvnieku.
Nekas pasaulē nav tik vienkāršs, lai to varētu paskaidrot ar vienu teikumu, — Lefuets atbildēja. — Un, ko smiekli nozīmē cilvēkam, to, mīļais Tālera kungs, neviens īsti nezina.
Tims pēkšņi atcerējās kādu Džonija teicienu un atkārtoja to it kā pie sevis, taču pietiekami skaji, lai arī barons to varētu dzirdēt: — Smiešanās — tā ir iekšējā brīvība.
Šis teikums uz Lefuetu iedarbojās dīvaini: viņš piecirta kāju, iesaukdamies:
To tev pateicis stūrmanis!
Tims izbrīnījies viņā paskatījās, un pēkšņi šis četrpadsmit gadu vecais zēns, pa daļai vēl bērns, saprata, kādēļ barons bija nopircis viņa smieklus un kādēļ drūmais, rūtainais kungs no hipodroma tik ļoti atšķīrās no tagadējā barona Lefueta. Barons bija kļuvis brīvs cilvēks, un tas, ka Tims to bija atklājis, viņu saniknoja.
Starp citu, barons, kā jau parasti, atkal savaldījās un ļoti laipni mainīja sarunas tematu. Viņš sacīja:
— Stāvoklis sviesta tirgū, Tālera kungs, mums kļuvis bīstams. Ar vadošajiem mūsu firmas darbiniekiem man jau rīt jāapspriež vajadzīgie pasākumi. Šādas apspriedes mēdz notikt manā pilī Mezopotāmijā, un es ceru, ka jūs mani pavadīsiet uz turieni. To, ko jūs Atēnās vēl neesat redzējis, es jums parādīšu citreiz.
— Kā vēlaties, — Tims sacīja šķietami vienaldzīgs. īstenībā viņa karstākā vēlēšanās bija iepazīties ar šo noslēpumaino vietu, barona slēptuvi, kurā viņš tupēja kā zirneklis savā tīklā.
Taču no Atēnām Lefuets nelabprāt devās prom. Kad ēdiens tika pasniegts galdā, viņš sacīja nopūzdamies:
— Šoreiz tas ir pēdējais mielasts šajā svētītajā zemē. Labu ēstgribu!
Treša gramata
MALDU TAKAS
Ar smiekliem netirgojas kā ar margarīnu. Tas maldās, kas ar tiem tirgojas.
Seleka bajs