Ja barons kaut kur kāpa no lidmašīnas ārā, viņš parasti palaida zēnu pa priekšu, jo gandrīz visur viņus gaidīja fotorepor- tieri. Taču šeit Hamburgas lidlaukā Fulsbitelā barons no lidmašīnas izkāpa pirmais. Neviens pats viņus nesagaidīja, ne fotoreportieris, ne korespondents, ne arī kādas akciju sabiedrības direktors. Tomēr viņus apsveica milzīga firmas reklāma uz muitas ēkas sienas:
PALMARO Pirmais šķirnes margarīns pasaulē Tikpat garšīgs kā sviests un tikpat lēts kā margarīns
Der cepšanai, vārīšanai, sautēšanai un ziešanai uz maizes
Tims aplūkoja vispirms plakātu un tad paskatījās baronā, tas smaidīja.
— Jūs brīnāties par margarīna nosaukumu, Tālera kungs? Redzat, mēs gada laikā noskaidrojām, ka Tima Tālera margarīnam ārzemēs būtu daži trūkumi. Daudzās zemēs jūsu vārdu būtu grūti pareizi uzrakstīt. Bez tam Āfrikā patīk reklāmā ar smaidošu melnādainu zēnu labāk nekā ar baltu. Arī aizkustinošā pasaciņa par nabaga zēnu nebija visai izdevusies, jo mūsu margarīnu taču nepirks tikai nabadzīgie vien.
Tikmēr viņi bija izgājuši cauri muitas kontrolei, kur uz Tima un Lefueta rokas bagāžas muitnieki, neko nejautādami, kā parasts, uzvilka ar krītu krustiņus. Izgājis uz ielas, barons pamāja kādam taksometram, un Tims par to nobrīnījās vien. Viņus sagaidīt nebija atbraukusi neviena akciju sabiedrības mašīna. Bet, tikko taksometrs sāka kustēties, zēns spogulī ieraudzīja detektīvu no Dženovas; tas, šķiet, veltīgi pūlējās dabūt vēl kādu taksometru.
Automašīnā barons turpināja aizsākto sarunu:
— Mēs nosaucām savu margarīnu par «Palmaro», tāpēc ka šis vārds līdzīgi skan gandrīz visās pasaules valodās. Arī palma katram ir pazīstama. Ziemeļos pēc tās ilgojas, dienvidos tā aug durvju priekšā.
— Tad jau Seleka baja pildspalvai nav bijis nekādas nozīmes, baron?
Lefuets piekrītoši pamāja. Tad viņš paliecās uz priekšu pie taksometra šofera un sacīja:
— Pacentieties, cik iespējams, apbraukt vecpilsētu,
Šoferis pamāja.
Barons atkal atlaidās sēdeklī un jautāja:
— Ko jūs iesāksiet ar rēderejas akcijām, Tālera kungs?
— Es uzdāvināšu rēdereju Rikerta kungam, baron. — Zēns pūlējās mierīgi un vēsi visu paskaidrot. — Tad mani vairs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš manis dēļ zaudējis vietu.
Šoferis, liekas, bija piebraucis pārāk tuvu ietvei. Automašīna it kā viegli sašūpojās.
Pie velna, uzmanieties taču! — Lefuets satraukts kliedza.
— Piedošanu, — šoferis norūca.
Timām pēkšņi radās tāda sajūta, ka viņš šo balsi jau kaut kur dzirdējis. Viņš mēģināja spogulī saskatīt šofera seju. Taču bārda, tumšās brilles un dziļi uz acīm uzmauktā cepure ar nagu gandrīz pilnīgi aizsedza seju.
Zēnam blakus piepeši atskanēja aizrautīgie smiekli'.
Jums vēl aizvien nav īsta priekšstata par mūsu akciju sabiedrību, — barons iesmējās. Jūs, Tālera kungs, nevarat mūsu Hamburgas rēdereju ne no šā, ne no tā uzdāvināt Rikerta kungam.
Kādēļ ne?
— Ar savu akciju paketi jūs esat tikai tā saucamais klusais līdzīpašnieks. No firmas tīrās peļņas lielāko daļu saņemat jūs, tomēr teikšana pār rēdereju joprojām paliek valdei, tas ir, man, misteram Penijam, senjoram van der Tolenam un Seleka bajam, jo mums pieder akcijas ar balsstiesībām.
— Ja Rikerta kungs kļūtu par direktoru, vai jūs viņu jebkurā laikā atkal varat atlaist, baron?
— Jebkurā laikā!
Šoferis tagad brauca lēnāk, jo viņam bija jāklepo. Liekas, viņš bija saaukstējies.
Tims ļoti domīgs raudzījās ārā pa logu. Mašīna brauca pa mierīgu ielu gar Alsteru, bet zēns to nemanīja.
— Baron!
— Jā,lūdzu?
— Vai jums rēderejas akcijas ir ļoti svarīgas?
Lefuets pētoši noraudzījās Timā. Ne vaibsts nepakustējās zēna sejā. Viņi tuvojās ielai ar ļoti dzīvu satiksmi.
Lefueta paradums pateikt kaut ko tā starp citu liecināja, ka viņš ir satraukts.
— Šī rēdereja ir kā maza pērle, kura vēl trūkst manas jūras karaļvalsts kronī; tā visumā nav nemaz tik nozīmīga, tomēr, tā sakot, būtu jauks papildinājums manai karaļvalstij.
Ja barons, tā kā tagad, savā runā iepina īsus, it kā nevajadzīgus teicienus, tas nozīmēja, ka viņš runāja par viņam svarīgām lietām. Tims to zināja. Tāpēc viņš neko neteica, bet gaidīja, ka tūlīt sekos jautājums. Un tā tas bija.
— Ko jūs prasāt par akcijām, Tālera kungs?
Atbildi Tims jau sen bi ja izdomājis. Tomēr viņš izlikās, it kā viņam būtu vēl jāpadomā. Beidzot viņš sacīja:
— Dodiet man to vietā turpat Hamburgā mazu, kārtīgu rēdereju, kas nepieder jūsu akciju sabiedrībai.
— Jūs taču negribat kļūt mans konkurents, Tālera kungs? Tādā gadījumā jūs zāģētu zaru, uz kura pats sēžat.
— Es vairāk domāju par tādu kuģniecības veidu, ar kādu mūsu akciju sabiedrība, baron, nenodarbojas. Varbūt piekrastes kuģniecību.
Barons paliecās uz šofera pusi.
— Kāda, pēc jūsu domām, ir visienesīgākā piekrastes kuģniecības rēdereja Hamburgā?
Šoferis, brīdi padomājis, atbildēja:
— HHS — Hamburgas — Helgolandes satiksmes dienests. Seši kuģi. Satiksme tiek uzturēta gan vasara, gan ziemā. Den- keru ģimenes īpašums.
— Kur Denkera kungu varētu sastapt?
Šoferis paskatījās rokas pulkstenī un sacīja:
— Tagad viņš ir ostas galvenajā kantori pie Sestā tilta.
— Aizvediet mūs līdz Sestajam tiltam un pagaidiet tur. Ja man jau tagad jāsamaksā . . .
— Nav vajadzīgs, — šoferis norūca, un Timām atkal likās, ka viņš šo balsi būtu kādreiz dzirdējis.
Netālu no ostas taksometram pie kāda gaismas signāla vajadzēja ilgāku laiku gaidīt. Tims savā priekšā redzēja celtņus un mastu galus, kas iezīmējās kā vertikālas līnijas zili pelēkajās septembra debesīs. Lai gan mašīnas lodziņš bija ciet, zēnam likās — viņš sajūt ostas smaržu: sāls, darvas un vieglu tiūdu smaržu.
Šī smarža, kuru Tims iztēlojās, pirms tā vēl nebija jūtama, atsauca viņa atmiņā bezgala daudz notikumu: šajā osta viņš saka baronu izsekot; no šejienes bija sākušies viņa meklējumi cauri juceklīgam biezoknim, taču tie palika bez panākumiem.
Tagad zēns bija atgriezies tai vietā, no kurienes viss bija sācies. To, ko viņš viens nebija varējis sameklēt, viņš cerēja sameklēt kopā ar draugiem.
Kāds celtnis pārvietoja pa gaisu lielu kasti, uz kuras bija uzzīmēta palma. Tims to tik tikko ievēroja: viņš aplūkoja garāmgājējus. Zēns cerēja starp tiem ieraudzīt vai nu Džoniju, Krešimiru, vai Rikerta kungu. Viņi taču iederējās šajā ainā viņa acu priekša — starp celtņiem un mastiem, šajā mežā, kur ziedēja vimpeļi. Tomēr nevienu no draugiem viņš nevarēja ieraudzīt. Zēns pat nezināja, vai viņš tos vispār atradīs. Viņam bija smagi ap sirdi. Kad automašīna atkal sāka braukt, Tims sajuta atvieglinājumu.
Arī barons, gaidīdams pie gaismas signāla, bija klusi vērojis ostu. Taču viņš nesapņoja, lielo kasti ar uzzīmēto palmu viņš vēroja vienaldzīgu skatienu. Viņš zināja, ka tiek iekrauts «Palmaro» margarīns.
Braucot tālāk, abi pasažieri domāja par rēdereju, ko bija nolēmuši pirkt: Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests. Lefueta domas varēja ietvert divos vārdos: labs darījums.
Tima domas un izjūtas bija daudz sarežģītākas. Viņa nomāktība mijas .ii cerībām, paļāvība ar vieglām bažām. Zēnam šī rēdereja nebija svarīga; viņam šajā pasaulē svarīgi bija tikai viņa paša smiekli un brīvība'. Tomēr šo papīru spēli, ko sauc par tirdzniecisku darījumu, viņam vajadzēja nospēlēt. Ja viņš pats no visas savas bagātības neko nevarēja paņemt līdz jaunajā dzīvē, lai tad vismaz viņa draugiem tiek kāds labums. Šī rēdereja būs kā maza pateicība par to, ko viņš gribēja atgūt.
Taksometrs tagad pieturēja pie Sestā tilta. Lefuets un Tims izkāpa no mašīnas un devās uz HHS galveno kantori, kur īpašnieks vecais Denkera kungs par lielu pārsteigumu saņēma viņus atplestām rokām.
— Tā patiešam ir apbrīnojama sagadīšanas, kungi, — viņš sacīja. — Es pašreiz domāju par savas rēderejas pardošanu, un jūs tieši ienākat kantorī un gribat to pirkt. Patiešām apbrīnojami!
Denkera kungam šis gadījums laikam nebūtu licies tik apbrīnojams, ja viņš būtu pazinis taksometra šoferi, kas pie tilta gaidīja baronu un Timu. Bet, par laimi, viņš šoferi neredzēja. Un pat tad, ja viņš to būtu redzējis, viņš laikam to nepazītu, tāpat kā to nebija pazinis Tims.
Šis taksometra šoferis loti uzmanīgi knibināja bārdu. Palaikam viņš slepus paskatījās spogulītī. Tad viņš ieraudzīja vēl vienu taksometru, kas bija pieturējis kādus simt metrus aiz viņa, bet no šā taksometra neviens pasažieris neizkapa.
Kad barons un Tims pēc nepilnas stundas izgāja no Denkera kunga kantora, katrs bija izdzēris trīs glāzītes šņabja un katram kabatā bija tā saucamais iepriekšējais līgums. Jau nākamajā dienā bija paredzēts līgumu noformēt galīgi.
Taksometra šoferis izlikās aizmidzis. Lefuets, kas bija labā omā, durvis atvēra pats. Tims mašīnā iekāpa no otras puses. Tikai tagad šoferis it kā pamodas. Viņš loti labi notēloja no miega iztraucētu cilvēku. Kad barons lika viņam braukt uz viesnīcu «Četri gadalaiki», viņš loti ticami saka stomīties.
— Vai jūs, starp citu, zinājāt, Lefuets viņam braucot jau tāja, — ka Hamburgas Helgolandes satiksmes dienests tiek pārdots?
— Nē, — sacīja šoferis. Taču es par to nebrīnos. Vecais Denkera kungs vairs nav nekāds spēcīgais, un meitām viņš laikam domā izmaksāt pienākošos dalu. Viņam kuģniecība liekas netīrs darbs. Vai jūs interesē šis HHS, ja drīkstu jautāt?
Barons, būdams aizvien vēl lieliskā omā, sacīja:
— Man jau tas pieder.
— Jupis parāvis, tas nu gan gāja ātri! Gandrīz tikpat ātri kā pasakā «Pielīpi gulbim», ja jums tā zināma: tur tikai jāpastiepj roka, un ikviens jau pielipis klāt.
Izteicis šos vārdus, šoferis žigli paskatījās spogulī uz Tima seju, kas vispirms noraustījās un tad kļuva kā parakmeņoju- sies. Kā vienmēr, Tims aiz šās nekustīgās maskas slēpa dziļu satraukumu.
Šis satraukums bija saprotams: beidzot zēns bija pazinis šoferi. Tas notika pēc tam, kad šoferis bija pieminējis baronam gluži vienaldzīgo pasaku «Pielīpi gulbim», kurā princese iemācās smieties. Tas bija norādījums, kuru Tims slepenībā bija gaidījis, — norādījums, ka viņa draugi ir modri.
«Pielīpi gulbim». Tas bija pirmais signāls meklējumiem.
Tims tagad pavisam skaidri zina ja, kas ir šoferis. Kaut kas •zēnam spiedās kaklā, tie nebija smiekli, tā bija tāda sajūta, kas cilvēkam atņem spēju runāt. To laikam sauc par kamolu kaklā.
Taksometrs tikmēr pagriezās Alsteras virzienā un pieturēja pie viesnīcas. Šoferis izkāpa no mašīnas un atvēra durvis. Viņš pirmo reizi parādījās visā savā staltajā augumā. Timām tagad nebija ne vismazāko šaubu, kas viņš tāds bija.
Kad barons bija samaksājis un pagriezās, lai dotos uz viesnīcas ieeju, Tims tikai ar mokām spēja atturēties, lai šo milzi neapkamptu. Uztraukumā aizsmacis, viņš nočukstēja:
— Džonij!
Šoferis noņēma brilles, paskatījās uz zēnu un skaļi sacīja:
— Uz redzēšanos, jaunais kungs! — Viņš sniedza zēnam arī roku. Tad viņš atkal uzlika brilles, iekāpa automašīnā un aizbrauca.
Rokā Tims sataustīja papīra gabaliņu, mazu zīmīti, strēmelīti, pareizāk, tikai tādu nieciņu. Un tomēr šī papīra strēmelīte viņam bija dārgāka par visām barona Lefueta sabiedrības akcijām, ieskaitot pat akcijas ar balsstiesībām.
Laimīgs viņš sekoja baronam viesnīca, un tur vestibilā direktors atplestām rokām jau nāca pretī.
«Barona kungs, kāds gods!» šķita sakām direktora atplestās rokas. Bet, iekams direktors paguva viņus apsveikt, barons bija pielicis pirkstu pie lūpām:
— Lūdzu, bez kādas sensācijas. Mēs šeit esam inkognito. Misters Brauns un dēls, komersanti no Londonas.
Direktoram rokas noslīga gar sāniem. Viņš dziļi paklanījās.
— As you like it, Mister Brown! Your bagage is already here!1
Timām viss likās ļoti uzjautrinoši. Viņš tagad būtu varējis direktoru apkampt, jo ši mazā zīmīte mirklī bija pārvērtusi visu pasauli.
Taču Tims nevienu neapkampa. Viņš pat nesmaidīja. Kā gan viņš to būtu varējis izdarīt? Viņš sacīja nopietni un pieklājīgi, «kā bija radis runāt pa šiem garajiem un bēdīgajiem gadiem:
— Thank you very muchl-
; Ka vēlaties, mister Braun! Jūsu bagāža jau atvesta. (Angl.) a Sirsnīgi pateicos! (Angl.)