Vannas istabā Tims ieslēdza spuldzi tikai virs izlietnes un spoguļa. Tad viņš izņēma lupu no mazās mājas aptieciņas un zīmīti no stikla caurulītes. Viņa sirds pukstēja tik spēcīgi, ka šķita, tā atrodas kaut kur kaklā.
Iekams jaunais kungs elegantajā vilnas uzvalkā sāka lasīt zīmīti, viņš vēlreiz pārbaudīja, vai vannas istabas durvis aizslēgtas. Tad viņš nostājās blakus izlietnei, skatījās caur lupu uz mazo papīrīti un, neraugoties uz eleganto vilnas uzvalku, kļuva atkal par bezgala uztrauktu zēnu.
Lupa Tima rokā trīcēja, tomēr viņš varēja rakstu salasīt. Lasot viņš aizvien vairāk brīnījās.
Apmeklē «Pielīpi gulbim». Centies iegūt to, ko ieguva princese. Ceļš ir vienkāršāks, nekā tu domā. Kungs, kas tevi atrunāja no Dienvidvēja, tev to parādīs. Ņem tādu taksometru, kura šoleri tu pazīsti. Viņš apsargā rātes namu. Izvēlies tramvaju (melno!) stundu. Sargies no žurkas un maldini to. Ceļš ir vienkāršs. Izvēlies kāpnes sētas pusē, lai tur nokļūtu. Uzticies mums un nāc!
Tima roka at" zīmīti un lupu noslīdēja uz leju, un pats viņš apsēdās uz vannas malas. Viņš aizvien vēl no uztraukuma trīcēja, bet galva bija pavisam skaidra. Viņš saprata: zīmīte bija šifrēta tādam gadījumam, ja tā nokļūtu Lefueta rokās. Tagad bija svarīgi atšifrēt aplinku mājienus un slepenos norādījumus.
Viņš atkal nostājas pie izlietnes zem lampas un lēnam lasīja ziņojumu otru reizi:
Apmeklē «Pielīpi gulbim».
To varēja viegli saprast: Timām bija jāiet tur, kur viņš bija redzējis leļļu izrādi, — uz restorānu Evelgenē.
Centies iegūt to, ko ieguva princese.
To varēja vēl vieglāk saprast. Tā zīmītē bija svarīgākā un brīnišķīgākā ziņa. Tas nozimēja: atgūsti smieklus. Un to, kā tas iespējams, parādīja nākamais teikums:
Ce/š ir vienkāršāks, nekā tu domā.
Bet ko nozīmēja šis teikums?
Kungs, kas tevi atrunāja no Dienvidvēja, tev to parādīs.
Tims centās atcerēties. Un tad viņam ienāca prātā, ka Dienvidvējš taču bija zirgs. Pēdējais zirgs, uz kuru viņš bija derējis. Un kāds kungs, ko toreiz viņš vēl nepazina, viņu bija atrunājis derēt uz šo zirgu; tas ir Krešimirs!
Krešimirs tātad zināja, kā Tims varētu atgūt smieklus! Zēns to jau agrāk bija nojautis. Bet tagad tas viņu galīgi satrauca. Viņam atkal vajadzēja atsēsties uz vannas malas.
Arī šeit bija pietiekami gaišs, lai zīmīti varētu lasīt tālāk:
Ņem lādu taksometru, kura šoferi tu pazīsti. Viņš apsargā rātes namu.
Taksometra šoferis bija Džonijs. Par to nu Tims ne brīdi nešaubījās. Bet «rātes nams»?
Par šo diezgan viekaršo šifru Tims gudroja labu brīdi, kamēr viņam kļuva skaidrs, ko tas nozīmē. Protams, tas bija rātsnams. Tas atradas tepat viesnīcas tuvumā. Tur tātad Džonijs viņu gaidītu un aizvestu uz Evelgeni.
Tikai viņam vel nebija skaidrs, kurā laikā.
Izvēlies tramvaju (melno!) stundu.
Divi notikumi bija saistīti ar tramvajiem un viņa draugiem: viens notikums bija ar tramvaju, kurā brauca Tims un Rikerta kungs un kurš pēkšņi devās citā virzienā, un otrs notikums ar lidojošiem tramvajiem Dženovā, kurus viņi abi ar Džoniju bija redzējuši. Domāti bija abi piedzīvojumi, jo vārds «tramvajs» tika lietots daudzskaitlī. Tramvaju stunda? Kādā
laikā šie piedzīvojumi notika? Lidojošos tramvajus viņš bija redzējis pusdienas laikā ap divpadsmitiem. Un, kad viņš Ri- kerta kungu pirmo reizi bija redzējis tramvajā, arī tad bija pusdienas laiks.
Tātad divpadsmitos dienā! Un tagad bija (Tims paskatījas rokas pulkstenī) . . . pulksten pieci. Vai viņam vajadzēja iet rīt vai arī jau šodien pusdienas laikā?
Bet pirms vārda «stunda» iekavās bija ierakstīts vārds «melnā» ar izsaucamo zīmi. Bet kas tad īsti ir melnā pusdiena?
Un atkal viņš uzreiz nevarēja saprast vienkāršā šifra jēgu.
Bet tad tika atrisināta arī šī mīkla: domāts bija melnais laiks ap divpadsmitiem. Tātad pusnakts! (Un līdz tam brīdim bija jāgaida veselas septiņas stundas.)
Pārējo zīmītē varēja viegli saprast:
Sargies no žurkas un maldini to. Ceļš ir vienkāršs.
Izvēlies kāpnes sētas pusē, lai tur nokļūtu.
Uzticies mums un nāc!
Timām bija jāsargās no Lefueta un slepeni jāatstāj viesnīca, varbūt pat pārģērbtam, jo vārdiņos «kāpnes sētas pusē» (tāpat kā sēnalu romānos) slēpās blēžu un pārģērbtu varoņu romantika.
Kad zēns bija atšifrējis noslēpumaino zīmīti, viņš jutās tik brīvs kā putns. Viņā radās tieksme smieties. Un cik dīvaini, viņa lūpas vairs nebija tik cieši sakniebtas kā parasti. Gluži otrādi, Timām pat likās, ka viņa mute smaida.
Gan izbijies, gan reizē ari priecīgs — Tims pielēca kājas un aplūkoja seju spogulī — mutes kaktiņos viņam bija krunciņas, tāpat kā itāliešu mākslinieku gleznotajos portretos Kan- dido pilī Dženovā. Pareizāk sakot, tie nebija smiekli, pat ne smaids, taču krunciņas mutes kaktiņos bija skaidri redzamas. Kopš tā laika, kad tika parakstīts līgums zem kastaņkoka, tās nekad nebija parādījušās.
Kaut kas šajā dienā tomēr bija mainījies. Cerība kā ar gleznotāja otu viņa sejā bija uzbūrusi kaut ko — tikko jaušamu smaidu.
Zīmīti zēns atkal iebāza uzvalka kabatā, nodzēsa gaismu, no vannas istabas' iegāja salonā un atsēdās krēslā, kājas pārlicis vienu pāri otrai, lai pārdomātu.
Barons tai pašā laikā sēdēja netālu no Tima — Alsteras paviljonā. Viņš apspriedās ar kādas ēģiptiešu firmas pārstāvi, kas iebilda pret šķirnes nosaukumu «Palmaro». Firma pieprasīja, lai Lefuets margarīnam dotu citu nosaukumu.
Šās sarunas laikā Lefuetara bija zudusi agrākā nosvērtība un pārākuma apziņa, kas viņam bija kļuvušas par otru dabu, kopš viņam piederēja smiekli. Protams, bija ļoti svarīgi, lai šķirnes margarīns ar jauno nosaukumu iespējami ātrāk iegūtu miljoniem pircēju. Taču barons nekādā ziņā nedrīkstēja likt manīt, cik svarīgs viņam bija šis pasākums. Viņam vajadzēja ar smaidu uz lūpām rādīt savu nosvērtību un pārākumu. Tieši tādēļ viņš bija pircis smieklus.
Kad Lefuets attiecīgajā brīdī ļāva atskanēt guldzošajiem, aizrautīgajiem smiekliem, viņam likās, it kā kaut kā šiem smiekliem trūktu. Uz sarunu biedru tie drīzāk atstāja nepatīkamu iespaidu.
Barons uz brīdi atvainojās un devās uz Alsteras paviljona mazgājamo telpu. Tur viņš nostājās spoguļa priekšā, izmēģināja Tima smieklus un reizē vēroja seju.
Pirmajā mirklī šķita, ka nekas nav mainījies. Taču, rūpīgāk ieskatoties — barons spoguļa priekšā smējās vēl vienu reizi — rūpīgāk ieskatoties, viņš redzēja, ka trūkst jauko krunciņu mutes kaktiņos. Smiekli tāpēc likās samāksloti, nedabiski, it kā tie būtu patapināti.
Lefuetā modās jūtas, kas viņam pēdējos gados bija kļuvušas svešas, — izbailes! Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš sajuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu izdarījis ko ļaunu (viņam trūka labā un ļaunā izjūtas), bet gan tāpēc, ka bija izdarījis muļķību.
Šos dārgos, kā dimants mirdzošos un nesalaužamos zēna smieklus, šos guldzošos, aizrautīgos smieklus viņam vajadzēja iegūt citādā — vienkāršākā veidā, nevis kaulējoties un ar līgumiem, nevis ar trikiem panākt laimi derībās, bet gan . ..
Piepeši Lefueta sarunas biedrs ienāca mazgājamā telpā un ieraudzīja barona bālo, mazliet saviebto seju. Viņš iedomājas, ka Lel ucis n satraukts par šķirnes margarīna nosaukumu «Palmaro», un l.eluets iedomājās, ka ēģiptiešu pārstāvis tieši tā domā. Biļa radusies sasodīti nelāga situācija. Barons vairs neuzdrošinājās smieties, jo viņš nebija pārliecināts par šiem smiekliem. Tāpēc viņš ne visai ticami aizbildinājās, ka viņam esot slikta dūša:
— Rīt Kairā visu apspriedīsim. Es nejūtos labi. Omāru majonēze . . .
Tad viņš izgāja no mazgājamās telpas un arī no paša Alsteras paviljona un milzu soļiem kā tāds lidojošs sienāzis aizskrēja uz viesnīcu. Elegantie gājēji Jaunavu alejā — atturīgi pūderētās dāmas un lēni soļojošie kungi —, viņu ieraugot, uzacis saraukuši, piebilda:
— Tā taču nejož pa Jaunavu aleju, cik nekulturāli!
Lefuets neko ne dzirdēja, ne ari redzēja. Viņš juta, ka smiekli
draud izslīdēt viņam no rokām, un nojauta, kā tas varētu notikt. Tāpēc viņš gribēja glābt to, kas vēl ir glābjams, un ne par kādu naudu neatdot smieklus. Viņš tagad gandrīz vai aulekšoja pa Jaunavu aleju, neskatīdamies ne uz cilvēkiem, ne satiksmes līdzekļiem, drāzās bez apdoma tikai uz priekšu kā vājprātīgs, paklupa ielas vidū viesnīcas priekšā, dzirdēja bremzes nočīkstam un ļaudis kliedzam, juta kaut ko karstu tekam gar sāniem un, pirms vēl samaņu nebija zaudējis, iekliedzās:
— Tim Tāler!
Šis nelaimes gadījums nepavisam nenotika tik pēkšņi un nejauši. Bailes rada nedrošību. Nedrošība samulsina. Samulsums rada nelaimes gadījumus. Bija gluži likumsakarīgi, ka barons nokļuva zem automašīnas, kad viņā modās bailes zaudēt smieklus.
Starp citu, barons fiziski bija daudz izturīgāks, nekā pirmajā mirklī varētu likties. Automašīna pēdējā brīdī varēja arī nobremzēt. Lefuets nepakļuva zem riteņiem. Viņš zaudēja samaņu tikai tāpēc, ka pakrita.
Divi detektīvi, kas elsdami pūzdami bija drāzušies baronam nopakaļ, iecēla viņu ātrās palīdzības mašīnā, kas jau pēc piecām sešām minūtēm bija atjoņojusi notikuma vietā. Detektīvi aizbrauca baronam līdz arī uz slimnīcu, kur viņš diezgan ātri atguva samaņu. Pirmie vārdi, ko viņš izteica palātā, visiem klātesošajiem bija pilnīgi nesaprotami.
Viņš sacīja:
— Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk.
Tad ienāca ārsts, un Lefuets gurdenā balsī detektīviem teica, ka viņš var iztikt bez tiem.
— Slimnīcās, — viņš jokodamies piebilda, — pret cilvēku izturas ar cieņu. — Tad viņš mazliet iesmējās, un šie sīkie smiekliņi viņam nāca par labu.
Detektīvi izgāja no palātas, un Lefuets tika pamatīgi izmeklēts. Viņš bija 'krietni sasities un dabūjis vieglu smadzeņu satricinājumu. Lefuetam parakstīja viegli sagremojamus ēdienus un uz dažām dienām gultas režīmu. Bez tam viņam ieteica nepieņemt apmeklētājus.
Tomēr vēl tajā pašā dienā pie Lefueta ieradās dīvains apmeklētājs — mazs, vājš vīrelis ar niķeļa brillēm uz acīm. Viņa seja bija vienās krunkās un arī uzvalks bija vienās krunkās. Slimnīcas māsa brīnījās, ka viņas pacients, kas, acīm redzot, bija īsts kungs, satikās ar tādiem cilvēkiem.
Lefuets šo to pajautāja šim vīrelim un deva dažus norādījumus.
Vai jūs zēnu kopš notikuma hipodromā esat redzējis?
— Nē, barona kungs.
— Klusāk, mans mīļais! Es esmu misters Brauns.
— Jā gan, kungs . .. mister Braun. Es vēl gribēju sacīt, ka pazīstu zēnu no attēliem laikrakstos.
— Tas jau ir kaut kas. Bet, lūdzu, apskatiet viņu tomēr vēlreiz, ja iespējams. Tikai neuzkrītoši. Var gadīties, ka viņš jūs pazīs. Niķeļa brilles jūs gandrīz nemaz nepārvērš.
— Jā gan, Brauna . . . kungs.
— Tātad vēlreiz, mans mīļais: vislielāko piesardzību. Viņš nedrīkst manīt, ka bez mūsu detektīviem viņu vēl kāds izseko. Skaidrs?
— Jā gan.
— Vēl viens jautājums . . .
— Lūdzu, Brauna kungs?
— Tas ir vairāk personiskas dabas jautājums: vai jūs zināt pasaku «Pielīpi gulbim».
— Un kā vēl! Tā man taču bija jānoskatās, kad es novēroju zēnu pirms diviem gadiem Hamburgā. Ba … rauna kungs. Tad viņš taču ar šiem Rikertiem gāja uz leļļu teātri. Un izrāde saucās «Pielīpi gulbim».
— Ak tā! Tas šo to padara skaidrāku. — Barons uz brīdi aizvēra acis. Viņš redzēja sevi sēžam taksometrā blakus Timām un tad dzirdēja šoferi sakam: «Tas nu gan gāja ātri. Gandrīz tikpat atri ka pasaka «Pielīpi gulbim».» Tad barons redzēja Tima seju. Vispirms ta noraustījās un pēc tam it kā sastinga. Tātad satraukums lika noslēpts. (Lefuets to jau sen zināja.) Tagad viņš sapiata, kāpēc šoferis bija pieminējis pasaku «Pielīpi gulbim». Un, kad vīrelis niķeļa brillēs bija pasaku atstāstījis, viņš saprata vēl daudz ko vairāk.
Viena no Lefueta apbrīnojamām dotībām bija spēja atcerēties skaitļus, un tā viņu reti pievīla. Arī šoreiz viņš šo spēju izmantoja, lai atcerētos taksometra numuru, ko uzrakstīja uz noplēsta avīzes gabaliņa.
Papīru viņš iedeva dīvainajam apmeklētājam.
— Ja zēns iekāpj taksometrā ar šādu numuru, tūlīt paziņojiet man. Uzziniet no māsas manu telefona numuru un pierakstiet to tepat apakšā, skaidrs?
— Tieši tā, Brauna kungs!
— Lai mans šoferis automašīnā gaida pie slimnīcas ieejas. Paziņojiet viņam to. Lai viņš noīrē mašīnu. Tikai nekādā gadījumā lai neņem firmas mašīnu. Un, tiklīdz zēns iekāpj taksometrā ar attiecīgo numuru, tūlīt piezvaniet man, tū-līt! Svarīgas ir pat dažas minūtes.
— Jā gan.
— Tagad jūs varat iet.
Vīrs pagriezās uz durvīm, bet Lefuets viņu vēlreiz aizturēja.
— Var gadīties, ka šie Jaudis pārģērbjas, tāpat arī zēns. To es pieminu tikai drošības labad.
— Ir jau labi, baron .. . Braun.
Vīrelis aizgāja. Lefuets piecēlās, piekliboja pie durvīm, klusi tās aizslēdza, tad apģērbās, uzvilka pat kurpes, atkal klusi atslēdza durvis un uzvalkā atgūlās gultā; tad zvanīja telefons.
— Kā jums klājas, baron?
Tas bija Tims Tālers.
Lefuets iekunkstējās.
— Slikti, Tālera kungs! Lūzumi un smadzeņu satricinājums. Es tikko varu pakustēties. — Elpu aizturējis, viņš klausījās telefona klausulē. Taču neko citu nedzirdēja kā vien jaunā cilvēka mierīgo balsi.
— Tad es jūs ilgāk neapgrūtināšu. Drīzu izveseļošanos, baron, un esiet uzmanīgs!
— Par to jūs varat būt pilnīgi pārliecināts, Tālera kungs!
Lefuets uzmanīgi nolika klausuli. Tad viņš atlaidās spilvenos un skatījās pa logu ārā. Tur lidinājās divas svīres.
«Smiekli,» Lefuets nodomāja, «ir kā putns. Bet tāds putns, ko nevar noķert tīklā.» Pēc tam viņš skali piemetināja:
— Arī mani neviens nenoķers!