Sāka līt spēcīgāk, lāču neviens no viņiem to nemanīja. Tāpat viņi nedzirdēja, ka pa kāpnēm kāds taustīdamies nāk lejā. Bet, kad viņi uz brīdi apklusa, viņi izdzirdēja soļus un pēkšņi pagriezās.
Uz šaurajām kāpnēm no tumsas iznira kalsns, grīļīgs stāvs. Laternas gaismā parādījās garas kājas melnās biksēs, bālas rokas ar gariem pirkstiem, balta krekla priekša un virs tā garena, ovāla seja. Beidzot viss stāvs parādījās gaismā un nostājās zem uzraksta «Velna kāpnes». Stāvs gurdeni atspiedās pret kalto akmens sienu.
Tas bija barons.
No Tima krūtīm lauzās ārā cīruļu treļļi. «Kāpnes sētas pusē!» viņam iešāvās prātā. Barons izskatījās pēc velna no leļļu teātra izrādes, pēc lelles, ko rausta uz visām pusēm, un tas bija tik smieklīgi, ka Tima gandrīz alkal izraisīja līdzcietību.
Taču Tims Tālers, zēns, kas atkal varēja smieties, apspieda savus cīruļu treļļus un nesmējās.
Barons bija nosēdies uz paka piena un cieši sakniebtām lūpām bāls kā krīts raudzījās uz vīriem lejā.
Tims piegāja pie viņa.
— Jums, baron, jāatgriežas slimnīcā.
Lefuets, lūpas cieši sakniebis, skatījās uz viņu no apakšas.
— Baron, jūs nedrīkstat šeit palikt sēžam.
Tagad Lefuets pavēra muti. Balss viņam bija aizsmakusi.
— Uz ko jūs saderējāt, Tālera kungs?
— Uz vienu feniņu, baron.
— Uz vienu feniņu? — Lefuets pielēca kājās, taču tūlīt atkal atspiedās pret sienu.
Tagad viņš iespiedzās kā sieviete:
— Jūs varējāt saderēt uz manu mantojumu, muļķa galvas!
Šoferis, ko Tims pazina, skrēja lejā pa kāpnēm.
— Barona kungs, jūs pārvērtējat savus spēkus!
— Atļaujiet man vēl divas minūtes parunāt ar šo jauno kungu. Tad jūs mani varēsiet aizvest uz slimnīcu.
— Es neatbildu par sekām, barona kungs! — Šoferis mazliet pakāpās augstāk un tur palika stāvam. Lejā pie kāpnēm stāvēja Džonijs, Krešimirs un Rikerta kungs. Tima klusējošie sargi.
— Vai drīkstu kadu bridi atbalstīties pret jums, Tālera kungs?
— Kālab ne! Man spēka daudz. — Viņš klusi iesmējās. Lefuets atbalstījās pret jaunā cilvēka plecu.
— Jūsu mantojums, Tālera kungs . ..
— Es atsakos no tā, baron!
Lefuets uz brīdi apmulsa. Tad sacīja:
— Tas ir prātīgi darīts un visu vienkāršo. Rēdereja jums dos iespēju pieklājīgi dzīvot.
— Rēdereju, baron, es dāvinu saviem draugiem.
Lefueta acis plaši iepletās, un to varēja redzēt pat caur tumšajiem briļļu stikliem.
— Tad jau līgums jums neko nav devis, Tālera kungs! Ar izputējušo leļļu teātri jūs esat tikpat nabags kā agrāk.
Tims mazliet iesmējās.
— Jums taisnība, baron. Esmu atgriezies turpat, kur agrāk biju. Bet tas, kas man tagad pieder, pēdējos gados man bija kļuvis dārgāks par jebkuru akciju pasaulē.
— Un tas būtu?
Atbildes vietā Tims tikai iesmējās. Barons juta, ka jaunā cilvēka plecs smieklos drebēja. Viņš šais smieklos saklausīja jaunas skaņas, dziļākus toņus, kas gaišajiem smiekliem piešķīra tumšāku pieskaņu. Tad Lefuets pagriezās un pamāja šoferim, tas nosteidzās leja un pārlika barona roku pāri savam plecam. Tā viņi devās pa kāpnēm uz augšu.
Tims vēl iesaucās:
— Atru izveseļošanos, baron! Un kļūstiet atkal žirgts un spirgts. Un paldies jums par to, ko jūs man iemācījāt!
Lefuets vairs neatskatījās. Tikai šoferis dzirdēja viņu murminām:
Žirgts un spirgts. Es tāds vairs nekad nebūšu.
Tims noskatījās, kā barons pazuda tumsā.
Draugi bija pakāpušies līdz Timām, Arī viņi noskatījās Le- luetam paka). Džonijs norūca:
— Neizmērojami bagāts, taču nožēlojams!
Pēc brīža visi četri devās augšā pa kāpnēm. Viņi dzirdēja, ka tiek iedarbināta mašīna un ka tā sāk braukt. Tad troksnis pamazām izzuda.
Drīz vien viņi bija izgājuši uz Elbas šosejas. Pretējā pusē neapgaismota stāvēja Džonija svaiņa automašīna.
— Iebrauciet, Džonij, mašīnu manā garāžā, — sacīja Rikerta kungs. — Mēs tikmēr to mazo gabaliņu paiesim kājām.
— Vai jūs, Rikerta kungs, vēl aizvien dzīvojat baltajā savrupmājā? Barons man stāstīja, ka jūs esat kļuvis par ostas strādnieku.
— Esmu, Tim. To es tev pastāstīšu rīt. Ceru, ka tev nebūs nekas pretī būt par manu viesi?
— Gluži otrādi, Rikerta kungs! Man taču jūsu māmuļai jāpierāda, ka es atkal varu smieties, vai (Viņš aizgrieza galvu.) . . . vai viņa ir? . . .
— Nav nekādu «vai», Tim! Viņa ir dzīva un sveika un vesela. Iesim!
Ieeja savrupmājā bija apgaismota. Baltās durvis ar apaļo balkonu virs tām un smilšakmens lauvām abās pusēs bija kā miera sala tumsas jūrā, sengaidītais dzimtais krasts, kas pēc ilgām un vētrainām maldu gaitām beidzot sasniegts!
Timām bija jārīstās, kad viņš tuvojās laipnīgā izskata lauvām. Un, kad atvērās durvis un ārā iznāca vecā Rikerta kundze (atspiedusies uz spieķa, apaļīga, baltiem sprogainiem matiem), tad Timām vajadzēja stipri saņemties, lai viņš raudādams neapkristu vecajai dāmai ap kaklu. Skanas, ko zēns spēja izdves! kad slavēja viņas priekšā, bija kaut kas līdzīgs smiekliem un asai.m . I iekas, zēns gribēja pateikt: «Nu, ko jūs tagad sacīskl, Rikeit.t kundze?» Tomēr šos vārdus neviens nevarēja saprast. Un nevien.-; arī nepūlējās tos saprast, jo tagad sāka rīkoties vecā dāma. Viņa jautāja:
— Krišjān, vai viss ir kārtībā? Un, kad dēls pamāja, viņa atviegloti nopūtās un sacīja: — Tas būtu jānosvēta, bērni! Taču vispirms zēnam jāliekas gultā. Viņš ir galīgi nomocījies!
Notika tā, kā Rikerta kundze pavēlēja: Timām gribot negribot vajadzēja likties gultā, un labi vien tas bija, jo pēc brīža viņš jau bija iegrimis smagā miegā.
Nākamajā dienā vecā kundze parūpējās, lai viņi ar Timu paliktu divi vien, un to varēja viegli izkārtot, jo zēns pamodās tikai ap pusdienlaiku.
Abi kopā iebaudīja pamatīgas otrās brokastis. (Brokastis Rikerta kundzei tik ļoti garšoja, ka viņa ar patiku varēja brokastot divas reizes dienā.) Pēc tam Timām vajadzēja visu izstāstīt, ko viņš kopš aizbraukšanas no Hamburgas piedzīvojis. Un to viņš arī ar prieku darīja.
Vicinādams laikrakstu rokā, viņš sauca:
— Sensazione! Sensazione! II Barone Lefuet e morto! Un ragazzo di quattordici anni adesso il piu ricco uomo del mondo! Sensazione!
«Cik viņš skaists ir kļuvis!» Rikerta kundze nodomāja, Timā raugoties. «Un cik skaisti viņš prot itāliski runāt!» Tad vii.ia uzmanīgi klausījās Tima stāstījumā.
Tims izstāstīja vecajai dāmai savus piedzīvojumus, it kā tā būtu komēdija, joku luga. Tagad, kad viņš atkal bija atguvis smieklus, daudz kas likās smieklīgs, kas līdz tam bija licies briesmīgs. Viņš stāstīja par trakajām derībām ar Džoniju, par sadauzīto kroņlukturi viesnīcā «Palmaro», par gleznām Dže- novā un Atēnās, par sazvērestībām pili, par Seleka baju, par darījumiem ar margarīnu, par pasaules ceļojumu, par atgriešanos Hamburgā, par pamāti un Ervinu un par tramvaju melno stundu.
Tad pienāca vecās dāmas kārta stāstīt. Un viņa to darīja ar acīm redzamu patiku:
— Vai zini, Tim, kad tu no Dženovas neatgriezies un kad šeit vispirms uzradās Krešimira kungs un pēc tam spēcīgais Džonijs, es jau tūlīt kaut ko nojautu. Man neviens negribēja teikt, kas bija noticis, jo man ir kāda sirdsvārstuļu kaite. Bet tā man jau ir apmēram astoņdesmit gadus. Un mēs abas pamazām esam saradušas — sirdsvārstuļu kaite un es. Es tātad mazliet paokšķerēju un atradu vēstu-li, ko tu biji rakstījis no Dženovas. Nu, un tad es uzzināju kaut ko vairāk.
Vecā kundze, kas Timu uzskatīja par jaunkungu un tāpēc pūlējās runāt «literārā vācu valodā», atkal atsāka runāt savā Hamburgas dialektā.
— Es vienmēr paokšķerēju, kad Krišjāns runāja ar Krešimira kungu vai spēcīgo Džoniju. Viņi nenāca visai bieži, jo viņiem vajadzēja strādāt uz dokiem. Citu darbu viņi nevarēja dabūt. Likās - te rīkotos pats velns. Un tas laikam arī ii ko jās, vai ne? Es vienmēr dabūju zināt, kas tika runāts. Es uzzināju, ka mans dēls zaudējis vietu, lai gan viņš no manis to slēpa.
— Vai viņš patiešām ir kļuvis par ostas strādnieku? — Tims viņu pārtrauca.
— Jā, patiešām. Tu laikam, Tim, nezini, kā notiek Ham- burgā. Tas ir pavisam vienkārši. Ja kādu atlaiž no lielāka amata un sākas runas, kaut ari tās ir tikai tukšas pļāpas, — tādu neviens vairs nepieņem savā kantorī. Saproti?
Tims pamāja.
— Man, protams, ir īpašums. Vairāk gan papīros.
— Akcijās? — Tims iejautājās.
— Jā, akcijās, manu zēn. Vai tagad tu arī kaut ko no tā saproti? Tātad, kā jau sacīju, manam dēlam nemaz nevajadzēja iet par ostas strādnieku, jo es esmu turīga. Bet viņš nu reiz ir cilvēks, kam vienmēr jārosās. Un bez ostas viņš nespēj dzīvot. Tāpēc viņš gāja strādāt par ostas strādnieku. No mājām viņš vienmēr izgāja uzcirties (picobello) un tāds pats atgriezās no darba mājās. Viņš domāja, ka es par viņa jauno nodarbošanos neko neuzzināšu, jo vienmēr sēžu mājās. Bet ir taču vēl telefons, vai ne?
Timām par veco dāmu bija jāsmejas, un Rikerta kundze smējās līdz.
— Es esmu veca muļķa zoss … nē, nē, es zinu, kāda es esmu . .. bet tāda muļķe es tomēr neesmu. Es vispirms parunāju ar Seleka baju, kad viņš piezvanīja. Nu, un tad sazvērnieku kungi beidzot mani informēja. Protams, es izlikos, ka neko nezinu. Bolīju tikai acis visu laiku un čiepstēju: «Vai tas var bū-ū-ū-t!» Un tamlīdzīgi. Nu, tad man visu izstāstīja. Es uzrakstīju zīmīti ar lupu. Kad bijām skolnieces, mēs dienām ilgi vingrinājāmies ar to. Man vislabāk padevās. Reiz es pat veselu romānu uzskribelēju uz divām vēstuļpapīra loksnēm. Tik tiešām!
— Vai tas vai bū-ū-ū-t! — Tims smējās.
— Ak tu,zeņķi, Iii jau mani neņem par pilnu!
Pie durvīm kads piezvanī ja, un Rikerta kundze palūdza Timu iziet paskatīties.
Tas bija viesnīcas sarkanmatainais izsūtāmais, kas, pagalam nosvīdis, stāvēja starp septiņiem koferiem.
— Man lika atnest jūsu mantas, Tālera kungs! — viņš sacīja smīnēdams.
— Vēl vakar jūs mani saucāt par misteru Braunu. Kā jus tik pēkšņi uzzinājāt, kas es īsti esmu?
— Jūs laikam nelasāt avīzes? — viņš atkal nosmīnēja.
— Ak tā! — Tims mazliet apjuka. Tad viņš grasījās bāzt roku kabatā.
Bet sarkanmatis atvairījās.
— Paturiet vien mierīgs savus grašus, Tālera kungs! Es varu no laikraksta dabūt krietnu žūksni naudas, ja pastastīšu, kā vakar vakarā aizvilināju detektīvu. Vai drīkstu pastāstīt?
Tims iesmējās.
— Dari, ja tev tā gribas!
— Milzīgi pateicos! Vai koferus ienest iekšā?
— Pateicos! Pats izdarīšu! Tikai nestāsti avīzei sēnalu romānus!
— Nē, tas nemaz nav vajadzīgs. Notikums jau tāpat bija saistošs.
Viņš atkal pastiepa roku.
— Lai tev labi veicas, Tim!
— Pateicos! Un lai tev veicas ar laikrakstu!
Stavēdami starp akmens lauvām, abi smaidīgie zeņķi sarokojās. Tad sarkanmatis viesnīcas mašīnā aizdrāza prom un Tims sanesa koferus dzīvoklī.
Vēl tajā pašā dienā Tims, Džonijs, Krešimirs un Rikerta kungs devās pie notāra, kas vecajai Rikerta kundzei bija pazīstams.
Tur rēdereju «Hamburgas — Helgolandes satiksmes dienests», tā dēvēto HHS, pārrakstīja vienlīdzīgās daļās Džonijam, Krešimiram un Rikerta kungam. Protams, pārrakstīšana vēl nestājās spēkā, jo bija vēl jānokārto neskaitāmas citas formalitātes (Tims vairs nebija miljonu mantinieks), bet, vēlākais, četrpadsmit dienu laikā, sacīja notārs, viss būšot nokārtots.
Sākumā Tima draugi negribēja pieņemt šo dāvanu, bet, kad Tims paziņoja, ka viņš rēdereju uzdāvinās kādam citam, viņi piekāpās. Un gluži labprāt. Rikerta kungs vēl bija diezgan možs un spēcīgs un varēja pārņemt vecā Denkera kunga kantori pie Sestā tilta; Džonijam un Krešimiram uz pašu kuģiem daudz labāk patika būt par stūrmani un stjuartu nekā uz svešiem kuģiem.
Kad visi četri izgāja no notariāta (tas atradās galvenās stacijas ēkas tuvumā), Džonijs iejautājās:
— Ko tu, Tim, pats domā uzsākt?
Zēns norādīja pa labi.
— Tur tajā vecajā mājā ir leļļu teātris. Tas pieder man. Es no tā izveidošu ceļojošu teātri.
— Tad tev ir vajadzīgs autobuss, — Krešimirs sacīja.
Un pārvietojama skatuve, — Džonijs piebilda.
— Un to, — nobeidza Rikerta kungs, — mēs tev, manu zēn, uzdāvināsim! Bez ierunām! Citādi tev rēdereja būs jāpaņem atpakaļ.
— Labi! — iesmējās Tims. Un tūlīt pat nopietni piebilda: — Cik labi, ka man ir veseli trīs draugi!
— Un Seleka bajs, — Rikerta kungs piemetināja.
— Jā, — Tims piekrita. — Un Seleka bajs. Man, taisnību sakot, vajadzētu viņam nosūtīt telegrammu. — Un to viņš arī izdarīja.
Vecais vīrs Mezopotāmijā, lasot telegrammu, smaidīja.
pie velna margarīnu punkts smieklus dabū
par velti punkts es tos dabūju punkts
sirsnīgi pateicos par palīdzību jūsu tims tālers
Sajā dienā beidzās stāsts, kas laikrakstos tikai vēl sākās (žurnālisti šo stāstu rakstīja tā, kā saprata, un vairums to nemaz nesaprata).
Rikerta kungs atkal kļuva par rēderejas direktoru, Džonijs par stūrmani un Krešimirs par stjuartu.
Par baronu Lefuetu tikai reti kaut ko dabūja dzirdēt. Viņš gandrīz visu laiku pavada vientulībā savā pilī Mezopotāmijā. Liekas, viņš kļuvis nesabiedrisks, bet vēl arvien nododas spīdošiem veikalnieciskiem darījumiem.
Ziņas par Timu ir skopas. Pilnīgi droši var teikt, ka viņš ar veco Rikerta kundzi izdomāja ludziņu «Pārdotie smiekli», ko uzveda leļļu teātris. Pēc tam viņš Hamburgā netika redzēts; un neviens reportieris nevarēja neko par vinu uzzināt.
Tomēr vēl divas zīmes liecināja par Tima esamību. Kādā Vidusvācijās lielpilsētas kapsētā pie marmora kapakmens bija nolikts vainags, uz kura lentām varēja lasīt uzrakstu: «Es atnācu atkal, kad varēju smieties.»
Pēdējā ziņa par Timu nak no k.'das maiznīcas. Tur pirms daudziem gadiem parādījies pieklājīgs jauns kungs, kuru maiznīcas īpašniece, likās, nepazina. Kad viņa jautāja, ko jaunais cilvēks vēloties, viņš pēkšņi savilka drūmu seju un murmināja:
— Es, Bebera kundze, ielauzīšos pie prezidentiem spēkstacijā!
— Tims Tālers! — maiznieka sieva pārsteigta iekliedzās.
Bet jaunais kungs pielika pirkstu pie lūpām un sacīja:
— Cst! Lūdzu, nenododiet mani, Rebera kundze! Mani tagad sauc par Enriko Grandici, esmu pasaules jautrākā teātra — leļļu teātra «Margarīna kaste» īpašnieks.
— Cik jocīgi! — iesaucās Bebera kundze. — Vakar es tur nejauši noskatījos izrādi. Kāds nepazīstams cilvēks man bija atsūtījis biļeti. Tas nozīmē (viņa pašķielēja uz Timu) . . . varbūt arī tas bija pazīstams!
— Tas varētu būt, — sacīja jaunais kungs, savilcis smaidā mutes kaktiņus.
— Tur tika izrādīta luga par pārdotiem smiekliem, Bebera kundze stāstīja. — Jauks gabaliņš. Tas izraisa pārdomas.
— Un kādas pārdomas tas jūsos izraisīja, Bebera kundze? jaunais kungs apjautājās.
— Redzi, Tim, taisnību sakot, man viss sākumā likās diezgan baigi. Taču beigās es briesmīgi smējos. Un tad es domāju: ja cilvēks smejas, tad velns savu varu ir zaudējis.
— Jauki pateikts, Bebera kundze, — atbildēja jaunais kungs. — Tieši tā arī jāapietas ar velnu. Tikai tad var aplauzt viņam ragus.