Nākamajās dienās maiznieka sievai Bebera kundzei ar tirgošanos gāja labi. Viņas veikals bija gandrīz pastāvīgi ziņkārīgu laužu pilns, kuriem viņa stastīja par Tima Tālera laimestu. So stāstu viņa veikli izmantoja, lai reklamētu savus cepumus.
— … un tad zēns man stāstīja, ka naudu viņš gribot nozagt prezidentiem spēkstacijā. Starp citu, prezidentiem mūsu Tīringas veģi liekas loooti labi! Jā, un es domāju, mani ķers trieka, kad dzirdēju, ka zēnam ir tūkstoši kabatā. Un tad man nekas cits neatlika kā uzraut svētdienas kleitu un doties pie prezidentiem. Bija svētdiena; prezidenti bija pasūtījuši torti ar izveidotiem burtiem: «Vislabāko dzimšanas dienā!» To mans vīrs izgatavo ļoooti labi! Jā, un tad es dzirdu, ka tur neviens nav ielauzies! «Mīlā Bebera kundze,» prezidents man saka, «es zinu, jūs esat prātīga sieviete, un jūsu maizītes patiešām ir loooti labas, bet laikam noticis pārpratums. Pie mums,» viņš saka, «nekas nav nozagts,» viņš saka … — Un tā tālāk, un tā joprojām…
Tims bija dienas varonis. Pie kaimiņiem, skolā un daļēji pat mājās. Pamāte, kuras mētelim pēkšņi bija radusies kažokādas apkakle, kļuva uzmanīga pret Timu; audžubrālis katrā izdevīgā brīdī plijās viņam virsū ar jautājumiem par zirgu skriešanas sacīkstēm; kaimiņi sauca viņu, pa daļai zobodamies, pa daļai aiz skaudības par «mazo miljonāru», un skolas pagalmā visi centās būt vina tuvumā.
Šī vispārējā uzmanība zēnu iepriecināja. Viņš jau sen bija
piedevis trim skolas biedriem, ka tie viņu nosūdzējuši, un pa- matei, ka tā viņu situsi. Viņš tagad labprāt pajokotu ar visiem. Bet to vairs nevarēja. Kad viņš mēģināja smieties, viņam iznāca tikai ņirdzīgs smīns.
Viņš vairs nemēģināja smieties vai būt asprātīgs. Viņš pierada rādīt nopietnu seju. Un tas ir visbriesmīgākais, kas bērnam var notikt.
Tad kaimiņi sacīja:
Viņš kļuvis augstprātīgs!
Skolas biedri sāka no viņa izvairīties, kad viņu ziņkārība bija apsīkusi, un pat pamāte, kas tagad bija tapusi mazliet mierīgāka nekā agrāk, sauca viņu par skābuma ķērni.
Starp citu, pamāte nekad vairs neteica, ka derībās laimēta nauda būtu negodīgi nopelnīta. Zirgu skriešanas sacīkstes viņa pēkšņi uzskatīja par godīgām un likumīgām. Viņa Timām pat jautāja, vai viņš negribētu dabūt divdesmit markas, lai svētdien varētu vēlreiz derēt.
Tims, kas no laimesta līdz šim nebija saņēmis ne feniņa un sapņus par marmora kapakmeni un divriteni pagaidām bija apracis, aiz spītības noraidīja arī šīs divdesmit markas. Kopš atgadījuma ar kūkām viņš uz pamāti skatījās citādi. Viņš vairs neuzticējās tai. Un arī tas bērnam ir briesmīgi.
Šajā nedēļā Tims vēlējās pirmo reizi mūžā, kaut nebūtu svētdienu. Viņš baidījās, ka pamāte viņu pierunās iet uz hipodromu. Un viņa bailes bija pamatotas. Jau sestdienas vakarā pamāte sacīja:
Vai gribi vēl maizi, Tim? Ja ir laimējies, īstenībā vajadzētu trīs reizes derēt. Nu, līdz rītam vēl ir laiks. Vari pārdomāt, vai iet vai ne.
Protams, Tims gāja! Ne tikai tāpēc, ka jau brokastīs Ervins un pamāte runāja par zirgu skriešanas sacīkstēm, bet gan tādēļ, ka Tims gribēja izmēģināt līgumu — šo dīvaino līgumu, kurš aizbāzts aiz cepures oderes un par kuru viņš jau tagad īsti ne- zinaja, vai tas ir godīgs darījums vai nekrietnība.
Uz hipodromu viņi brauca trijatā. Ervinam no uztraukuma pirmo reizi uz bālajiem vaigiem parādījās sārti plankumi, un pamāte atkal vienā laidā pļāpāja par risku, spekulācijām un pārāk augstām likmēm. Viņa iedeva Timām divdesmit markas, nevajadzīgi pamācīdama:
— Nederi uz Fortūnu, Tim! Tramvajā es dzirdēju, ka Fortūnai nav nekādu izredžu! Tā sirgst ar kādu zirgu slimību vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad uz Fortūnu nederi!
Protams, Tims tagad par spīti derēja uz Fortūnu. Ja līgums atradās cepurē, viņam nekas nevarēja notikt. Bez tam viņš gribēja pierādīt pamātei, ka viņš par sacīkstēm zina vairāk nekā viņa.
Bet, kad viņi nonāca hipodromā, pamāte un Ervins viņam neveltīja gandrīz nekādu uzmanību. Viņus pārlieku saistīja tas, kas notika visapkārt, smalkās dāmas un elegantie kungi, sacīkšu zirgi, kurus pie iemauktiem garām veda mazie žokeji sarkanam cepurēm galvā, tērzējošais un trokšņainais juceklis pie lodziņiem un režģiem.
— Vai tu negribi skatīties? — pamāte jautāja, kad Tims bija nodevis savu derību talonu.
Zēns papurināja galvu.
— Uz kuru zirgu tu derēji? — Ervins jautāja.
— Uz Fortūnu! — Tims atbildēja nevajadzīgi skaji.
Pamāte spēji atgriezās.
— Uz Fortūnu? Betestaču tevteicu, kašiszirgs, toesdzirdēju tramvajā . . .
Starta šāviens pārtrauca šo pļāpāšanu. Bija dzirdama pakavu dipoņa, skatītāji sāka saukt un trokšņot; un pamāte un Ervins aizsteidzās, lai starp cilindriem, cepurēm un plīvuriem varētu uzmest kādu skatienu zirgiem. Viņi stāvēja netālu no Tima, kas bija apsēdies zālē, un Ervins uztraukts laiku pa laikam kaut ko sauca.
— Fortūna ir trešajā vietā! — viņš kliedza. Un tad: — Fortūna iedzen! — Beidzot gavilējot un kliedzot: — Fortūna ir priekšā!
Bet tad likās, it kā Fortūna būtu pārguruši. Zirgs atpalika, un Ervins iekliedzās:
— Mūsu nauda ir pagalam! Fortūna vairs nespēj!
Tagad pamate pagrieza galvu uz Tima pusi, un viņas skatiens sacīja:-«Esjauto zināju! Būtumani klausījis!»
īsi pirms mērķa Fortūna tomēr iedzina: Ervins kliedza kā apsēsts:
— Labi, Fortūna! Lieliski, Fortūna! Sarauj, sarauj!
Arī pūlis sauca aizvien skaļāk:
— Fortūna, Fortūna, Fortūna!
Kad publikā sāka skaļi kliegt, Tims saprata: Fortūna uzvarējusi! Lefueta kungs arī bija uzvarējis.
Starp citu, Tims apsēdās savrup tāpēc, ka bija cerējis sastapt Lefueta kungu. Bet zem nedaudzajām balonveidīgajām cepurēm, kuras viņš redzēja, viņam pretī raudzījās svešas sejas.
Lefuets nebija redzams. (Tomēr viņš atradās hipodromā, kaut gan ne rūtainā apģērbā. Noslēpies viņš ar piemiegtām acīm vairākkārt vēroja Tima seju.)
Tad aizelsies atskrēja Ervins.
Esam laimējuši! — viņš rēca. — Dod man, Tim, talonu!
Bet Tims talonu neatdeva un gaidīja, kamēr Jaudis pie lodziņiem izklīst. Tikai tad viņš gāja saņemt laimestu: divtūkstoš marku skaidrā naudā!
— Mēs esam diezgan daudz laimējuši, — viņš sacīja, sniegdams pamātei naudu. — Tur jābūt divtūkstoš markām!
— Vaitu izskaitīji, Tim? Vaitudomā, kasaskan?
— Gan jau būs pareizi, — zēns atbildēja.
— Nebnrkšķi! Dodšurp unļaujman pārskaitīt! — Viņa gandrīz izrāva padēlam naudu no rokām un sāka to skaitīt, saskaitīja nepareizi, tad vēlreiz pārskaitīja un beidzot sacīja: — Saskan! Ir divtūkstoš marku!
Pēkšņi viņi apklusa. Pamāte izbrīnā skatījās uz naudas zīmju žūksni rokā, Ervins stāvēja, muti atplētis, un Timām seja, kā parasti, bija nopietna.
Beidzot pamāte pārtrauca klusumu:
— Koganmēs iesāksim artikdaudz naudas?
— Nezinu, — Tims sacīja. — Tā ir tava nauda!
Tad pamāte pēkšņi ieraudājās, un nevarēja saprast, vai tas bija no prieka, pārsteiguma, aizkustinājuma vai arī no visa kopā. Viņa noskūpstīja gan vienu, gan otru zēnu, kabatas lakatiņā noslaucīja acis un tad sacīja:
Nāciet, bērni! Tas mums jānosvin!
Un atkal Tims sēdēja restorāna dārzā zem kastaņkoka, zem kura viņš bija sēdējis ar tēvu, ar blēžiem un beigās ar rūtaino kungu.
Pamāte bija jautra un runīga.
— Es jaunojautu, ka Tims sevišķu iemeslu dēļ derēja uzfor- tūnu! Tu gan esi gudrinieks! — Un viņa ieknieba tam ausī. Tad viņa pasūtīja kūkas un limonādi, bet nevienu bišu dūrienu.
Ervins runāja par elektrisko dzelzceļu un brūnām kurpēm ar gumijas zolēm. Tikai Tims sēdēja mēms kā zivs, jo viņš bija kļuvis par zēnu, kas vairs nevarēja smieties.