Abi zēni skrēja uz priekšu, uz priekšu vien pilsētas virzienā, no šausmām zaudējuši valodu. Sad tad viņi bikli atskatījās pār plecu, it kā baidīdamies, ka viņus kāds vajā. Katrs celms, kas gadījās ceļā, tiem šķita dzīvs cilvēks un ienaidnieks, un viņiem elpa aizrāvās; un, kad viņi auļoja garām piepilsētas zemnieku mājām, iztraucēto sētas suņu rējieni spārnoja viņu kājas.
— Kaut tikai varētu aizskriet līdz vecajai ādu ģērētavai, iekams zaudējam spēku,— saraustīti čukstēja Toms.— Man vairs nav jaudas.
Haklberijs tikai smagi elsa, un abi zēni pievērsa skatienu savu cerību mērķim un sasprindzināja visus spēkus, lai to sasniegtu. Viņi tam nemitīgi tuvojās un beidzot, plecs pie pleca, iedrāzās pa atvērtajiem vārtiem un pateicīgi un pārguruši nokrita pie zemes, kur viņus apņēma glābēja tumsa. Pamazām viņu pulss kļuva lēnāks, un Toms čukstēja:
— Haklberij, kā tev šķiet, kā tas viss beigsies?
— Ja doktors Robinsons nomirs, tad, manuprāt, kādu pakārs.
— Tu tā domā?
— Es to zinu, Tom.
Toms kādu brīdi domāja, tad sacīja:
— Bet kas to pateiks? Mēs?
— Ko tu runā?! Bet, ja kaut kas misējas un indiāni Džo nepakar, tad viņš mūs agri vai vēlu nomušīs. Tad mums no nāves neizbēgt, tas ir tikpat skaidrs, kā mēs šeit guļam.
— Es tieši tāpat domāju, Hak!
— Ja kāds pastāstīs, tad tas būs Mafs Poters. Viņš ir pamatīgs muļķis. Turklāt viņš jau vienmēr ir piedzēries.
Toms neko neatbildēja — viņš joprojām domāja. Beidzot viņš čukstēja:
— Hak, Mafs Poters to nezina. Kā tad viņš var pastāstīt?
— Kāpēc tad viņš nezina?
— Viņu bija apdullinājis sitiens, kad indiānis Džo to darīja. Vai tu domā, ka Mafs varēja kaut ko redzēt? Vai tu domā, ka viņš varēja kaut ko saprast?
— Rauj tevi kociņš — tev taisnība, Tom!
— Un tad, padomā,— varbūt viņš no tā trieciena ir nobeidzies.
— Nedomāju vis, Tom. Viņš bija piedzēries: es to redzēju —tāds viņš ir vienmēr. Ja mans tēvs ir piedzēries, tad tu viņam vari gāzt pa galvu ar baznīcu un tomēr viņu nenositīsi. Viņš pats tā saka. Tāpat ir ar Mafu Poteru. Bet, ja cilvēks ir gluži skaidrā, tad, manuprāt, viņš no tāda trieciena būtu pagalam. Bet es labi nezinu.
Pēc pārdomu pilna klusuma Toms sacīja:
— Hakij, vai esi pārliecināts, ka spēsi turēt muti?
— Tom, mums abiem mute jātur ciet. To tu labi zini. Sis velna indiānis mūs noslīcinās kā divus kaķēnus, ja tikai iepīkstēsimies par visu to būšanu un ja tie viņu nepakārs. Paklau, Tom, dosim viens otram zvērestu — tas mums patiesi jādara —.zvērēsim, ka turēsim muti.
— Esmu ar mieru, Hak. Tā būs vislabāk. Vai gribi, lai vienkārši sniedzam viens otram roku un zvēram . . .
— Ai nē, ar to šoreiz nepietiks. Ar to pietiktu sīkiem, parastiem gadījumiem — sevišķi skuķiem, jo viņas tik un tā ir nodevējas un pļāpas,— bet par tik svarīgu notikumu zvērests jādod rakstiski — un ar asinīm.
Toms ar savu būtni piekrita šādai domai. Tā bija dziļi tumša un baisma, atbilstoša šai stundai, apstākļiem un apkārtnei. Viņš pacēla tīru priežu šķindeli, ko ieraudzīja mēness gaismā, izņēma no kabatas gabaliņu sarkana krīta un mēnesnīcā ar pūlēm uzšņāpa uz dēlīša šādus vārdus:
rļJlsā/C, rrwdo ļTA>A>
Žr coi • .
Aju^JUL UL/I
Velkot burtu svītru uz leju, Toms pastiprināja rokas spiedienu, iekodis mēli zobos, un, velkot svītras augšup, atkal roku un mēli atslābināja. Haklberijs no sirds apbrīnoja Toma veiklo rakstīšanas mākslu un viņa augsto stilu. Viņš tūlīt no svārku atloka izvilka kniepadatu un gribēja to iedurt savā miesā, bet Toms iesaucās:
— Pagaidi! Ne tā. Kniepadata ir no misiņa. Uz tās var būt apzaļojums.
— Kas tas ir — apzaļojums?
— Inde! Jā gan! Pamēģini to tikai mazliet uzlikt uz mēles, tad redzēsi.
Toms attina diegu no vienas savas šujamadatas, un zēni katrs iedūra to īkšķa mīkstumā un izspieda pilienu asins. Vairākkārt spiežot, Tomam izdevās ar mazā pirkstiņa galu uzvilkt savus iniciāļus. Tad viņš ierādīja Haklberijam, kā jāuzvelk H un F, un zvērests bija gatavs. Viņi apraka šķindeli pie pašas sienas ar dažādām baismām ceremonijām un burvestībām, un viņiem šķita, ka tagad viņu mēles ir aizslēgtas un atslēga aizsviesta projām.
Kāds stāvs tagad slepus iezagās pa spraugu pussagruvušās mājas otrajā galā, bet viņi to nepamanīja.
— Tom,— čukstēja Haklberijs,— vai tagad mēs nemūžam nespēsim izpļāpāt?
— Protams. Lai notiek kas notikdams, mums jābūt mēmiem. Citādi pakritīsim beigti — vai tad tu to nezini?
— Jā, es tā domāju.
Kādu laiku viņi vēl turpināja sačukstēties. Pēkšņi ārpusē — kādu desmit pēdu atstatumā — atskanēja garš, žēlabains suņa kauciens. Abi zēni nāves bailēs pieplaka viens otram.
— Kam viņš kauc — tev vai man?— izelsa Haklberijs.
— Es nezinu, paskaties pa šķirbu. Atri!
— Nē, skaties tu, Tom!
— Es nevaru, es nevaru, Hak!
— Lūdzu, Tom! Dzirdi — kauc atkal!
— Ak, paldies Dievam!— iečukstējās Toms.— Es šo balsi pazīstu. Tas ir Buls Harbisons*.
— Tas ir labi. Zini, Tom, es pārbijos gandrīz līdz nāvei. Domāju — kāds noklīdis suns.
Suns atkal iekaucās. Abiem zēniem sirdis saplaka.
— Tas nav Buls Harbisons!— čukstēja Haklberijs.— Paskaties, Tom!
Toms, bailēs drebēdams, paklausīja un piespieda aci pie spraugas. Viņa čuksts bija tikko sadzirdams, kad viņš pavēstīja:
— Hak, tas ir noklīdis suns.
— Ašāk, Tom, ašāk! Kam viņš kauc?
— Hak, viņš laikam kauc mums abiem — mēs taču stāvam cieši kopā.
— Tom, tad mēs esam pagalam. Es jau zinu, kur es nokļūšu. Es biju tik ļauns.
— Ak žēlīgais tēvs! Redzi nu, kas notiek, ja kavē skolu un dara visu to, ko aizliegts darīt. Es arī varēju būt labs kā Sids, ja būtu centies, bet nē, es negribēju. Bet, ja šoreiz iziešu sveikā, tad mani vienmēr redzēs svētdienas skolā.
Un Toms klusi iešņukstējās.
— Tu esot ļauns?— Arī Haklberijs sāka šņukstēt.— Pie joda, Tom Sojer, salīdzinot ar mani, tu esi tīrā dievmaizīte. Ak kungs, ak kungs, es vēlētos, ja man būtu uz pusi tik labas izredzes kā tev.
Toma šņuksti aprāvās, un viņš čukstēja:
— Paskat, Hak, paskat! Viņš mums pagriezis muguru.
Haks paskatījās, un viņa sirds kļuva priecīga.
— Patiesi, Dieva vārds. Vai viņš tā stāvēja arī pirmīt?
— Jā, bet es, muļķis, to nemaz neievēroju. Zini, tas tik ir vareni! Bet kam viņš kauc tagad?
Kaucieni noklusa. Toms vērīgi klausījās.
— Sš! Kas tad tas?— viņš čukstēja.
— Izklausās, it kā rukšķētu cūka. Nē — kāds krāc, Tom.
— Jā, tiešām krāc.- Bet kur, Hak?
— Man liekas, viņā galā. Skaņas nāk no turienes. Tētis arī tur mēdza dažreiz gulēt, kopā ar cūkām, bet, Dievs sargi, kad viņš sāk krākt, tad jumts var sagāzties. Bez tam es neticu, ka viņš vēl kādreiz atgriezīsies šajā pilsētā.
Abu zēnu dvēselēs atkal pamodās dēku dziņa.
— Hak, vai tu nāksi, ja es iešu pirmais?
— Diez kā negribas, Tom. Ja nu tas ir indiānis Džo?
Tomam dūša saplaka. Bet kārdinājums drīz atkal spēcīgi pamodās,
un zēni nolēma pamēģināt — ar norunu, ka, krācieniem mitējoties, dos kājām ziņu. Uz pirkstgaliem, viens aiz otra, viņi piezagās gulošajam. Kad viņi atradās kādus piecus soļus no krācēja, Toms uzkāpa uz kāda žagara, un tas, skaļi krakšķēdams, salūza. Vīrs nostenējās, mazliet pagrozījās, un mēness gaismā kļuva redzama viņa seja.
Tas bija Mafs Poters. Zēniem sirds pamira, un viņi sastinga^ kad vīrs pakustējās, bet tagad bailes izgaisa.
Viņi uz pirkstgaliem izzagās ārā pa spraugu sienā, kur bija salauzts mājas apšuvuma dēlis, un, mazu gabalu pagājuši, apstājās, lai šķiroties vēl parunātos. Nakts klusumā atkal atskanēja garš, drūms kauciens. Viņi pagriezās un ieraudzīja svešo suni stāvam dažu soļu atstatumā no vietas, kur gulēja Poters. Suns bija pagriezies pret Poteru un izslējis purnu pret debesīm.
— Ak jēziņ, suns kauc viņam!— abi zēni iesaucās gandrīz reizē.
— Klau, Tom, stāsta, ka pirms divām nedēļām ap pusnakti kāds noklīdis suns kaukdams staigājis ap Džona Millera māju un tajā pašā vakarā lēlis nolaidies uz šo kāpņu margām un dziedājis, bet vēl tur neviens nav nomiris.
— To es zinu. Kas par to — ja neviens nav nomiris. Vai tad Gresija Millere nākamajā sestdienā neiekrita pavarda ugunī un šausmīgi neapdedzinājās?
— Jā, bet viņa nenomira. Turklāt tagad viņa ir atlabusi.
— Nekas, pagaidi tikai, un tu redzēsi. Viņa būs pagalam — tikpat droši, kā Mafs Poters būs pagalam. Tā saka nēģeri. Un viņi par šādām lietām visu zina, Hak.
Tad zēni pavisam domīgi izšķīrās.
Kad Toms ierāpās pa savas guļamistabas logu, nakts bija gandrīz jau beigusies. Viņš ļoti piesardzīgi izģērbās un iemiga, priecādamies, ka neviens nav pamanījis viņa prombūtni. Viņš nenojauta, ka Sids, kas klusi krāca, jau vairāk nekā stundu bija nomodā.
Kad Toms pamodās, Sids jau bija apģērbies un aizgājis. Spriežot pēc gaismas un istabas izskata, bija jau vēls. Tas viņu izbiedēja. Kāpēc neviens viņu nepamodināja, kā parasts, nemurcīja tikmēr, kamēr viņš uzceļas? Sī doma viesa viņā ļaunas nojautas. Piecās minūtēs viņš bija jau apģērbies un gāja lejup pa kāpnēm — miegains, smagiem kauliem.
Ģimene sēdēja pie galda, bet bija jau pabrokastojusi. Neviena balss neizteica viņam pārmetumus, bet visu acis bija novērstas no viņa. No šā svinīgā klusuma noziedznieka sirds sažņaudzās. Viņš apsēdās un centās izlikties jautrs, bet tās bija veltas pūles — neviens nepasmaidīja, neviens neatbildēja, un Toms apklusa, viņa sirds saduga. Pēc brokastīm krustmāte viņu paaicināja sānis, un Toms gandrīz kļuva priecīgāks — cerībā, ka viņu nopērs, bet tas nenotika. Krustmāte sāka raudāt un vaicāja, kā gan viņš varējis tā aiziet un gandrīz vai salauzt viņas veco sirdi. Beigās viņa piebilda, lai viņš tikai tā turpinot, lai iedzenot sevi postā un viņas sirmo galvu aiz bēdām novedot kapā, jo neesot nozīmes vēl mēģināt viņu labot. Tas bija ļaunāk nekā tūkstoš pērienu, un Toma sirds tagad sāpēja vairāk nekā viņa miesa. Viņš raudāja, lūdza piedošanu, atkal un atkal apsolījās laboties, un tad viņu atlaida, bet viņš juta, ka krustmāte nav viņam pilnīgi piedevusi un visai maz paļaujas uz viņa vārdiem.
Viņš izgāja ārā pārāk nelaimīgs, lai justu atriebes alkas pret Sidu, un pēdējais pavisam nevajadzīgi steidzās pazust pa sētas durvīm. Drūms un bēdīgs Toms aizvilkās uz skolu, saņēma pērienu kopā ar Džo Hārperu par to, ka viņi vakar nebija ieradušies skolā, ar tāda cilvēka izskatu, kura sirdi nospiež smagākas bēdas un tāpēc sīkumi viņu pilnīgi nespēj aizskart. Tad viņš nosēdāsvsavā vietā, atbalstīja elkoņus pret pulti, iespieda zodu plaukstās un blenza sienā kā cietējs, kura sāpes sasniegušas galējo robežu un vairs nevar būt lielākas. Viņa elkonis atspiedās pret ko cietu. Pēc ilgāka laika viņš lēni un skumji
pārmainīja savu stāvokli un nopūzdamies paņēma šo priekšmetu. Tas bija ielikts papīrā. Viņš to attina. Sekoja ilga, bezgala smaga un dziļa nopūta, un viņa sirds salūza. Tā bija viņa kamīna režģu misiņa bumbiņa! Sis pēdējais piliens lika bēdu kausam pārplūst.