Ap pusdienas laiku pilsētiņu kā elektriskās strāvas spēriens satrauca drausmīgā vēsts. Nebija vajadzīgs telegrāfs, par kuru toreiz vēl neviens pat nesapņoja; ziņa traucās no cilvēka pie cilvēka, no viena ļaužu bara uz otru, no mājas uz māju gandrīz vai telegrāfa ātrumā. Protams, skolotājs šajā pēcpusdienā bērnus atlaida mājās, pilsētas iedzīvotājiem liktos dīvaini, ja viņš to nedarītu.
Netālu no nogalinātā bija atrasts asiņains nazis, un kāds to bija sazīmējis par Mafa Potera īpašumu — tā runāja ļaudis. Stāstīja arī, ka divos naktī kāds pilsonis, kas vēlu atgriezies mājās, redzējis Poteru mazgājamies upē un Poters tūlīt aizlavījies — visai aizdomīgi apstākļi, sevišķi mazgāšanās, kas nebija Potera paradums. Runāja arī, ka «šis slepkava» meklēts visā pilsētā (ļaudis nekavējās dot liecības un izsacīt spriedumus), bet neesot atrasts. Visos virzienos pa visiem ceļiem auļojot jātnieki, un šerifs* «esot pārliecināts», ka noziedznieku līdz vakaram notvers.
Visi pilsētiņas ļaudis bariem plūda uz kapsētu. Toma sirdssāpes izgaisa, un arī viņš pievienojās gājējiem, lai gan tūkstoškārt vairāk būtu vēlējies iet citur, tomēr briesmīgs, neizskaidrojams spēks viņu vilka turp. Nokļuvis drausmīgajā vietā, viņš ar savu sīko augumu izspraucās cauri pūlim un ieraudzīja šaušalīgo ainu. Šķita, ka mūžība pagājusi, kopš viņš šeit bijis. Kāds ieknieba viņam rokā. Viņš pagriezās, un viņa acis sastapās ar Haklberija skatienu. Tad abi tūlīt sāka skatīties uz citu pusi un vaicāja sev, vai kāds nav ievērojis viņu saskatīšanos. Bet visi sarunājās un nenovērsa acis no baigās ainas.
«Nabaga cilvēks!», «Nabaga jaunais cilvēks!», «Lūk, kāda mācība līķu zagļiem!», «Mafu Poteru pakārs, ja vien viņu notvers!». Tā visi runāja, bet garīdznieks teica:
— Tas ir Dieva sods! Tā ir viņa roka!
Pēkšņi Toms nodrebēja no galvas līdz papēžiem: viņš ieraudzīja indiāņa Džo nekustīgo seju. Sai mirklī pūlis satraukti sakustējās un dažas balsis kliedza:
— Tas ir viņš! Tas ir viņš! Viņš nāk šurp!
— Kas? Kas?— vaicāja kādas divdesmit balsis.
— Mafs Poters!
— Rau, viņš apstājas! . . . Skatieties, viņš pagriezās! Nejaujiet viņam aiziet!
Ļaudis, kas sēdēja koku zaros pāri Toma galvai, sauca, ka nācējs nemaz negrasoties iet projām — viņš izskatoties samulsis un bikls.
— Velnišķīga nekaunība!— teica viens, kas stāvēja Tomam blakus.— Viņš atnācis, lai mierīgi apskatītu savu darbu, nedomāja, ka te būs cilvēki!
Pūlis pašķīrās, un tam cauri sVinīgi izsoļoja šerifs, vezdams pie rokas Poteru. Nelaimīgā vīra seja bija sakritusi un acis pauda bailes, kas viņu bija sagrābušas. Pievests pie nogalinātā, viņš sāka raustīties kā krampjos, paslēpa seju rokās un sāka raudāt.
— Es to neesmu darījis, draugi,— viņš šņukstēja,— goda vārds, es to neesmu darījis!
— Kas tad tevi apvaino?— iesaucās kāda balss.
Šāviens trāpīja mērķī. Poters pacēla galvu un uzlūkoja apkārtstā- vošos ar bezcerīgu skatienu. Viņš ieraudzīja indiāni Džo un iesaucās:
— Ak, indiāni Džo, tu taču apsolīji, ka nekad . . .
— Vai tas ir jūsu nazis?— Šerifs strauji to viņam piegrūda pie acīm.
Poters būtu pakritis, ja viņu nesatvertu un nenosēdinātu zemē. Tad viņš sacīja:
— Kāds man it kā sacīja, ja es neatgriezīšos un nepaņemšu . . .— Viņš nodrebēja, tad pamāja ar nevarīgu roku, it kā būtu uzvarēts, un iesaucās:— Pasaki viņiem, Džo, pasaki — nav jau vairs vērts klusēt!
Haklberijs un Toms stāvēja mēmi, acis iepletuši, un skatījās uz meli, kas ar akmens cietu sirdi mierīgi liecināja par notikušo, katru brīdi gaidīdami, ka no skaidrajām debesīm Dieva zibeņi satrieks viņa galvu, un brīnīdamies, kāpēc sods tik ilgi kavējas. Kad indiānis bija beidzis runāt un joprojām stāvēja dzīvs un vesels, zēnu nenoteiktā vēlme lauzt zvērestu un glābt nabaga nodotā, apcietinātā Potera dzīvību saplaka un izgaisa, jo bija acīm redzams, ka šis ļaundaris Džo pārdevies sātanam un ir bīstami aizskart tik varenas būtnes īpašumu.
— Kāpēc tu neaizbēgi? Kāpēc tev iegribējās nākt šurp?— kāds jautāja.
— Es citādi nevarēju … es nevarēju,— vaimanāja Poters,— es vēlējos aizbēgt — un tomēr nespēju doties citur kā tikai šurp.
Un viņš atkal sāka elsot.
Pēc piecām minūtēm indiānis Džo atkārtoja savu liecību tikpat mierīgi tiesnesim ar zvērestu, un zēni, redzēdami, ka zibeņi joprojām viņu nenosper, galīgi pārliecinājās, ka Džo sevi pārdevis velnam. Viņš tagad šķita baismīgākais un interesantākais cilvēks, kādu vien viņi jebkad bija redzējuši, un abi kā apburti skatījās uz viņa seju.
Zēni sevī apņēmās viņu novērot naktīs, kad radīsies izdevība, cerībā, ka varbūt varēs uzmest skatienu viņa briesmīgajam kungam.
Indiānis Džo palīdzēja pacelt nogalināto un novietot ratos, lai aizvestu.
Pūlis nodrebot sačukstējās, ka nogalinātā brūce sākusi mazliet asiņot.* Zēni domāja, ka šis laimīgais gadījums dos aizdomām pareizu virzienu, un jutās vīlušies, kad vairāki pilsētiņas iedzīvotāji piezīmēja:
— Kad tas notika, Mafs Poters stāvēja trīs soļu atstatumā.
Briesmīgais noslēpums un sirdsapziņas mokas veselu nedēļu
neļāva Tomam gulēt, un kādu rītu Sids brokastojot sacīja:
— Tom, tu tā svaidies un miegā tik daudz runā, ka es pusi nakts esmu nomodā.
Toms nobālēja un nodūra acis.
— Tā ir ļauna zīme,— nopietni teica krustmāte Pollija.— Kas tev ir prātā, Tom?
— Nekas. Es neko nezinu.— Bet zēna roka tā drebēja, ka viņš izlaistīja kafiju.
— Un tu runā tādas nejēdzības,— sacīja Sids.— Pagājušajā naktī tu kliedzi: «Asinis, asinis, tās ir asinis!» Tu to atkārtoji bez gala. Un tad piebildi: «Nemokiet mani tā, es visu izstāstīšu.» Ko tu izstāstīsi? Ko?
Tomam acu priekšā viss sagriezās. Grūti pateikt, kas tagad būtu varējis notikt, bet bažas krustmātes sejā izgaisa, un, pati to nezinādama, viņa nāca Tomam palīgā. Viņa teica:
— Ak tā! Tur vainīga šausmīgā slepkavība. Es pati par to sapņoju gandrīz katru nakti. Dažreiz es pat sapņoju, ka esmu slepkava.
Mērija izteicās, ka arī viņu šis notikums līdzīgi ietekmējis. Sids šķita apmierināts. Toms pasteidzās, cik vien ātri varēdams, aiziet no istabas, pēc tam viņš veselu nedēļu žēlojās par zobu sāpēm un katru nakti apsēja ap žokļiem lakatu. Viņš nezināja, ka Sids naktīs palika nomodā, viņu novērodams, bieži atraisīja pārsēju vaļīgāk un, atspiedies uz elkoņa, labu laiku klausījās, tad atkal pārsēju sakārtoja.
Toma dvēseles satraukums pamazām norima, zobu sāpes kļuva apnicīgas, un viņš tās atmeta. Vai Sids patiesi kaut ko saprata no Toma nesakarīgās murdoņas naktī, to viņš neizpauda.
Tomam šķita, ka viņa skolas biedriem nekad neapniks rotaļāties ar nosprāgušiem kaķiem, tēlojot līķu izmeklētājus,— un tā viņi tam pastāvīgi atgādināja drausmo notikumu. Sids ievēroja, ka Toms nekad šais rotaļās nepiedalījās izmeklētāja lomā, lai gan agrāk viņa paradums bija katrā jaunā pasākumā uzņemties vadību. Viņš ari ievēroja, ka Toms nevēlas būt liecinieks,— un tas bija dīvaini; Sids pamanīja ari to apstākli, ka Toms pat izrādīja lielu pretīgumu pret šādām līķu apskatēm un izvairījās no tām cik spēdams. Sids brīnījās, bet neko neteica. Bet ari šīs rotaļas beidzot izgāja no modes un vairs nemocīja Toma sirdsapziņu.
Sai bēdu laikā Toms katru dienu vai pārdienām, katrā izdevīgā brīdī piegāja pie cietuma mazā, aizrežģotā lodziņa un slepeni iedeva «slepkavam» dažādus mazus gardumus, kurus viņam izdevās sagādāt. Cietums bija neliela mūra mājele,,kas stāvēja pilsētiņas malā dum- brājā, neviens to neapsargāja, jo cietumnieki tur gadījās visai reti. Sie pienesumi ļoti atvieglināja Toma sirdsapziņu.
Pilsētiņas iedzīvotājiem ļoti gribējās indiāni Džo par līķu zagšanu noziest ar darvu, izvārtīt spalvās un izjādināt uz kārts, bet viņa- raksturs bija tik briesmīgs, ka neatradās neviens, kas uzņemtos vadīt šā soda izpildi, tāpēc nodomu atmeta. Džo bija ļoti piesardzīgi abās nopratināšanās stāstījis tikai par kautiņu, nepieminēdams kapa aplaupīšanu, kas notika pirms sadursmes, tādēļ visiem šķita prātīgāk par šo jautājumu tiesā nerunāt.