Viens no iemesliem, kāpēc Toma domas novirzījās no viņa slepenajām raizēm, bija tas, ka viņam radās jaunas, nozīmīgas intereses. Bekija Tečera vairs nenāca uz skolu. Dažas dienas Toms cīnījās ar savu lepnumu un pūlējās Bekiju «aizlaist visos vējos», bet tas viņam neizdevās. Viņš pasāka naktīs klaiņot ap viņas tēva māju un jutās ļoti nelaimīgs.
Viņa bija saslimusi. Un ja nu viņa nomirst? Sī doma Tomu mocīja. Viņu vairs neinteresēja ne ķarš, ne jūras laupītāja gaitas. Dzīvei bija zudusi pievilcība, palikušas tikai skumjas. Toms pat aizsvieda savu stīpu un nūjiņu, tās viņu vairs neiepriecināja.
Toma krustmāte uztraucās un sāka izmēģināt pie viņa visādas zāles. Viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas aizraujas ar patentētiem ārstniecības līdzekļiem un dažādām jaunām veselības uzlabošanas metodēm.' Sajā jomā viņa nerimstoši eksperimentēja. Tiklīdz šai virzienā parādījās kaut kas jauns, viņa dega aiz nepacietības to tūdaļ izmēģināt — ne jau pie sevis, jo viņa nekad neslimoja, bet pie jebkura, kas pagadījās tuvumā. Viņa abonēja visādus veselības žurnālus un krāpnieku sacerējumus par frenoloģiju*, un šo rakstu uzpūstais, nebūt īsti zinātniskais stils viņai bija kā dzīvības elpa. Visas muļķības par to, kā jāvēdina istaba, kā jāapguļas, kā jāpieceļas, kas jāēd, kas jādzer, ciķ daudz jāpastaigājas, kādā garastāvoklī jābūt, kādas drēbes jāvalkā,— viss šķita viņai kā evaņģēlijs, un viņa nekad neievēroja, ka jaunākie veselības žurnāli parasti apgāž visu to, ko bija ieteikuši iepriekšējā mēnesi. Viņa bija vientiesīga un godīga, un viegli piemānāma. Savākusi savus kaktu ārstniecības žurnālus un brīnumzāles, apbruņojusies ar nāvi, līdzībā runājot, viņa jāja uz spokaini palsā zirga, kam «elle nāca pa pēdām». Bet viņai nekad neiešāvās prātā, ka saviem cietējiem kaimiņiem viņa nav nekāds maskējies dziedinātājs eņģelis, ne Gileāda balzams*.
Patlaban jaunākais līdzeklis bija ūdens dziedniecība, un tā viņai šķita īsti piemērota Toma sliktajam veselības stāvoklim. ;
Katru rītu, gaismai austot, krustmāte viņu modināja, ieveda malkas šķūnī un gandrīz vai noslīcināja auksta ūdens plūdos, tad noberzēja ar dvieli, tik asu kā vīli, un tā viņu atžirbināja, pēc tam ietina viņu mitros palagos un noguldīja zem segām, līdz izsviedrināja viņa dvēseli tīru un, kā Toms teica, «dvēseles dzeltenie traipi iznāca pa porām».
Par spīti visam, zēns kļuva aizvien skumjāks, bālāks un nopietnāks. Krustmāte papildināja dziedniecību ar karstām vannām, sēdu peldēm, dušām un niršanu. Zēns izskatījās tik drūms kā līķu rati. Krustmāte pievienoja ūdens dziedniecībai plānas auzu tumes diētu un sinepju plāksterus. Viņa aprēķināja, cik Toms var sevī uzņemt šķidrumu, it kā viņš būtu krūze, un katru dienu piepildīja viņu ar kaktu dziedniecības visspēcīgām dzirām.
Toms pret visām šīm mocībām bija kļuvis vienaldzīgs. Sāds stāvoklis vecās lēdijas sirdī viesa apjukumu. Sī vienaldzība bija katrā ziņā jāsalauž. Sai laikā viņa pirmo reizi uzzināja, ka esot jaunas zāles —«sāpju remdētājs». Viņa tūlīt pasūtīja tās lielā daudzumā, nogaršoja un palika apmierināta — tā bija uguns šķidrā veidā. Viņa pārtrauca ūdens dziedniecību un pārējās procedūras un visas cerības lika uz «sāpju remdētāju». Viņa iedeva Tomam iedzert vienu tējkaroti un ar dziļām bažām gaidīja rezultātu. Visas raizes tūlīt norima, un viņa atguva dvēseles mieru, jo «vienaldzība» bija lauzta. Zēns izrādīja tik nevaldāmu, dzīvu interesi, it kā viņš būtu iesēdies degošās oglēs. Toms juta, ka nu ir laiks atmosties! Sāds dzīves veids bija gan pietiekami romantisks viņa sasodītajā stāvoklī, bet tajā bija pārāk maz īstu jūtu un pārāk daudz nepatīkamu dažādību. Viņš pārdomāja visvisādus paņēmienus, kā tikt vaļā no visa tā, un beidzot nolēma izlikties, ka «sāpju remdētājs» viņam ļoti patīk. Viņš to prasīja tik bieži, ka krustmātei beigās apnika, un viņa teica, lai ņemot pats, kad iegribas, un neapgrūtinot viņu. Ja tas būtu bijis Sids, viņas prieku neaizēnotu nekādas aizdomas, bet, tā kā tas bija Toms, tad viņa paslepus novēroja pudeli. Izrādījās, ka zāles patiešām plok, bet viņai neienāca prātā, ka zēns ar tām «dakterēja» viesistabas grīdas spraugu.
Kādu dienu Toms atkal sataisījās liet zāles spraugā, kad ienāca krustmātes dzeltenais kaķis, murrādams un kāri skatīdamies uz tējkaroti, it kā lūgdams, lai dod viņam nogaršot.
Toms teica:
— Neprasi, Pēter, ja tev īsti negribas.
Bet Pēteris lika saprast, ka viņš zāles grib.
— Vai tu to droši zini?
Pētera izskats liecināja, ka viņš to zina droši.
— Nu, ja tu prasi, es tev došu, neesmu jau sīkstulis. Ja tev tās nepatiks, tad vaino tikai pats sevi.
Pēteris piekrita. Tad Toms pavēra kaķa muti un ielēja tanī «sāpju remdētāju». Pēteris palēcās dažus jardus gaisā, izgrūda niknu bļāvienu un sāka joņot apkārt pa istabu, atsizdamies pret mēbelēm, apgāzdams puķu podus un pārvērzdams visu postažā. Pēc tam viņš saslējās uz pakaļkājām un lēkāja prieka neprātā, pagriezis galvu pret plecu, un viņa balss pauda neremdināmu līksmību. Tad viņš atkal joņoja pa istabu, atstādams aiz sevis haosu un sagrāvi. Krustmāte Pollija ienāca vēl tieši laikā, lai redzētu, kā kaķis apmeta divus kūleņus, izgrūda pēdējo vareno «urrā» un izstūrēja pa atvērto logu, aizraudams sev līdzi atlikušos puķu podus. Vecā lēdija stāvēja, izbrīnā sastingusi, skatīdamās pāri savām brillēm. Toms gulēja uz grīdas, gandrīz vai nobeigdamies aiz smiekliem.
— Tom, Dieva dēļ, kas noticis runcim?
— Es nezinu, krustmāt,— izdvesa zēns.
— Es nekad viņu tādu neesmu redzējusi. Kāpēc viņš tā trako?
— Es nezinu, krustmāt Pollij, kaķi vienmēr tā izturas, kad ir priecīgi.
— Vai patiesi?— Krustmātes balsij bija pieskaņa, kas lika Tomam būt piesardzīgam.
— Jā, rna'am. Tas ir, man tā šķiet.
— Tev šķiet?
— Jā, rna'am!
Vecā lēdija noliecās, Toms viņu vēroja ar interesi un bailēm. Pārāk vēlu viņš uzminēja, ko viņa tur skatās. Tējkarotes nodevīgais kāts rēgojās no gultas pārsega apakšas. Krustmāte Pollija karoti paņēma un pacēla. Toms sarāvās un nodūra acis. Krustmāte Pollija piecēla viņu no grīdas, satvērusi parasto rokturi — viņa ausi, un spēcīgi iesita viņam pa galvu ar savu uzpirksteni.
— Nu, ser, kāpēc tā mocīji nabaga mēmo dzīvnieciņu?
— Es to darīju aiz lidzcietības, jo viņam nav krustmātes.
— Nav krustmātes? Ak tu — āksts! Kāds tam sakars ar visu?
— Ļoti liels. Ja viņam būtu krustmāte, tā pati būtu viņu izdedzinājusi. Viņa tam izsvilinātu visas iekšas, it kā viņš nebūtu kaķis, bet cilvēks.
Krustmāte Pollija pēkšņi sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Tagad viņa savu dziedniecību skatīja jaunā gaismā - kas bija nežēlība pret runci, varēja būt nežēlība arī pret zēnu. Viņas sirds atmaiga un juta nožēlu. Acīs sariesās asaras, un, uzlikusi roku uz Toma galvas, viņa liegi sacīja:
— Es gribēju to labāko, Tom. Un zāles tev darīja labu.
Toms viņu uzlūkoja, un viņa acu nopietnībā iezibsnījās tikko jaušams smaids.
— Es zinu, ka tu gribēji to labāko, krustmāt, un arī es gribēju Pēterim darīt labu. Viņam tas nāca par labu. Es nekad neesmu viņu redzējis tik jauki lēkājam . . .
— Ai, ej nu projām, Tom, iekams tu mani atkal sadusmo. Pamēģini būt labs zēns, un tev nevajadzēs dzert nekādas zāles.
Toms atnāca skolā pirms mācību sākuma. Visi ievēroja, ka tik neparasta parādība pēdējā laikā atkārtojās katru dienu. Un arī tagad, kā visu pēdējo laiku, Toms nerotaļājās ar biedriem, bet slaistījās pagalmā pie vārtiem. Viņš teica, ka esot slims, un tāds arī izskatījās. Viņš izlikās, ka skatās uz visām pusēm, bet patiesībā skatījās uz ceļu.
Drīz tālumā parādījās Džefs Tečers, un Toma acis iemirdzējās, viņš kādu mirkli skatījās, tad bēdīgs novērsās. Kad Džefs Tečers atnāca, Toms viņu uzrunāja un aplinkus mēģināja uzvedināt uz sarunām par Bekiju, bet gaisīgais puika neuzķērās uz šīs ēsmas. Toms skatījās un skatījās, iekvēlodamies cerībās, tiklīdz tālumā parādījās plīvojoši svārciņi, un iedegdamies naidā pret valkātāju, kad ieraudzīja, ka tā nav gaidītā. Beidzot svārciņi vairs neparādījās, un Toms iegrima bezcerīgā grūtsirdībā.
Viņš iegāja tukšajā skolā un apsēdās, lai ciestu. Tad vēl vieni svārciņi ienāca pa vārtiem, un Toma sirds spēcīgi salēcās. Nākamajā mirklī viņš jau bija ārā un sāka plosīties kā indiānis: kliedza, smējās, dzinās pakaļ zēniem, lēca pār žogiem, likdams uz spēles dzīvību un locekļus, meta kūleņus, stāvēja uz galvas — darīja visus iespējamos varoņdarbus un paslepšus skatījās, vai Bekija Tečera to visu ievēro. Bet šķita, ka viņa neko nepamana, viņa pat nepaskatījās. Vai tiešām viņa nemaz nenojauš, ka viņš ir šeit? Toms turpināja savus dižos darbus viņai gluži tuvu: skrēja viņai apkārt, kareivīgi aurodams, norāva kādam zēnam cepuri, uzsvieda to uz skolas jumta, iedrāzās zēnu barā, izsvaidīdams viņus uz visām pusēm, nokrita četrrāpus tieši Bekijas priekšā, gandrīz apgāzdams viņu, bet viņa pagriezās, izslējusi degunu gaisā, un viņš dzirdēja, ka meitene teica:
— Fu, daži cilvēki iedomājas, ka viņi ir varen iznesīgi — pastāvīgi kaut ko tēlo!
Toma vaigi svila. Viņš ar pūlēm piecēlās un aizvilkās projām — satriekts un pazemots.
Trtspadsmita nodaļa
Toms tagad bija pieņēmis izšķirīgu lēmumu. Viņš bija drūms un izmisis. Viņš ir atstāts zēns, bez draugiem, tā viņš sev sacīja, neviens viņu nemīl. Kad šie atjēgsies, kur viņu noveduši, varbūt viņi to nožēlos, viņš gan centās būt godīgs un darīt savu darbu, bet viņi neļāva. Ja tik ļoti grib tikt no viņa vaļā, tad lai viņi atbild par sekām — kāpēc gan ne? Kādas tiesības ir žēloties tam, kam nav draugu? Jā, tiktāl viņi to nodzinuši — viņš ies pa noziegumu ceļu. Izvēles nav. Tā domādams, Toms jau bija tālu aizgājis pa Pļavu gatvi, un skolas zvans, kas aicināja stundā, aizskanēja līdz viņa ausīm ļoti vāji. Viņš iešņukstējās, domādams par to, ka nekad, nekad vairs nedzirdēs šo tik sen pazīstamo skaņu,— tas ir ļoti grūti, bet viņu piespiež tā rīkoties — viņš ir izdzīts saltajā pasaulē, viņam jāpadodas, bet viņš tiem visu piedod. Tagad jau viņš šņukstēja skaļi un neapval dīti.
Tieši šajā mirklī viņš sastapa savu zvērināto sirdsdraugu Džo Hārperu — tas nāca ar drūmi stingu skatienu un acīmredzot ar lielu, drausmīgu nodomu krūtīs. Neapšaubāmi šeit bija divas dvēseles ar vienu domu.
Toms, noslaucījis acis ar piedurkni, sāka elsodams kaut ko šļupstēt par savu lēmumu aiziet no mājām, kur pret viņu izturas cietsirdīgi un viņu neizprot, aizklīst plašajā pasaulē un nekad vairs neatgriezties. Beigās viņš izteica cerību, ka Džo nekad viņu neaizmirsīs.
Bet atklājās, ka Džo bija gribējis tieši tādu pašu priekšlikumu izteikt Tomam un nācis šādā nolūkā viņu meklēt. Džo bija dabūjis sukas no mātes tāpēc, ka izdzēris krējumu, ko nekad nebija ņēmis mutē, nedz arī vispār zinājis, kur tas stāv. Skaidrs, ka viņš mātei ir apnicis un viņa grib, lai viņš ietu projām. Ja tāda ir viņas griba, tad viņam jāpadodas — viņš cerot, ka viņa dzīvos laimīgi un nekad nenožēlos, ka iztriekuši savu nabaga zēnu nejūtīgajā pasaulē, lai viņš tur ciestu un nomirtu.
Kad abi zēni tā, bēdu nomākti, soļoja blakus, viņi vienojās, ka palīdzēs viens otram kā brāļi un nekad nešķirsies, līdz nāve viņus atpestīs no mokām.
Tad viņi sāka apspriest savus plānus. Džo gribēja kļūt vientuļ nieks, dzīvot no maizes garozām kādā nomaļā alā un kādu dienu mirt no aukstuma, trūkuma un bēdām, bet, noklausījies Toma priekšlikumu, viņš atzina, ka noziedzīgajai dzīvei ir dažas acīm redzamas priekšrocības, un bija ar mieru kļūt par jūras laupītāju.
Trīs jūdzes no Sentpītersbergas, kur Misisipi upe ir vairāk nekā jūdzi plata, atrodas gara, šaura, mežiem apaugusi sala ar smilšainu sēkli augšgalā — tur varēja lieliski noslēpties. Tā bija neapdzīvota, jo atradās tuvu pretējam krastam, iepretim biezam mežam, kurā nebija neviena cilvēka. Tā viņi izvēlējās Džeksona salu. Kam viņi uzbruks kā jūras laupītāji, par to viņi nemaz neiedomājās. Tad viņi sameklēja Haklberiju Finu, un viņš tiem tūlīt piebiedrojās, jo viņam visas karjeras šķita vienādas — viņš bija pret tām vienaldzīgs. Pagaidām viņi šķīrās un norunāja satikties vientuļā vietā upes krastā divu jūdžu attālumā no pilsētas iemīļotajā stundā — ap pusnakti. Tur stāvēja neliels baļķu plosts, ko viņi nolēma pievākt. Katrs atnesīs līdzi makšķeri un āķus un tik daudz pārtikas, cik tumšā un noslēpumainā veidā spēs iegūt — kā tas piederējās laupītājiem. Un, iekams pēcpusdiena beidzās, visiem trim izdevās izbaudīt saldo gandarījumu, izplatot vēsti, ka drīz vien pilsētiņa kaut ko dzirdēšot. Katram, kas saņēma šo nenoteikto mājienu, tika piekodināts «klusēt kā mēmam un gaidīt».
Ap pusnakti Toms ieradās ar sutinātu šķiņķi un vēl dažiem sīkiem produktiem un nolīda biezos brikšņos, kas auga uz nelielas kraujas virs sastapšanās vietas. Spulgoja zvaigznes, bija ļoti kluss. Varenā upe dusēja kā mierīgs okeāns. Toms brīdi klausījās, bet neviena skaņa nepārtrauca klusumu. Tad viņš klusi, bet dzirdami iesvilpās. Lejpus kraujas atskanēja atbildes svilpiens. Toms nosvilpās vēl divas reizes, šim signālam tāpat atbildēja.
Tad piesardzīga balss jautāja:
— Kas nāk?
— Toms Sojers — Spānijas jūru Melnais Atriebējs. Nosauciet savus vārdus!
— Haks Fins — Asiņainā Roka un Džo Hārpers — Jūru Apdraudētājs.
Toms bija šos nosaukumus izraudzījies no savām iemīļotajām grāmatām.
— Labi. Sakiet paroli!
Nakts melnumā divas piesmakušas balsis reizē nočukstēja briesmīgo vārdu:
— Asinis]
Tad Toms nometa šķiņķi pār kraujas malu lejā un pats nolaidās tam pakaļ, diezgan stipri nobrāzdams ādu un drēbes. Zem kraujas gan bija ērts, labs ceļš gar krastu, bet gājiens pa to nesagādāja ne grūtību, ne briesmu, kuras tik ļoti iecienījuši jūras laupītāji.
Jūru Apdraudētājs bija atnesis cūkas sāngabalu un galīgi nokusis, to stiepdams šurp; Fins — Asiņainā Roka bija nozadzis pannu un lielu žūksni tabakas lapu, un arī vairākus kukurūzas vālīšu kacenus, lai no tiem izgatavotu «pīpes». Taču no visiem jūras laupītājiem viņš bija vienīgais, kas smēķēja un zelēja tabaku. Spānijas jūru Melnais
Atriebējs sacīja, ka viņi nekādi nevar doties ceļā bez uguns. Tā bija gudra doma; sērkociņi tajā laikā bija maz pazīstami. Simt jardu attālumā lejup pa straumi viņi ieraudzīja uz liela plosta kvēlojam uguni, piezagās tai klāt un nolaupīja vienu pagali. So gājienu viņi pārvērta par izcilu piedzīvojumu, ik pa brīdim apsaukdami cits citu un pielikdami pirkstu pie lūpām, tverdami ar rokām pēc iedomāto dunču spaliem, un čukstot deva drausmas pavēles: ja «ienaidnieks» kaut kur pakustētos, tad «iedurt tam dunci līdz pašam spalam», jo «mirušie vairs nerunā».
Viņi labi zināja, ka plostnieki visi aizgājuši uz pilsētu, lai iegādātos pārtiku vai iedzertu kādu glāzīti, bet tas nebija nekāds iegansts atmest jūras laupītāju paņēmienus.
Tad viņi atīrās no krasta. Toms komandēja, Haks airēja plosta pakaļgalā un Džo priekšgalā. Toms stāvēja kuģa vidū drūmu seju un sakrustotām rokām un deva pavēles, klusi, stingri čukstot:
— Pielūvē pret vēju!
— Tieši tā, ser!
— Stūrēt taisni-i!
— Taisni, ser!
— Mazliet pagriezt no kursa!
— Pagriezt, ser!
Tā kā zēni ar vienmērīgiem un noteiktiem airu vēzieniem virzīja plostu uz upes vidu, tad bija saprotams, ka šīs pavēles tika sauktas tikai «stila» dēļ un neko sevišķu nenozīmēja.
— Ar kādām burām kuģis brauc?
— Apakšējām rājām, marsburām un ārējo klīveri, ser!
— Uzvilkt augšējo bramburu! Lai pusducis zēnu uzvelk priekšējo marspalīgburu! Ātrāk!
— Tieši tā, ser!
— Tagad atlaidiet grotbramrāju! Sotes un brases! Vai darīts, brašie vīri?
— Tieši tā, ser!
— Stūri pie vēja — cieši pa kreisi! Esiet gatavi noturēt! Pa kreisi, pa kreisi! Uzmanību, vīri! Piespiediet! Taisni!
— Tieši tā, kapteini
Plosts aizpeldēja pāri upes vidum; zēni iegrieza tā priekšgalu tieši pa straumei un tad ievilka airus. Upe šeit nebija dziļa, un straumes ātrums nepārsniedza divas vai trīs jūdzes stundā. Minūtes četrdesmit viņi brauca klusēdami. Tagad plosts slīdēja garām pilsētiņai, kas šķita tāla. Divas trīs mirgojošas uguntiņas rādīja, kur tā atrodas,— miermīlīgi aizmigusi viņpus milzīgā, zvaigžņu apmirdzētā plašuma neskaidri saskatāmajām robežām, nenojauzdama pašreizējo ārkārtīgo notikumu.
Melnais Atriebējs stāvēja kluss, sakrustojis rokas pār krūtīm, «uzmezdams pēdējo skatienu» vietai, kur kādreiz izjutis priekus, bet vēlāk ciešanas, un vēlējās, kaut «viņa» tagad redzētu viņu kuģī bangojošā jūrā, kur viņš bezbailīgu sirdi raugās briesmām un nāvei acīs, traukdamies pretim bojāejai ar drūmu smaidu uz lūpām. Viņa iztēlei nevajadzēja daudz pūļu, lai aizvirzītu Džeksona salu tālu prom no pilsētiņas, kurai viņš veltīja savu pēdējo skatienu ar salauzto un apmierināto sirdi. Arī pārējie jūras laupītāji veltīja tai savu pēdējo skatienu un skatījās tik ilgi, ka straume viņus gandrīz vai aiznesa garām salai. Tomēr viņi laikā pamanīja briesmas un steidzās tās novērst. Apmēram divos rītā plosts uzskrēja uz sēkļa gandrīz divsimt jardu attālumā no salas, un zēniem bija vairākas reizes jābrien turp un atpakaļ, līdz tie aiznesa krastā kravu. Uz mazā plosta bija arī veca bura, un to viņi izstiepa pāri kādam krūmu pudurim kā telti, lai pasargātu savu pārtiku. Paši viņi nolēma gulēt labā laikā zem klajam debesīm,, kā tas laupītājiem pienākas.
Viņi iededzināja ugunskuru pie kāda liela, krituša koka divdesmit vai trīsdesmit soļu iekšā tumšā, dziļā mežā un tad uz pannas uzcepa gabalu speķa vakariņām, noēda arī pusi no līdzpaņemtajiem kukurūzas plāceņiem.
Cik brīnišķīgi bija dzīrot tik brīvi un nesaistīti mūžamežā uz neatklātas un neapdzīvotas salas tālu no cilvēku mītnēm! Viņi solījās nekad vairs neatgriezties civilizētajā pasaulē. Augšup kāpjošās liesmas apspīdēja viņu sejas un meta sarkanu blāzmu uz koku stumbriem, kas šķita kā pīlāri meža templī, uz lapotni, kas mirdzēja kā nolakota, un uz meža vīnogulāju vītnēm. Kad pēdējā kraukšķīgā cūkgaļas šķēle bija noēsta un pēdējais kukurūzas plācenis aprīts, zēni apmierināti izstiepās zālē. Viņi būtu varējuši atrast vēsāku vietu, bet nevēlējās atteikties no romantiskā nometnes ugunskura, pie kura arī paši varēja cepināties.
-—Vai nav vareni?—jautāja Džo.
— Lieliski!— atbildēja Toms.
— Ko teiktu puikas, ja tie mūs redzētu?
— Teiktu? Viņi vai nobeigtos aiz skaudības, ka nevar būt šeit, vai ne, Hak?
— Domāju gan,— atbildēja Haklberijs.— Lai nu kā, es esmu apmierināts. Neko labāku vairs nevar vēlēties. Parasti nekad neesmu paēdis pilnu vēderu — un šeit neviens nevar atnākt, lai cilvēku grūstītu un izlamātu.
— Tāda dzīve man ir pa prātam,— sacīja Toms.— Nav jāceļas rītos, nav jāiet uz skolu, nav jāmazgājas un nav jādara vēl citas sasodītas blēņas. Redzi, Džo, jūras laupītājam nav nekas jādara, kad viņš ir krastā, bet vientuļniekam pastāvīgi jāskaita lūgšanas — un viņam nav nekāda prieka, viņš vienmēr ir viens.
— Jā, tā ir gan,—piekrita Džo,— bet, ziniet, es par to netiku padomājis. Man labāk patīk būt par jūras laupītāju tagad, kad es viņu dzīvi esmu iepazinis.
— Redzi,— sacīja Toms,— mūsu dienās cilvēki vairs tā negodā vientuļniekus kā vecos laikos, bet jūras laupītājus ciena visi. Vientuļniekam jāguļ viscietākajā vietā, kādu vien viņš var atrast, jāģērbjas maisa drēbēs un jākaisa sev pelni uz galvas, jāstāv laukā, lietum līstot, un . . .
— Kāpēc viņi ģērbjas maisa drēbēs un kaisa sev pelnus uz galvas?— vaicāja Haks.
— Es nezinu. Bet viņiem tas jādara. Visi vientuļnieki tā dara. Tu arī to darītu, ja būtu vientuļnieks.
— Ne velna es nedarītu,— teica Haks.
— Bet ko tad tu darītu?
— Es nezinu. Bet to nu gan ne.
— Bet, Hak, tev tas būtu jādara. Kā tu no tā izvairītos?
— Es vienkārši to neizturētu. Es aizbēgtu.
— Aizbēgtu! Tad nu gan tu būtu vecs lempis un miegamice, nevis vientuļnieks. Apkaunotu sevi uz visu mūžu.
Asiņainā Roka neatbildēja, jo viņam patlaban bija labāka nodarbe. Viņš izdoba kukurūzas kacenu, kurā iestiprināja kāda auga stiebru, piepildīja pīpi ar tabaku, iespieda kvēlojošu ogli pildījumā un izpūta smaržīgu dūmu mutuli; viņš bija sasniedzis augstāko svētlaimi. Pārējie jūras laupītāji apskauda viņu par šo cēlo netikumu un slepus apņēmās šo paradumu drīz apgūt. Pēkšņi Haks jautāja:
— Kas jūras laupītājiem īstenībā jādara?
Toms atbildēja:
— O, viņi dzīvo lieliski — sagūsta kuģus un tos sadedzina, paņem naudu un aprok to savā salā drausmīgās vietās, kur gari un visādi spoki to apsargā, un uz kuģiem viņi visus nogalina un pārmet pār bortu.
— Un sievietes viņi aizved uz salu,— piebilda Džo,— sievietes viņi nenogalina.
— Nē,— Toms atbildēja,— sievietes viņi nenogalina, jo viņi ir pārāk cēli. Un sievietes vienmēr ir skaistas.
— Un tad vēl lieliskais apģērbs! Oho! Viss no zelta, sudraba un dimantiem,— iesaucās Džo ar sajūsmu.
— Kam?-n- jautāja Haks.
— Nu — jūras laupītājiem.
Haks samulsis apskatīja savas drēbes.
— Manuprāt, es jau neesmu ģērbies kā jūras laupītājs,— viņš teica ar aizkustinošu nožēlu balsī,— bet man nav citu drēbju kā vien šīs!
Tomēr zēni iegalvoja viņam, ka skaistās drēbes viņš drīz iegūs, kad viņi būs sākuši savas dēkas. Sākumam esot labas ari viņa nabadzīgās skrandas, lai gan bagāti jūras laupītāji parasti sākot savas gaitas ar piemērotu garderobi.
Pamazām viņu runas apklusa, un snauda iezagās mazo bēgļu plakstos. Asiņainajai Rokai no pirkstiem izslīdēja pīpe, un viņš iegrima sirdsapziņas moku neapgrūtinātā un noguruša cilvēka miegā. Jūru Apdraudētājam un Spānijas jūru Melnajam Atriebējam iemigt bija grūtāk. Viņi klusībā noskaitīja savu vakara lūgšanu, jau izstiepu- šies guļus, jo šeit nebija nevienas autoritatīvas personas, kas viņiem pavēlētu nomesties uz ceļiem un skaitīt lūgšanu skaļā balsī. Patiesībā viņi nemaz negribēja lūgšanu skaitīt, bet baidījās atļauties par daudz, jo tad no debesīm viņus varēja pēkšņi satriekt un nospert zibens.
Viņi jau bija sasnieguši robežu starp nomodu un miegu, bet vēl kavējās uz tās, jo ieradās nelūgts viesis, kuru viņi nespēja pieveikt. Tā bija sirdsapziņa. Viņi sāka just nenoteiktas bailes, ka tomēr viņu aizbēgšana bijusi nepareizs solis,— iedomājās par nozagto gaļu, un tad tikai sākās īstās mokas. Viņi mēģināja tās atvairīt, atgādinādami savai sirdsapziņai, ka viņi jau neskaitāmas reizes ir piesavinājušies saldumus un ābolus, bet ar tādiem vārgiem ieganstiem nespēja sirdsapziņu nomierināt. Beidzot viņiem šķita nenoliedzams fakts, ka paņemt saldumus nozīmē tos tikai «nočiept», bet paņemt speķi un šķiņķi, un citas vērtīgas lietas nozīmē vienkārši nozagt — un Bībelē par to ir sevišķs bauslis. Tad viņi nolēma, ka, darbodamies kā jūras laupītāji, savu pasākumu nekad neaptraipīs ar tādu noziegumu kā zādzība. Tad sirdsapziņa noslēdza ar viņiem pamieru, un šie dīvainie, pretrunīgie jūras laupītāji mierīgi iemiga.