Kad Toms nākamajā rītā pamodās, viņš nevarēja saprast, kur atrodas. Viņš piecēlās sēdus, izberzēja acis un skatījās visapkārt, tad saprata. Bija vēss, pelēks, agrs rīts. Meža dziļais un rāmais klusums viesa brīnišķīgu rimtību un mieru. Neviena lapa nekustējās, neviena skaņa netraucēja diženās dabas domīgumu. Uz lapām un zālē kā vizuļi mirdzēja rasas lāses. Ugunskuru sedza baltu pelnu kārta, un viegla, taisna dūmu strūkla stīdza gaisā. Džo un Haks vēl gulēja. Tad tālu mežā iebrēcās putns, kāds cits putns tam atsaucās, kaut kur sāka kalt dzenis.
Pamazām rīta vēsais, blāvais pelēkums kļuva baltāks, tāpat pamazām skaņas dažādojās — visur izpaudās dzīvība. Domās nogri mušajam zēnam pavērās brīnumainā daba, kas nomet miegu un sāk dienas darbu. Mazs, zaļš tārpiņš rāpās pa rasas apslacītu lapu, ik pa brīdim izsliedams divas trešdaļas sava ķermeņa, it kā lai apostītu apkārtni, tad rāpās tālāk —«kā sprīžus mērodams», sacīja Toms, un, kad tārpiņš labprātīgi viņam tuvojās, zēns sēdēja nekustīgs kā akmens, cerība viņa dvēselē pārmaiņus gan auga, gan saplaka, kad sīkais radījums tuvojās vai brīžam šķita izlēmis doties citur. Kad vienu mokošu brīdi tas, izslējies gaisā, pārdomāja un tad izšķīries noteikti uzrāpās uz Toma kājas un sāka ceļot pa to, zēna sirds ielīksmojās, jo tas nozīmēja, ka viņš dabūs jaunu uzvalku — neapšaubāmi krāšņu jūras laupītāja tērpu.
Tad parādījās skudru gājiens, nezin no kurienes uzradies, un sāka savus darbus. Viena skudra ar priekškājām dūšīgi vilka beigtu zirnekli, piecreiz lielāku par sevi pašu, un stiepa to augšup pa koka stumbru. Brūni lāsumota mārīte uzlīda pa zāles stiebru galvu reibinošos augstumos, Toms pieliecās tai pavisam tuvu un skaitīja: — Mārīt, mārīt, mājup trauc! Deg tavs namiņš, tevi bērniņi sauc.
Un mārīte pacēlās spārnos un aizlidoja, lai paskatītos,— tas zēnu nepārsteidza, jo viņš jau sen zināja, ka šis kukainis tūlīt notic, ja piemin ugunsgrēku, un viņš šo vientiesību bija vairākkārt pārbaudījis. Tad parādījās mēslu vabole, cītīgi veldama apaļu piciņu, un Toms viņai pieskārās, lai redzētu, kā viņa pievilks kājiņas sev klāt un izliksies beigta. Putni jau stipri trokšņoja. Kerolainas ķauķis, ziemeļu jokdaris, nolaidās kokā virs Toma galvas un aizrautīgi trallināja, atdarinot savu kaimiņu balsis; ar spalgu kliedzienu nolaidās sīlis, nozibēdams kā zila liesma, un apsēdās uz zara, kuru zēns gandrīz varēja aizsniegt. Putns pašķieba galvu un ar neatlaidīgu ziņkāri vēroja svešiniekus.
Pelēkā vāvere un kāds lielāks lapsai līdzīgs zvēriņš, garām steigdamies, pa brīžam apstājās, atsēzdamies uz pakaļkājām, un kņadzināja zobus pret zēnu, jo šie dzīvnieki laikam nekad nebija redzējuši cilvēku un nezināja, vai no tā jābīstas vai ne. Daba tagad bija pilnīgi atmodusies, visās malās sākās rosība, tuvu un tālu saules staru garie pīķi lauzās cauri biezajai lapotnei, un gaisā laidelējās daži taureņi.
Toms uzbuknīja pārējos jūras laupītājus, klaigādami viņi aizjoņoja, dažos mirkļos nometa drēbes, dzenāja cits citu un lēca viens otram pāri baltā smilšu sēkļa seklajā, dzidrajā ūdenī. Viņi nemaz neilgojās pēc mazās pilsētiņas, kas dusēja tur tālumā aiz lielā ūdens klaida.
Kāda klaiņojoša straume vai neliels ūdens pacēlums upē bija aiznesis viņu plostu, bet zēni par to pat priecājās, jo tas it kā sadedzināja tiltus starp viņiem un civilizāciju.
Viņi atgriezās nometnē brīnišķīgi atsvaidzināti, ar priecīgām sirdīm un izsalkuši kā vilki; drīz viņu ugunskurs atkal liesmoja. Haks pavisam netālu atrada avotu ar skaidru, aukstu ūdeni, un zēni pagatavoja sev kausus no platajām ozola un riekstkoka lapām un sajuta, ka ūdens, ko saldina mūžameža burvība, gluži labi aizstāj kafiju. Kad Džo sāka griezt speķi brokastīm, Toms un Haks lūdza viņu vienu mirkli pagaidīt — viņi aizgāja uz kādu labu vietiņu krastā un iegremdēja tur savas makšķeres. Gandrīz tanī pašā mirkli viņu pūles atalgojās. Džo pat nepaguva kļūt nepacietīgs, kad viņi jau atgriezās, nesdami lielisku karpu, divus asarus un mazu samu—ar tādu lomu varēja pabarot veselu ģimeni. Viņi sacepa zivis ar speķi un bija pārsteigti — nekad vēl zivis viņiem nebija tā garšojušas. Viņi nezināja, ka, jo ātrāk no saldūdens izvilktu zivi izcep, jo tā garšīgāka. Viņi ari neapjauta, cik lieliskas piedevas ēdienam ir gulēšana zem klajām debesīm, kustības svaigā gaisā, peldēšanās un krietns izsalkums.
Pēc brokastīm viņi vāļājās ēnā, kamēr Haks smēķēja, tad visi devās izlūkgājienā pa mežu. Viņi jautri soļoja pāri satrunējušiem kokiem, cauri biezi saaugušiem krūmājiem, garām diženiem kokiem — meža valdniekiem, kurus no augstajiem vainagiem līdz pakājei apvija vīnogulāju karaliskais mētelis. Laiku pa laikam viņi iznāca piemīlīgās pļaviņās, ko sedza zāles paklājs, kuru kā dārgakmeņi rotāja puķes.
Daudz kas, ko viņi redzēja, viņus iepriecināja, bet nekas nepārsteidza. Viņi atklāja, ka sala ir apmēram trīs jūdžu gara un ceturtdaļ- judzes plata un ka no tuvākā krasta to šķir šaurs, nepilnus divsimt jardus plats kanāls. Zēni peldējās ik pēc stundas, un bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņi atgriezās nometnē.
Viņi bija pārāk izsalkuši, lai makšķerētu, bet lieliski pamielojās ar aukstu šķiņķi un tad atkrita paēnā papļāpāt. Bet sarunas drīz kļuva gausākas un tad pavisam apsīka. Meža klusums un svinīgums, vientu libas sajūta sāka nomākt zēnu dvēseles. Viņi iegrima pārdomās. Viņos dzima neapjaustas ilgas. Drīz tās kļuva jau noteiktākas — mo dās ilgas pēc mājām. Pat Fins — Asiņainā Roka sapņoja par savām durvju kāpnēm un tukšajām mucām. Tomēr viņi visi kaunējās par savu vājumu, un nevienam nebija drosmes skaļi izteikt savas domas.
Jau labu laiku zēni daļēji neapzināti tālumā bija sadzirdējuši dīvainu skaņu, gluži kā dažkārt dzirdam pulksteņa tikšķēšanu, apzi nāti to neievērojot. Bet tagad noslēpumainā skaņa pastiprinājās un piesaistīja viņu uzmanību. Zēni satrūkās, saskatījās un sāka klausīties. Iestājās dziļš klusums, ko nepārtrauca neviena skaņa, tad tālumā nodimdēja dobjš, drūms grāviens.
— Kas tad tas?^ klusi iesaucās Džo.
— Es nezinu,— atčukstēja Toms.
— Tās nav pērkons,— bijīgā balsī sacīja Haklberijs,— tāpēc ka pērkons …
— Klau!— iesaucās Toms.-— Nerunā, bet klausies!
"Viņi gaidīja kādu bridi, kas šķita garš kā mūžība, tad dobjais grāviens atkal pārtrauca svinīgo klusumu.
— Ejam skatīties!
Viņi pielēca kājās un skrēja uz krastu, kas atradās iepretim pilsētiņai, pašķīra piekrastes krūmus un skatījās pāri ūdens klajumam. Mazs tvaikonītis, kas pārcēla cilvēkus no viena krasta uz otru, brauca lejup pa straumi, kādu jūdzi no pilsētiņas. Uz platā klāja drūzmējās daudz cilvēku. Kuģīša tuvumā bija daudz laivu, kas virzījās uz priekšu ar airiem vai arī peldēja pa straumei, bet zēni nevarēja saskatīt, ko tajās sēdošie vīri darīja. Pēkšņi no tvaikonīša sāniem izlauzās liels baltu dūmu stabs, un, kad tas izpletās un gausi pacēlās gaisā, zēni atkal sadzirdēja dobjo grāvienu.
— Es tagad zinu!—iesaucās Toms.— Kāds ir noslīcis!
— Pareizi,— piebalsoja Haks,— viņi tāpat darīja pagājušajā vasarā, kad noslīka Bils Terners. Viņi izšauj pāri ūdeņiem no lielgabala, tad slīkoņi uzpeld. Jā, un tad vēl ņem maizes klaipus, ieliek tajos dzīvsudrabu un met ūdenī, kur kāds guļ noslīcis, tie aizpeld tieši tajā vietā un apstājas.
— Jā, esmu par to dzirdējis,—sacīja Džo.— Brīnos, kāpēc maize tā iedarbojas.
— Te nav tik liela nozīme maizei,— sacīja Toms,— manuprāt, galvenais ir — ar kādiem vārdiem to iesviež ūdenī.
— Bet viņi neteica neko,— paskaidroja Haks.— Es pats skatījos, bet viņi neko nerunāja.
— Tas ir savādi!— iesaucās Toms.— Bet varbūt viņi vārdus saka klusu sevī? Protams, to viņi dara. To jau var katrs saprast.
Abi zēni piekrita, ka Tomam taisnība, jo tāds nesaprātīgs maizes gabals bez burvestības vārdiem nevarētu tik saprātīgi rīkoties, saņēmis šo nopietno uzdevumu.
— Sasper jods, es arī vēlētos būt tur!— iesaucās Džo.
, — Es arī,— teica Haks,— es dotu nezin ko, lai tikai uzzinātu, kas noslīcis.
Zēni joprojām klausījās un vēroja. Pēkšņi Toma prātu kā zibens apskaidroja atklāsme, un viņš iesaucās:
— Zēni, es zinu, kas noslīcis! Tie esam mēs!
Sai mirklī viņi jutās kā varoņi. Kāda varena veiksme! Viņi tiek meklēti, pēc viņiem sēro, viņu dēļ lūst sirdis un līst asaras, cilvēki atceras, cik nelaipni bijuši pret šiem nabaga zēniem, visi ļaujas veltīgām nožēlām un sirdsapziņas pārmetumiem. Bet vislabākais ir tas, ka par pazudušajiem runā visa pilsēta, ka visi zēni viņus apskauž par šo žilbinošo slavu. Tas bija lieliski. Tāpēc vien bija vērts kļūt par jūras laupītājiem.
Kad iestājās krēsla, kuģītis atsāka savus parastos braucienus un laivas pazuda. Jūras laupītāji atgriezās nometnē. Viņi līksmoja aiz iedomības par savu necerēto nozīmīgumu un par cilvēku rūpju pilno ievērību, kas darīja viņus slavenus.
Viņi samakšķerēja zivis, izvārīja un paēda vakariņas un tad sāka minēt, ko gan pilsētiņā tagad par viņiem domā un runā, un iztēlojās vispārēja izmisuma ainas, kas no viņu viedokļa šķita tik iepriecinošas. Bet, kad pāri savilkās nakts ēnas, zēni pamazām apklusa un sēdēja, raudzīdamies ugunī. Viņu domas acīmredzot klejoja citur. Satraukums tagad bija norimis, un Toms un Džo nevarēja nedomāt par dažiem cilvēkiem mājās, kurus šis lieliskais joks tā neuzjautrināja kā viņus pašus. Zēnos pamodās bažas, viņi jutās nomākti un nelaimīgi un tīri neviļus vienu otru reizi nopūtās. Un tad Džo bikli iedrošinājās pavaicāt biedriem, ko viņi domā par' atgriešanos civilizētajā pasaulē — ne jau tūdaļ, bet. . v
Toms viņu skaudri izsmēja, un viņš saduga. Haks, kas nebija «apgrēkojies», pievienojās Tomam, «svārstīgais» pasteidzās attaisnoties un bija priecīgs, ka izgājis sveikā un ka viņu nav pārāk aptraipījušas zaķpastalīgas ilgas pēc mājām. Dumpis bija uz bridi apspiests.
Kad nakts tumsa sabiezēja, Haks iesnaudās un sāka krākt, viņam pievienojās Džo. Toms labu brīdi gulēja nekustīgi, atspiedies uz elkoņa, abus vērodams. Pēdīgi viņš uzmanīgi piecēlās uz ceļiem un ugunskura ņirbošajā gaismā sāka kaut ko meklēt zālē. Viņš pacēla un apskatīja vairākus izlocījušos platānas plānās, baltās mizas gabalus un beidzot izvēlējās divus, kas šķita piemēroti. Tad viņš notupās pie ugunskura un ar pūlēm kaut ko uzrakstīja uz katra ar savu sarkano krīta gabaliņu. Vienu mizas gabalu viņš satina un ielika savu svārku kabatā, otru Džo cepurē un pavirzīja cepuri tālāk no īpašnieka. Sai cepurē viņš ielika ari dažus skolas zēnu dārgumus, kuru vērtība ir gandrīz neaprēķināma,— starp tiem krīta gabalu, gumijas bumbu, trīs makšķeru āķus un vienu no tām marmora bumbiņām, kuras mēdz uzskatīt par «tīru kristālu». Tad viņš uz pirkstgaliem aizzagās gar kokiem, līdz gulētāji viņu vairs nespētu sadzirdēt, un pilnā sparā laidās skriet tieši smilšu sēkļa virzienā.