Pēc dažām minūtēm Toms brida pa sēres seklo ūdeni Ilinoisas krasta virzienā. Kad viņš bija nogājis pusceļu, ūdens viņam sāka sniegties līdz viduklim, straume vairs neļāva brist, tāpēc zēns droši metās ūdenī, lai nopeldētu atlikušos simt jardus. Viņš peldēja šķērsām straumei, bet tā viņu aizrāva lejup ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Tomēr viņš beidzot sasniedza krastu, ļāva straumei sevi nest kādu gabalu, līdz ieraudzīja zemu vietu un izrāpās krastā. Viņš aptaustīja svārku kabatu, atrada tur mizas gabalu neskartu un tad devās caur piekrastes mežu. No viņa drēbēm straumēm tecēja ūdens. Tsi pirms desmitiem viņš iznāca klajumā iepretim pilsētai un ieraudzīja tvaiko- nīti koku ēnā pie augstā krasta. Zem mirgojošām zvaigznēm viss bija klusu.
Uzmanīgi apkārt lūkodamies, Toms nokāpa pa krauju lejup, ieslīdēja ūdenī, trim četriem atvēzieniem gabalu nopeldēja un ierāpās laivā, kas bija piesieta kuģīša pakaļgalā kā dežūrlaiva. Viņš nogūlās zem airētāju soliņiem un, smagi elpodams, gaidīja. Drīz atskanēja ieplīsušais zvans, un kāda balss deva pavēli atstāt krastu. Pēc divām minūtēm laivas priekšgalu augstu uzslēja vilnis, ko radīja kuģīša kustība,— brauciens bija sācies. Toms priecājās par savu veiksmi, jo zināja, ka šonakt tas bija kuģīša pēdējais brauciens. Pēc bezgala garām divpadsmit vai piecpadsmit minūtēm kuģa ritenis apstājās, Toms pārslīdēja pār laivas malu, tumsā peldēja uz krastu un izrāpās malā kādus piecdesmit jardus tālāk, kur viņam nedraudēja briesmas sastapt kādu gājēju. Viņš auļoja pa vientuļām ieliņām un drīz nokļuva pie sētas aiz krustmātes mājas.
Toms pārrāpās sētai pāri, tuvojās piebūvei un ieskatījās dzīvojamās istabas logā, jo tur spīdēja gaisma. Tur pulciņā sēdēja krustmāte Pollija, Sids, Mērija un Džo Hārpera māte un sarunājās. Viņi sēdēja netālu no gultas, kas atradās starp viņiem un durvīm. Toms piegāja pie durvīm un klusi bīdīja augšup aizgrūžamo bultu, tad viegli pagrūda durvis, un tās iečīkstēdamās mazliet pavērās. Viņš turpināja piesardzīgi stumt durvis un katru reizi nodrebēja, kad tās iečīkstējās, līdz beidzot viņam šķita, ka sprauga ir pietiekami liela, lai viņš pa to izsprauktos uz ceļiem cauri. Viņš pabāza galvu un sāka uzmanīgi līst.
— Kāpēc sveces liesma tā raustās?— vaicāja krustmāte Pollija. Toms sāka līst ātrāk.— Man šķiet, ka durvis ir vaļā. Nu kā tad! Nav gala visvisādiem brīnumiem. Ej piever tās, Sid!
Toms paguva pazust zem gultas. Kādu brīdi viņš tur gulēja, atvilkdams elpu, tad aizlīda vēl tālāk, līdz gandrīz varēja ar roku aizsniegt krustmātes kāju.
— Bet kā jau es teicu,— sacīja krustmāte Pollija,— viņš nebija ļauns, tikai — kā to lai saka — palaidnīgs. Tikai vieglprātis un pārgalvis. Tik neapvaldīts kā kumeļš. Nekad viņš negribēja darīt kaut ko ļaunu, viņš bija vislabsirdīgākais zēns pasaulē.— Un krustmāte sāka raudāt.
— Gluži kā mans Džo — vienmēr viņu urdīja velniņš uz visvisādām nebēdnībām, bet viņš bija tik nesavtīgs un laipns, Dievs lai man piedod, es viņu nopēru par to, ka viņš izēdis krējumu, un nemaz neatcerējos, ka es pati to izlēju, jo tas bija pārskābis. Bet tagad es viņu nekad vairs neredzēšu šajā pasaulē — nekad, nekad, nekad — savu nabaga zēnu, kam nodarīju tādu pārestību.— Un misis Hārpera šņukstēja tā, it kā viņai vai sirds lūztu.
— Es ceru, ka Tomam klājas labāk tur, kur viņš ir patlaban,— sacīja Sids,— bet ja viņš būtu bijis mazliet godīgāks šeit . . .
— Sid\— Toms juta, kā vecajai lēdijai iegailējās acis, lai gan viņš redzēt to nevarēja.— Nevienu ļaunu vārdu par Tomu tagad, kad viņa vairs nav! Dievs par viņu gādās — par to tu nerūpējies, ser! Ai, misis Hārpera, es nezinu, kā lai dzīvoju bez viņa, kā lai dzīvoju bez viņa! Viņš man bija tāds mierinājums, lai gan tik bieži sāpināja manu veco sirdi.
— Tas Kungs ir devis, tas Kungs ir ņēmis, tā Kunga vārds lai ir slavēts! Bet tas ir tik grūti, tik grūti! Vēl pagājušajā sestdienā mans Džo izšāva petardi tieši man zem deguna — un es viņam tā iesitu, ka viņš nokrita četrrāpus. Bij man to zināt, cik drīz . . . ak, ja viņš to tagad darītu, es viņu par to glāstītu un svētītu!
— Jā, jā, jā. Es saprotu, ko jūs izjūtat, misis Hārpera, es to ļoti labi saprotu. Vēl vakar ap pusdienas laiku mans Toms ielēja kaķim mutē «sāpju remdētāju», un man likās, ka dzīvnieks sagāzīs vai visu māju. Un, lai Dievs man piedod, es iesitu Tomam pa galvu ar savu uzpirksteni — nabaga zēnam, nabagā zēnam, kas tagad ir jau miris. Bet viņš nu ir atbrīvots no visām mokām. Un pēdējie vārdi, ko no viņa dzirdēju, bija pārmetums . . .
Taču šī atmiņa vecajai lēdijai bija pārāk smaga, un viņa pavisam sabruka. Tagad arī Toms sāka šņukstēt vairāk gan aiz līdzjūtības pret sevi pašu nekā pret citiem. Viņš dzirdēja Mēriju raudam un laiku pa laikam piebilstam kādu mīļu vārdu par viņu. Viņš sāka par sevi domāt labāk nekā agrāk. Lai gan krustmātes bēdas viņu tā aizkustināja, ka viņš vēlējās izlēkt no pagultes un bezgala viņu aplaimot — arī šādas rīcības teatrālais efekts viņu ļoti valdzināja —, tomēr viņš apvaldījās un gulēja klusu. Viņš klausījās tālāk un no atsevišķiem izteicieniem noprata: sākumā ļaudis domājuši, ka zēni peldoties noslīkuši, bet tad ievēroja, ka nozudis mazais plosts, un daži zēni atcerējās: nozudušie bija izteikušies, ka pilsēta drīz par viņiem kaut ko dzirdēšot. Gudrākie ļaudis, visu to kopā apsverot, sprieda, ka zēni aizbraukuši ar plostu un izkāpuši malā nākošajā pilsētiņā lejastecē, bet, kad ap pusdienas laiku atrada plostu piedzītu pie Misisipi krasta piecu vai sešu jūdžu atstatumā no pilsētiņas, cerības zuda. Skaidrs, ka zēni bija noslīkuši, jo citādi izsalkums viņus būtu atdzinis mājās naktī, ja ne vēl agrāk. Tas, ka viņu ķermeņus neatrada, lika domāt, ka zēni noslīkuši straumes vidū, citādi viņi, būdami labi peldētāji, būtu izpeldējuši malā. Bija trešdienas nakts. Ja slīkoņus neatradīs līdz svētdienai, tad jāatmet visas cerības un svētdienas rītā par viņiem jāaizlūdz baznīcā kā par mirušiem. Toms nodrebēja.
Misis Hārpera šņukstēdama atvadījās un pagriezās, lai ietu projām. Pēkšņi jūtu uzplūdumā abas sērojošās sievietes apskāvās, labi izraudājās un tad šķīrās. Krustmāte Pollija arī Sidam un Mērijai novēlēja labu nakti daudz maigāk nekā parasti. Sids mazliet šņukstēja, bet Mērija aizgāja, skaļi raudādama. Krustmāte Pollija nometās uz ceļiem un tik aizkustinoši, tik sirsnīgi aizlūdza par Tomu, un viņas vārdi, viņas vecā, drebošā balss izteica tik bezgalīgu mīlestību, ka Toms atkal pārplūda asarās, iekams viņa vēl bija beigusi runāt.
Kad krustmāte nogūlās gultā, Tomam vēl ilgi bija jāizturas klusi, jo viņa laiku pa laikam sāpīgi ievaidējās, nemierīgi mētājās un grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Beidzot viņa norima, tikai klusi miegā ievaidējās. Tagad zēns izlīda no pagultes, palēnām piecēlās un, aizsedzis ar roku sveci, skatījās uz krustmāti. Viņa sirds bija pilna žēluma. Viņš izņēma no kabatas platānas mizas vīstokli un nolika to pie sveces. Bet tad viņam ienāca prātā cita doma, un viņš vilcinājās pārdomās. Viņa sejā atmirdzēja prieks par laimīgo iedomu, viņš steidzīgi iebāza vīstokli atpakaļ kabatā, noliecās un noskūpstīja savītušās lūpas, tad strauji izlavījās ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.
Viņš devās atpakaļ uz kuģa piestātni un, nevienu tuvumā neredzēdams, droši uzkāpa uz kuģīša klāja, jo zināja, ka uz kuģa nebija neviena cilvēka, atskaitot sargu, kas parasti mēdza ieiet kajītē un tur gulēja tik cieti kā akmens. Toms atraisīja laiviņu no kuģa pakaļgala, ieslīdēja tajā un drīz piesardzīgi īrās augšup pa straumi. Nobraucis kādu jūdzi no pilsētiņas, viņš sāka dūšīgi airēties šķērsām straumei un piestāja otrajā pusē tieši tur, kur zēni bija izkāpuši, jo šādi braucieni bija viņam pierasti. Viņam uzmācās kārdinājums nolaupīt laiviņu, jo to varēja uzskatīt par kuģi un par jūras laupītāja likumīgu laupījumu, bet viņš zināja, ka laivu cītīgi meklēs un, iespējams, atklās bēgļus. Tāpēc Toms izkāpa krastā un iegāja mežā.
Viņš nosēdās un labu brīdi atpūtās, ar mokām palikdams nomodā, un tad noguris devās uz nometni. Nakts bija jau gandrīz beigusies. Bija jau gaiša diena, kad Toms sasniedza salas smilšu sēri. Viņš atkal atpūtās, līdz saule pacēlās jau labi augstu un apzeltīja lielo upi ar savu krāšņo mirdzumu, tad viņš ielēca straumē. Pēc īsa brīža viņš gluži slapjš ienāca nometnē un dzirdēja Džo sakām:
— Nē, Hak, Toms ir caurcauri patiess kā zelts, viņš atgriezīsies. Viņš negribēs būt dezertieris. Viņš zina ļoti labi, ka tas būtu negods jūras laupītājam. Un Toms ir pārāk lepns, lai to darītu. Viņam droši vien ir prātā kāds nodoms. Es gribētu zināt — kāds.
— Bet mantas tagad pieder mums, vai ne?
— Gandrīz, bet vēl ne, Hak. Te rakstīts, ka tās būs mūsu, ja viņš neatgriezīsies līdz brokastīm.
— Un te viņš ir!—iesaucās Toms un ar lielu, dramatisku efektu cēli iesoļoja nometnē.
Drīz viņi sev pagatavoja bagātīgas brokastis no speķa un zivīm, un, kamēr zēni cītīgi ēda, Toms pastāstīja (plaši izpušķodams) savus piedzīvojumus. Kad stāsts bija galā, nometnē sēdēja iedomīgu un lielīgu varoņu saime. Tad Toms nolīda ēnainā vietiņā, lai izgulētos līdz pusdienai, bet pārējie jūras laupītāji devās makšķerēt un izpētīt salu.