Pēc pusdienām laupītāju banda devās meklēt bruņurupuču olas smilšu sērē. Viņi bakstīja smiltis ar nūjām un, atraduši mīkstāku ■vietu, nometās uz ceļiem un rakņāja smiltis ar rokām. Dažreiz viņi atrada piecdesmit vai sešdesmit olu vienā bedrītē. Tās bija gluži apaļas un baltas, nedaudz mazākas par angļu valriekstu. Sai vakarā viņi pagatavoja sev lielisku ēdienu no ceptām olām, tāpat arī piektdienas rītā. Pēc brokastīm viņi aurodami un lēkādami aizskrēja uz sēkli un dzenāja viens otru pa apli, nomēzdami skrējienā drēbes, līdz bija pavisam kaili, tad turpināja trakot seklajā ūdenī, cīnīdamies pret stipro straumi, kas laiku pa laikam nogāza viņus no kājām, tā pavairojot prieku. Reizēm viņi sastājās bariņā un ar plaukstām šļakstīja ūdeni viens otram sejā, pamazām zagdamies cits citam klāt ar novērstām sejām, lai izvairītos no lidojošām šļakatām, un beidzot saķērās un cīkstījās, līdz stiprākais iegremdēja ūdenī savu pretinieku, un tad visi iegāzās ūdenī kā baltu kāju un roku mudžeklis un atkal uznira pūzdami, sprauslādami, smiedamies un aizelsušies elpodami.
Pavisam noguruši, viņi izskrēja krastā un izstiepās sausajās, karstajās smiltīs, gulēja tanīs un apbārstījās ar tām, pēc tam atkal metās ūdenī un atkārtoja savu īpatnējo rotaļu. Beidzot viņiem ienāca prātā, ka viņu kailā āda ļoti līdzinās miesas krāsas triko, tāpēc viņi smiltīs iezīmēja apli — tā bija cirka arēna ar trim klauniem, jo neviens negribēja šo lielisko lomu atstāt otram.
Tad viņi izvilka savas marmora bumbiņas un spēlēja ar tām visdažādākās spēles, līdz viņiem šī izprieca apnika. Džo un Haks vēlreiz nopeldējās, bet Toms neiedrošinājās to darīt, jo atklāja, ka, nometot bikses, bija atraisījusies no potītes aukliņa ar klaburčūskas klaburiem, un brīnījās, kā gan viņam nebija piemetušies krampji, tik ilgi peldoties bez šā noslēpumainā talismana. Viņš neiedrošinājās peldēties, līdz to atrada, un tad abi pārējie zēni bija jau noguruši un gribēja atpūsties. Tagad viņi izklīda katrs uz savu pusi, iegrima grūtsirdība un ilgodamies raudzījās pāri plašajai upei, kur saulē snauda dzimtā pilsēta.
Toms attapās, ka viņš ar kājas lielo pirkstu raksta smiltīs vārdu «Bekija», viņš to tūlīt izsvītroja un dusmojās par savu vājumu. Tomēr viņš šo vārdu uzrakstīja vēlreiz, jo nespēja sevi pārvarēt. Tad viņš to atkal izdzēsa un tad izbēga no kārdinājuma, sadzīdams kopā abus pārējos zēnus un tiem piebiedrodamies.
Džo bija pavisam sašļucis. Viņš tā ilgojās pēc mājām, ka gandrīz nespēja izturēt šīs mokas. Viņš ar pūlēm valdīja asaras. Arī Haks bija sadrūmis. Toms bija nomākts, bet ar visiem spēkiem centās to neizrādīt. Viņam bija kāds noslēpums, ko viņš vēl negribēja atklāt, bet, ja šis dumpīgais pagurums drīz nepāries, vajadzēs to izstāstīt tūlīt.
Viņš teica ar mākslotu jautrību:
— Esmu gatavs zvērēt, zēni, ka uz šīs salas arī agrāk bijuši jūras laupītāji. Mums tā vēl jāizpēta. Kaut kur viņi te aprakuši savus dārgumus. Ko jūs teiktu, ja atrastu kādu satrunējušu kasti pilnu ar zeltu un sudrabu, ko?
Bet viņa vārdi izraisīja vārgu sajūsmu, kas izgaisa bez atbildes. Toms pamēģināja izteikt vēl pāris vilinošu priekšlikumu, bet bez panākumiem. Tās bija veltas pūles.
Džo sēdēja, bakstīdams ar nūju smiltis, un izskatījās loti drūms. Beidzot viņš sacīja:
— Zēni, izbeigsim šīs blēņas! Es gribu mājās. Seit ir tik vientulīgi.
— Ai, nē, Džo, tu pamazām pieradīsi,— atbildēja Toms.— Padomā tikai, kā mēs šeit varam makšķerēt!
— Es negribu makšķerēt. Gribu mājās.
— Bet, Džo, kur tu atradīsi tik labu vietu, lai peldētos!
— Peldēšanās nav nekas. Peldēt man nepatīk, ja nav vairs neviena, kas aizliedz iet ūdenī. Esmu nolēmis iet mājās.
— Ak, muļķības! Tāds memmesdēliņš! Tu laikam gribi iet pie savas mammas.
— Jā, es gribu redzēt savu māti, un arī tu gribētu, ja tev tāda būtu. Es vis neesmu nekāds memmesdēliņš, tāpat kā tu tas neesi,— Džo mazliet iešņukstējās.
— Labi, ļausim šim brēkulim iet mājās pie mammas, vai ne, Hak? Nabadziņš — grib redzēt savu mammu! Lai notiek! Bet tev te patīk, Hak? Un mēs te paliksim, vai ne?
— Jā-ā,— Haks atbildēja bez sevišķas sajūsmas.
— Es nekad vairs nerunāšu ar jums, kamēr vien dzīvošu,— teica Džo pieceldamies.— To ziniet!— Un viņš saīdzis atgāja nostāk un sāka ģērbties.
— Mums nav nekādas vajadzības ar tevi runāt!—atbildēja Toms.— Neviens to nevēlas. Ej vien mājās, un lai par tevi tur smejas! Varens jūras laupītājs! Mēs ar Haku neesam tādi brēkuļi. Mēs paliksim, vai ne, Hak? Lai viņš iet, ja grib. Manuprāt, mēs bez viņa iztiksim.
Tomēr Toms jutās nelāgi un bija satraukts, redzot, ka Džo sadrūmis turpina ģērbties. Bija arī ļoti nepatīkami redzēt, ka Haks vēro Džo ģērbjamies ar tik skumīgu skatienu un sēd tik kluss. Tad bez neviena ardievu vārda Džo sāka brist uz Ilinoisas krastu. Toma sirds saduga. Viņš paskatījās uz Haku. Haks nevarēja izturēt šo skatienu un nolaida acis. Tad viņš sacīja:
— Es arī gribētu iet, Tom. Te kļuvis tik vientulīgi, un tagad būs vēl ļaunāk. Iesim arī mēs, Tom!
— Es neiešu. Jūs varat visi aiziet, ja gribat. Bet es esmu nolēmis palikt.
— Tom, es labāk iešu.
— Staigā vesels, kas tad tevi tur!
Haks sāka pievākt savas izmētātās drēbes. Viņš teica:
— Tom, es gribētu, ka arī tu nāc. Pārdomā labi! Mēs gaidīsim tevi krastā.
— Jūs gaidīsiet sasodīti ilgi, tas ir viss!
Haks nobēdājies aizgāja, un Toms stāvēja, raudzīdamies viņam nopakaļ, un viņa sirdī dega vēlme pārvarēt savu lepnumu un arī aiziet. Viņš cerēja, ka zēni apstāsies, bet tie lēnām brida tālāk. Toms pēkšņi sajuta, ka apkārt ir vientulība un klusums. Viņš vēl izcīnīja pēdējo cīņu ar savu lepnumu, tad kā bulta drāzās pakaļ biedriem, saukdams:
— Pagaidiet! Pagaidiet! Es jums kaut ko pateikšu!
Viņi apstājās un pagriezās. Kad Toms pienāca klāt un sāka izklāstīt savu noslēpumu, viņi saīguši klausījās, līdz beidzot saprata, ko viņš grib sacīt, tad piekrizdami ieaurojās un teica, ka nodoms esot lielisks un, ja viņš to būtu sākumā atklājis, viņi neietu projām. Toms izgudroja ticamu ieganstu savai klusēšanai, taču īstais iemesls bija bailes, ka pat šis noslēpums nebūtu zēnus ilgi saistījis pie viņa, un tāpēc viņš bija nolēmis to paturēt pie sevis kā pēdējo vilinājumu.
Zēni priecīgi atgriezās un atkal labprāt atsāka savas rotaļas, visu laiku pļāpādami par Toma lielisko plānu un apbrīnodami viņa izdomu. Pēc garšīgām pusdienām, pagatavotām no olām un zivīm, Toms teica, ka tagad gribot iemācīties smēķēt. Džo šī doma iepatikās, un arī viņš pieteicās pamēģināt. Haks pagatavoja pīpes un piepildīja tās. Iesācēji bija līdz šim smēķējuši tikai no vīnogu lapām satītus cigārus, un tādu smēķu dūmi koda mēlē, tāpēc tos neuzskatīja par īstiem vīriešiem piemērotiem.
Tagad viņi atbalstījās uz elkoņiem un sāka uzmanīgi, bez īstas paļāvības smēķēt. Dūmiem bija nepatīkama garša, un zēniem aizsitās elpa, bet Toms sacīja:
— Vai, tas ir pavisam viegli! Ja es būtu zinājis, ka tas ir viss, sen jau to mācētu.
— Arī es,— piebilda Džo,— tas nav nekas!
— Cik bieži esmu skatījies uz cilvēkiem, kas smēķēja, un domājis: kaut es tā varētu, bet nekad neticēju, ka to spēšu,— sacīja Toms.
— Arī man tā ir bijis, Hak! Tu taču esi dzirdējis, kad es tev to stāstīju, vai ne, Hak? Lai nu Haks pastāsta, ko es viņam teicu . . .
— Jā, neskaitāmas reizes,— sacīja Haks.
— Jā, simtiem reižu,— piebilda Toms.— Vienreiz pie lopkautuves. Vai atceries, Hak? Tur bija vēl Bobs Taners, Džonijs Millers un Džefs Tečers, kad es to teicu. Vai atceries, Hak, manus vārdus?
— Jā, tā ir,— atbildēja Haks,— todien es pazaudēju balto bumbiņu — nē, tas bija dienu iepriekš.
— Nu redz, es jau teicu,— sacīja Toms.— Haks atceras.
— Man šķiet, šo pīpi es varētu smēķēt visu dienu,— Džo sacīja.— Man nemaz nekļūst nelabi.
— Arī man ne,— piebilda Toms.— Es arī varētu smēķēt visu dienu, bet — deru, ka Džefs Tečers gan nevarētu.
— Džefs Tečers! Pū, tas jau, ievilcis divus dūmus, apgāztos! Lai tik viņš vienreiz pamēģina, tad redzēs, kā tas ir!
— Saderu, ka viņš to nevarētu, bet Džonijs. Millers — es gan gribētu vienreiz redzēt, kā viņš smēķē.
— Un vai tad es negribētu?— Džo piebalsoja.— Bet deru, ka tas iet pāri Džonija Millera spēkiem. Jau vienu dūmu ierāvis, viņš būtu pagalam.
— Pareizi, Džo. Es gribētu, kaut zēni mūs tagad redzētu!
— Es ari!
— Zēni, nesakiet nevienam ne vārda, bet kādreiz, kad viņi visi būs kopā, es pienākšu tev klāt un pajautāšu: «Džo, vai tev ir pīpe? Tā gribas uzsmēķēt!» Un tu teiksi laipni un nevērīgi, it kā tas nekas nebūtu: «Jā, man ir mana vecā pīpe un vēl viena, bet tabaka nav visai laba.» Un es teikšu: «Tas nekas, ja tikai tā ir pietiekami stipra.» Un tad tu izņemsi visas pīpes, mēs tās mierīgi aizkūpināsim un tad redzēsim, kā viņi uz mums blenzīs.
— Sasper jods! Tas gan būs joks! Es vēlētos, kaut tas notiktu tūlīt!
— Es arī! Un tad mēs viņiem stāstītu, ka to iemācījāmies jūras laupītāju gaitās, un vai viņi tad nevēlētos, kaut būtu bijuši ar mums kopā.
— Es par to nemaz nešaubos. Varu zvērēt, ka viņi to vēlētos.
Tā viņu sarunas turpinājās, bet drīz sāka apsīkt un kļuva nesakarīgas. Klusuma brīži ievilkās, spļaudīšanās atkārtojās neskaitāmas reizes. Visas poras zēnu mutē kļuva par strūklakām, viņi tikko spēja izsūknēt pagrabu zem savas mēles, lai aizkavētu plūdus. Tomēr, par spīti visam, ko viņi darīja, mazas plūsmas ritēja lejup pa viņu rīkli, un tām katru reizi sekoja pēkšņa rīstīšanās. Abi zēni tagad izskatījās ļoti bāli un nožēlojami. Džo pīpe izslīdēja no viņa nevarīgajiem pirkstiem. Arī Toma pīpe izkrita. Abas strūklakas šļāca, cik jaudas, un abi sūkņi strādāja pilnā spēkā. Džo vārgi sacīja:
— Esmu pazaudējis savu nazi. Iešu to sameklēt.
Toms ar drebošām lūpām stostījās:
— Es tev palīdzēšu. Ej tu uz to pusi, bet es meklēšu pie avotiņa. Nē, Hak, nenāc mums līdzi — gan jau mēs atradīsim paši.
Haks atkal apsēdās un nogaidīja veselu stundu. Tad viņam kļuva garlaicīgi, un viņš gāja meklēt savus biedrus. Viņš tos atrada tālu vienu no otra mežā, abus ļoti bālus, iegrimušus dziļā miegā. Bet viņš nojauta, ka viņi no sava grūtuma bija atbrīvojušies.
Vakariņās viņi tovakar nebija sevišķi runīgi un izskatījās pazemīgi. Kad Haks pēc vakariņām piebāza savu pīpi un gribēja sagatavot pīpes arī viņiem, abi atsacījās, jo nejūtoties visai lāgā — esot pusdienās kaut ko nelabu ieēduši.