Ap pusnakti Džo pamodās un uzmodināja ari biedrus. Gaiss bija nekustīgi spiedīgs, un tajā šķita kaut kas draudošs. Zēni sakļāvās un pievirzījās tuvāk uguns draudzīgajam siltumam, lai gan nekustīgais gaiss bija smagi tveicīgs un gurdinošs.
Viņi sēdēja saspriegti un kaut ko gaidīja. Ārpus ugunskura gaismas visu bija aprijusi melna tumsa. Pēkšņi kaut kas noplaiksnījās, vienu mirkli vāji apgaismoja lapotni un tad pazuda. Pēc brīža uzliesmoja spēcīgāks spīdums. Tam sekoja vēl viens. Meža koku zaros nošalca kā kluss vaids, zēni sajuta uz saviem vaigiem it kā aizslīdošu vēsmu un nodrebēja, iedomādamies, ka garām pagājis Nakts Gars. Tad iestājās klusums. Baigs zibens pārvērta nakti dienā un skaudri parādīja vissīkāko zāles stiebriņu, kas auga pie viņu kājām. Tas parādīja ari trīs bālas, izbijušās sejas. Dobjš pērkona grāviens aizvēlās dārdēdams lejup pa debesīm un izgaisa tālē, drūmi ducinā dams. Auksta vēja pūsma aizauļoja, sašalkodama lapas un izvirpuļo- dama kā sniega pārslas ugunskura pelnus. Atkal negants zibens apspīdēja mežu, tam sekoja tūlītējs grāviens, kas likās sašķeļam koku galotnes tieši pār zēnu galvām. Dziļajā tumsā, kas sekoja zibenim, viņi bailēs turējās viens pie otra. Dažas rupjas lietus lāses nokrita plakšķēdamas uz lapām.
— Ātrāk, zēni, teltī!— iesaucās Toms.
Viņi aizskrēja, klupdami pār saknēm un tumsā sapīdamies meža vīnogulājos,— neviens no viņiem neskrēja vienā un tanī pašā virzienā. Negants vēja brāziens iekaucās kokos, un visi zari sāka dziedāt. Sekoja zibens pēc zibens, un pērkona grāvieni nerimās. Un tad gāzās lejup spēcīgs lietus, un sacēlies viesulis to platām straumēm dzina pār zemi. Zēni sauca cits citu, bet vēja auri un pērkona grāvieni pilnīgi noslāpēja viņu balsis. Tomēr viņi beidzot cits pēc cita iestreipuļoja teltī un tur meklēja patvērumu nosaluši, izbijušies un tā izmirkuši, ka ūdens no viņiem tecēja straumēm. Bet viņi bija priecīgi un pateicīgi par to, ka var būt tādā nelaimē kopā. Viņi nespēja sarunāties, pat ja citi trokšņi to atļautu,— vecā bura pārāk neganti plīkšķēja. Negaiss aizvien pieauga spēkā. Pēkšņi bura atrāvās no saitēm un aizlidoja, plivinādamās vējā. Zēni saķērās rokās un bēga, bieži pakrizdami un nobrāzdamies, un patvērās zem liela ozola, kas auga upes krastā. Tagad negaiss bija sasniedzis savu augstāko pakāpi. Zibeņiem nemitīgi liesmojot debešos, viss uz zemes bija redzams neparasti skaidrā asumā, bez ēnām — koki, kuri locījās, bangainā, balti putojošā upe, lidojošās viļņu šļakatas, stāvo krastu ēnainie apveidi pretējā pusē, kas mirkļiem kļuva redzami caur auļojošiem mākoņiem un lietus slīpajām gāzmām. Ik pēc brīža kāds milzu' koks padevās un nokrita brakšķēdams jaunaudzē, nebeidzamie pērkona spērieni sekoja cits citam apdullinoši straujās eksplozijās, kas bija liesmainas, spēcīgas un nepasakāmi drausmas. Negaisa spēks pieauga tik nesalīdzināmā varenībā, ka šķita saskaldām gabalos visu salu, sadedzinām to, applūdinām to līdz koku galotnēm, aizraujot projām un apdullinot katru dzīvo radību uz tās. Tā bija briesmu nakts zēniem, kuri bija bez pajumtes.
Tomēr beidzot kauja bija galā un naidīgie spēki atkāpās, draudi un grāvieni pamazām norima — un iestājās agrākais miers.
Zēni atgriezās nometnē, diezgan stipri iebiedēti, bet redzēja, ka viņiem ir tomēr iemesls būt pateicīgiem, jo lielā kļava, kuras pavēnī atradās viņu dusas vieta, bija zibens sadragāta, un zēni nebija zem tās gulējuši, kad notika šī katastrofa.
Viss nometnē bija slapjš, pat ugunskurs, jo viņi bija bezrūpīgi zēni, tāpat kā citi tajā vecumā, un nebija nometni nodrošinājuši pret lietu. Tas bija ļoti nepatīkami, jo visi trīs bija caurcaurēm izmirkuši un pārsaluši. Viņi daiļrunīgi nopukojās par savu nelaimi, bet drīz ievēroja, ka zem lielā, nogāztā stumbra, pie kura tie uguni bija sakūruši, tā vēl kvēloja (tur, kur pacēlās augstāk izliekums), tur kāda vietiņa plaukstas lielumā bija palikusi sausa. Zēni pacietīgi strādāja, noplēsa mizas sloksnes no apgāzto koku apakšpuses un atkal iekvēlināja uguni. Tad viņi sameta uz tās lielus, sakaltušus zarus, līdz uguns liesmoja, rūkdama kā milzu ceplī, un viņi bija atkal laimīgi. Viņi izžāvēja savu sutināto šķiņķi un pavakariņoja, pēc tam sēdēja pie uguns un lielījās, un pārrunāja līdz rītam savu pusnakts piedzīvojumu, jo visapkārt nebija nevienas sausas vietiņas, kur gulēt.
Kad uzspīdēja pirmie saules stari, zēniem uzmācās snauda un viņi aizgāja uz smilšaino liedagu, nogūlās tur, lai aizmigtu. Bet pamazām viņus sāka svilināt tveice, un viņi saīguši sāka gatavot brokastis. Paēduši viņi sajuta locekļos gurdenumu un stīvumu, un viņu ilgas pēc mājām atkal pieauga. Toms šīs pazīmes ievēroja un mēģināja cik spēdams uzjautrināt savus jūras laupītājus. Taču viņi bija vienaldzīgi pret bumbiņām, cirku, peldēšanos un visu pārējo. Toms atgādināja viņiem svarīgo noslēpumu un izvilināja viņu sejās prieka staru. Kamēr tas mirdzēja, viņš tos ieinteresēja ar jaunu izdomu, proti, atmest uz kādu laiku jūras laupītāju dzīvi un pārmaiņas pēc kļūt par indiāņiem. Sī ideja tiem šķita pievilcīga, un drīz viņi bija nometuši savas drēbes un no galvas līdz papēžiem nokrāsojušies ar melnām dūņu svītrām, un izskatījās kā zebras; visi, protams, bija virsaiši un devās mežā, lai uzbruktu angļu kolonistu apmetnei. Pamazām viņi sadalījās trīs naidīgās ciltīs un no dažādām paslēptuvēm uzbruka cits citam ar drausmīgiem kara brēcieniem, nogalināja un noskalpēja cits citu tūkstošiem reižu. Tā bija asiņaina diena. Tāpēc viņi bija ar to apmierināti.
Vakariņu laikā viņi sapulcējās nometnē izsalkuši un laimīgi. Bet tagad radās dažas grūtības — naidīgie indiāņi nevarēja kopīgi dalīties viesmīlības maizē, iekams nenoslēdza mieru, un to nevarēja noslēgt, neizsmēķējot miera pīpi. Nebija dzirdēts, ka miers jebkad būtu citādi noslēgts. Divi no indiāņiem gandrīz sāka nožēlot, ka nebija palikuši jūras laupītāji. Tomēr cita ceļa nebija, un, izlikdamies, cik spēja, priecīgi, viņi pieprasīja pīpi un ievilka dūmu katrs savu reizi tā, kā pienācās.
Nu viņi priecājās, ka kļuvuši par mežoņiem, jo bija kaut ko ieguvuši,— izrādījās, ka tagad var mazliet smēķēt un nav jāmeklē pazudušais nazis, viņi vairs nejutās tik nelāgi, lai tam būtu nopietnas sekas. Viņi nebija tādi muļķi, lai šo cēlo nodarbi atmestu centības trūkuma dēļ. Nē, viņi to piesardzīgi atkārtoja pēc vakariņām ar labiem panākumiem un tā pavadīja līksmu vakaru. Par savu jauno iemaņu viņi bija lepnāki un laimīgāki, nekā ja būtu noskalpējuši un novilkuši ādu Sešām Nācijām. Atstāsim viņus smēķējot, pļāpājot un lieloties, jo patlaban mums viņi vairs nav vajadzīgi.
Astoņpadsmitā nodaļa
Bet mazajā pilsētiņā šai mirgojošajā sestdienas pēcpusdienā nebija nekādas jautrības. Hārperu un krustmātes Pollijas ģimenes bija tērpušās sēru drānās, sirdī dzēla dziļa sāpe, un acis aizēnoja karstas asaras. Neparasts klusums valdīja pilsētiņā, lai gan tā jau parasti bija pietiekami klusa.
Iedzīvotāji izklaidīgi darīja savu darbu un maz sarunājās, bet bieži nopūtās. Sestdienas pēcpusdiena bērniem šķita kā nasta. Rotaļas viņus vairs neiepriecināja, un viņi pamazām atmeta tās.
Pēcpusdienā Bekija Tečera noskumusi klaiņoja pa vientuļo skolas pagalmu un jutās dziļi grūtsirdīga. Nekas nespēja viņu mierināt. Viņa sarunājās pati ar sevi: ,
— Ak, kaut man vēl būtu viņa misiņa uzgalis! Bet man nav nekā no viņa piemiņai,— un viņas balss aizrāvās elsās.
Tad viņa apstājās un teica:
— Tas bija tieši šeit. Ak, ja tas notiktu vēlreiz, es to nevienam neteiktu — neparko pasaulē! Bet tagad viņš ir aizgājis, un es nekad, nekad viņu vairs neredzēšu.
Sī doma viņu pavisam salauza, un viņa aizgāja projām, asarām plūstot pa vaigiem. Tad nāca vesels bars meiteņu un zēnu — Toma un Džo rotaļu biedri —, apstājās un skatījās pār pagalma žogu, un runāja cieņas pilnās balsīs, ka Toms darījis to un to, kad tie pēdējo reizi viņu redzējuši, un ka Džo sacījis to un to (viņa vārdos tikai tagad nojauta drausmo pareģojumu!), un katrs runātājs norādīja tieši to vietu, kur pazudušie zēni bija stāvējuši, un piemetināja kaut ko tamlīdzīgu —«un es stāvēju tieši te, kur tagad stāvu, un it kā tur būtu viņš, tik tuvu es stāvēju … un viņš pasmaidīja, lūk, tā … un mani pārņēma savāda nojauta … it kā šausmas, bet es nesapratu, ko tas nozīmē, tikai tagad es saprotu».
Tad izraisījās strīds par to, kurš pēdējais bija mirušos zēnus dzīvus redzējis, un daudzi piedēvēja sev šo drūmo godu un nosauca pierādījumus, kurus liecinieki vairāk vai mazāk viltoja, un, kad beidzot bija galīgi izšķirts, kurš pēdējais redzējis aizgājušos un ar tiem pēdējo reizi runājis, tad laimīgie jutās ārkārtīgi svarīgas personas, un visi pārējie uz viņiem skatījās un viņus apskauda. Kāds zēniņš, kam nebija nekā cita labāka, sacīja, redzami lepodamies ar savu atmiņu:
— Toms Sojers mani reiz piekāva.
Taču šis mēģinājums gūt slavu cieta neveiksmi. Gandrīz vairums zēnu varēja teikt to pašu, un tāda slava bija pārāk lēta. Zēnu bars aizklaiņoja tālāk, joprojām stāstot atmiņas par pazudušajiem varoņiem bijīgā balsī.
Kad nākamajā rītā beidzās svētdienas skola, baznīcas zvans neskanēja, kā parasts, tas dunēja, vēstīdams sēras. Svētdiena bija ļoti klusa, un skumjās skaņas ļoti atbilda dabas domīgajam klusumam.
Pilsētiņas iedzīvotāji sāka pulcēties baznīcā, kādu mirkli pakavēdamies priekštelpā, lai čukstot sarunātos par bēdīgo notikumu. Bet nekādi čuksti neatskanēja pašā dievnamā — tikai sēru drānu čaukstoņa, sievietēm nosēstoties savās vietās, pārtrauca klusumu. Nekad vēl mazā baznīciņa nebija bijusi tik pilna. Iestājās gaidu pilns klusums, saspriegts mēmums, un tad nāca krustmāte Pollija, kurai sekoja Sids un Mērija, un Hārperu ģimene — visi melnos tērpos, un visa draudze, tāpat vecais mācītājs, godbijīgi piecēlās un stāvēja, līdz sērotāji apsēdās priekšējā solā. Atkal iestājās visus vienojošs klusums, kuru pārtrauca aizturētas elsas, un tad mācītājs, plaši atplezdams rokas, skaitīja lūgšanu. Tika dziedāts aizkustinošs korālis, un sekoja Bībeles teksts: «Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.»
Dievkalpojuma turpinājumā mācītājs attēloja pazudušo zēnu piemīlību, patīkamos raksturus un izcilo apdāvinātību, un ikviena dvēsele, viņus atceroties, sāpīgi nožēloja, ka bijusi akla pret šīm īpašībām agrāk un pastāvīgi redzējusi tikai nabaga zēnu vainas un kļūdas. Mācītājs atstāstīja daudz aizkustinošu notikumu no aizgājēju dzīves, kas apliecināja viņu laipno, augstsirdīgo dabu, un ļaudis varēja viegli aptvert, cik cēli un skaisti bijuši šie notikumi, un atcerējās ar skumjām, ka tie viņiem savā laikā bija šķituši tikai negantas palaidnības, kas pelnījušas sodu un siksnu. Draudzes mācītāja runa aizvien vairāk aizkustināja, līdz visa draudze zaudēja
pašsavaldīšanos un ar skaļiem šņukstiem pievienojās raudošajiem tuviniekiem, arī pats mācītājs ļāva vaļu savām jūtām un raudāja kancelē.
Neviens nepamanīja kņadu augšā, luktās, pēc kāda brīža baznīcas durvis nočīkstēja, garīdznieks pacēla savas valgās acis no mutautiņa un palika kā sastindzis! Drīz viens, drīz otrs acu pāris pievienojās garīdznieka skatienam, un pēkšņi visi dievlūdzēji kā viens piecēlās kājās un skatījās, kā trīs mirušie zēni iesoļoja pa sāneju. Toms priekšgalā, aiz viņa Džo, un vispēdējais nopakaļ vilkās Haks kā skrandainu lēveru saišķis. Viņi bija paslēpušies tukšajās luktās un noklausījušies savu bēru sprediķi!
Krustmāte Pollija, Mērija un Hārperi metās pie saviem mīļajiem, kas bija augšāmcēlušies, slāpēja tos ar skūpstiem un nebeidza slavināt Dievu, kamēr nabaga Haks stāvēja samulsis un nokaunējies, nezinādams, ko īsti darīt un kur paslēpties no tik daudziem skatieniem, kuros neatplauka atkalredzēšanās prieks. Viņš šaubīdamies aplaida acis apkārt un gribēja jau aizlavīties projām, bet Toms satvēra viņu un iesaucās:
— Krustmāt Pollij, tas nav labi. Kādam taču jāpriecājas ari par to, ka atgriezies Haks.
— Un kāds priecāsies ari! Esmu laimīga, redzot viņu, nabaga bāreni, kam nav mātes!
Bet krustmātes mīlas pilnā uzmanība, ko viņa bagātīgi izdāļāja Hakam, zēnu samulsināja vēl vairāk nekā pirmītējā nevērība.
Pēkšņi mācītājs iesaucās pilnā balsī:
— Lai slavējam Dievu, no kura plūst visa svētība,— dziediet! Un no visas sirds!
Un visi dziedāja. Svinīgais senais korālis atskanēja gaviļu priekā, un, kamēr balsis sadrebināja baznīcas sienas, Toms Sojers — jūras laupītājs — lūkojās uz skaudības pilnajiem pusaudžiem ap sevi un klusībā atzina, ka tas ir visdiženākais brīdis viņa dzīvē.
Kad «piekrāptie» dievlūdzēji devās mājup, viņi sacīja, ka labprāt vēlētos no jauna kļūt smieklīgi, lai tikai dzirdētu vēlreiz tā dziedam veco pateicības korāli.
Sai dienā Toms saņēma vairāk dunku un skūpstu — atkarībā no krustmātes Pollijas mainīgajām noskaņām — nekā agrāk veselā gadā, un viņš nesaprata, kuros no tiem vairāk izpaudās pateicība Dievam un mīla pret viņu.