Tas bija Toma lielais noslēpums — atgriezties mājās ar saviem jūras laupītājiem un piedalīties pašiem savās bērēs. Sestdienas nokrēslī viņi uz koka stumbra pārīrās uz Misūri krastu un izkāpa malā piecu vai sešu jūdžu atstatumā no pilsētas; pārnakšņojuši mežos pilsētiņas tuvumā, līdz ausa diena, viņi pa nomaļām ieliņām un alejām bija ielavījušies baznīcas luktās un kārtīgi izgulējušies starp salauztiem baznīcas soliem.
Pirmdienas rītā brokastojot, krustmāte Pollija un Mērija bija ļoti mīļas pret Tomu un viņa vēlmēm. Visi neparasti daudz runāja. Starp citu, krustmāte Pollija sacīja:
— Es neteikšu, Tom, ka tas nebija lielisks joks — ļaut visiem ciest veselu nedēļu, kamēr jūs, zēni, izpriecājāties, bet ir ļoti žēl, ka tu varēji būt tik cietsirdīgs un ļaut man tā mocīties. Ja tu varēji uz koka stumbra atpeldēt pats uz savām bērēm, tu varēji arī pārpeldēt un dot man kādu zīmi, ka neesi miris, bet tikai aizbēdzis.
— Jā, to tu varēji darīt, Tom,— sacīja Mērija,— un, manuprāt, tu to būtu darījis, ja vien tas tev ienāktu prātā.
— Vai ne, Tom?— jautāja krustmāte Pollija, kuras seju apskaidroja skumīga gaisma.— Saki — tu taču būtu to darījis, ja vien tev ienāktu prātā?
— Es . . . nezinu. Tas būtu visu izjaucis.
— Tom, es cerēju, ka tu mani ļoti mīli,— sacīja krustmāte Pollija tik skumjā balsī, ka zēnam kļuva neērti.— Man jau pietiktu, ja tu būtu, mani mīlēdams, par to padomājis, kaut arī neizdarītu.
— Nē, krustmāt, tur nav nekā ļauna,— Mērija aizstāvēja Tomu.— Tomam ir tāda vieglprātīga galva — viņš vienmēr tā steidzas, ka ne par ko nespēj domāt.
— Jo ļaunāk. Sids gan būtu padomājis. Un Sids būtu atnācis un visu pateicis. Tom, kādreiz, kad būs par vēlu, tu atcerēsies un nožēlosi, ka neesi mani mazliet vairāk mīlējis, jo tas taču nebūtu tev prasījis daudz pūļu.
— Krustmāt, tu zini, ka es tevi mīlu,— atbildēja Toms.
— Es to vairāk sajustu, ja tu to apliecinātu darbos.
— Es tagad vēlos, kaut būtu to darījis,— sacīja Toms ar nožēlu,— bet es vienmēr par tevi sapņoju. Tas taču arī kaut ko nozīmē!
— Ne visai daudz! Arī kaķis redz mani sapnī — bet tomēr tas ir labāk nekā nekas. Ko tu sapņoji?
— Nu, trešdienas naktī es sapņoju, ka tu sēdēji šeit pie gultas, Sids sēdēja uz koka kastes un Mērija viņam blakus.
— Jā, tā mēs sēdējām. Tā mēs vienmēr sēžam. Priecājos, ka vismaz sapņos esi mūs atcerējies.
— Es sapņoju, ka arī Džo Hārpera māte bija šeit.
— Patiesi, viņa bija šeit! Vai tu vēl ko sapņoji?
— Ļoti daudz. Bet es to atceros ļoti neskaidri.
— Pamēģini atcerēties — vai nevari?
— Man kaut kā likās, ka vējš pūta — un kaut ko nopūta.
— Pamēģini atcerēties, Tom! Vējš trešdien kaut ko nopūta.
Toms piespieda pirkstus pie pieres kādu spriegu mirkli un tad
teica: /
— Tagad es atceros! Atceros! Vējš nopūta sveci.
— Žēlīgais Dievs! Turpini, Tom, turpini!
— Un man šķita, ka tu teici: man liekas, ka šīs durvis . . .
. — Turpini, Tom!
— Ļauj man padomāt vēl vienu mirkli. Jā, tu teici, ka tev liekoties — vējš atvēris durvis.
— Tik tiešām, kā šeit sēžu, es to teicu! Vai ne, Mērij? Turpini!
— Un tad — un tad — es vairs tik labi.neatceros, bet man liekas, it kā tu būtu pavēlējusi Sidam, lai viņš iet un . . .
— Jā, jā! Ko es viņam liku darīt, Tom? Ko?
— Tu . . . liki viņam … Jā, tu liki aizvērt durvis!
— Lai nu viens paklausās! Nekad tā ko neesmu dzirdējusi savā mūžā. Lai man nestāsta, ka sapņi neko nenozīmējot! Tas man jāpastāsta Serenijai Hārperai šai pašā stundā. Es gribētu dzirdēt, kā viņa to atspēkos ar savām pļāpām par māņticību. Turpini, Tom!
— Tagad es atkal atceros visu gluži skaidri. Tad tu teici, ka es neesot ļauns, tikai vieglprātīgs un palaidnīgs, un varot tikpat maz par sevi atbildēt — manuprāt, tu teici — kā kumeļš vai kāds līdzīgs dzīvnieks.
— Un tā tas bija! Žēlīgais Dievs! Turpini, Tom!
— Un tad tu sāki raudāt.
— Jā, tā bija, tā bija. Gan ne pirmo reizi, un tad . . .
— Tad misis Hārpera sāka raudāt un teica, ka Džo bijis gluži tāds pats un ka viņa vēloties, kaut nebūtu viņu nopērusi par krējumu, kuru pati izlējusi . . .
— Tom! Svētais gars bija tevi apskaidrojis. Tu esi gaišreģis — pravietis, patiesi! Saki visu — turpini, Tom!
— Tad Sids sacīja, viņš sacīja . . .
— Manuprāt, es neteicu neko,— Sids teica.
— Nē, tu runāji,— sacīja Mērija.
— Kļūsiet un ļaujiet Tomam runāt tālāk! Ko viņš sacīja, Tom?
— Viņš sacīja — man šķiet, viņš sacīja, ka es jūtoties tur labāk, kur esmu aizgājis, bet ja kādreiz būtu bijis krietnāks . . .
— Vai jūs dzirdat?! Tie bija tieši viņa vārdi!
— Bet tu viņu skarbi apsauci.
— Patiešām, apsaucu! Seit ir bijis kāds eņģelis. Kāds eņģelis kaut kur bijis paslēpies.
— Tad misis Hārpera jums pastāstīja, ka Džo viņu izbiedējis ar petardi, un tu viņai pastāstīji par Pēteri un «sāpju remdētāju» . . .
— Tik tiešām, kā es dzīvoju!
— Un tad jūs daudz runājāt par to, ka esat pārmeklējuši upi mūsu dēļ un ka svētdien būs bēres, un tad jūs ar veco misis Hārperu apskāvāties un raudājāt — un viņa aizgāja.
— Tas notika tā! Tas notika tieši tā, kā es šeit sēžu! Tom, tu to nevarētu labāk pastāstīt, ja pats savām acīm visu būtu redzējis. Un kas notika pēc tam? Turpini, Tom!
— Tad, man šķiet, tu aizlūdzi par mani — un es varēju tevi redzēt un dzirdēt katru vārdu, ko teici. Un tu aizgāji gulēt, un es biju tik bēdīgs, ka paņēmu platānas mizas gabalu un uzrakstīju uz tās: «Mēs neesam miruši, esam tikai kļuvuši jūras laupītāji.» Un noliku to uz galda pie sveces, un tu izskatījies tik laba, kad gulēji aizmigusi, ka es noliecos un noskūpstīju tevi uz lūpām.
— Vai patiesi tu to darīji, Tom? Par to es tev piedodu visu!—-Viņa satvēra zēnu spēcīgā apskāvienā un lika viņam sajusties kā vislielākajam nelietim.
— Tas bija Joti laipni no tevis, kaut ari sapnī,— Sids noteica tikko dzirdami.
— Ciet klusu, Sid! Ikviens dara sapnī to pašu, ko darītu nomodā. Te ir liels Milama ābols, ko esmu tev saglabājusi, Tom, ja tu atkal atrastos,— bet tagad ej uz skolu. Es pateicos labajam Dievam, mūsu tēvam, ka viņš atdevis tevi, jo viņš ir pacietīgs un žēlīgs pret tiem, kas viņam tic un klausa viņa vārdiem, lai gan es neesmu tā cienīga, bet, ja viņa svētību saņemtu tikai tie, kas ir tās vērti, un tikai tos viņš aizvadītu pāri grumbuļainajiem ceļiem, tad šeit būtu ļoti maz ļaužu, kas varētu smaidīt vai aiziet viņa mierā, kad pienāktu garā nakts. Ejiet, Sid, Mērij, Tom, ejiet visi prom — jūs mani esat ilgi aizkavējuši no darba.
Bērni aizgāja uz skolu, un vecā lēdija devās apciemot misis Hārperu un pieveikt viņas reālismu ar Toma brīnišķīgo sapni.
Sids bija pietiekami prātīgs, lai neizteiktu domas, kas viņā radās, izejot no mājām. Tās bija šādas: «Diezgan, aizdomīgs sapnis — tik garš un bez nevienas kļūdas!»
Kāds varonis tagad bija kļuvis Toms! Viņš negāja lēkādams un uzpūtīgi dižodamies, bet soļoja cienīgā nosvērtībā, kāda piederas jūras laupītājam, kad tas jūt, ka visu acis raugās uz viņu. Un patiesi — tā tas bija. Kad viņš tā soļoja, viņš centās neievērot skatienus, nedzirdēt piezīmes, tomēr tie priecēja aci un saldināja dzirdi. Mazākie zēni sekoja bariem viņam pa pēdām — tik lepni, ka tos redz viņa sabiedrībā un ka viņš tos pacieš, it kā viņš būtu bundzinieks kāda gājiena priekšgalā vai zilonis, kas vadā cirka menažēriju pa pilsētu. Zēni, kas bija tikpat veci kā Toms, izlikās neko nezinām par- viņa prombūtni, bet tomēr gandrīz vai beidzās nost aiz skaudības. Viņi būtu atdevuši visu, lai iegūtu tik tumši iedegušū ādu kā viņam un viņa spožo slavu, un Toms to visu neatdotu, pat ja viņam piedāvātu cirku.
Skolā bērni pievērsa tik lielu uzmanību Tomam un Džo, un viņu acis izstaroja tik acīm redzamu apbrīnu, ka abi varoņi drīz vien neciešami «uzpūtās».
Viņi sāka stāstīt savus piedzīvojumus klausītājiem, kas alka tos dzirdēt, bet tikai sāka, jo — šiem piedzīvojumiem pebija gala, viņu iztēle deva tiem aizvien jaunu vielu. Un beidzot, kad viņi izvilka savas pīpes un staigāja, dziļdomīgi kūpinādami tās, slavas kalngals bija sasniegts.
Toms nolēma, ka var dzīvot bez Bekijas Tečeras. Viņam pietika ar slavu. Viņš dzīvos tikai slavai. Varbūt tagad, kad viņš bija kļuvis tik ievērojams, viņa gribēs atkal izlīgt. Labi, lai grib vien — tad redzēs, ka arī viņš spēj būt tikpat vienaldzīgs kā daži citi. Beidzot viņa ieradās. Toms izlikās, ka neredz viņu. Viņš aizgāja un pievienojās kādam zēnu un meiteņu bariņam, un sāka ar tiem sarunāties. Drīz viņš ievēroja, ka viņa priecīgi skraidīja šurp un turp ar pietvīkušu seju un dzirkstošām acīm, izlikdamās, ka tvarsta savas skolas biedrenes, un skaļi smējās, ja kādu satvēra, bet viņš ievēroja, ka Bekija tvarsta draudzenes viņa tuvumā un reizē met uz viņu apzināti kādu skatienu. Tas ļoti glaimoja Toma ļaunajai patmīlībai, un meitene nevis atguva zēna draudzību, bet padarīja viņu vēl ietiepīgāku, un viņš cītīgi slēpa, ka ir viņu pamanījis. Tad viņa beidza aušoties un bez mērķa klaiņoja apkārt, šad tad nopūzdamās un slepeni ar skumjām uzlūkodama Tomu. Tad viņa ievēroja, ka Toms sarunājas ar Emiju Lorensu vairāk nekā ar jebkuru citu. Bekijas sirds asi iesāpējās, viņa jutās satraukta un reizē samulsusi. Viņa mēģināja aiziet projām, bet kājas neklausīja, un viņa gāja tieši pie bara, kur stāvēja Emija un Toms.
Viņa uzrunāja kādu meiteni, kas stāvēja gandrīz pie paša Toma elkoņa, ar šķietamu jautrību:
— Mērija Ostina, tu ļaunā meitene, kāpēc tu nebiji svētdienas skolā?
— Es biju, vai tu mani neredzēji?
— Nē! Tu patiesi tur biji? Kur tu sēdēji?
— Es biju mis Pīteras klasē, kā jau vienmēr. Es tevi redzēju.
— Tiešām? Savādi, kāpēc es neredzēju tevi. Es gribēju tev pastāstīt par pikniku.
— Ai, tas ir jauki! Kas to sarīkos?
— Mana māmiņa sarīkos to man.
— Cik lieliski! Es ceru, viņa atļaus atnākt ari man.
— Noteikti. Tas būs mans pikniks. Viņa atļauj nākt katram, kuru es vēlos ielūgt. Un tevi es patiesi vēlos ielūgt.
— Tas gan ir jauki. Kad tas notiks?
— Drīz. Varbūt brīvdienās.
— Tad tikai būs jautri! Vai tu ielūgsi visus zēnus un meitenes?
— Jā, visus savus draugus — vai tos, kas vēlas tādi būt.— Un viņa slepus paskatījās uz Tomu, bet viņš stāstīja Emijai Lorensai par briesmīgo negaisu uz salas un kā zibens sašķēlis lielo platānu sīkās drumslās, kad viņš stāvējis trīs soļu atstatumā no tās.
— Vai arī es drīkstu nākt?— jautāja Grēsija Millere.
-Jā.
— Un es?— jautaja Sallija Rodžersa.
-Jā.
— Un es ari?— iejaucas Sjuzija Harpera.— Un Džo?
— Jā.
Un ta visi uzdeva šo jautajumu, priecīgi plaukšķinot, līdz viss bars bija izlūdzies ielūgumu, atskaitot Tomu un Emiju. Tad Toms vēsi novērsās un aizgāja, joprojām sarunādamies ar Emiju. Bekijas lūpas notrīsēja un acīs saskrēja asaras, viņa apslēpa šīs uztraukuma pazīmes ar mākslotu jautrību un,turpināja pļāpāt, bet tagad pikniks šķita bez nozīmes, tāpat viss cits; viņa cik iespējams ātri aizgāja un, kaut kur paslēpusies, kā to viņas dzimuma biedrenes mēdz teikt, «krietni izraudājās». Viņa sēdēja drūma, ievainota savā lepnumā, līdz atskanēja skolas zvans. Tad viņa piecēlās ar atriebes spīdumu acīs, atmeta atpakaļ savas bizes un sacīja sev, ka tagad zinot, ko darīt.
Starpbrīdī Toms turpināja flirtēšanu ar Emiju un papilnam izbaudīja uzvaru. Viņš klaiņoja apkārt, lai atrastu Bekiju un ievainotu viņu ar savu izlikšanos. Beidzot Toms ieraudzīja meiteni, bet viņa noskaņas termometra dzīvsudrabs pēkšņi noslīdēja lejup. Viņa sēdēja ērti uz maza soliņa aiz skolas un kopā ar Alfrēdu Tempļu skatījās bilžu grāmatā. Abi bija tā aizrāvušies, viņu galvas bija tik tuvu viena otrai, ka viņi visu pārējo neredzēja.
Greizsirdība kā liesma izskrēja caur Toma dzīslām. Viņš sāka sevi nīst par to, ka bija noraidījis iespēju samierināties ar Bekiju. Viņš nosauca sevi par muļķi un vēl citos lamu vārdos, kādi vien ienāca prātā. Aiz sašutuma viņam gribējās raudāt.
Emija bezrūpīgi čaloja tālāk, viņas sirds gavilēja, tā staigājot, bet Toma mēle bija kļuvusi mēma. Viņš nedzirdēja, ko Emija sacīja, un, kad viņa gaidpilna apklusa, varēja tikai neveikli stostīties, it kā piekrizdams viņas vārdiem, un viņa atbildes bieži bija nevietā. Viņš atkal un atkal izmanījās klaiņot aiz skolas, lai spīdzinātu savas acis ar neciešamo ainu. Viņš citādi nespēja. Turklāt viņu saniknoja Bekijas Tečeras nevērība: viņa pat nelikās zinis, vai tāds Toms dzīvo pasaulē vai ne. Un tomēr viņa zēnu redzēja un zināja, ka šai cīņā gūst uzvaru, priecādamās, ka viņš cieš tāpat, kā pati bija cietusi.
Emijas laimīgā čivināšana kļuva neizturama. Toms nozīmīgi izteicās, ka viņam esot jānokārto dažādi neatliekami pienākumi un ka laiks aiztekot nemanāmi. Veltīgi — meitene turpināja čivināt. «Lai viņa iet pie joda,» Toms nodomāja, «vai es nekad netikšu no viņas vaļā?» Pēdīgi viņš teica, ka tagad viņam jāejot izpildīt savus pienākumus; Emija nevainīgi piebilda, ka būšot «tuvumā», kad skolā beigsies mācības. Un Toms aizsteidzās, ienīzdams viņu par šiem vārdiem.
«Ja tas būtu kāds cits zēns!» Toms domāja, griezdams zobus. «Jebkurš zēns šajā pilsētā, tikai ne šis Sanluī švauksts, kuram šķiet, ka viņš smalki ģērbjas un pats ir dižciltīgs. Labi! Es jūs, mister, piekāvu pirmajā dienā, tikko jūs ieradāties šajā pilsētā, un es jūs piekaušu atkal. Tikai pagaidi, kad tevi sagrābšu. Es tevi tā saņemšu — tā un vēlreiz tā!»
Un viņš sāka cīnīties ar iztēlē iedomāto zēnu — vicināja dūres pa gaisu, spēra un spieda.
«Nu tu dabūji, jā? Tu brēc «pietiek»? Nu, lai tā tev ir laba mācība!»
Iedomātais kautiņš beidzās ar Toma uzvaru.
Pusdienas laikā Toms atskrēja mājās. Viņa sirdsapziņa vairs nespēja izturēt Emijas pateicīgo laimi, un viņa greizsirdība nevarēja pārciest skaudrās mokas.
Bekija ar Alfrēdu atkal skatījās bildes, bet, kad mirkli aizritēja un Toms neparādījās, lai ciestu, viņas uzvaras prieks aptumšojās un viņa zaudēja interesi, kļuva nopietna, izklaidīga, tad grūtsirdīga. Divas trīs reizes viņai šķita, ka dzird soļus, bet tās bija veltas cerības — Toms nenāca. Beidzot viņa kļuva gluži nelaimīga un nožēloja, ka bija aizgājusi pārāk tālu. Kad nabaga Alfrēds, redzēdams, ka viņš nezin kāpēc zaudē meitenes uzmanību, iesaucās:— Vai, cik jauka bildīte — paskaties!— Bekija beidzot neizturēja un iesaucās:
— Liec mani mierā — man tās nepatīk!— un sāka raudāt, piecēlās un aizgāja.
Alfrēds skrēja līdzās un mēģināja viņu mierināt, bet viņa atcirta:
— Ej projām un atstāj mani vienu! Es tevi ienīstu!
Zēns apstājās, brīnīdamies, ko gan viņš tādu būtu izdarījis,— jo viņa taču pati teica, ka visu pusdienas laiku skatīšoties bildes,— un tagad aiziet raudādama. Tad Alfrēds domīgs iegāja tukšajā skolā. Viņš jutās pazemots un dusmīgs. Viņš viegli uzminēja patiesību — meitene bija viņu vienkārši izlietojusi kā līdzekli, lai kaitinātu Tomu Sojeru. Sī doma nepamazināja viņa naidu pret Tomu. Viņš vēlējās sagādāt šim zēnam nepatikšanas, pats daudz neriskējot.
Viņš ieraudzīja Toma lasāmgrāmatu. Tagad bija izdevīga reize! Alfrēds priecīgs uzšķīra lappusi, kurā bija šīs dienas lasāmais gabals, un aplēja to ar tinti.
Bekija šai mirklī ieskatījās pa logu viņam aiz muguras un redzēja, ko viņš dara, bet devās projām nepamanīta. Tagad viņa gāja mājās ar nodomu uzmeklēt Tomu un viņam visu pastāstīt. Toms būs pateicīgs, un viņu nesaskaņas izbeigsies. Taču pusceļā meitenes domas mainījās. Viņa skaidri atcerējās, kā Toms bija izturējies, kad viņa stāstīja par pikniku, un jutās apkaunota. Viņa nolēma pieļaut, lai Toms saņem pērienu par sabojāto grāmatu, un ienīst viņu mūžīgi.
Divdesmita nodaļa
Toms ieradās mājās pavisam sadrūmis, un pirmie vārdi, ko krustmāte sacīja, liecināja, ka viņa bēdas šeit neatradīs atsaucību.
— Tom, es gribu tev noģērēt ādu!
— Krustmāmiņ, ko tad es esmu izdarījis?
— Pietiekami daudz! Es aizeju pie Serenijas Hārperas kā veca pamuļķe, domādama, ka viņa noticēs visām muļķībām par tavu sapni, un dzirdu, ka viņa uzzinājusi no Džo — tu esot bijis šeit un visu mūsu sarunu tai naktī noklausījies. Es nezinu, kas iznāks no tāda zēna, kas tā rīkojas! Es jūtos tik nelāgi, domājot, kā tu varēji man ļaut aiziet pie Serenijas Hārperas, lai kļūtu par apsmieklu, un nesacīt man ne vārda patiesības!
Tagad viss notikums izvērtās gluži citāds. Viņa atjautība šorīt Tomam bija šķitusi labs un asprātīgs joks. Bet tagad tas izskatījās zemisks un nožēlojams. Viņš nolieca galvu un kādu mirkli nezināja, ko teikt, bet tad sacīja: s
— Krustmāt, es vēlos, kaut tā nebūtu darījis, bet es nemaz iepriekš nepadomāju . . .
— Ai, bērns, tu nekad nedomā! Tu domā vienīgi par savām patmīlīgajām izpriecām. To tu varēji iedomāties — atbraukt tālo ceļu no Džeksona salas naktī, lai smietos par mūsu bēdām, un tev ienāca prātā arī doma mani apmuļķot ar savu sameloto sapni, bet tu nekad nevarēji iedomāties pažēlot mūs un paglābt no bēdām.
— Krustmāt, tagad es zinu, ka tas bija nekrietni, bet es to patiesi negribēju. Un tanī naktī es nenācu, lai pasmietos par tevi.
— Bet kāpēc tad tu atnāci?
— Es gribēju tev pateikt, lai neraizējies par mums, jo neesam noslīkuši.
— Tom, Tom, es būtu vispateicīgākā dvēsele šai pasaulē, ja varētu ticēt, ka tev jebkad bijusi tik laba doma, bet tu taču zini, ka tev tādas nebija, un arī es to zinu, Tom.
— Patiesi, patiesi, man bija tāda doma, krustmāt,— lai mani ķer trieka, ja es meloju!
— Ai, Tom, nemelo! Nedari to! Tad viss kļūst simtkārt ļaunāks.
— Tie nav meli, krustmāt. Tā ir patiesība. Es gribēju tev aiztaupīt bēdas — tikai tāpēc es atnācu.
-1 — Es atdotu visu pasaulē, lai varētu tam ticēt, tas izpirktu daudzus tavus grēkus, Tom. Es tad pat priecātos, ka biji aizbēdzis un tik ļauni rīkojies. Bet tas nebūtu saprātīgi, kāpēc tad tu nerunāji ar mani, bērns?
— Redzi, krustmāt, kad tu sāki runāt par bērēm, man radās lieliska doma, ka atnāksim un noslēpsimies baznīcā, un man bija žēl no tās atteikties. Tāpēc es mizu atkal iebāzu atpakaļ kabatā un klusēju.
— Kādu mizu?
— To mizu, uz kuras uzrakstīju, ka esam kļuvuši par jūras laupītājiem. Es vēlos tagad, kaut tu būtu atmodusies, kad es tevi noskūpstīju,— patiesi!
Krustmātes stingrā sejas izteiksme atmaiga, un ari viņas acīs iemirdzējās pēkšņs maigums.
— Tu mani noskūpstīji, Tom?
— Jā, es to darīju.
— Vai tu esi pilnīgi par to pārliecināts, Tom?
— Jā, krustmāt, esmu.
— Kāpēc tad tu mani noskūpstīji, Tom?
— Tu man tai brīdī biji tik mīja un gulēji, miegā vaidēdama, un man tevis bija žēl.
Sie vārdi skanēja patiesi. Vecās lēdijas balss neviļus iedrebējās, kad viņa sacīja:
— Noskūpsti mani vēlreiz, Tom! Un tagad ej uz skolu un vairāk mani neapgrūtini!
Tikko viņš bija izgājis, krustmāte pieskrēja pie skapja un izņēma no tā Toma svārku atliekas no viņa jūras laupītāja dienām. Tad viņa apstājās, turēdama svārkus rokās, un teica pati sev:
— Nē, es neiedrošinos. Nabaga zēns, manuprāt, viņš meloja, bet tie ir svēti, svēti meli, tāds mierinājums. Es ceru, ka Tas Kungs, es to zinu — Tas Kungs viņam piedos, jo zēna labsirdība lika viņam tā runāt. Bet es nevēlos pārbaudīt, vai tie bijuši meli. Es nemeklēšu.
Viņa nolika svārkus atpakaļ un kādu bridi domīga pastāvēja turpat. Divreiz viņa izstiepa roku, lai atkal satvertu šo apģērba gabalu, un divreiz atturējās. Viņa mēģināja vēlreiz un šoreiz stiprināja sevi ar domu: «Tie ir labi meli — labi meli — es neļaušu tiem sevi apbēdināt.» Tad viņa pārmeklēja svārku kabatu. Mirkli vēlāk viņa lasīja vārdus, ko Toms bija rakstījis uz mizas, un, asarām plūstot, teica:
— Es tagad varētu šim zēnam piedot, pat ja viņš būtu izdarījis miljonu grēku!
Divdesmit pirmā nodaļa
Krustmātes Pollijas skūpstā bija kaut kas tāds, kas izkliedēja Toma nomāktību un padarīja viņa sirdi atkal vieglu un laimīgu. Viņš devās uz skolu, un viņam laimējās Pļavu gatves sākumā sastapt Bekiju Tečeru. Viņa garastāvoklis allaž noteica viņa rīcību. Ne mirkli nekavēdamies, viņš pieskrēja meitenei klāt un teica:
— Es šodien izturējos ļoti nejauki, Bekij, un to ļoti nožēloju. Es nekad, nekad vairs savā mūžā tā nedarīšu — lūdzu, izlīgsim, jā?
Meitene apstājās un nicīgi ieskatījās viņam sejā.
— Es būšu pateicīga, mister Tomas Sojer, ja jūs mani vairs neapgrūtināsiet. Es nekad vairs ar jums nesarunāšos.
Viņa izslēja galvu un gāja tālāk. Toms bija tik pārsteigts, ka pat neatģidās laikā pateikt: «Liela vajadzība, uzpūtīgā mamzele!» Un tad jau bija par vēlu. Tāpēc viņš neteica neko. Bet viņš bija traki saniknots. Sašļucis viņš iegāja skolas pagalmā, vēlēdamies, kaut Bekija būtu zēns, un iedomādamies, kā viņš tad viņu piekautu. Drīz viņš sastapās ar Bekiju pagalmā un garāmejot izteica dzēlīgu piezīmi. Viņa atcirta pretim ne mazāk dzēlīgus zaimus, un abu attiecībās iestājās pilnīgs lūzums. Karstajās dusmās Bekijai šķita, ka viņa nevar sagaidīt, kad atkal sāksies stundas, lai redzētu, kā Tomu nopērs par sabojāto grāmatu. Ja arī viņā vēl nesen bija nodoms nodot Alfrēdu Tempļu, tad Toma dzēlības to pilnīgi izdzēsa.
Nabaga meitene, cik tuvu viņa pati bija nepatikšanām! Skolotājs misters Dobinss bija aizsniedzis pusmūžu, nepiepildījis savas godkāres ieceres. Viņa lielākais sapnis bija kļūt par ārstu, bet nabadzība neļāva viņam pacelties augstāk par mazpilsētas skolotāja amatu. Katru dienu viņš no savas pults izņēma noslēpumainu grāmatu un, kamēr skolēniem nebija jāatbild, iedziļinājās tajā. Viņš šo grāmatu vienmēr ieslēdza. Skolā nebija neviena zēna, kas nedegtu ziņkārē iemest skatienu šajā grāmatā, bet šāda izdevība nekad neradās.
Katram zēnam un meitenei bija sava teorija par šīs grāmatas saturu, bet neviena teorija nelīdzinājās otrai, un nebija iespējas vai gadījuma piekļūt faktiem.
Tagad, kad Bekija gāja garām pultij, kas stāvēja tuvu durvīm, viņa ievēroja, ka atslēgas caurumā palikusi atslēga! Tas bija vērtīgs brīdis! Viņa apskatījās visapkārt, viņa klasē bija viena, un nākamajā mirklī grāmata bija viņas rokās. Titullapa — tāda un tāda profesora «Anatomija»— nedeva viņai nekādu skaidrību, tāpēc viņa sāka grāmatu pārlapot. Tūlīt pašā sākumā viņa ieraudzīja glīti nodrukātu un krāsainu bildi — cilvēka ķermeņa attēlu. Sai brīdī uz lappusi uzkrita ēna, Toms Sojers bija ienācis pa durvīm un uzmeta skatienu bildei. Bekija sagrāba grāmatu, lai to aizvērtu, un, par nelaimi, pārplēsa bildi līdz pusei. Viņa iesvieda sējumu pults atvilktnē, pagrieza atslēgu un iesaucās, raudādama aiz kauna un dusmām:
— Tom Sojer, tu esi zemisks kā vienmēr un pielavies cilvēkam, lai skatītos, uz ko viņš skatās!
— Kā es varēju zināt, ka tu skaties uz kaut ko?
— Tev vajadzētu kaunēties, Tom Sojer, tu zini, ka nosūdzēsi mani, un ko tad es darīšu, ko es darīšu! Mani nopērs, un es nekad vēl neesmu skolā pērta.
Tad viņa piespēra ar mazo kāju un sacīja:
— Esi tik zemisks, cik vien vēlies! Es zinu, kas notiks. Bet tu tikai gaidi, gan jau redzēsi. Pretīgais, pretīgais, pretīgais!— Un viņa izskrēja no mājas, atkal skaļi raudādama.
Toms stāvēja kluss, šā uzbrukuma diezgan satraukts. Tad viņš sacīja pats sev:
«Ir gan savāda muļķe tāda meitene. Nekad neesot skolā pērta! Nieki, kas tad ir pēriens! Meitenēm tikai ir vārīga āda un cāļu sirdis. Es, protams, vecajam Dobinsam nenosūdzēšu šo mazo muļķīti, jo varu ar viņu norēķināties citādā veidā, kas nav tik zemisks, bet kāda tam nozīme. Vecais Dobinss jautās, kas saplēsis grāmatu. Neviens neatbildēs. Tad viņš darīs kā vienmēr —vaicās pirmajam, otrajam, un, kad nonāks pie vainīgās meitenes, viņš to zinās bez vārdiem. Meiteņu sejas viņas nodod. Viņām nav nekāda mugurkaula. Viņu nopērs. Tātad Bekija Tečera nonākusi sprukās, jo izejas nav.»
Toms vēl kādu brīdi padomāja un tad piebilda:— Lai arī. Viņa būtu priecājusies, redzot mani tādā ķezā,— lai nu pati svīst.
Toms pievienojās ārā trokšņojošajiem skolēniem. Pēc dažām minūtēm ieradās skoldtājs un sākās stundas. Toms nebija sevišķi ieinteresēts mācībās. Ik brīdi viņš pameta skatienu uz meiteņu rindas pusi. Bekijas seja viņu satrauca. Apsverot visus apstākļus, viņš nevēlējās viņu žēlot, un tomēr viņš citādi nespēja. Viņš īsti nejuta ļaunu prieku. Tad skolotājs ieraudzīja Toma sagandēto lasāmgrāmatu, un kādu laiku Toma domas bija nodarbinātas ar viņa paša stāvokli. Bekija pamodās no sava izmisušā sastinguma un ar interesi vēroja notiekošo. Viņa necerēja, ka Toms varēs izvairīties no nepatikšanām, noliegdams, ka pats aplējis grāmatu ar tinti, un tā arī bija. Liegšanās nāca Tomam tikai par ļaunu. Bekija cerēja, ka viņai par to būs prieks, bet viņa šo prieku īsti nejuta. Kad notika visļaunākais, viņa pirmajā brīdī gribēja piecelties un pateikt, ka vainīgs Alfrēds Tempis, tomēr ar pūlēm apvaldījās un noklusēja, nodomādama sevī: «Viņš noteikti mani apsūdzēs, ka esmu saplēsusi bildi. Es neteikšu ne vārda, pat ja būtu jāglābj viņa dzīvība.»
Toms saņēma pērienu un atgriezās savā solā nesadragātu sirdi, jo domāja, ka varbūt tiešām nejauši pats aplaistījis ar tinti lasāmo grāmatu, kaudamies ar zēniem,— viņš bija liedzies tikai formas pēc, tāpēc ka tāds bija paradums, un neatlaidīgi liedzies tikai principa dēļ.
Pagāja vesela stunda, skolotājs sēdēja, snauzdams savā tronī; skolēniem pusbalsī mācoties, telpu piepildīja iemidzinoša murdoņa. Pamazām misters Dobinss izslējās, nožāvājās, atslēdza pulti, sniedzās pēc savas grāmatas, bet it kā nespēja izlemt — vai to izņemt vai atstāt atvilktnē. Vairums skolēnu vēroja to vienaldzīgi, bet divi no viņiem skatījās uz skolotāja kustībām ar spriegu skatienu. Misters Dobinss kādu laiku izklaidīgi šķirstīja savu grāmatu, tad to izņēma un iesēdās ērtāk krēslā, lai lasītu.
Toms pameta skatienu uz Bekiju. Viņa izskatījās nevarīga kā vajāts trusītis, pret kura galvu tēmē ar bisi. Tūlīt viņš aizmirsa savu ķildu ar viņu. Atri kaut kas jādara! Acumirklī, tūlīt! Bet briesmu tuvums sastindzināja viņa atjautību. Te pēkšņi viņam radās iedvesma! Viņš pieskries un izraus grāmatu, izskries pa durvīm un aizbēgs! Bet vienu mirkli viņš par savu lēmumu šaubījās, un īstais brīdis bija nokavēts — skolotājs atvēra grāmatu. Kaut Toms būtu spējis atgūt zaudēto iespēju! Par vēlu — tagad Bekijai vairs nevarēja palīdzēt, tā Toms sacīja pats sev. Nākamajā mirklī skolotājs uzlūkoja klasi. Visi nodūra acis no viņa skatiena, tajā bija tāda izteiksme, kas pat nevainīgiem iedvesa bailes. Iestājās klusums, kurā varēja izskaitīt līdz desmit; skolotājs kāpināja savas dusmas. Tad viņš jautāja:
— Kas saplēsa šo grāmatu?
Neviena skaņa neatbildēja viņam. Sai klusumā varētu dzirdēt pat adatu nokrītam. Klusums ieilga; skolotājs nopētīja visas sejas, meķlē- dams vainas pazīmes.
— Bendžamin Rodžers, vai tu saplēsi šo grāmatu?
Sekoja noliegums. Atkal klusums.
— Džozef Hārper, vai tu to darīji?
Atkal noliegums. Toma nemiers pieauga, turpinoties šai lēnajai spīdzināšanai. Skolotājs pārbaudīja zēnu rindas, kādu brīdi padomāja, tad pievērsās meitenēm.
— Emija Lorensa?
Viņa pakratīja galvu.
— Grēsija Millere?
Viņa arī pakratīja galvu.
— Sjuzanna Hārpera, vai tu to darīji?
Vēlreiz noliegums. Nākamā meitene bija Bekija Tečera.
Toms satraukumā drebēja no galvas līdz papēžiem, jo juta stāvokļa bezcerību.
Rebeka Tečera (Toms paskatījās uz viņas seju, tā bija bāla aiz šausmām), vai tu saplēsi, paskaties man sejā (viņas rokas lūdzot pacēlās), vai tu saplēsi šo grāmatu?
Kā zibens kāda doma izšāvās caur Toma smadzenēm. Viņš pielēca kājās un iesaucās:
— Es to izdarīju!
Skolēni pārsteigti skatījās šādā neredzētā nelgā. Toms stāvēja kādu brīdi, sakopodams savas saraustītās domas, un, kad viņš iznāca priekšā, lai saņemtu sodu, tad pārsteigums, pateicība un pielūgsme, kas staroja nabaga Bekijas acīs, viņam šķita atalgojums pat par simt pērieniem. Savas lieliskās rīcības iedvesmots, Toms bez neviena brēciena pārcieta visnežēlīgāko pērienu, kādu jebkad pat misters Dobinss bija devis, un vienaldzīgi uzklausīja nežēlīgu pavēli palikt divas stundas skolā, kad mācības būs beigušās, jo zināja, kas viņu gaidīs ārpusē, kad gūsts būs beidzies, un neuzskatīja šo garlaicīgo laiku par zaudētu.
Toms šonakt devās gulēt, domādams, kā atriebties Alfrēdam Templam, jo Bekija kaunā un nožēlā viņam visu izstāstīja, neaiz- mirsdama pieminēt arī pašas nodevīgo rīcību. Bet pat atriebes slāpes drīz izgaisa no patīkamajām domām, un viņš aizmiga, Bekijas pēdējiem vārdiem sapņaini skanot viņa ausīs:
«Tom, kā tu spēji būt tik cēls?»