Tuvojās brīvdienas. Skolotājs, allaž stingrs, kļuva vēl stingrāks un prasīgāks, jo gribēja, lai skolēniem būtu labi panākumi eksāmenu dienā. Viņa rīkste un lineāls tagad reti stāvēja bez darba, sevišķi pie mazajiem skolēniem. Tikai lielākie zēni un jaunās lēdijas, astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā, bija pasargāti no pēriena. Mistera Dobinsa pērieni bija visai sāpīgi, jo, lai gan viņam zem parūkas bija kails un spīdošs pauris, viņš bija tikai pusmūža vīrs, kam muskuļos vēl ir spars. Kad lielā diena tuvojās, visa nežēlība, kas viņā iemājoja, kļuva redzama, šķita, ka viņš ar atriebīgu prieku sodīja pat par visniecīgāko pārkāpumu. Tāpēc mazākie zēni pavadīja savas dienas bailēs un ciešanās un naktīs gudroja atriebes veidus. Viņi nepalaida garām nevienu izdevību, lai sariebtu skolotājam. Bet viņš vienmēr viņus pieveica. Katrai veiksmīgai atriebei sekoja tik satriecoša un varena atmaksa, ka zēni vienmēr atstāja kaujaslauku ar smagiem zaudējumiem. Beidzot viņi kļuva sazvērnieki un izdomāja plānu, kas solīja žilbinošu uzvaru. Viņi pieaicināja izkārtņu krāsotāja dēlu, izstāstīja viņam savu nodomu un lūdza palīdzību. Arī viņam bija iemesls priecāties par sazvērestību, jo skolotājs dzīvoja krāsotāja ģimenē kā īrnieks un bija daudzkārt zēnā izraisījis naidu. Skolotāja sieva bija nodomājusi uz dažām dienām aizbraukt uz laukiem, tātad neviens netraucēs viņu nodoma izpildi. Gatavodamies svarīgiem notikumiem, skolotājs allaž mēdza diezgan stipri iemest, un krāsotāja dēls apsolīja, kad skolotājs būs krietni ieskurbis un savā krēslā iesnaudies, viņš — eksāmenu vakarā — paveikšot savu uzdevumu un tad pamodināšot skolotāju īstā laikā, lai tas steigtos uz skolu.
Pienāca laiks un izdevība interesantajai iecerei. Astoņos vakarā skolas nams bija spoži apgaismots un izgreznots ar karodziņu, ziedu un lapu vītnēm. Skolotājs sēdēja kā tronī savā lielajā krēslā uz paaugstinājuma, aiz muguras viņam bija tāfele. Viņš izskatījās diezgan ieskurbis. Trijās solu rindās gar abām telpas sienām un sešās rindās viņa priekšā sēdēja pilsētas cienījamākie varasvīri un skolēnu vecāki. Pa kreisi no skolotāja aiz pieaugušajiem bija uzslieta plata pagaidu tribīne, kurā sēdēja skolēni, kam bija jāpiedalās šā vakara priekšnesumos: rindas mazu zēnu, tik tīri nomazgātu un saģērbtu, ka viņi jutās nepanesami neveikli; rindas lempīgu, lielu pusaudžu; sniegbalti bija soli, kuros sēdēja meitenes un batistā un muslīnā tērptas jaunās lēdijas, kuras ne mirkli neaizmirsa savas atkailinātās rokas, vecmāmiņu dāvātās rotaslietas, savas rozā un zilās lentes un ziedus matos. Visu pārējo telpu piepildīja skolēni, kas nepiedalījās priekšnesumos.
Pārbaudījumi sākās. Ļoti sīks puisītis piecēlās un neveikli noskaitīja:
— Liels pārsteigums jums liksies tas, Ka runā puisēniņš tik mazs,— utt.,
pavadīdams deklamāciju ar mokoši vienmuļām un raustīgām kustībām, kādas varētu būt mašīnai, ja tā mazliet sabojātos. Bet viņš laimīgi nokļuva līdz galam, gan pārciezdams nežēlīgas izbailes, un saņēma vispārējus aplausus, kad pēc šablona paklanījās un aizgāja. Maza, nokaunējusies meitenīte nočiepstēja:
— Mērijai bij jēriņš mazs,— utt.
Viņas kniksis izraisīja līdzjūtību, viņa saņēma savu tiesu aplausu un apsēdās nosarkusi un laimīga.
Toms Sojers uznāca ar iedomīgu pašapziņu un sāka deklamēt neizsmeļamo un nemirstīgo «Dodiet man brīvību vai nāvi»* ar lieliskām dusmām un mežonīgiem žestiem, bet runas vidiī pēkšņi aprāvās. Viņu sagrāba baismīgs lampu drudzis, kājas saļodzījās, un viņš gandrīz vai nosmaka. Viņš gan izraisīja publikas līdzjūtību, bet klausītāji klusēja — un tas bija vēl ļaunāk nekā līdzjūtība. Skolotājs sarauca pieri, un tas bija briesmu kalngals. Toms kādu brīdi vēl cīnījās, tad aizgāja galīgi satriekts. Atskanēja vārgi aplausi, bet tie drīz noklusa.
Sekoja «Zēns stāv uz degoša klāja» un «Steidz lejup asīriešu pulks»* un vēl citas deklamācijas — poēzijas dārgakmeņi. Tad sākās pārbaudījumi lasīšanā un pareizrakstībā. Nelielā latīņu valodas klase nodeklahiēja savus pantus godam.
Tagad vajadzēja sākties vakara svarīgākajai daļai — pašu jauno lēdiju sacerējumiem. Visas pēc kārtas iznāca līdz tribīnes malai, viegli noklepojās, pacēla manuskriptu (apsietu ar glītu lenti) un sāka lasījumu, sevišķi lielu vērību veltīdamas izteiksmei un pieturas zīmēm.
Temati bija tie paši, ko līdzīgos gadījumos bija apcerējušas viņu mātes, vecmāmiņas un visas sieviešu kārtas priekšteces līdz pat krusta kariem: «Draudzība», «Atmiņas par senām dienām», «Par reliģijas vēsturi», «Sapņu zeme», «Kultūras priekšrocības», «Politiskās valsts pārvaldes formas, to līdzība un pretstati», «Skumjas», «Bērnu mīlestība pret vecākiem», «Sirds ilgas» utt., utt.
So sacerējumu galvenā iezīme bija rūpīgi kopta un lolota grūtsirdība; otra iezīme — plaši un izšķērdīgi lietots «smalkais stils»; trešā — tieksme aiz matiem valodā ievilkt sevišķi iecienītus vārdus un teicienus, kas jau bija galīgi nodrāzti. Bet visievērojamākā un kaitīgākā īpatnība bija uzmācīgā un neizturamā pamācība, kas katra sacerējuma beigās vicināja savu strupo asti. Lai arī kāds būtu temats, katram skolēnam vajadzēja piepūlēt smadzenes, lai tam piešķirtu tādu aspektu, ka ikviens tikumīgs un dievbijīgs cilvēks justos pacilāts. Visas šīs morāles kliedzošā liekulība bija nepietiekama, lai šo manieri izskaustu no skolām, arī šodien to vēl neizskauž un varbūt neizskaudīs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs pasaule. Nav nevienas skolas mūsu zemē, kurā jaunās lēdijas nejustu pienākumu noslēgt savus domrakstus ar morāles sprediķi, un jūs novērosiet, ka visvieglprātīgākās un visneticīgākās meitenes skolā raksta visgarākos un vissvētulīgākos sacerējumus. Bet pietiks. Vienkārša patiesība allaž ir nebaudāma.
Atgriezīsimies pie eksāmena. Pirmais sacerējums, ko nolasīja, saucās «Vai tā ir dzīve?». Varbūt lasītājam būs pacietība izlasīt citātu no tā:
«Ar kādu brīnišķīgu sajūsmu, dzīves parastos ceļus staigājot, jauneklīgā dvēsele ilgojas pēc sengaidītiem svētkiem! Iztēle rosīgi glezno rožainas prieka ainavas. Izlutinātā modes dievinātāja sapņos redz sevi svētku viesu barā, «visu ievērības centrā». Viņas graciozais stāvs greznā, sniegbaltā tērpā virpuļojot aizvijas līksmā dejā, viņas acis ir visspožākās, viņas soļi visvieglākie jautrajā sabiedrībā. Šādās patīkamās sapņu noskaņās laiks aizrit ātri, un pienāk sengaidītā stunda, kad viņa ieiet Elisijā, par kuru tik daudz un kvēli sapņojusi. Cik pasakaini skaists viss šķiet viņas apburtajām acīm! Katra jauna aina ir valdzinošāka nekā iepriekšējā. Bet pēc kāda laika viņa atklāj, ka patīkamā āriene slēpj sevī tukšumu. Glaimi, kas kādreiz apbūra viņas dvēseli, tagad asi griež viņas dzirdi, balles zāle zaudējusi savu pievilcību, un sabrukušu veselību un sarūgtinātu sirdi viņa novēršas no tās, pārliecināta, ka šīs zemes prieki nespēj remdēt dvēseles ilgas!»*
Un tā tālāk un vēl joprojām. Viņai lasot, šad tad bija dzirdamas pateicības šalkas, čuksti, izsaucieni: «Cik burvīgi!», «Cik daiļskanīgi!», «Cik patiesi!» u.tml., un, kad lasījums nobeidzās ar sevišķi skumdinošu morāles sprediķi, atskanēja jūsmīgi aplausi.
Tad piecēlās slaida, skumīga meitene, kuras sejai piemita tas «interesantais» bālums, ko rada zāles un gremošanas traucējumi, un nolasīja dzejoli. Pietiks, ja citēsim divus pantus:
Misūri meitenes ardievas Alabamai
Alabama, ardievu, čirdsmīļotā!
Ir tagad uz laiku jāšķiras mums,
Un skumjas domas mani vairs neatstāj,
Un atmiņu smeldzē sirds mana tumst.
Pa ziedošiem mežiem te klaiņojot,
Pie Talapuzas straumēm reiz lasīju es
Un dzirdēju Talasī daiņojot;
Bij Kūzas krastā man ausmas stars mests,
Bet nekaunos es, ka, sirds, tu tā ciet, •
Un nesarkstu tāpēc, ka asaras līst, .
Ne no svešas zemes man jāaiziet,
Ne man svešiniekus atstāt, ko prāts nepazīst.
Sai štatā kā mājās ir viss man svēts,
Es šīs ielejas atstāju, torņus, kas gaist.
Tik auksta vēl nav mana sirds, mana tete,
Alabama, pēc tevis tā ilgojot kaist.
Tikai ļoti nedaudzi zināja, ko nozīmē «tēte»*, tomēr dzejolis visiem ļoti patika.
Tad iznāca melnīgsnēja jauna lēdija melnām acīm un melniem matiem. Viņa izteiksmīgi kādu mirkli klusēja; tās sejā parādījās traģiska izteiksme, un viņa sāka lasīt rrtmiskā, svinīgā balsī:
«Paradiba.
Nakts bija vētraina un tumša. Pie debess augstā torņa nemirdzēja neviena zvaigznīte, bet smagi, dobji pērkona grāvieni nemitīgi dunēja ausīs, kamēr baismi zibeņi nikni šaudījās pa debess mākoņainajām telpām, it kā nicinādami to varu, ar kuru viņu baismas savaldīja slavenais Franklins*! Pat nevaldāmie vēji vienprātīgi izrāvās no savām mistiskajām mītnēm un trakoja, lai vēl palīdzētu kāpināt šīs ainas mežonīgumu. Sādā laikā, tik tumšā, tik baigā, mans gars alka pēc cilvēku līdzjūtības, bet tās vietā:
— Mans dārgais draugs, kam mierināt un vadīt vara, Prieks manās bēdās, mana lielā līksme, nāk no debess stara.
Viņa nāca kā starojoša būtne, kuru jaunas un romantiskas dvēseles šķiet ieraugām uz iztēlotās paradīzes saulainajiem ceļiem, skaistuma karaliene, kuru greznoja tikai viņas pārdabiskais daiļums. Viņas soļi bija tik liegi, ka nebija dzirdama ne skaņa, un viņa būtu aizslīdējusi man garām nepamanīta un nemeklēta kā citas necilas daiļavas, ja viņa man nepieskartos, izraisot maģiskas trīsas. Viņas vaibstos bija dīvainas skumjas, it kā decembra ledus asaras, kad viņa rādīja uz apkārtējo elementu cīņu un lika man vērot divas būtnes.»
Sis murgojums bija uzrakstīts uz desmit lappusēm un nobeidzās ar sprediķi, kas iznīcināja jebkuru cerību tam, kurš nepieder pie prezbiteriāņu baznīcas, un tāpēc ieguva pirmo godalgu. So sacerējumu atzina par labāko sasniegumu visā vakarā. Pilsētas galva pasniedza autorei balvu, teica siltu runu, kurā apgalvoja, ka nekad neesot dzirdējis tādu daiļrunību un ka pats Daniels Vebsters* varētu ar to lepoties.
Starp citu, jāpiemin, ka sacerējumu skaits, kuros bezgala atkārtojās vārds «apburošs» un cilvēku dzīves pieredze — dēvēta par «dzīves lappusēm», bija parastajā vidusmēra līmenī.
Skolotājs, kam no izdzertā vīna bija radusies iedvesma, pagrūda savu krēslu sānis, pagrieza klausītājiem muguru un sāka uz tāfeles zīmēt Amerikas karti, lai pēc tās eksaminētu ģeogrāfijā. Bet roka viņam neklausīja, un zīmējums iznāca visai nožēlojams,— apslāpēti smiekliņi atskanēja telpā. Viņš saprata iemeslu un mēģināja neveiklo zīmējumu uzlabot. Viņš nodzēsa ar sūkli dažas līnijas un uzzīmēja tās no jauna, bet tās iznāca vēl kroplīgākas, un smiekliņi atskanēja vēl skaļāk. Tagad viņš visu savu uzmanību pievērsa darbam, it kā apņēmies no šīs jautrības neapmulst. Viņš juta visu acis pievērstas sev, viņam šķita, ka zīmējums tagad izdevies, un tomēr smiekli neaprima, tie pat jūtami pastiprinājās. Un bija arī iemesls.
Tieši virs telpas bija bēniņi, un pāri skolotāja galvai atradās bēniņu lūka. Pa šo lūku lēnām nolaidās kaķis, kura pakaļkājas bija piesietas virvē, bet galva un žokļi aptīti ar lupatu, lai tas nevarētu ņaudēt. Lejup laizdamies, tas locījās uz augšu un mēģināja ar ķepām ieķerties virvē, bet tikai grima dziļāk un tvarstīja nesatveramo gaisu. Smiekli kļuva skaļāki un skaļāki, kaķis atradās tikai vairs sešas collas virs darbā iegrimušā skolotāja galvas, nolaidās zemāk, vēl zemāk un ar izmisīgiem nagiem ieķērās skolotāja parūkā, tad kopā ar šo trofeju tika ievilkts atpakaļ bēniņu lūkā. Bet kā staroja gaisma no skolotāja kailā paura, jo daiļkrāsotāja dēls to bija apzeltījis!
Ar to sanāksme strauji beidzās. Zēni bija atriebti. Sākās skolas brīvdienas. „