— Tom!
Neviens neatsaucās.
— Tom!
Neviens neatsaucās.
— Brīnums, kur tas puika pagaisis? Aū, Tom!
Vecā lēdija parāva brilles zemāk uz degungalu un pāri tām nopētīja visapkārt istabu, tad pabīdīja tās augstāk pāri degunam un raudzījās no briļļu apakšas. Viņa reti vai nekad neskatījās tieši caur brillēm, lai meklētu tik niecīgu objektu kā zēnu, jo šīs brilles bija
viņas svētdienas glītums, viņas sirds lepnums, darinātas vairāk smalka izskata pēc, nevis valkāšanai —tikpat labi viņa būtu varējusi skatīties caur diviem plīts riņķiem. Kādu brīdi viņa stāvēja samulsusi, tad noteica, ne jau dusmīgi, bet pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu mēbeles:
— Labi. Ja es šoreiz tevi nogrābšu, tad…
Viņa nepabeidza teikumu, jo noliecās un sāka ar slotu bikstīt pagultē, un pie katra grūdiena viņai bija dziļi jāievelk elpa. No pagultes viņa iztrieca tikai kaķi.
— Savu mūžu neesmu redzējusi tādu palaidņa puiku!
'Viņa piegāja pie atvērtajām durvīm, nostājās uz sliekšņa un pārlaida skatienu pāri tomātu stādiem un velnābolājiem, kas auga v'iņas dārzā. Bet Toma nebija. Tad ar paceltu balsi, lai to varētu( tālu dzirdēt, krustmāte Pollija iesaucās:
— Ū-ū, Tom!
Aiz viņas kaut kas nošvīkstēja, viņa pagriezās īsti laikā, lai notvertu aiz svārku stērbeles mazu zēnu un neļautu tam aizbēgt.
— Te tu esi! Kā es neiedomājos par pieliekamo! Ko tu tur darīji?
— Neko.
— Neko! Paskaties uz savām rokām un savu muti. Ar ko tu esi notriepies?
— Nezinu, krustmāt!
— Bet es zinu. Ar ievārījumu, jā gan! Simtreiz esmu tev teikusi — ja tu Vēl aiztiksi ievārījumu, noģērēšu tev ādu. Padod rīksti!
Rīkste izslējās gaisā — briesmas bija neizbēgamas.
— Ai! Paskaties atpakaļ, krustmāt!
Vecā lēdija kā viesulis apsviedās un spēji parāva uz augšu brunčus, it kā tos sargādama; tai pašā mirklī zēns laidās mukt, pārrāpās pār augsto dēļu sētu un pazuda aiz tās.
Kādu brīdi krustmāte Pollija stāvēja pārsteigta, tad klusi iesmējās:
— Lai tas puika iet rata! Bet vai es tiešam nekad nekļušu gudrākā? Vai viņš šādi nav diezgan mani muļķojis, lai es vismaz šoreiz būtu pratusi piesargāties? Bet veci nelgas ir vislielākie nelgas. Veou suni neizdresēsi — kā mēdz teikt. Ak tu mīļā debess, viņš katru dienu izgudro ko citu, un kā lai es paredzu, kas būs nākamo reizi. Acīmredzot viņš zina, cik ilgi var mani ķircināt, iekams man uznāk dusmas, un viņš zina — ja spēj manas domas kaut mirkli atkal novirzīt vai mani iesmīdināt, tad dusmas tūlīt pāriet un es nespēju viņam pat vienreiz iesist. Es tiešām neizpildu savu pienākumu pret šo zēnu — tas Kungs to zina! Kas savu bērnu mīl, tas to jfārmāca — tā rakstīts Svētajos rakstos. Es zinu, ka krāju mums abiem tikai grēkus un ciešanas. Puikā iesēdies pats nelabais, bet ko lai dara! Viņš taču ir manas nabaga mirušās māsas dēls, un sirds neatļauj viņu pērt. Katrreiz, kad ļauju viņam iziet sveikā, mani moka sirdsapziņa, un katrreiz, kad viņam iesitu, mana vecā sirds gandrīz vai lūst. So pēcpusdie.nu viņš atkal slaistīsies un neies skolā, un es vienkārši būšu spiesta rīt viņam uzdot darbu, lai viņu sodītu. Man ir tik grūti likt viņam strādāt sestdienās, kad visi zēni ir brīvi, bet viņš par visu vairāk ienīst darbu, un man taču jāizpilda savs pienākums pret viņu, citādi es šo bērnu pazudināšu.
Toms tiešām noslaistījās un negāja uz skolu, bet pavadīja dienu visai tīkami. Viņš atnāca mājās vēl tieši lkikā, lai palīdzētu mazajam nēģerēnam Džimam pirms vakariņām sazāģēt malku nākamajai dienai un saplēst skalus iekuram,— vismaz viņš atnāca tieši laikā, lai pastāstītu Džimam savus piedzīvojumus, kamēr Džims veica trīs ceturtdaļas darba. Toma jaunākais brālis (vai patiesībā — pusbrālis) Sids jau bija pabeidzis savu daļu darba (salasījis skaidas), jo viņš bija kluss zēns un viņa raksturam nepiemita nekas dēkains un nemierīgs. Kamēr Toms ēda vakariņas un katrā izdevīgā brīdī čiepa cukurgraudi- ņus, krustmāte Pollija uzdeva viņam ļoti dziļus un viltīgus jautājumus, lai viņu pavedinātu uz izpļāpāšanos, kas atklātu viņa pārkāpumus. Kā daudzas vientiesīgas dvēseles, viņa iedomājās, ka viņai piemīt sarežģītas un noslēpumainas diplomātijas talants, un viņai patika savas viegli saredzamās viltībiņas iztēloties kā negantākās, viltības brīnumus.
— Tom, vai skolā bija diezgan silti?— viņa jautāja.
— Jā, ma'am*'. „
— Varen silti, vai ne?
— Jā, ma'am.
— Vai tev negribējās nopeldēties, Tom?
Toms viegli izbijās — viņā pamodās nepatīkamas aizdomas. Viņš vērīgi paskatījās krustmātes Pollijas sejā, bet tā neko neizpauda.
— Nē, ma'am, ne visai!— viņš sacīja.
Vecā lēdija pastiepa roku un aptaustīja Toma kreklu, pēc tam piebilda:
— Bet tagad tu neesi pārāk sakarsis.
Viņas lepnumam glaimoja apziņa, ka pārliecinājusies par to, vai krekls ir sauss, nevienam nenojaušot, kas viņai prātā. Tomēr, par spīti viņas gudrībai, Toms tagad saprata, no kurienes vējš pūš, tāpēc aizsteidzās priekšā viņas nākamajam gājienam.
— Mēs pabāzām galvas zem ūdenssūkņa — mani mati vel ir mitri. Paraugi!
Krustmāti Polliju kaitināja, ka viņa nebija ievērojusi tik svarīgu pierādījumu un nebija paredzējusi šādu triku. Tad viņai radās jauna iedvesma.
1 Ar zvaigznīti apzīmēto vietu skaidrojumus skat. komentāros.
— Tom, bet tu taču neatārdīji manis piešūto krekla apkakli, kad | lēji ūdeni sev uz "galvas? Atpogā svārkus!
Bailes Toma sejā izgaisa, Viņš atpogāja svārkus. Krekla apkakle bija kārtīgi piešūta. r
— Nu labi, niekkalbi, ej vien. Es biju pārliecināta, ka neesi bijis šodien skolā, bet gājis peldēties. Tomēr es tev piedodu, Tom. Manuprāt, ^u esi piesardzīgs kā apsvilinājies kaķis, bet, kā mēdz teikt,— labāks, nekā izskaties. Šoreiz.
Viņa bija pa pusei noskumusi, ka viņas viltība nav izdevusies, un pa pusei priecīga, ka vismaz vienreiz Toms uztenterējis uz paklausības ceļa.
Bet Sidnejs piebilda:
— Zini, man liekas, ka tu piešuvi viņa apkakli ar baltiem diegiem, bet te ir( melni diegi.
— Kā tā! Es taču to piešuvu ar baltiem diegiem, Tom!
Bet Toms nenogaidīja, kas notiks tālāk. Skriedams laukā pa durvīm, viņš iesaucās:
— Sidij, par to tu gan dabūsi!
Nokļuvis drošā vietā, Toms apskatīja divas lielās šujamadatas, , kas bija iespraustas viņa svārku atlokā, ap tām bija aptīti diegi — ap vienu adatu balti, ap otru melni. Viņš iesaucās:
— Viņa to nekad nebūtu pamanījusi, ja Sids neizpļāpātos. Sasodīts! Dažreiz viņa piešuj apkakli ar baltu, dažreiz ar melnu diegu. Kaut jel, pie joda, viņa šūtu tikai ar vienas krāsas diegiem, jo es nevaru šīs maiņas atcerēties. Bet Sidam es par to aplauzīšu sprandu. Es viņu pārmācīšu!
Toms nebija pilsētiņas paraugzēns. Viņš zināja, kādam jābūt paraugzēnam,— un šī suga viņam derdzās! Pēc divām minūtēm un pat vēl ātrāk viņš bija aizmirsis visas savas raizes. Ne jau tāpēc, ka tās būtu bijušas mazāk smagas un rūgtas kā pieaugušo raizes, bet viņā pēkšņi iedegās kāda jauna un spēcīga aizraušanās, kas izdzina no prāta visu nepatīkamo, tāpat kā pieaugušie aizmirst savas neveiksmes, kad viņus satrauc kāds jauns pasākums. ,
Sī jaunā aizraušanās bija vērtīgs, neparasts svilpošanas paņēmiens, ko viņš nupat bija iemācījies no kāda nēģera un nepacietībā dega to izmēģināt. Tas bija it kā savdabīgs putna svilpiens, mīksti plūstoši treļļi, kas radās, kad svelpjot arvien piešāva mēli pie aukslējām. Lasītājs šo paņēmienu droši vien atcerēsies, ja pats kādreiz bijis zēns. Čaklums un vērība Tomam palīdzēja drīz apgūt šo iemaņu, un, kad viņš aizklaiņoja tālāk ļ>a ielu, viņa mute bija pilna jauku skaņu un dvēsele pateicības. Viņš jutās gluži kā astronoms, kas atklājis jaunu planētu,— neapšaubāmi zēna prieks bija daudz spēcīgāks, dziļāks un skaidrāks nekā tas, ko spēj izjust astronoms.
Vasaras vakari bija gari. Vēl nebija tuņišs. Pēkšņi Toms svilpienu aprāva. Viņa priekšā iznira svešinieks — kāds zēns, mazliet garāks par viņu augumā. Nepazīstamā persona — vienalga, kāda dzimuma un kāda vecuma,—bija ievērības cienīga parādība tik nožēlojamā pilsētiņā ka Sentpītersberga*. Sis zēns turklāt bija labi ģērbies — labi ģērbies darbdienā! Vienkārši neticami! Viņa cepure bija ļoti izskatīga, cieši sapogātie zilas vadmalas svārki — jauni un glīti, tāpat arī bikses. Viņam kājās spīdēja kurpes, kaut gan bija tikai piektdiena. Viņam bija pat kaklasaite no spilgtas lentes. Viņš izskatījās tik pilsētniecisks, ka Toms jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots. Jo ilgāk Toms skatījās uz šo krāšņo brīnumu un jo augstāk cēla degunu, parādīdams nicību par viņa grezno tērpu, jo nodilušāks viņam šķita paša apģērbs. Abi zēni klusēja. Ja viens pakustējās, tūlīt pakustējās ari otrs, bet tikai sāniski, pa apli. Ilgi viņi tā stāVēja vaigs pret vaigu, acs pret aci. Beidzot Toms teica:
— Es varu tevi piekaut.
— To tikai es gribētu redzēt!
— Es to varu izdarīt!
— Tu nevari vis.
— Varu gan!
— Nevari!
— Varu!
— Nevari!
— Varu!
— Nevari!
Nepatīkams klusums. Tad Toms jautāja:
— Kā tevi sauc?
— Kāda tev daļa?
— Gan es tev parādīšu, kāda man daļa!
— Nu, kāpēc tad neparādi?
— Ja tu vēl daudz runāsi, es to darīšu!
— Runāšu vēl daudz, daudz, daudz! Dzirdēji?
— Tu laikam iedomājies, ka esi briesmīgi smalks, vai ne? Ja es gribētu, varētu tevi nogāzt ar vienu roku.
— Kāpēc tad negāz, ja vari?
— Es to darīšu, ja tu vēl ilgi te ākstīsies.
— Kā tad! Ir jau daudzi tādi redzēti kā tu.
— Smalkais! Tu nu gan iedomājies, ka esi nezin kas! Kāda tev cepure!
— Vari samīcīt šo cepuri, ja tev tā nepatīk, vai noraut — bet tad iepriekš saskaiti savus kaulus.
— Tu esi melis!
— Pats esi melis!
— Tu esi plātībnieks un gļēvulis!
— Laidies lapās!
— Tu . . . ja man te vēl ilgi būs jāklausās tavās bezkaunībās, es tev gāzīšu ar akmeni pa pauri.
— Kā tad, tu jau gāzīsi!
— Jā gan!
— Kāpēc tad negāz? Ko tu visu laiku draudi? Kāpēc nedari? Tāpēc, ka tev bail. ,
— Man nav bail.
— Ir gan.
— Nav!
— Ir gan!
Atkal klusums, atkal abi viens otrā ieurbās skatieniem, sāniski viens otru apriņķodami. Pēkšņi viņi nostājās plecs pie pleca.
— Pazūdi no šejienes!—Toms iesaucās.
— Pazūdi pats!
— Es neiešu!
— Es arī ne!
Tā viņi abi stāvēja, katrs balstīdamies uz sāniski izspertas kājas, no visa spēka grūstīdamies un viens otrā raudzīdamies naidā kvēlojošām acīm. Bet neviens nespēja gūt virsroku. Abi cīnījās, līdz sakarsa un pietvīka, tad atvilka elpu, viens otru piesardzīgi vērodami, un Toms iesaucās:
— Tu esi gļēvulis un kucēns! Es pateikšu savam lielajam brālim, un viņš»tevi nogāzīs zemē ar savu mazo pirkstiņu, un es ieteikšu viņam to izdarīt'.
— Tu domā, ka es baidos no tava lielā brāļa? Man pašam ir vēl lielāks brālis — un viņš tavējo kā nieku pārmetīs pār žogu. (Abi brāļi bija izdomāti.)
— Tie ir meli!
— Tukši vārdi, kas neko nepierāda!
Toms ar kājas lielo pirkstu novilka svītru smiltīs un teica:
— Pamēģini tikai pārkāpt tai pāri, un es tev vilkšu tā, ka tu vairs nepiecelsies. Katrs, kas to iedrošināsies, būs beigts kā muša.
Svešais zēns tūlīt pārkāpa pāri svītrai un teica:
— Tu man draudēji, tagad rādi darbus!
— Neuzbāzies man, bet labāk piesargies!
— Tu teici, ka mani piekausi, kālab tad to nedari?
— Pie joda! Par diviem centiem es tiešām tev sadošu!
Svešais zēns izņēma no kabatas divus lielus vara naudas gabalus
un zobodamies sniedza tos Tomam.
Toms izsita naudu viņam no rokas..
Nākamajā mirklī abi zēni saķērušies jau valstījās smiltīs, plēsdamies kā divi kaķi,— kādu minūti plūca un raustīja viens otru aiz matiem un drēbēm, spieda un skrāpēja viebis otram degunu, apklādami sevi ar putekļiem un slavu. Beidzot jūklis guva noteiktu apveidu, kaujas dūmakā iznira Toms, sēdēdams jāšus uz svešā zēna un dauzīdams viņu ar dūrēm.
— Bļauj: diezgan!— viņš sauca.
Zēns tikai centās atbrīvoties. Viņš raudāja — galvenokārt no dusmām.
— Bļauj: diezgan!— Un Toma dūres turpināja dauzīt zēnu.
Beidzot svešais izdvesa neskaidru:
—'iezgan!
Toms viņu palaida vaļā un noteica:
— Tagad tu esi dabūjis mācību. Un nākamo reizi labi apskaties, ko tu gribi izmuļķot.
Svešais zēns aizskrēja, purinādams putekļus no drēbēm, elsdams un sprauslādams, šad tad atskatīdamies, kratīja galvu un draudēja nākamo reizi ar Tomu izrēķināties, kad viņu nogrābšot.
Toms atbildēja ar skaļām nievām un gāja prom uzpūties kā gailis. Tiklīdz; viņš bija pagriezis muguru, svešais zēns, paķēris akmeni, svieda to un trāpīja Tomam starp lāpstiņām, tad metās bēgt kā antilope. Toms dzinās nodevējam pakaļ līdz viņa mājām un tā noskaidroja, kur zēns dzīvoja.
Viņš kādu laiku nostāvēja sardzē pie vārtiem, aicinādams ienaidnieku nākt ārā, bet tas tikai pie loga vaibstījās un izaicinājumu noraidīja. Beidzot iznāca ienaidnieka māte un nosauca Tomu par ļaunu, samaitātu, rupju zēnu, un pavēlēja viņam aiziet. Toms aizgāja, bet izteicās, ka šo puiku viņš paturēšot acīs.
Toms pārradās mājās vēlu — un, kad uzmanīgi iekāpa\ pa logu, uzgrūdās krustmātei, kas tur stāvēja paslēpusies. Kad viņa ieraudzīja, kādas izskatās Toma drēbes, viņas nodoms pārvērst viņa sestdienas brīvlaiku nebrīvē un smagā darbā kļuva tēraudciets.