Toms iestājās jaunajā biedrībā «Atturības kadeti», jo viņu vilināja krāšņās zīmotnes un tērps, ko izsniedza biedriem. Viņš apsolījās atturēties no smēķēšanas, tabakas zelēšanas un lamu vārdiem, kamēr būs šajā biedrībā. Tagad viņš atklāja jaunu pātiesību — proti, ka dot solījumu kaut ko nedarīt ir drošākais veids, kā pamodināt vēlmi tieši aizliegto darīt. Toms drīz sajuta, ka viņu moka kārdinājums dzert un lamāties, šī vēlme bija tik spēcīga, ka viņu apvaldīja tikai cerība drīz padižoties ar savu sarkano jostu, citādi viņš būtu no biedrības izstājies. Tuvojās Ceturtais jūlijs*, un Toms, kas savas važas bija nesis četrdesmit astoņas stundas, no tām atteicās un visas savas cerības lika uz veco miertiesnesi Frēzeru — tas gulēja uz nāves gultas, un tam sarīkotu lielas publiskas bēres, jo viņš bija augsts valsts ierēdnis. Trīs dienas Toms bija ļoti noraizējies par miertiesneša veselības stāvokli un kāri par to apjautājās. Dažreiz viņa cerības sakāpa tik augstu, ka viņš pat izņēma no biedrības zīmotnes ūn tās sev spoguļa priekšā pielaikoja. Bet miertiesneša veselības stāvoklis bija nepatīkami svārstīgs. Beidzot sāka runāt, ka viņam kļūstot labāk un ka viņš atveseļojoties. Toms bija sašutis un pat jutās aizvainots, viņš tūlīt iesniedza biedrībai atlūgumu, bet nākamajā naktī miertiesneša stāvoklis pasliktinājās un viņš nomira. Toms apņēmās nekad vairs nevienam neticēt. Bēres bija lieliskas. Atturības biedrības kadeti soļoja gājienā tik krāšņi, ka bijušais biedrs aiz skaudības vai nobeidzās.
Toms atkal bija brīvs zēns, un tas arī kaut ko nozīmēja. Tagad viņš varēja dzert un lamāties, bet pārsteigts atklāja, ka nemaz to nevēlas. Vienkāršais fakts, ka viņš to varēja darīt, izdzēsa viņa vēlmi un atņēma šīm izdarībām visu pievilcību.
Toms drīz vien pārsteigts atklāja, ka senilgotās brīvdienas viņu gandrīz vai nomāca.
Viņš mēģināja rakstīt dienasgrāmatu, bet trīs dienu laikā nekas nenotika, un viņš vairs nerakstīja.
Pilsētiņā ieradās visizcilākā nēģeru komediantu trupa un radīja lielu sensāciju. Toms un Džo Hārpers arī sev salasīja komediantu trupu un divas dienas bija laimīgi.
Pat slavenais Ceturtais jūlijs pagāja pavisam nemanāmi, jo stipri lija, tāpēc nebija gājiena, un pats dižākais vīrs pasaulē (kā Tomam šķita)— misters Bentons, īstens Savienoto Valstu senators,— sagādāja viņam lielu vilšanos, jo nebija divdesmit piecas pēdas garš, pat ne aptuveni.
Atbrauca cirks. Pēc tam zēni trīs dienas tēloja cirku teltīs, ko sameistaroja no saplīsušiem paklājiem. Ieejas maksa: zēniem — trīs spraužamadatas, meitenēm — divas,— un tad viņi arī cirka spēli atmeta.
Atbrauca arī frenologs un hipnotizētājs — un atkal aizbrauca, un dzīve pilsētiņā kļuva vēl garlaicīgāka un vienmuļāka.
Daži zēni un meitenes sarīkoja viesības, bet tās notika tik reti un bija tik jaukas, ka starpbrīži starp tām radīja sāpīgu tukšumu.
Bekija Tečera bija aizbraukusi uz Konstantinopoli pie saviem vļecākiem, lai pavadītu tur brīvlaiku,— un tā dzīvē nebija vairs nekādas gaismas.
Arī briesmīgais slepkavības noslēpums radīja nepārtrauktas mokas. Tas bija kā vēzis — tik neatlaidīgs un sāpīgs.
Tad Toms saslima ar masalām.
Divas garas nedēļas viņš nogulēja kā cietumnieks, miris pasaulei un tās notikumiem. Toms bija ļoti slims, viņu nekas neinteresēja. Kad viņš beidzot piecēlās un vārgi aizvilkās pa pilsētiņas ielām, viņš redzēja bēdīgas pārmaiņas visur un ikvienā būtnē. Bija radusies jauna «garīgās atmodas» kustība, visi bija kļuvuši ticīgi, ne tikai pieaugušie, bet arī zēni un meitenes. Toms staigāja apkārt, veltīgi cerēdams ieraudzīt vismaz kādu grēcinieka seju, bet visur viņu gaidīja vilšanās. yiņš atrada Džo Hārperu lasām evaņģēliju un skumji novērsās no bēdīgās ainas. Viņš uzmeklēja Benu Rodžersu, bet sastapa viņu iznēsājam nabadzīgajiem iedzīvotājiem grozu ar svētām brošūrām. Viņš aizgāja pie Džima Holisa, kas ieteica viņam pārdomāt, cik liela svētība bijusi pārciestajām masalām — kā brīdinājumam. Katrs zēns, ko Toms sastapa, pielika vēl kādu tonnu viņa grūtsirdībai, un, kad beidzot izmisumā viņš meklēja glābiņu pie Haklberija Fina krūtīm un tas viņu saņēma ar Bībeles citātu, tad Toma sirds lūza, viņš aizvilkās mājās un nolikās gultā, sapratis, ka viņš vienīgais visā pilsētiņā bij uz mūžu mūžiem pazudusi dvēsele.
Sajā naktī sacēlās drausmīga vētra ar lietusgāzēm, briesmīgie! pērkona spērieniem un žilbinošām zibeņu blāzmām. Toms pārvilka segu pāri galvai un gaidīja ar šausmām savu galu, jo nebija nekādu šaubu, ka viss šis troksnis ir viņa dēļ. Viņam šķita, ka viņš izsmēlis augstāko spēku pacietību līdz pēdējam un tās tagad bija sekas. Kaut arī viņam būtu licies, ka velti ir izšķiest grandiozu spēku un munīciju, lai nogalinātu blakti ar artilērijas bateriju, taču nemaz nelikās nepiemēroti izraisīt tik ārkārtīgu pērkona negaisu, lai izsistu zemi zem kājām tādam kukainim, kāds viņš bija. Pamazām negaiss norima un izbeidzās, nesasniedzis savu mērķi. Zēna pirmais impulss bija pateicība un doma laboties. Otrā doma bija nogaidīt — varbūt nebūs citu negaisu.
Nākamajā dienā bija atkal jāataicina ārsts, jo Toma slimība atjaunojās. Trīs nedēļas, ko viņš tagad nogulēja uz muguras, šķita vesela mūžība. Kad viņš atkal varēja iziet ārā, viņš nemaz nepriecājās, ka nāve viņu saud-ērsi, atcerēdamies, ka bija vientuļš, atstāts un be/ draugiem. Viņš skumīgs klīda pa ielām un sastapa Džimu Holisu. Tas tēloja tiesnesi zēnu barā, kas tiesāja kaķi par slepkavību, klāt bija upuris — putniņš. Džo Hārperu un Haku Finu viņš ieraudzīja kādā gatvē ēdam nozagtu meloni. Nabaga zēni, viņiem, tāpat kā Tomam, bija atgriezusies vecā slimība. <