Beidzot pilsētiņas miegainā atmosfēra tika spēcīgi satricināta: tiesā sākās slepkavības prāva. Visi par to vien runāja. Toms nespēja no šīm sarunām izvairīties. Katrreiz, kad pieminējā slepkavību, viņa sirds nodrebēja, jo netīrā sirdsapziņa un bailes gandrīz pārliecināja viņu, ka visas piezīmes tiek izteiķtas, viņam dzirdot, lai viņu pārbau dītu. Toms gan neizprata, kā varētu turēt viņu aizdomās, ka viņš kau ko zina par slepkavību, bet tomēr nespēja palikt mierīgs, dzirdot šī sarunas. Visu laiku viņu kratīja auksti drebuļi.
Viņš aizveda Haku uz kādu vientuļu vietu, lai ar viņu aprunātos. Būtu liels atvieglojums uz īsu brīdi ļaut mēlei vaļu, dalīt savu bēdu nastu ar kādu citu cietēju. Turklāt viņš gribēja pārliecināties, vai Haks tiešām visu laiku klusējis.
— Hak, vai tu kādam esi stāstījis par — to?
— Par ko?
— Tu zini.
— A — nē, protams, nē.
— Nekad ne vārda?
— Nevienu vienīgu vārdu, kā es te stāvu! Kāpēc tu tā jautā?
— Man ir bailes.
— Tom Sojer, mēs taču nenodzīvotu ne divas dienas, ja kāds to uzzinātu. Tu taču to saproti?
Toms sajuta mazu atvieglojumu. Pēc īsa klusuma mirkļa viņš jautāja:
— Hak, viņi taču nevarētu atrast nevienu, kas tevi piespiestu izstāstīt?
— Mani piespiest izstāstīt? Ja es gribētu, lai šis velna jauktenis mani noslīcina, tad viņi piespiestu mani runāt. Citādi gan ne.
— Tad viss ir kārtībā. Manuprāt, mēs esam drošībā tik ilgi, kamēr turam mēli aiz zobiem. Bet zvērēsim vēlreiz! Tā būs drošāk!
— Lai iet!
Un atkal viņi zvērēja ar drausmām ceremonijām.
— Ko visi runā, Hak? Esmu jau daudz ko dzirdējis.
— Ko runā? Tikai par Mafu Poteru, Kam Poteru, Mafu Poteru visu laiku. Un es svīstu vienā svīšanā, un tā vien gribas kaut kur nolīst.
— Tāpat ir arī man. Manuprāt, viņam ir beigas. Vai tev dažreiz •īav viņa žēl?
— Gandrīz vienmēr, gandrīz vienmēr. Viņš nav diez cik vērtīgs cilvēks, bet nevienam arī ļaunu nedarīja. Tikai makšķerēja pa druskai, lai sadabūtu naudu un tad piedzertos,— un daudz klaiņoja apkārt, bet, ak kungs, to mēs visi darām, vismaz vairums — sludinātāji un tamlīdzīgi ļautiņi. Bet viņš ir labsirdīgs un iedeva man pusi zivs, kad tur abiem nemaz nepietika, un daudzas reizes viņš mani paglāba, kad man nelaimējās.
— Viņš salāpīja man pūķus, Hak, un piesēja manai makšķeres auklai āķus. Es vēlētos, kaut mēs varētu viņu izglābt no turienes.
— Ak manu tētīt! Mēs nekā nespējam viņu izdabūt no turienes, Tom. Un nebūtu jau nekāda labuma, tie tikpat viņu notvertu.
— Jā gan. Bet man pretīgi klausīties, ka tie lamā viņu kā velnu par to, ko viņš nekad nav darījis.
— Un man arī, Tom. Debess, es dzirdēju tos sakām, ka Viņš esot asinskārīgākais nelietis šajā novadā, tie brīnoties, ka viņš vēl neesot pakārts.
Jā, tā tie runā visu laiku. Esmu dzirdējis tos sakām, ka nolinčošot viņu, ja palaidīšot brīvībā. To tie arī izdarīs!
Zēni sarunājās ilgi, bet labāk no tā viņiem nekļuva. Kad iestājās krēsla, viņi klaiņoja ap mazo, vientuļo cietumu, varbūt ar nenoteiktu cerību, ka kaut kas notiks, kas atbrīvos viņus no grūtībām. Bet nekas delīrija stāvoklī, jo viņš bija piedzēries. Es esmu mainījis savus uzskatus un vairs neminēšu šos vainu mīkstinošos apstākļus. (Tad viņš pievērsās rakstvedim.) Iesauciet Tomasu Sojeru!
Klātesošo sejās parādījās mulss pārsteigums, arī paša Rotera sejā. Visu acis izbrīnā un ziņkārē pievērsās Tomam, kad viņš piecēlās un nostājās liecinieku solā. Zēns izskatījās visai satraukts, jo bija ļoti nobijies. Viņš norunāja zvērestu.
— Tomas Sojer, kur jūs bijāt septiņpadsmitajā jūnijā pusnakts stundā?
Toms paskatījās uz indiāņa Džo stingo seju, un viņa mēle atteicās paklausīt. Visi klausījās elpu aizturējuši, bet neviens vārds nenāca pār viņa lūpām. Pēc dažiem mirkļiem zēns mazliet atguva spēku, un viņa balss bija pietiekami stipra, lai daļa klausītāju to sadzirdētu:
— Kapsētā!
— Mazliet skaļāk, lūdzu! Nebaidieties! Jūs bijāt . . .
— Kapsētā.
Nicīgs smīns pārslīdēja indiāņa Džo sejai.
— Vai jūs bijāt Zirgu Viljamsa kapa tuvumā?
— Jā, ser.
— Runājiet vēl mazliet skaļāk! Cik tuvu jūs bijāt kapam?
— Tik tuvu, kā tagad esmu jums.
— Vai jūs bijāt paslēpies?
— Es biju paslēpies.
— Kur?
— Aiz gobām, kas aug blakus kapam.
Indiānis Džo tikko manāmi sarāvās.
— Vai vēl kāds bija jums līdzi?
— Jā, ser. Es tur aizgāju ar . . .
— Pagaidiet vienu mirkli! Nesteidzieties nosaukt sava biedra vārdu! Mēs to uzzināsim vajadzīgajā brīdī. Vai jūs atnesāt sev kaut ko līdzi?
Toms sastomījās un izskatījās apmulsis.
— Runājiet, zēn,— nekautrējieties! Patiesība ir vienmēr godājama. Ko jūs tur bijāt aiznesis?
— Tikai — beigtu kaķi.
Publikā nošalca smiekli, kurus tiesnesis apsauca.
— Mēs parādīsim kaķa skeletu. Tagad, zēn, pastāstiet visu, kas notika, pats saviem vārdiem — neizlaižot neko un nebaidoties.
Toms sāka stāstīt, sākumā vilcinādamies, bet iesila, viņa vārdi raisījās aizvien raitāk, pēc īsa brīža zālē apklusa visas skaņas, bija dzirdama tikai viņa balss; visu acis pievērsās viņam, pavērtām lūpām un aizturētu elpu publika tvēra ik vārdu, aizmirstot laiku. Dzirdot šo drausmo, patieso stāstu, jūtu spriegums sasniedza augstāko pakāpi, kad zēns sacīja:
— Un, kad ārsts satvēra dēli un Mafs Poters pakrita, indiānis Džo pielēca ar nazi un . . .
Strauji kā zibens metiss pieskrēja pie loga, atgrūda visus, kas stāvēja viņam ceļā, un pazuda!
Divdesmit piektā nodaļa
Toms atkal bija slavas apmirdzēts varonis — pieaugušie viņu lutināja, bērni apskauda. Viņa vārds kļuva nemirstīgs — jo pilsētiņas avīze viņu cildināja. Bija ļaudis, kuriem šķita, ka Toms kādreiz būs prezidents, ja vien viņu līdz tam nepakārs.
Kā parasts, nepastāvīgā, vieglprātīgā pasaule piekļāva Mafu Poteru pie savas sirds un tikpat izšķērdīgi apbēra viņu ar laipnībām kā agrāk ar lāstiem. Bet tāda uzvedība dara pasaulei godu, tāpēc nav labi šajā rīcībā saskatīt kaut ko nosodāmu.
Toma dienas bija spožuma un līksmes dienas, bet viņa naktis — šausmu naktis. Indiānis Džo sagandēja viņa sapņus ar savu liktenīgo un draudu pilno skatienu. Neviens kārdinājums nespēja izvilināt zēnu no mājas pēc saulrieta. Nabaga Haks arī dzīvoja vienās bailēs un šausmās, jo Toms bija visu izstāstījis advokātam naktī pirms lielās tiesas dienas, un Haks ļoti baidījās, ka viņa līdzdalība šajā notikumā kļūs zināma, par spīti indiāņa Džo aizbēgšanai, kas paglāba zēnu no mokpilnas liecības tiesā. Nabaga Haks bija lūdzis advokātu apsolīt, ka par viņu neko neizpaudīs, bet ko gan tas līdzēja? Kopš sirdsapziņas mokas bija naktī aizdzinušas Tomu uz advokāta māju un izspiedušas drausmo stāstu pār viņa lūpām, kuras bija devušas lielāko un baismāko klusēšanas zvērestu, Haka ticība cilvēkiem bija tikpat kā izdzēsta.
Katru dienu Mafa Potera pateicība lika Tomam priecāties par to, ka bija visu izstāstījis, bet naktīs viņš vēlējās, kaut viņa mēle būtu klusējusi. Toms gan baidījās, ka indiāni Džo nekad nenotvers, gan atkal baidījās, ka notvers. Viņš juta, ka nekad nevarēs droši elpot, iekams šis cilvēks nebūs miris un viņš redzējis tā līķi.
Izsludināja atlīdzību par slepkavas notveršanu, visu apkārtni pārmeklēja, bet indiāni Džo atrast neizdevās. Kāda viszinoša brīnum- būtne, kas iedvesa bijīgu cieņu,— detektīvs, atbrauca no Sanluisas, visur okšķerēja, kratīja galvu, sataisīja gudru ģīmi un sasniedza tos apbrīnojamos panākumus, kādus viņa amata brāļi parasti mēdz sasniegt. īsi sakot: «viņš bija atradis pēdas». Bet slepkavības «pēdas» nevar pakārt, un pēc tam, kad detektīvs visu bija paveicis un aizbraucis uz mājām, Toms jutās tikpat nedrošs kā agrāk.
Dienas vilkās lēnām, un katra atstāja aiz sevis baiļu nastu, kas kļuva mazliet vieglāka.
Divdesmit sestā nodaļa
Katra normāla zēna dzīvē pienāk laiks, kad viņā pamostas tr^ka vēlme doties kaut kur un izrakt apslēptu mantu. Vienu dienu šāda vēlme pēkšņi pamodās Tomā. Viņš devās sameklēt Džo Hārperu, bet bez sekmēm. Tad viņš meklēja Benu Rodžersu, tas bija aizgājis makšķerēt. Beidzot viņš saskrējās ar Finu — Asiņaino Roku. Arī Haks šoreiz derēja. Toms aizveda viņu kādā klusā vietā un uzticēja savu noslēpumu. Haks bija ar mieru. Haks vienmēr piekrita piedalīties jebkurā pasākumā, kas solīja piedzīvojumus un neprasīja izdevumus, jo viņam bija pārmērīgi daudz brīva laika, kas nav nauda.
— Kur mēs raksim?—jautāja Haks.
— Nu, visur.
— Vai tad manta aprakta šeit visapkārt?
— Nē. Tā noslēpta sevišķās vietās, Hak,— galvenokārt uz salām, dažreiz satrunējušās lādēs zem kāda nokaltuša koka zara — tam pašā galā, kur tieši pusnaktī krīt ēna, bet visbiežāk zem grīdas tādās mājās, kur spokojas.
— Kas to noslēpis?
— Protams, laupītāji — ko tu vēl jautā? Vai tu domā, ka svētdienas skolas pārzinis?
— Es nezinu. Ja manta piederētu man, es to nenoslēptu, bet visu izdotu un labi papriecātos.
— Arī es tā darītu, bet laupītāji tā nedara, viņi vienmēr mantu noslēpj un atstāj slēptuvē.
— Vai tad vēlāk viņi nenāk to izrakt?
— Nē, viņi taisās nākt, bet parasti aizmirst iezīmētās vietas vai arī nomirst. Tad manta guļ tur ilgi un beidzot sarūsē, bet pēc laiciņa kāds atrod vecu, sadzeltējušu papīru, kurā rakstīts, pēc kādām zīmēm manta jāmeklē,— un paiet vesela nedēja, iekams to papīru izburto, jo uz tā rakstītas galvenokārt noslēpumainas zīmes un hieroglifi.
— Hiro —kā tu teici?
— Hieroglifi — bildes un dažādi kribuļi, kas šķietami nenozīmē neko.
— Vai tev ir tāds papīrs, Tom?
— Nē.
— Bet kā tad tu atradīsi zīmes?
— Man nevajag zīmju. Mantu viņi vienmēr aprok zem spoku apsēstām mājām vai uz salas, vai zem nokaltuša koka, kuram viens zars garāks par pārējiem. Mēs mazliet pamēģinājām Džeksona salā, bet varam mēģināt kādreiz rakt citur, un pie Brūža strauta ir kāda spoku māja un daudz nokaltušu koku ar sausiem zariem — var teikt — vezumiem!
— Vai manta ir zem tiem visiem?
— Kā tu runā! Nē!
— Kā tad zināsi, zem kura rakt?
— Rakšu zem visiem.
— Tom, bet tad mums būs jāraujas visu vasaru.
— Nu, un tad? Iedomājies, ka tu atradīsi misiņa podu ar simt dolāriem, jauki aprūsējušiem, vai satrunējušu lādi pilnu ar dimantiem. Ko tad tu sacīsi?
Haka acis iekvēlojās.
— Tas būtu vareni, pavisam vareni — pamatīgs ieguvums! Dod man tikai simt dolāru, un es neprasīšu nekādus dimantus.
— Labi. Bet es gan nesviedīšu projām dimantus. Dažiem ir divdesmit dolāru vērtība. Un nav neviena, kas nemaksātu septiņdesmit piecus centus vai dolāru gabalā.
— Ej nu! Vai patiesi?
— Protams. Katrs tev to pateiks. Vai tu neesi redzējis nevienu dimantu, Hak?
— Nē, neatceros vis. '
— Karaļiem pieder dimantu kalni.
— Es jau nepazīstu nevienu karali, Tom.
— To varu iedomāties. Bet, ja tu aizbrauktu uz Eiropu, tu redzētu viņus tur bariem apkārt lēkājam.
— Vai tad viņi lēkā?
— Lēkā! Tu vientiesi! Nē!
— Bet kāpēc tad tu teici, ka viņi lēkājot?
— Nieki! Es tikai gribēju sacīt, ka tu viņus redzētu— protams, nevis lēkājam — jo kāpēc gan lai viņi lēkātu? Es gribēju teikt, tu viņus redzētu visās malu malās. Kā to kuprīti Ričardu*.
•— Ričardu? Kāds ir viņa uzvārds?
— Viņam nav uzvārda. Karaļiem ir tikai vārdi.
— Patiesi?
— Nu kā tad!
— Nu, ja viņiem tā labpatikas, Tom, lai viņi dzīvo bez uzvārda! Bet es gan negribētu būt karalis un saukties tikai priekšvārdā kā nēģeris. Bet saki — kur tu vispirms raksi?
— Nezinu. Varbūt sāksim ar nokaltušo koku pakalnā viņpus Brūža strauta?
— Esmu ar mieru.
Viņi sadabūja saliektu kapli un lāpstu un nostaigāja trīs jūdzes. Nosvīduši un aizelsušies viņi sasniedza savu ceļa mērķi un atsēdās zem gobas, kas auga tuvumā, lai atpūstos un uzsmēķētu.
— Man te patīk,— sacīja Toms.
— Man arī.
— Teic, Hak,— ja mēs te atradīsim apraktu mantu, ko tu darīsi ar savu daļu?
— Es? Edīšu katru dienu pīrāgu un dzeršu glāzi limonādes, uo iešu noskatīties visus cirkus, kas atbrauks. Es jautri padzīvošu!
— Bet vai tu neko neiekrāsi?
— Iekrāt? Kāpēc?
— Lai tev būtu vēlāk no kā dzīvot.
— Tam nav nozīmes. Kādā jaukā dienā te pilsētā uzradīsies tēvs un sagrābs naudu savos nagos, ja nepasteigšos to iztērēt. Un viņš to nodzīvos pavisam ātri. Bet ko tu darīsi ar savējo, Tom?
— Es nopirkšu jaunas bungas un pamatīgu zobenu, un sarkanu kaklautu, buldoga kucēnu un apprecēšos.
— Apprecēsies?
— Jā gan!
— Tom, vai tu esi pie pilna prāta?
— Pagaidi, gan tu redzēsi.
— Tā būtu vislielākā muļķība, ko tu izdarītu, Tom. Paskaties uz manu tēvu un māti. Kā tie plēšas! Es atceros labi.
— Tas nav nekas. Meitene, kuru es precēšu, neplēsīsies.
— Tom, manuprāt, viņas visas ir vienādas. Visas grib iztukšot vīram kabatas. Labāk pārdomā vēl visu to! Padomā, kad es tev saku! Kā to skuķi sauc?
— Viņa nav skuķis, bet meitene.
— Tas ir vienalga, manuprāt. Daži saka: skuķis, daži: meitene abi vārdi pareizi. Bet kā tad viņu īsti sauc, Tom?
— Es tev kādreiz pateikšu, ne tagad.
— Labi. Bet, kad tu apprecēsies, es kļūšu pavisam vientuļš.
— Nē, tu dzīvosi pie manis. Bet pietiks par to runāt, sāksim rakt.
Viņi svīzdami raka kādu pusstundu. Bez sekmēm. Viņi pūlējās vēl vienu pusstundu. Joprojām bez panākumiem. Haks jautāja:
— Vai viņi vienmēr mantu ierok tik dziļi?
— Dažreiz — ne vienmēr. Bet parasti gan. Manuprāt, neesam uzgājuši īsto vietu.
Viņi uzmeklēja jaunu vietu un sāka atkal rakt. Šoreiz viņi strādāja mazliet lēnāk, tomēr darbs veicās. Viņi raka, kādu brīdi klusēdami. Beidzot Haks atspiedās uz savas lāpstas, ar piedurkni aizslaucīja lāses no pieres un jautāja:
— Kur tu raksi nākamo reizi, pēc šīs vietas?
— Varbūt pamēģināsim rakt pie vecā koka Kārdifa kalnā, aiz atraitnes mājas?
— Domāju, tā ir laba vieta. Bet vai atraitne mums mantu neatņems, Tom? Tā atrodas viņas zemē.
— Mums atņems?! Varbūt viņa mēģinās gan. Bet ikvienam, kas atrod apraktu mantu, tā pieder. Nav svarīgi, kam pieder zeme.
Tas Haku nomierināja. Darbi turpinājās. Pēc kāda laika Haks atkal ierunājās:
— Sasodīts, te laikam atkal ir nepareizā vieta. Kā tu domā?
— Tas ir ļoti savādi, Hak! Es netieku gudrs. Dažreiz iejaucas raganas, varbūt tās tagad traucē mūsu darbu.
— Muļķības! Raganām dienas laikā nav nekādas varas.
— Tā gan. Es par to nemaz neiedomājos. Bet zini, kur ir tā vaina? Cik gan lieli muļķi mēs esam! Jānoskaidro, kur zara ēna krīt pusnaktī, un jārok tur.
— Tad, sasper jods, mēs esam strādājuši veltīgi! Nu, pie velna, atnāksim naktī. Bet ceļš ir briesmīgi garš! Vai tu varēsi izkļūt no mājām?
— Varēšu gan*. Mums tas jādara šonakt, jo — tiklīdz kāds ieraudzīs šīs bedres, viņš tūlīt sapratīs, kas šeit atrodas, un raks pats.
— Labi, es atnākšu šonakt un ņaudēšu.
— Norunāts. Paslēpsim darbarīkus krūmos.
Zēni ieradās šai vietā naktī, norunātajā laikā. Viņi apsēdās ēnā un gaidīja. Vieta bija vientuļa, stunda, saskaņā ar veciem nostāstiem, svinīga. Šalcošajās lapās čukstēja gari, ēnainajos kaktos glūnēja spoki, no tālienes atskanēja dobjas suņu rejas, tām atbildēja drūms pūces brēciens. Zēnus nomāca šis svinīgums, un viņi gandrīz nemaz nesarunājās.
Beidzot viņiem šķita, ka pusnakts ir klāt, viņi iegaumēja, kur krita ēna, un sāka rakt. Cerības atdzīvojās. Viņu interese pieauga un čaklums līdzi tai. Bedre kļuva aizvien dziļāka un dziļāka, bet, kad viņu sirdis iepukstējās straujāk, dzirdot kapli atsitamies pret kaut ko,— viņi piedzīvoja jaunu vilšanos. Tas bija akmens vai koka gabals. Beidzot Toms sacīja:
— Nav vērts, Hak. Atkal nepareiza vieta.
— Bet tā nevar būt nepareiza. Mēs taču notrāpījām vietu, kur krita ēna.
— Es zinu, bet ir vēl citi apstākļi.
— Kādi?
— Mēs laiku noteicām tikai apmēram. Varbūt bija par agru vai par vēlu.
Haks nosvieda savu lāpstu.
— Tā gan,— viņš teica.— Tā būs īstā vaina. Visa tā rakšana jāatmet, mēs nekad nevarēsim noteikt īsto laiku, un turklāt tas viss ir pārāk šausmīgi, nakts laikā, kad apkārt lidinās spoki un raganas. Man visu laiku liekas, ka viens stāv aiz muguras, un es baidos pagriezties, jo'varbūt cits, kas stāv man priekšā, to vien gaida. Man visu laiku skrien drebuļi pa kauliem.
— Man klājas tāpat, Hak. Viņi parasti pie mantas aprok ari mironi zem koka, lai viņš mantu sargātu.
— Dievs tēvs!
— Jā, tā viņi mēdz darīt. Esmu to allaž dzirdējis.
— Tom, man nepatīk maisīties tur, kur ir miroņi. Līķiš kā likts atnes nelaimi.
— Man arī nepatīk viņus traucēt, Hak. Ja nu te viens izbāž ārā savu galvaskausu un kaut ko mums pasaka?
— Nerunā, Tom! Tas ir pārāk drausmīgi!
— Tā tas ir, Hak! Man ir pavisam savādi ap dūšu.
— Tom, atstāsim šo vietu un pamēģināsim citur!
— Lai notiek, tā būs labāk!
— Bet kur tas būs?
Toms brīdi padomāja, tad sacīja:
— Spoku mājā. Tur būs īstā vieta.
— Sasodīts! Man nepatīk mājas, kur spokojas, Tom. Spoki ir daudz negantāki par miroņiem. Miroņi varbūt dažreiz ierunājas, bet tie nepieslīd tev, ietinušies līķautā, kad neko nemani, pēkšņi neskatās tev pāri plecam un negriež zobus — kā to dara spoki. Es to nepārdzīvotu, Tom,— un neviens to neizturētu.
— Jā, bet, Hak, spoki parādās tikai naktī — tie mūs netraucētu, ja raksim dienas laikā.
— Tā jau nu ir. Bet tu labi zini, ka cilvēki izvairās kā dienā, tā naktī no spoku apsēstām mājām.
— Tas tāpēc, ka viņi negrib iet tur, kur noslepkavots kāds cilvēks. Bet šajā mājā naktī nekas nav redzēts — tikai zila uguntiņa, kas pamirgo logā,— nekāds īsts spoks.
— Bet, kur redzi tādu zilu uguntiņu šaudāmies, Tom, vari būt drošs, ka spoks ir turpat blakus. Tas taču pats par sevi saprotams. Tu taču zini, ka tās aizdedzina tikai spoki.
— Tā ir. Bet dienā tās neparādās, ko tad baidīties?
— Labi. Pamēģināsim rakt pie spoku mājas, ja tu tā saki, bet man liekas, tas ir bīstami.
Viņi jau bija sākuši kāpt lejā no kalna. Mēness apspīdētās ielejas vidū pie viņu kājām atradās spoku māja, pilnīgi vientuļa, tās sēta sen bija sagāzusies, slieksnis aizaudzis ar nezālēm, dūmenis sadrupis, logi bez stikliem, viens jumta stūris iebrucis. Kādu brīdi zēni skatījās, pa pusei gaidīdami, ka logā pamirgos zilā uguntiņa, tad, sarunādamies čukstus, kā to prasīja laiks un apstākļi, viņi nogriezās pa labi, apmezdami lielu līkumu ap spoku māju, un devās mājup pa mežiem, kas kuploja Kārdifa pakalna aizmugurē.