Nākamajā dienā ap pusdienas laiku zēni atkal ieradās pie nokaltušā koka — viņi bija atnākuši paņemt savus darbarīkus. Toms nepacietīgi vēlējās nokļūt spoku mājā. Haks arī to vēlējās — tikai mērenāk, bet pēkšņi viņš jautāja:
— Paklau, Tom, vai tu zini, kas šodien ir par dienu?
Toms domās pārskaitīja visas nedēļas dienas, tad strauji pacēla acis, kuru skatienā bija izbailes.
— Vai dieniņ! Es par to nemaz nepadomāju, Hak!
— Arī es nepadomāju, bet pēkšņi man ienāca prātā, ka šodien ir piektdiena.
— Sasodīts! Redzi, cik uzmanīgam jābūt, Hak! Mēs varējām nokļūt briesmīgā ķezā, ja sāktu rakt piektdienā!
— Varējām! Labāk saki: mēs nokļūtu! Varbūt dažas dienas ir laimīgas, bet ne piektdiena.
— Katrs muļķis to zina. Manuprāt, tu neesi to atklājis pirmais, Hak.
— Es arī nekad neesmu teicis, ka tas ir mans atklājums. Un piektdiena — tas vēl nav viss. Pagājušo nakti redzēju nelāga sapni — žurkas.
— Ko tu! Skaidra pazīme, ka būs nepatikšanas. Vai tās kāvās?
— Nē!
— Tad ir labi, Hak. Ja tās nekāvās, tad tas nozīmē, ka nepatikšanas ir ceļā. Mums tikai jātur acis vaļā un jābūt modriem. Šodien neraksim, bet rotaļāsimies. Vai tu zini, kas ir Robins Huds, Hak?
— Nē. Kas ir Robins Huds?
— Tas ir diženākais vīrs, kāds jebkad dzīvojis Anglijā, un arī vislabākais. Viņš bija laupītājs.
— Lieliski, arī es gribētu tāds būt! Ko viņš aplaupīja?
— Tikai šerifus un bīskapus, bagātniekus un karaļus un tamlīdzī gus ļaudis. Bet viņš nekad neapdraudēja nabagos. Viņš tos mīlēja. Ar tiem viņš vienmēr godīgi dalījās.
— Tas nu gan ir bijis varens brālis!
— Varu saderēt, ka viņš tāds bija, Hak! O, viņš bija pats cēlākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis! Tādu cilvēku tagad vairs nav, to tu vari man ticēt. Viņš varēja ar vienu roku piekaut ikvienu vīru Anglijā, kamēr otra roka viņam bija piesieta uz muguras. Un, kad viņš paņēma savu īves koka šaujamo loku, tad katru reizi trāpīja desmit centu naudas gabalā pusotras jūdzes tālumā.
— Kas tas tāds — īves koka šaujamloks?
— Es nezinu. Kāds sevišķs loks, protams. Un, ja viņš monētai netrāpīja vidū, bet malā, tad viņš nosēdās un raudāja — un lādējās. Spēlēsim Robiņu Hudu — tā ir varena rotaļa. Es tev iemācīšu.
— Piekrītu.
Tā viņi visu pēcpusdienu spēlēja Robiņu Hudu, šad tad pamezdami ilgu pilnu sķatienu uz spoku māju un izteikdami piezīmes par rītdienas izredzēm un iespējām, kad viņi tur ieradīsies. Kad saule slīdēja lejup rietumos, viņi sāka atceļu uz mājām zem koku garajām ēnām un drīz pazuda no redzes loka Kārdifa pakalna mežos.
Sestdienā, agrā pēcpusdienā, zēni atkal atnāca pie nokaltušā koka. Viņi smēķēja un pļāpāja koka paēnā, mazliet paraka savā pēdējā bedrē, ne ar sevišķi lielām cerībām, bet tikai tāpēc, ka Toms sacīja: daudzreiz gadījies, ka ļaudis nav uzgājuši mantu tāpēc, ka apstājušies rakt tikai sešu collu atstatumā no tās, un tad nācis kāds cits un izracis mantu ar vienu lāpstas dūrienu. Tomēr arī šoreiz viņi pūlējās velti. Tad zēni ņēma plecos savus darbarīkus un aizgāja ar tādu izjūtu, ka nebija spēlējušies ar savu laimi, bet izpildījuši visas prasības, kas jāizpilda apslēpto mantu racējam.
Kad viņi nonāca pie spoku mājas, kapa klusumā, kas valdīja tur saules tveicē, bija kaut kas baisms un šausminošs, un vieta bija tik drūmi vientuļa un atstāta, ka viņi vienu mirkli izbijās no sava pasākuma.
Tad viņi piezagās pie durvīm un drebēdami ieskatījās mājas iekšienē. Viņi ieraudzīja nezālēm aizaugušu telpu bez grīdas, nekrāsotām sienām, veclaicīgu pavardu, izsistus logus, sadrupušas kāpnes; šur tur un visur karājās saraustīti un tukši zirnekļu tīkli. Tad viņi klusi iegāja, strauji pukstošām sirdīm, sarunādamies čukstus, modri ausīdamies, vai nesadzirdēs kaut mazāko troksnīti, ar saspriegtiem muskuļiem, lai katru brīdi varētu atkāpties.
Pēc neilga laika viņi pie šīs vietas pierada, viņu bailes norima, un viņi kritiski un ziņkāri appētīja māju, gandrīz vai apbrīnodami paši savu drosmi, kas viņus pārsteidza. Tagad viņi gribēja apskatīt augšējo stāvu. Tas nozīmēja, ka viņi nespētu vairs aizbēgt, bet viņi izaicināja viens otra drosmi, un, protams, iznākums varēja būt tikai viens — zēni nosvieda darbarīkus kādā kaktā un sāka kāpt augšā. Arī tur viņi redzēja pamestības un sabrukuma pēdas. Vienā kaktā viņi atrada sienas skapi, kas šķietami glabāja kādu noslēpumu, taču šis paredzējums viņus pievīla — skapis bija tukšs. Viņu drosme bija pieaugusi, un viņi to valdīja. Vini jau gribēja iet lejā un sākt darbu, kad . . .
— Sš!—čukstēja Toms.
— Kas ir?— atčukstēja Haks, bailēs nobālēdams.
— Sš! Tur! Vai dzirdi?
— Jā! Ak kungs! Bēgsim!
— Stāvi klusu! Nekusties! Viņi nāk tieši uz durvīm.
Zēni izstiepās uz grīdas un piespieda acis pie dēļu spraugām. Tā viņi gulēja nāves bailēs.
— Viņi apstājās. Nē . . . nāk iekšā . . . Viņi ir klāt. Nečuksti vairs ne vārda, Hak! Ak dievs, kaut es varētu tikt prom!
Ienāca divi vīri. Katrs zēns domās sev sacīja:
«Tas ir vecais, kurlmēmais Spānietis, kas pēdējā laikā divas vai trīs reizes uzklīda pilsētā, — otro vīru nekad neesmu redzējis.»
«Otrais vīrs» bija skrandains un izspūris radījums ar nepatīkamu seju. Spānietis bija ietinies apmetnī, viņam bija kupla, sirma vaigu- bārda, zem viņa sombrero nokarājās gari, balti mati, un uz acīm bija zaļas brilles. Ienākot «otrais» runāja klusā balsī, viņi nosēdās uz grīdas ar seju pret durvīm, ar muguru pret sienu, un runātājs nepārtrauca savu runu. Viņš vairs neievēroja lielu piesardzību un turpināja, skaidri izrunādams vārdus.
— Nē,— viņš teica,— es visu esmu pārdomājis, un man tas nepatīk. Tas ir bīstami.
— Bīstami!— iesaucās «kurlmēmais» Spānietis, zēniem par lielu pārsteigumu.— Mīkstčaulis!— No šīs balss zēniem aizrāvās elpa, un viņi nodrebēja. Tā bija indiāņa Džo balss. Kādu brīdi iestājās klusums. Tad Džo teica:
— Tad jau mūsu darbiņš tur viņā pusē bija daudz bīstamāks — bet nekas nenotika.
— Tur bija citādi. Tas notika tālu upes lejastecē, un tuvumā nebija citu māju. Un neviens arī neuzzinās, ka mēs to mēģinājām, jo nekas mums neizdevās.
— Bet kas tad ir vēl bīstamāk kā atnākt surp dienas laikā? Katram, kas mūs ieraudzītu, mēs liktos aizdomīgi.
— Es to zinu. Taču nebija citas piemērotākas vietas pēc tās muļķīgās neveiksmes. Es gribu atstāt šo būdu. Es gribēju to darīt jau vakar, bet nebija iespējams no šejienes izkustēties, kad šie abi velna puikas rotaļājās tur uz pakalna tieši mūsu acu priekšā.
«Velna puikas» atkal nodrebēja pēc šīs piezīmes un nodomāja, cik laimīgi sagadījies, ka viņi bija atcerējušies piektdienu un nolēmuši gaidīt vēl vienu dienu. Savās sirdīs viņi vēlējās, kaut būtu nogaidījuši vēl veselu gadu. Abi vīri izņēma ēdamo un pabrokastoja. Pēc ilga, domīga klusuma indiānis Džo sacīja:
— Paklau, puis, ej atpakaļ augšup gar upi uz savu vietu. Gaidi, līdz saņemsi no manis ziņu. Es riskēšu vēlreiz ieiet pilsētā, lai apskatītos. Mēs šo «bīstamo» darbu veiksim pēc tam, kad būšu mazliet paspiegojis un kad apstākļi man liksies labvēlīgi. Tad prom uz Teksasu! Aizdiegsim abi turp!
Sis priekšlikums otro apmierināja. Abi vīri sāka žāvāties, un indiānis Džo teica:
— Nāvīgi nāk miegs. Tu sēdi sardzē!
Viņš saritinājās nezālēs un drīz sāka krākt. Viņa biedrs tam pāris reižu piebikstīja, un viņš apklusa. Tad arī sargs sāka snauduļot, viņa galva liecās zemāk un zemāk, un drīz abi vīri krāca.
Zēni ievilka dziļu, atvieglotu elpu. Toms čukstēja:
— Tagad ir īstais brīdis — nāc!
Haks atbildēja:
— Es nevaru. Es būšu beigts, ja viņi atmodīsies.
Toms mudināja, Haks vilcinājās. Beidzot Toms lēni un klusi piecēlās un devās prom viens. Bet jau no pirmā soļa satrunējusī grīda tik nejauki iečīkstējās, ka viņš atslīga atpakaļ, no bailēm gandrīz beigts. Otrreiz viņš vairs nemēģināja. Zēni gulēja, skaitīdami mirkļus, kas vilkās tik lēni, ka beidzot tiem šķita — laiks apstājies un mūžība kļuvusi sirma. Tie bija priecīgi, kad pamanīja, ka saule jau rietēja.
Viens krācējs apklusa. Indiānis Džo piecēlās pussēdus, apskatījās visapkārt, īgni pasmīnēja par savu biedru, kas bija nolicis galvu viņam uz ceļiem, ar kāju viņu pamodināja un sacīja:
— Celies! Tu nu gan esi sargs! Bet labi, ka nekas nav noticis.
— Brīnums! Vai tad es biju iemidzis?
— Tikai mazliet, mazliet! Ir laiks mums pazust, brāl. Ko darīsim ar mazo laupījumu, kas mums palicis?
— Es nezinu, varbūt atstāj to tepat, kā vienmēr mēdzam darīt. Nav nozīmes to nest līdzi, kamēr vēl nedodamies uz diēnvidiem. Seši simti piecdesmit sudrabā ir diezgan smags nesamais.
— Labi — var jau vēlreiz atnākt šurp.
— Bet, manuprāt, jānāk naktī kā citām reizēm — tā būs labāk.
— Jā, bet zini, var paiet labs laiciņš, līdz iekrīt izdevīgs brīdis nākamajam ķērienam, viss kas var atgadīties, šeit nav īsti laba vieta, ņemsim un apraksim — dziļi zemē.
— Laba doma,— atbildēja biedrs, kas pārgāja pāri istabai, notupās, pacēla pavarda dziļumā vienu no akmeņiem un izvilka maku, kas patīkami žvadzēja. Viņš no tā izņēma divdesmit vai trīsdesmit dolāru pats sev un tikpat daudz indiānim Džo un tad atdeva maku pēdējam, k^s tagad nometās uz ceļiem kādā kaktā un sāka rakt tur ar savu garo dunci.
Zēni vienā mirklī aizmirsa visas savas bailes un nelaimes. Ar kārām acīm viņi vēroja katru vīra kustību. Skat, kāds neiedomājams krāšņums! Seši simti dolāru ir pietiekami liela nauda, lai padarītu bagātus kādu pusduci zēnu! Sāda mantas rakšana solīja vislaimīgākās izredzes — vairs nebūs jālauza galva, kur rakt. Viņi bukņīja viens otru katru brīdi, un šie grūdieni bija viegli saprotami, jo tie vienkārši nozīmēja: «Nu, vai neesi priecīgs, ka esam šeit?»
Džo nazis pret kaut ko atsitās.
— Hello!— viņš iesaucās.
— Kas ir?— jautāja viņa biedrs.
— Pussatrunējis dēlis — nē, šķiet, tā ir kaste. Palīdzi man mazliet, un tad redzēsim, kāpēc tā šeit paslēpta. Nē, nevajag — es izlauzu caurumu.
Džo iebāza caurumā roku un atkal izvilka to ārā.
— Cilvēk, te ir pauda!
Abi vīri apskatīja naudas sauju. Tās bija zelta monētas. Zēni augšā bija tikpat satraukti un priecīgi kā blēži apakšā.
Džo biedrs teica:
— Tagad ātri pie darba! Tur nezālēs kaktā, aiz pavarda, ir vecs, sarūsējis kaplis —: es to pirmīt redzēju.
Viņš aizskrēja un atnesa zēnu kapli un lāpstu. Indiānis Džo satvēra kapli, rūpīgi to apskatīja, pakratīja galvu, kaut ko norūca pie sevis un sāka rakt.
Drīz viņi izraka lādi. Tā nebija liela, apkalta ar dzelzi, un kādreiz bija bijusi ļoti stipra, iekams garie gadi to sagrauzuši. Vīri, laimes aizgrābtībā klusēdami, apbrīnoja atrakto mantu.
— Brāl, te būs kāds tūkstotis dolāru,— sacīja indiānis Džo.
— Tā jau runāja, ka Marela banda šeit vazājusies vienu vasaru,— svešais piebilda.
— Es to zinu,— sacīja indiānis Džo,— un pēc tā arī izskatās — to es varu teikt.
— Tagad tev tas nodomātais darbiņš jāmet pie malas.
Metiss sarauca pieri. Tad viņš sacīja:
— Tu mani nepazīsti. Vēl mazāk tu izproti visu šo lietu. Tā nebūs laupīšana — bet atriebe!— Un ļauna uguns iekvēlojās viņa acīs. — Tur man vajadzīga tava palīdzība. Kad tas būs paveikts — tad prom uz Teksasu. Ej mājās pie savas Nensijas un bērniem un paliec tur, līdz došu tev ziņu!
— Labi, ja tu tā saki. Bet ko darīsim ar šo — atkal apraksim?
— Jā! (Neizsakāms prieks augšējā stāvā.) Nē, pie lielā Sahema*, nē! (Dziļas bēdas augšā.) Es gandrīz aizmirsu. Uz kapļa bija svaiga zeme. (Vienā mirklī zēniem kļuva nelabi aiz bailēm.) Kāpēc te atrodas kaplis un lāpsta? Kāpēc uz tiem ir svaiga zeme? Kas tos atnesa šurp, un kur atnesēji aizgājuši? Vai tu kādu dzirdēji vai redzēji? Ko? Aprakt atkal naudu un atstāt, lai viņi atnāk un redz, ka te zeme izrakņāta! Tā nebūs, tā nebūs! Mēs aiznesīsim to uz manu alu!
— Protams! Varēju jau to ātrāk iedomāties! Tu domā uz numuru viens?
— Nē, numurs divi — zem krusta. Otrā vieta ir slikta — pārāk atklāta.
— Labi. Ir pietiekami tumšs, lai mēs dotos ceļā.
Indiānis Džo piecēlās un staigāja no loga pie loga, vērīgi lūkodamies ārā. Tad viņš teica:
— Kas gan atnesis šeit šos rīkus? Vai tu domā, ka viņi varētu būt augšā?
Abiem zēniem aizrāvās elpa. Indiānis Džo uzlika roku uz sava dunča, brīdi stāvēja šaubīdamies, tad pagriezās pret kāpnēm. Zēni iedomājās par skapi, bet abiem nebija vairs spēka pakustēties. Kāpnēm čīkstot, tuvojās soļi — šaušalīgā briesmu apziņa atmodināja zēnos salauzto drosmi — viņi jau gribēja mesties skapī, kad satrunējušie dēļi nobrīkšķēja un indiānis Džo nogāzās zemē līdz ar sabrukušo kāpņu drupām. Viņš piecēlās lādēdamies, un viņa biedrs sacīja:
— Nu, vai bija vērts? Ja kāds tur ir augšā, ja viņi ir augšā — lai viņi tur paliek. Kāda mums daļa? Ja viņi tagad grib nolēkt un iekļūt nepatikšanās, kas viņiem to liedz? Pēc piecpadsmit minūtēm būs tumšs, tad lai viņi mums seko, ja vēlas, es nesaku neko. Manuprāt, tie, kas nolika šos rīkus, mūs ieraudzījuši uzskatīja par spokiem vai velniem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Varu derēt, ka vēl tagad viņi diedz, ko nagi nes.
Džo kādu brīdi rūca, tad piekrita savam draugam, ka pēdējā dienas gaisma jāizlieto taupīgi, lai sagatavotos aiziešanai. Drīz pēc tam viņi izslīdēja no mājas mijkrēslī, kas kļuva aizvien tumšāks, un ar visu vērtīgo lādi devās uz upi. Toms un Haks piecēlās vēl pavisam vārgi, bet atviegloti un noskatījās abiem pakaļ pa mājas baļķu spraugām. Nē, viņi būtu priecīgi atkal tikt zemē, nenolaužot sev kaklu, un doties atpakaļ uz pilsētu pāri pakalnam. Viņi daudz nerunāja, jo bija pārāk noskaitušies uz sevi — noskaitušies uz nelaimīgo iedomu atstāt lāpstu un kapli lejā.
Ja nebūtu to, indiānim Džo nerastos nekādas aizdomas. Viņš apraktu sudrabu un zeltu, līdz viņa atriebes slāpes būtu remdētas, un tad viņš nelaimīgs atklātu, ka nauda pazudusi. Sasodītā nelaime, ka rīki bija atnesti šurp!
Viņi nolēma paturēt acīs Spānieti, kad viņš ieradīsies pilsētiņā, meklēdams izdevību atriebties, un sekot viņam līdz «numurs divi», lai tas būtu kur būdams. Tad Tomam iešāvās prātā drausma doma:
— Atriebe? Bet ja nu viņš domā mūs, Hak?
— Nerunā!— atbildēja Haks, gandrīz zaudēdams samaņu.
Viņi visu pārrunāja un, ienākot pilsētiņā, bija nolēmuši, ka indiāņa vārdi varēja attiekties arī uz kādu citu — vismaz uz Tomu vienu pašu, jo tikai Toms bija tiesā liecinājis pret viņu.
Tomam tas bija ļoti, ļoti mazs mierinājums, ka tikai viņam vienam draudēja briesmas. Viņš domāja, ka šādās briesmās otrs biedrs būtu pašsajūtu stipri atvieglinājis.
Divdesmit astota nodaļa
Dienas piedzīvojumi ļoti nomocīja Tomu tonakt sapņos. Četrreiz viņam rokās jau bija lielā bagātība, un četrreiz tā izgaisa pirkstos, kad miegs viņu atstāja un nomods atsauca prātā kļūmīgo, smago īstenību.
Kad viņš tā gulēja agrā rītā, atcerēdamies savas lielās bēdas atsevišķos notikumus, viņš sajuta, ka tie ir dīvaini neskaidri un tāli, it kā būtu atgadījušies kādā citā pasaulē vai sen pagājušos laikos. Tad viņam šķita, ka viss lielais piedzīvojums varbūt ir bijis tikai sapnis! Bija kāds apstāklis, kas spēcīgi apstiprināja šo domu,— proti, naudas daudzums, ko viņš bija redzējis, šķita pārāk liels, lai būtu īstens. Viņš agrāk nekad nebija vienkopus redzējis vairāk par piecdesmit dolāru. Un, kā visi zēni viņa vecumā un dzīves apstākļos, viņš iedomājās, ka runas par «simtiem» un «tūkstošiem» ir tikai fantastiskas izdomas un ka tādu summu pasaulē nemaz nav. Viņš ne mirkli nekad nebija iedomājies, ka patiesi kādam varētu piederēt tik liela summa kā simt dolāru. Ja viņa priekšstatus par apraktu mantu analizētu, tā sastāvētu no saujas īstenas vara naudas un kādas kaudzītes nenosakāma daudzuma lielisku un neaizskaramu dolāru.
Bet, jo vairāk viņš domāja, jo piedzīvojuma notikumi kļuva asāki un skaidrāki, un beidzot viņam atkal sāka likties, ka tas tomēr nav bijis sapnis. Sai nenoteiktībai jādara gals! Viņš ātri paēdīs brokastis un tad uzmeklēs Haku.
Haks sēdēja uz seklas laivas malas, vienaldzīgi šūpodams kājas ūdenī, un izskatījās ļoti grūtsirdīgs. Toms nolēma ļaut Hakam pašam ierunāties par notikušo. Ja viņš neko neteiks, tad pierādīsies, ka piedzīvojums bijis tikai sapnis.
— Hello, Hak!
Hello!
Kādu mirkli valdīja klusums.
— Tom, ja mēs rīkus būtu atstājuši pie nokaltušā koka, nauda būtu mums rokā. Vai tas nav šausmīgi?!
— Tātad tas nav bijis sapnis, nav bijis sapnis! Es gan vēlētos, kaut to labāk būtu sapņojis. Sasper jods, to es vēlētos!
— Kas nav bijis sapnis?
— Nu, vakardienas notikums. Man jau puslīdz šķita, ka es to redzēju sapnī.
— Sapnis! Ja kāpnes nebūtu salūzušas, tad tu gan redzētu, kāds sapnis tas bija! Es visu nakti sapņoju, ka tas spāniešu velns ar plāksteri uz acs mani vajāja, kaut viņš izčibētu!
— Ne, lai viņš neizčib! Mums viņš jaatrod. Jasadzen pēdas, kur noglabāta nauda.
— Tom, mēs nekad viņu neatradīsim. Tāda laime gadās tikai vienu reizi — sagrābt tādu kaudzi naudas, un šī izdevība ir garām. Man kājas dreb, iedomājoties, ka viņu atkal ieraudzīšu.
— Man arī, bet tomēr es gribētu viņu redzēt un izsekot viņam līdz tam numuram divi.
— Numuram divi. Tā gan. Arī es esmu par to domājis. Bet es neko nesaprotu. Ko tu domā, kurš tas ir?
— Es nezinu. Tas viss ir pārāk dziļdomīgi. Varbūt, Hak, tas ir kādas mājas numurs?
— Ko tu! Nē, Tom, tas nav tas. Ja tā, tad tas nav šajā pilsētelē. Te mājām nemaz nav numuru.
— Tā gan. Ļauj man padomāt vienu mirkli. Tas būs kāds istabas numurs viesnīcā, zini!
— Tas triks nu ir skaidrs! Seit ir tikai divas viesnīcas. Mēs to varam ātri noskaidrot.
— Paliec šeit, Hak, kamēr es atnākšu!
Toms vienā mirkli aizgāja. Viņš nevēlējās būt Haka sabiedrībā publiskās vietās. Viņš izpalika pusstundu. Noskaidrojās, ka labākajā viesnīcā otrajā numurā bija jau sen apmeties jauns advokāts un tas vēl joprojām tur dzīvoja. Otrajā — vienkāršajā viesnīcā otrais numurs bija noslēpumains. Viesnīcas īpašnieka jaunais dēls stāstīja, ka tas visu laiku stāvot aizslēgts un ka nevienu viņš neesot redzējis tajā ieejam vai no tā iznākam, izņemot naktīs. Viņš nezināja, kāds tam iemesls, bet, tā kā nebija visai ziņkārīgs, ieskaidroja sev, ka šai istabā spokojoties; arī iepriekšējā naktī bija redzējis tajā degam uguni.
— To esmu noskaidrojis, Hak. Manuprāt, šī istaba ir numurs divi, ko mēs meklējam.
— Arī es tā domāju, Tom. Ko tu tagad darīsi?
— Ļauj man padomāt!
Toms domāja ilgāku laiku. Tad viņš sacīja:
— Es tev pateikšu. Sā otrā numura dibendurvis iziet uz mazo, šauro ieliņu starp viesnīcu un veco ķieģeļu noliktavu. Sameklē visas atslēgas, kādas vari atrast, un arī es nočiepšu krustmātei visas atslēgas, tad nākamajā tumšajā naktī mēs atnāksim un tās izmēģināsim. Un tu vēro, vai neieraudzīsi indiāni Džo, jo viņš sacīja, ka ieradīšoties pilsētā un mēģināšot atrast izdevību atriebties. Ja ieraugi, tad seko viņam, un, ja viņš neies uz šo otro numuru, tad tā nav īstā vieta.
— Ak Dievs, es negribu viņam sekot!
— Kāpēc? Būs taču nakts. Viņš tevi pat neieraudzīs — un, ja ieraudzīs, viņam neradīsies nekādas aizdomas.
— Ja būs ļoti tumšs, es varētu viņam iet pa pēdām — man negribas, nemaz negribas. Bet es pamēģināšu.
— Bet es gan viņam sekošu tumsā, Hak. Varbūt viņš noskaidros, ka nevar atriebties, un ies tieši pakaļ naudai.
— Tā gan, Tom. Es sekošu viņam, pie joda!
— Tagad tu runā prātīgi! Nekad neesi gļēvs, Hak, un arī es tāds nebūšu!
Divdesmit devītā nodaļa
Sai naktī Toms un Haks bija gatavi doties dēkā. Viņi klaiņoja ap viesnīcu līdz pulksten deviņiem, viens iztālēm vēroja ieliņu, otrs viesnīcas durvis. Neviens neienāca ieliņā un arī neizgāja no tās, neviens Spānietim līdzīgs neiegāja un neiznāca pa viesnīcas durvīm. Nakts solījās būt jauka, tāpēc Toms aizgāja mājās. Norunāja, ka, dziļākai tumsai iestājoties, Haks atnāks pie viņa mājas un ņaudēs; tad viņš izlavīsies ārā un izmēģinās atslēgas. Bet nakts bija gaiša, Haks atstāja savu novērotāja vietu un nolikās gulēt tukšā, caurā cukura mucā ap pulksten divpadsmitiem.
Arī otrdien zēniem neveicās. Tāpat trešdien. Bet ceturtdienas nakts šķita daudzsološa. Toms attiecīgā laikā izlavījās laukā ar savas krustmātes veco skārda lukturi un lielu dvieli, ar ko aizsegt gaismu. Viņš paslēpa lukturi Haka cukura mucā, un abi sāka novērot. Stundu pēc pusnakts viesnīcas durvis noslēdza, un ugunis (vienīgās, kas vēl apkārtnē spīdēja) nodzisa. Spānietis nerādījās. Neviens nebija ienācis ieliņā, ne izgājis no tās. Viss šķita zēniem labvēlīgs. Valdīja melna tumsa, dziļo klusumu šad tad pārtrauca tikai tāli pērkona dūcieni. Toms izņēma lukturi, aizdedzināja to mucā, cieši aptina dvieli, un abi dēkaiņi tumsā tuvojās viesnīcai. Haks stāvēja sardzē, un Toms gāja pa ieliņu. Tad Haks kādu laiku baiļu pilns gaidīja, un šīs gaidas nomāca viņu kā kalns. Viņš ilgojās ieraudzīt sīku luktura gaismiņu — tas viņu izbiedētu, bet vismaz pavēstītu, ka Toms ir dzīvs.
Likās, ka bija jau pagājušas daudzas stundas, kopš Toms izgaisis. Viņš droši vien bija paģībis, varbūt pat miris, varbūt viņa sirds bija apstājusies no bailēm un satraukuma. Savās bailēs Haks neviļus aizvien vairāk tuvojās ieliņai, baidīdamies no drausmiem notikumiem un ik brīdi gaidīdams katastrofu, kas viņam liks izlaist pēdējo elpu. Jau tagad viņam tās pietrūka, viņam elpa aizrāvās un sirds tā
pukstēja, ka šķita — nupat tā apstāsies. Pēkšņi uzzibsnīja gāisma, un Toms aizauļoja viņam garām.
— Skrej!—viņš sauca.— Skrej, ja tev dzīvība mīļa!
Viņam tas nebija jāatkārto — ar vienu izsaucienu pietika. Haks jau skrēja ar trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, iekams Toms izsaucienu atkārtoja. Neapstādamies zēni aizskrēja līdz kādas pamestas lopkautuves šķūnim pilsētas otrā galā.
Tiklīdz viņi ienāca šķūnī, sāka trakot negaiss un straumēm gāzās lejup lietus. Kad Toms bija atguvis elpu, viņš teica:
— Hak, tas bija šausmīgi! Es izmēģināju divas atslēgas, cik klusi vien spēdams, bet tās tik briesmīgi čirkstēja, ka es gandrīz vai paliku bez elpas. Tā biju satraukts. Abas atslēgas nepagriezās. Tīri neapzināti satvēru durvju rokturi—* un durvis atvērās! Tās nebija aizslēgtas! Es ielēcu iekšā, pacēlu dvieli — un, Dievs, stāvi man klāt!
— Ko — ko tu ieraudzīji, Tom?
— Hak, es gandrīz uzkāpu indiānim Džo uz rokas!
— Nevar būt!
— Jā. Viņš tur gulēja dziļā miegā uz grīdas ar plāksteri uz acs, plaši atmetis rokas.
— Ak kungs, un ko tu darīji? Vai viņš atmodās?
— Nē, pat nepakustējās. Es nospriedu, ka viņš ir piedzēries. Sagrābu dvieli un metos prom!
— Es nemaz nebūtu dvieli atcerējies, varu saderēt!
— Bet es gan. Mana krustmāte mani krietni samīcītu, ja es to būtu pazaudējis.
—> Tom, saki — vai tu redzēji to lādi?
— Hak, man nebija laika apskatīties. Es neredzēju lādi, es neredzēju krustu. Es redzēju tikai pudeli un skārda krūzi uz grīdas blakus indiānim Džo. Jā, un vēl es redzēju divas mucas un daudz citu pudeļu tai istabā. Vai tu tagad saproti, kas notiek šajā spoku istabā?
— Kas?
— Tur spokojas viskijs. Varbūt visos krogos, kur aizliegts pārdot degvīnu, ir tāda spoku istaba — vai ne, Hak?
— Man šķiet, tā ir. Kas to varēja iedomāties? Bet, Tom, tagad ir īstais laiks dabūt lādi, kamēr indiānis Džo guļ piedzēries.
— Vai tā? Pamēģini!
Haks nodrebēja.
— Nē, es negribu.
— Arī es negribu, Hak. Bet ar vienu pudeli pie indiāņa Džo sāniem nepietiek. Ja tur gulētu trīs pudeles, tad viņš būtu pietiekami piedzēries un tad es to darītu.
Iestājās ilgs klusums, kamēr viņi pārdomāja, un tad Toms sacīja:
— Zini, Hak, nemēģināsim to, iekams neuzzināsim, ka indiāņa Džo tur nav. Citādi tas ir pārāk bīstami. Ja novērosim katru nakti, varēsim pilnīgi pārliecināties, ka viņš kādreiz izies, tad sagrābsim lādi zibens ātrumā.
— Labi, piekrītu. Es vērošu visu nakti un darīšu to visās naktīs, ja pārējo izdarīsi tu.
— Labi, es to izdarīšu. Tev tikai jāaizskrien līdz Hupera ielai un jāieņaudas pie manas mājas — un, ja esmu aizmidzis, tad iesvied man granti logā, un tad es atmodīšos.
— Norunāts, viss tiks izdarīts.
— Tagad, Hak, negaiss ir pāri, un es iešu mājās. Pēc dažām stundām ausīs rīts. Ej atpakaļ un kādu laiku vēl pavēro, vai jā?
— Es teicu, ka to darīšu, Tom. Es veselu gadu katru nakti vērošu šo krogu. Visu dienu gulēšu un katru nakti būšu sardzē.
— Tā ir labi. Bet kur tad tu gulēsi?
— Bena Rodžersa siena šķūnī. Viņš to man atļauj — un arī viņa tēva nēģeris tēvocis Džeks. Es nesu ūdeni tēvocim Džekam, kad viņš to prasa, un katrreiz, kad es palūdzu, viņš man iedod ko ieēst, ja var atlicināt. Tas ir varen labs nēģeris, Tom. Es viņam patīku tāpēc, ka nekad neizliekos, ka esmu pārāks par viņu. Dažreiz apsēžos un ēdu kopā ar viņu. Bet tev tas nevienam nav jāstāsta. Briesmīgā badā cilvēks var izdarīt to, ko paēdis nedarītu.
— Ja tu man nebūsi vajadzīgs dienā, Hak, es tev ļaušu gulēt. Es tevi neapgrūtināšu. Tiklīdz tu naktī kaut ko ieraugi, tūlīt skrej pie manis un ņaudi!
Trīsdesmitā nodaļa
Pirmais, ko piektdienas rītā Toms uzzināja, bija priecīga vēsts — tiesneša Tečera ģimene atgriezusies pilsētā pagājušajā naktī. Indiānis Džo un apraktā manta mirklī atvirzījās otrajā plānā, un Bekija ieņēma galveno vietu zēna apziņā. Viņš atkal satikās ar meiteni, un viņi aizraujoši labi pavadīja laiku, spēlēdami ar saviem skolas biedriem «spiegus» un «karaļa sargus». Diena beidzās un vainagojās sevišķi iepriecinošā veidā: Bekija tirdīja māti, lai viņa nākamajā dienā sarīko sen apsolīto un ilgi novilcināto pikniku, un māte piekrita. Meitenes prieks bija bezgalīgs, un arī Toma sajūsma nebija mazāka. Līdz saulrietam ielūgumi bija jau izsūtīti, un pilsētiņas jaunieši tūlīt ar prieku un gaidām sāka gatavoties svētkiem. Toms bija tā satraukts, ka nespēja ilgi iemigt, un tik vēlā stundā viņš cerēja sadzirdēt Haka ņaudienus un pārsteigt ar iegūtajiem dārgumiem Bekiju nākamās dienas piknikā, bet viņš gaidīja velti. Sai naktī neatskanēja neviens signāls.
Beidzot uzausa rīts, starp pulksten desmitiem un vienpadsmitiem pie tiesneša Tečera sapulcējās jautra un skaļa sabiedrība, un visi bija gatavi doties ceļā.
Nebija parasts, ka pieaugušie ļaudis ar savu klātieni traucētu piknikus. Zem dažu astoņpadsmit gadus vecu lēdiju un dažu divdes- mittrīs gadus vecu džentlmeņu spārniem bērni šķita pietiekamā drošībā. Sim gadījumam bija noīrēts vecais pārcēlājs tvaikonītis; priecīgā barā visi devās pa galveno ielu, rokās nesot pārtikas grozus. Sids bija saslimis un nespēja piedalīties izpriecās. Mērija palika mājās, lai pakavētu viņam laiku. Pēdējie vārdi, ko misis Tečera teica Bekijai, bija šādi:
— Tu atgriezīsies mājās vēlu. Varbūt labāk, bērns, pārnakšņo pie kādas meitenes, kas dzīvo tvaikoņa piestātnes tuvumā.
— Tad es palikšu pie Sjūzijas Hārperas, māmiņ.
— Ļoti labi. Un uzvedies labi, lai nav nekādu nepatikšanu!
Kad viņi jau devās projām, Toms sacīja Bekijai:
— Paklau — es tev pateikšu, ko mēs darīsim. Kāpēc mums jāiet pie Džo Hārpera, labāk uzkāpsim pakalnā un paliksim pie Duglasa atraitnes. Viņai būs saldējums! Viņa to ēd katru dienu — veselām kaudzēm! Un viņa būs ļoti priecīga, kad mēs viņu apciemosim.
— Jā, tas būs lieliski!
Tad Bekija kādu brīdi padomāja un piebilda:
— Bet ko teiks* māmiņa?
— Kā tad viņa to uzzinās?
Meitene viņa priekšlikumu pārdomāja un atturīgi teica:
— Man šķiet, tas būtu nepareizi, bet. . .
— Nieki! Tava māte to neuzzinās, un kas tad tur ļauns? Viss, ko māte vēlas, ir, lai tu būtu drošībā, un varu saderēt, ka viņa būtu pati tevi turp sūtījusi, ja vien tas viņai ienāktu prātā. Es zinu, ka viņa būtu to darījusi.
Atraitnes Duglasas lieliskā viesmīlība bija liels kārdinājums.
Sis kārdinājums un Toma pārliecinošā valoda beidzot uzvarēja. Bērni nolēma nevienam neko nestāstīt par nakts programmu.
Pēkšņi Tomam ienāca prātā, ka varbūt tieši šonakt atnāks Haks un dos viņam signālu. Sī doma mazliet apslāpēja viņa izpriecu gaidas. Tomēr viņš nespēja atteikties no priekiem, ķo solīja apciemojums pie atraitnes Duglasas. Un kāpēc lai viņš atteiktos — zēns domāja: ja jau signāls neatskanēja pagājušajā naktī, kālab tam būtu jāatskan tieši šonakt? Sā vakara nodrošinātais prieks atsvēra nedrošo cerību iegūt naudu, un, kā jau zēns, Toms apņēmās padoties stiprākajai tieksmei un šodien nedomāt vairs par naudas lādi.
Trīs jūdzes lejup pa straumi tvaikonītis apstājās mežainā līcī un tur pietauvojās. Bērnu bars iznāca krastā, un drīz tālie meži un klinšainās augstienes tuvu un tālu atbalsoja saucienus un smieklus. Tika izmēģinātas visas iespējas, lai sakarstu un nogurdinātos, un pamazām klejotāji devās atpakaļ uz nometni, ar pienācīgu ēstgribu stiprināti, un tad sākās visādu gardumu notiesāšana. Pēc svētku mielasta sekoja atspirdzinoša atpūta un sarunas kupla ozola paēnā.
Pēc kāda laika viens iesaucās:
— Kas ir gatavs iet uz alu?
Gatavi bija visi. Sameklēja sveču sainīšus, un visi devās tiešā ceļā augšup pakalnā. Alas ieeja atradās augstu kalna nogāzē, tās apveids līdzinājās burtam A. Smagās ozola durvis nebija aizbultētas. Iekšpusē bija maza telpa, auksta kā ledus noliktava,— daba to bija izveidojusi no stingra kaļķakmens, kas no mitruma bija aprasojis kā saltiem sviedriem. Bija romantiski un noslēpumaini stāvēt šeit dziļā tumsā un lūkoties uz zaļo, saules apspīdēto ieleju. Bet pirmo mirkļu iespaids drīz izgaisa, un bērni sāka atkal draiskoties. Tiklīdz kāds aizdedzināja sveci, visi metās uz sveces īpašnieku, sekoja cīņa un aizstāvēšanās, bet sveci drīz apgāza vai nodzēsa, tad atkal atskanēja priecīgi smiekli un rotaļa atsākās. Bet visam reiz pienāk gals. Palēnām bērnu gājiens aizvijās lejup pa galvenās ejas stāvo nogāzi, plīvojošo uguntiņu virkne neskaidri apgaismoja augstās klints sienas gandrīz līdz tai vietai, kur tās sešdesmit pēdu augstumā savienojās. Sī galvenā eja bija tikai astoņu vai desmit pēdu plata. Ik pēc pāris soļiem citas augstas un vēl šaurākas spraugas atzarojās no tās uz visām pusēm, jo Mekdugala ala bija tikai līkloču eju milzīgs labirints, un šīs ejas savienojās cita ar citu, bet no tām nebija izejas. Stāstīja, ka varot staigāt dienām un naktīm pa šīm sarežģītajām spraugām un aizām, dziļāk, aizvien dziļāk zemē, un arī tur atveroties labirints pēc labirinta, un tiem neesot gala. Vairums jauniešu jau kādu daļu šā labirinta pazina, un nebija parasts doties tālāk par šo pazīstamo daļu. Toms Sojers pazina alu tikpat daudz kā citi.
Gājēji nosoļoja kādas trīsceturtdaļas pa galveno eju, tad atsevišķas grupas un pāri sāka ieslīdēt sānu ejās, skriet pa drūmajiem gaiteņiem, kas bija cits ar citu savienoti, un tad saskrējās un pārsteidza viens otru tur, kur gaiteņi savienojās. Seit varēja atsevišķas grupas izvairīties cita no citas uz pusstundu, nenovirzoties no alas pazīstamās daļas.
Pamazām viens bariņš pēc otra atnāca atpakaļ pie alas ieejas — aizelsušies, priecīgi, no galvas līdz kājām nopilējuši ar sveču taukiem, aptašķījušies ar māliem un ļoti sajūsmināti par tik sekmīgi pavadīto dienu. Tad viņi izbrīnījās, ka laiks bija aizsteidzies gluži nemanot un ka tuvojas nakts. Tvaikonīša zvans tos aicināja jau kādu pusstundu. Sāds dienas noslēgums bija romantisks un visiem patika.
Kad tvaikonītis ar saviem draiskulīgajiem pasažieriem aizbrauca pa straumi, neviens, izņemot kapteini, nenožēloja zaudēto laiku.
Haks jau stāvēja sardzē, kad tvaikonīša ugunis aizslīdēja gar piestātni. Viņš nedzirdēja nekādus trokšņus uz klāja, jaunie ļaudis bija norimuši un klusi, kādi mēdz būt cilvēki, kas noguruši gandrīz līdz nāvei. Haks brīnījās, kas tas ir par tvaikoni un kāpēc nepiestājas pie piestātnes,— tad aizmirsa to un sāka domāt par savu uzdevumu. Nakts bija mākoņaina un tumša. Pulkstenis rādīja jau desmit, apklusa ratu troksnis, šur tur apdzisa izkliedētās ugunis, visi vēlīnie gājēji pazuda, pilsētiņa iegrima miegā, atstādama mazo sargu vienatnē ar klusumu un rēgiem. Pulkstenis bija jau vienpadsmit, viesnīcā nodzisa ugunis, tagad visur valdīja tumsa. Haks gaidīja šķietami ilgu laiku, bet nekas nenotika. Viņa paļāvība atslāba. Kāda nozīme bija te stāvēt? Patiesi, kāda nozīme? Vai nebūtu labāk visu atmest un iet gulēt?
Viņa ausis sadzirdēja kādu troksni. Viņš tūlīt tam pievērsa visu savu uzmanību. Durvis uz šauro ieliņu klusi atvērās. Viņš metās aiz ķieģeļnoliktavas stūra. Nākamajā mirklī divi vīri pagāja viņam tuvu garām, un likās, ka viens no tiem kaut ko nesa padusē. Tā laikam bija lāde! Tātad viņi pārvieto noslēpto mantu. Kāpēc tagad saukt Tomu? Tas būtu nesaprātīgi — vīri aizies ar lādi, un viņus nekad vairs nevarēs atrast. Nē, viņš sekos abiem pa pēdām cerībā, ka tumsa viņu sargās, lai neviens viņu nepamanītu. Tā sarunādamies pats ar sevi, Haks iznāca no slēptuves un lavījās aiz viņiem kā kaķis ar basām kājām, ļaudams tiem ieturēt tikai tādu atstatumu, lai viņi nekļūtu neredzami.
Viņi nogāja pa ielu gar upi trīs kvartālus, tad iegriezās pa kreisi šķērsielā. Pēc tam gāja taisni līdz takai, kas veda uz Kārdifa pakalnu,— pa šo taku viņi sāka iet. Viņi aizgāja garām vecā velsieša mājai, kas stāvēja pusceļā uz pakalnu, un neapstādamies devās augšup. «Labi,» domāja Haks, «viņi apraks mantu vecajās akmeņlauztuvēs.» Taču vīri neapstādamies gāja tālāk līdz virsotnei. Tad viņi sāka soļot pa šauro taciņu starp augstajiem sumaka krūmiem un uzreiz pazuda tumsā. Haks pasteidzās ašāk un samazināja atstatumu, jo tagad viņi nespētu viņu ieraudzīt. Zēns kādu brīdi soļoja, tad pagausināja soli, baidīdamies viņus panākt pārāk ātri, gāja vēl kādu gabalu, tad apstājās, klausījās — nevienas skaņas, nevienas — tikai šķita, ka viņš dzird pats savas sirds pukstus. No pakalna atskanēja pūces brēciens — nelaimi vēstoša skaņa! Bet soļus nedzirdēja. Debess; vai viss bija zaudēts? Viņš jau gribēja dot kājām ziņu, kad pēkšņi kāds vīrs ieklepojās trīs vai četru soļu attālumā no viņa. Hakam sirds gandrīz izlēca pa muti, bet viņš to norija atpakaļ; tad stāvēja drebēdams, it kā viņu kratītu kāds ducis drudžu, un kļuva tik vārgs, ka šķita — nupat pakritīs. Viņš saprata, kur atrodas. Viņš atradās piecu solu atstatumā no kāpnēm, kas veda uz atraitnes Duglasas pagalmu. «Ļoti labi,» Haks nodomāja, «lai viņi mantu aprok šeit. Te to nebūs grūti atrast.»
Pēkšņi atskanēja klusa, ļoti klusa balss — runāja indiānis Džo:
— Pie velna, šķiet, viņai ir viesi — māja apgaismota, lai gan Ir vēls.
— Es neko neredzu.
Tā bija svešinieka balss — tā svešinieka, ko viņi redzēja spoku mājā. Nāves aukstums sagrāba Haka sirdi — tātad tē bija jānotiek atriebei! Viņa pirmā doma bija — bēgt. Tad viņš atcerējās, ka Duglasa atraitne bija daudzreiz bijusi pret viņu laipna, un var būt, ka šie vīri grib viņu noslepkavot. Haks vēlējās, kaut spētu atraitni brīdināt, bet neiedrošinājās — ļaundari varēja viņu notvert. To un vēl vairāk viņš pārdomāja īsajā brīdī starp svešinieka piebildi un indiāņa Džo nākamajiem vārdiem—proti:
— Tāpēc ka krūmi tev aizsedz gaismu. Tagad paskaties te, vai redzi?
— Jā. Patiesi, šķiet, ka tur ir viesi. Labāk atteiksimies no šā nodoma.
— Atteikties tagad, kad atstāju šo novadu uz visiem laikiem! Atteikties, kad man nekad vairs nebūs šādas izdevības! Es tev saku vēlreiz, kā jau sacīju agrāk,— man viņas naudu nevajag — to tu vari paņemt. Bet viņas vīrs bija pret mani bargs — daudzreiz viņš bija pret mani bargs — un, kad bija miertiesnesis, iesēdināja mani par klaidonību. Un tas vēl nav viss! Pat ne miljonā daļa no visa. Viņš lika mani nopērt! Nopērt cietuma priekšā kā nēģeri, kamēr visa pilsēta skatījās! Nopērt — vai tu saproti? Tā ir viņa laime, ka viņš nomira. Bet es to atmaksāšu viņai.
— Nenogalini viņu! Nedari to!
— Nogalināt? Kas teica, ka es viņu nogalināšu? Es nogalinātu viņas vīru, ja tas būtu šeit, bet ne viņu. Ja gribi atriebties sievietei, tad nenogalini viņu — pēdējā muļķība!— bet sagandē viņai izskatu. Izgriez viņai nāsis, apcērt ausis kā cūkai.
— Ak dievs, tas . . .
— Labāk klusē! Tā tev pašam būs labāk. Es viņu piesiešu pie gultas. Ja viņa noasiņos un nomirs — vai tā būs mana vaina? Es neraudāšu, ja tā notiks. Mans draugs, tu man palīdzēsi, manā labā, tāpēc jau tu esi šeit — varbūt es to viens nevarēšu paveikt. Ja tu izvairīsies, es tevi nogalināšu. Vai saprati? Un, ja man būs jānogalina tevi, tad es nogalināšu arī viņu — un tad, es domāju, neviens neuz zinās, kas to izdarījis.
— Labi, ja tas jādara, darīsim. Jo ātrāk, jo labāk — es trīcu pie visām miesām.
— Tagad? Viesu klātienē? Zini, tu man sāc likties aizdomīgs. Nē, mēs pagaidīsim, kamēr nodzisīs ugunis, mums nav ko steigties.
Haks juta, ka tagad iestāsies klusums — daudz briesmīgāks nekā šīs slepkavīgās runas. Viņš aizturēja elpu un uzmanīgi atkāpās: lika soli piesardzīgi un stingri, nobalansējis uz vienas kājas, ļoti bīstamā veidā, gandrīz apgāzdamies un ļodzīdamies no vienas puses, uz otru. Viņš spēra vēl vienu soli tikpat uzmanīgu un bīstamu — tad vēl un vēl vienu — kāds zariņš salūza zem viņa kājas! Viņam aizrāvās elpa, un viņš klausījās. Nevienas skaņas — pilnīgs klusums. Haks juta bezgalīgu atvieglojumu. Tad viņš pagriezās uz takas, ko iekļāva sumaka krūmi, tik piesardzīgi, it kā būtu kuģis — un tad ātri un uzmanīgi soļoja tālāk. Nokļuvis līdz akmenslauztuvēm, viņš jutās drošībā un sāka skriet, cik ātri vien spēja viņa veiklās kājas. Lejup, arvien lejup viņš auļoja, līdz sasniedza velsieša māju. Viņš sāka bungot pa durvīm, un tūlīt pie logiem parādījās vecā vīra un abu viņa spēcīgo dēlu galvas.
— Kas tur dauzās? Kas klauvē? Ko tev vajag?
— Ielaidiet mani — ātri! Es visu pastāstīšu.
— Kas tu tāds esi?
— Haklberijs Fins — ātri, ielaidiet mani!
— Patiesi, Haklberijs Fins! Manuprāt, šim vārdam daudz durvju neaivērtos! Bet ielaidiet viņu, zēni, un tad dzirdēsim, kas noticis.
— Lūdzu, tikai nepastāstiet, ka es jums to teicu,— bija Haka pirmie vārdi, kad viņš ienāca istabā.— Lūdzu, nestāstiet — tad mani nogalinās, bet atraitne bija pret mani daudzreiz tik draudzīga, un es jums visu pateikšu, ja apsolīsiet neizpaust, ka es to esmu darījis.
— Goda vārds, viņam ir kaut kas, ko teikt, citādi viņš tā nerunātu!— iesaucās vecais vīrs.— Runā, zēn, un neviens tevi nenodos!
Pēc trim minūtēm vecais vīrs un viņa dēli, labi apbruņoti, devās augšup pakalnā un uz pirkstgaliem gāja pa taku starp sumaka krūmiem, turēdami rokās ieročus. Haks viņus tālāk nepavadīja. Viņš paslēpās aiz liela laukakmens un klausījās. Iestājās ilgs, satraukuma pilns klusums, tad pēkšņi atskanēja šāvieni un kliedziens. Haks vairs ilgāk negaidīja. Viņš uzlēca kājās un skrēja pa pakalnu lejup, cik ātri vien kājas spēja viņu nest.