Svētdienas rītā, mazā gaismiņā, Haks taustīdamies uzlāpās kalnā un klusi pieklauvēja pie vecā velsieša durvīm. Mājā visi gulēja, bet viņu miegs nebija dziļš pēc pagājušās nakts satraucošajiem notikumiem. No loga sauca:
— Kas tur ir?
Haka izbiedētā un klusā balss atbildēja:
— Lūdzu, ielaidiet mani! Tas esmu tikai es — Haks Fins.
— Sis vārds tev atver mūsu durvis naktī un dienā, zēn! Esi sveicināts!
Sie vārdi dīvaini ieskanējās klaidoņa zēna ausīs, visjaukākie, ko viņš bija dzirdējis. Viņš nespēja atcerēties, ka jebkad viņam kāds būtu teicis tādus vārdus kā abus pēdējos.
Durvis ātri atbultēja, un zēns iegāja mājā. Hakam piedāvāja ipsēsties, bet vecais vīrs un abi viņa staltie dēli steidzīgi apģērbās.
— Tagad, manu zēn, tu droši vien esi krietni izsalcis, tiklīdz saule uzlēks, brokastis būs gatavas — un tās būs varen karstas, par to vari būt pārliecināts. Es un mani zēni cerējām, ka tu atnāksi un paliksi pie mums pagājušajā naktī.
— Es biju traki izbijies,— atbildēja Haks,— un aizbēgu. Es sāku skriet, kad izdzirdēju pistoļu šāvienus, un noskrēju trīs jūdzes neapstājies. Tagad atnācu tālab, ka gribētu kaut ko par visu to uzzināt,— un
iznācu jau pirms ausmas, lai nepatrāpītos ceļā šiem velniem, to es negribētu, pat ja viņi būtu beigti.
— Jā, nabaga zēn, tavs izskats liecina, ka tu esi pavadījis grūtu nakti,— bet gulta ir tavā rīcībā, pēc brokastīm liecies un guli nost! Nē, zēn, viņi nav beigti, un mēs to ļoti nožēlojam. Mēs gan labi sapratām pēc tava stāstījuma, kur viņus var notvert, tāpēc uz pirkstgaliem piezagāmies viņiem klāt — kādu piecpadsmit soļu atstatumā, bet uz sumaku takas bija tik tumšs kā pagrabā, un tieši tobrīd es sajutu, ka man jānošķaudās. Sito nelaimi! Es gan centos šķavas apvaldīt , bet veltīgi — tās izrāvās, un es nošķaudījos. Es gāju pirmais ar paceltu pistoli, un pēc mana šķaudiena nelieši aizbēga no takas krūmos, ka nočabēja vien, un tad es skaļi iesaucos: «Uguni, zēni!»— un izšāvu turp, kur krūmi nočabēja. To pašu darīja zēni. Bet šie ļaundari pazuda vienā mirklī, mēs dzināmies viņiem pakaļ pa mežiem, bet, manuprāt, mūsu lodes viņus netrāpīja. Arī viņi abi aizbēgot vienreiz izšāva, bet lodes nosvilpa mums garām, mūs neskarot. Kad vairs nebija dzirdams viņu soļu troksnis, metām vajāšanai mieru, nogājām lejā un sacēlām kājās policiju. Tie savāca ļaudis un aizgāja ielenkt upes krastu, un, tikko uzausīs diena, šerifs ar saviem ļaudīm pārmeklēs mežus. Mani zēni arī tūlīt dosies pie viņiem. Būtu labi, ja mums varētu aprakstīt šo neliešu izskatu — tas mums ļoti palīdzētu. Bet, manuprāt, tu, zēn, tumsā viņus nevarēji saskatīt?
— Varēju gan. Es redzēju viņus pilsētā un sekoju viņiem.
— Lieliski! Stāsti, stāsti, kādi viņi izskatās, manu zēn!
— Viens ir vecais, kurlmēmais Spānietis, kas mūsu pilsētā pāris reižu uzklīda, otrs ir zvērīga izskata skrandainis . . .
— Ar to pietiek, zēn, mēs pazīstam šos vīrus. Sastapām viņus kādu dienu mežā aiz atraitnes mājas, un viņi aizlavījās. Tagad steidzieties, zēni, un pastāstiet visu šerifam — brokastis ēdīsiet rītdien'
Velsieša dēli tūlīt devās prom. Kad viņi gāja uz durvīm, Haks pielēca kājās un iesaucās:
— Lūdzu, nesakiet nevienam, ka es esmu viņus nodevis. Lūdzu, lūdzu!
— Labi, ja tu tā vēlies, Hak, bet tevi par šo darbu tikai slavētu.
— Nē, nē! L.ūdzu, nesakiet!
Kad jaunekļi bija aizgājuši, vecais velsietis sacīja:
— Viņi neteiks, un arī es neteikšu. Bet kāpēc tu vēlies, lai to neviens nezinātu?
Haks nevēlējās plaši stāstīt, bet teica tikai, ka zinot pārāk daudz par vienu no šiem vīriem un nevēlētos, lai tas to uzzinātu, jo ļaundaris tad viņu katrā ziņā nogalinātu.
Vecais vīrs vēlreiz apsolījās klusēt un piebilda:
— Bet kāpēc tu sekoji šiem vīriem, zēn? Vai viņi tev šķita aizdomīgi?
Haks klusēja, gudrodams, kā varētu pienācīgi atbildēt. Tad viņš sacīja:
— Redziet, es esmu īsts palaidnis — vismaz tā visi saka, un es tur nevaru neko iebilst, bet, bieži par to domājot, man nenāk miegs, un es vēlētos atrast ceļu uz citādu dzīvi. Tā tas bija pagājušajā naktī: nevarēju iemigt un ap pusnakti izgāju ielās, visu pārdomādams, un nonācu līdz vecajai ķieģeļu noliktavai pie Atturības kroga. Atslējos pret sienu un sāku atkal domāt. Un tieši tad man tuvu garām aizsoļoja šie divi vīri, kaut ko nesdami padusē, ko tie, manuprāt, bija nozaguši. Viens no viņiem smēķēja, un otrs arī gribēja aizsmēķēt, viņi apstājās pavisam netālu no manis, kvēlojošie smēķi apspīdēja viņu sejas, un es redzēju, ka viens ir kurlmēmais Spānietis ar baltajām
.ūsām un plāksteri uz acs, bet otrs — tas skrandainis, nejaukais velns.
— Vai tu varēji saskatīt skrandas cigāru gaismā?
Haks uz mirkli samulsa, tad atbildēja:
— Nezinu, bet man šķiet, ka varēju.
— Tad viņi gāja tālāk, bet tu . . .
— Viņiem sekoju. Tā tas bija. Es gribēju redzēt, kas viņiem padomā,— viņi gāja slapstīdamies. Sekoju viņiem līdz atraitnes vārtu pakāpieniem, stāvēju tumsā un dzirdēju, ka skrandainis lūdza nenogalināt atraitni, bet Spānietis zvērēja, ka sakropļos viņai seju tieši tā, kā jums un jūsu dēliem stāstīju . . .
— Kā — kurlmēmais to stāstīja?
Haks atkal bija izdarījis briesmīgu kļūdu! Viņš visādi centās, lai vecajam vīram nerastos pat vāja nojausma par to, kas patiesībā varētu būt Spānietis, un tomēr viņa mēle bija apņēmusies, par spīti visām pūlēm, iegāzt viņu nepatikšanās. Viņš visvisādi mēģināja izlabot savu pārsteidzību, bet vecais vīrs cieši skatījās virsū, un Haka vārdos kļūme sekoja kļūmei. Beidzot velsietis teica:
— Zēn, nebaidies no manis, es negribu aizskart tev pat ne matiņu. Nē, es gribu tevi aizstāvēt — un to es darīšu. Sis Spānietis nav kurlmēms — to tu neviļus man atklāji un tagad vairs nevari noliegt. Tu kaut ko zini par Spānieti, bet nevēlies to atklāt. Uzticies man, pasaki, kas tas ir, uzticies man — es tevi nenodošu.
Haks mirkli raudzījās vecā vīra godīgajās acīs, tad pieliecās un iečukstēja viņam ausī:
— Viņš nav Spānietis, bet indiānis Džo!
Velsietis gandrīz vai salēcās savā krēslā. Pēc brīža viņš sacīja:
— Tagad viss ir skaidrs. Kad tu minēji par apcirptām ausīm un izgrieztām nāsīm, es domāju, ka tu tā runā, lai izpušķotu savu stāstu, jo baltie cilvēki tā nemēdz atriebties. Bet indiānis! Tas ir pavisam kas cits.
Brokastojot viņi turpināja sarunāties, un velsietis teica, ka viņš ar dēliem aizgājis pirms gulētiešanas ar lukturi pie atraitnes vārtu kāpnēm un viņi apskatījuši tos un apkārtni, meklēdami, vai tur nav kaut kur palikušas asins pēdas. Asinis viņi netika redzējuši, bet atraduši lielu saini ar . . .
— Ar ko?
Ja šie vārdi būtu zibens, arī tad tie neizlauztos tik spēji pār Haka nobālušajām lūpām. Viņa acis bija plati ieplestas, un, aizturējis elpu, viņš gaidīja atbildi. Velsietis cieši skatījās — trīs sekundes, piecas sekundes, desmit —, tad atbildēja:
— Ar zagļu rīkiem. Kas tev notika?
Haks atslīga atpakaļ — lēni, bet dziļi elpodams, bezgala pateicīgs. Velsietis uzlūkoja viņu nopietni, izbrīnījies un teica:
— Jā, ar zagļu rīkiem. Tu esi ļoti apmierināts. Bet kāpēc tu tā satraucies? Kādu atradumu tu gaidīji?
Haks bija piespiests pie sienas: jautājošās acis skatījās viņā, viņš būtu atdevis visu, lai atrastu piemērotu atbildi. Nekas viņam neienāca prātā: pētošās acis urbās arvien dziļāk un dziļāk — viņam bija uz mēles aplama atbilde, bet nebija laika to pārdomāt, un tāpēc uz labu laimi viņš klusi izteica:
— Varbūt svētdienas skolas grāmatas.
Nabaga Haks bija pārāk nobēdājies, lai pasmaidītu, bet velsietis iesmējās skaļi un priecīgi, viss viņa augums no galvas līdz kājām kratījās, un beidzot viņš noteica, ka tādi smiekli esot cilvēkam kā nauda kabatā, jo samazinot ārsta honorāru. Tad viņš piebilda:
— Nabaga veco zēn, tu esi pavisam bāls un nonīcis; tu jūties kā slims. Nav brīnums, ka esi mazliet tā kā sajucis un līdzsvaru zaudējis. Bet gan tu to pārvarēsi. Atpūta un miegs tevi izārstēs, es ceru.
Haks bija sašutis, ka bijis tāds muļķis un izrādījis tik aizdomīgu satraukumu, jo, izdzirdējis sarunu pie atraitnes mājas kāpnēm, viņš vairs nedomāja, ka sainī, ko vīri nesa no kroga, ir ievīstīta manta. Viņš bija gan domājis, ka sainī nav mantas, bet droši to nezināja, un tāpēc ziņa par atrasto sainīti lika viņam zaudēt pašsavaldību. Bet tagad viņš par visu šo mazo starpgadījumu pat priecājās, jo nu zināja, ka atrastais sainis nebija tas, kuru viņš domāja, tāpēc prāts norima un viņš jutās ļoti apmierināts. Šķiet, ka viss attīstījās vēlamā virzienā: manta vēl atradās otrajā numurā, šodien viņus notvers un apcietinās un naktī viņš ar- Tomu sagrābs zeltu, nebaidoties, ka viņus kāds varētu traucēt.
Kad brokastis bija beigušās, pie durvīm kāds klauvēja. Haks aizmetās uz kādu slēptuvi, jo viņš nevēlējās pat attāli būt iesaistīts pēdējos notikumos. Velsietis ielaida vairākas lēdijas un džentlmeņus, starp kuriem bija arī atraitne Duglasa, un ievēroja, ka pilsētas iedzīvotāji bariem kāpa pakalnā, lai apskatītu atraitnes pagalmu. Pēdējie notikumi bija kļuvuši visiem zināmi.
Velsietim bija jāpastāsta apmeklētājiem, kas bija noticis naktī. Atraitne sirsnīgi pateicās par viņas izglābšanu.
— Nesakiet ne vārda, kundze! Ir kāds cits cilvēks, kam jums jāpateicas vairāk nekā man un maniem zēniem, bet viņš neatļauj nosaukt savu vārdu. Ja nebūtu viņa, mums nenāktu ne prātā iet turp.
Protams, sacītais izraisīja tādu ziņkāri, ka aizmirsās pat galvenie notikumi, taču velsietis ļāva tai dedzināt apmeklētāju prātus, lai tie visu izpaustu pilsētai, jo atteicās atklāt noslēpumu. Kad viss pārējais bija izstāstīts, atraitne sacīja:
— Es gultā vēl lasīju un iemigu — troksni nemaz nedzirdēju. Kāpēc jūs neienācāt un mani neuzmodinājāt?
— Mēs domājām, ka tas nebūtu lietderīgi. Nelieši otrreiz nebūtu atgriezušies, viņi bija pazaudējuši savus darbarīkus, un kāds labums būtu bijis jūs nobiedēt līdz nāvei? Mani trīs nēģeri stāvēja sardzē pie jūsu mājas visu nakti. Viņi nupat tikai pārnāca.
Ieradās jauni apmeklētāji, un vairākas stundas stāsts bija atkal un atkal jāatkārto. Skolas brīvdienu dēļ mācības svētdienas skolā nenotika, bet visi jau agri ieradās baznīcā. Uztraucošo notikumu plaši pārrunāja. Atnāca ziņa, ka ļaundaru pēdas vēl neesot sadzītas. Pēc sprediķa tiesneša Tečera sieva pienāca klāt misis Hārperai un jautāja:
— Vai mana Bekija gulēs visu dienu? Es jau domāju, ka viņa būs līdz nāvei nogurusi.
— Jūsu Bekija?
— Jā,— atbildēja tiesneša sieva ar satrauktu skatienu.— Vai viņa pie jums nepārnakšņoja?
— Nē.
Misis Tečera nobālēja un atkrita baznīcas solā tieši tad, kad garām pagāja krustmāte Pollija, dzīvi sarunādamās ar kādu draudzeni. Krustmāte Pollija sacīja:
— Labrīt, misis Tečera. Labrīt, misis Hārpera. Mans zēns ir pazudis. Es ceru, ka mans Toms palika pagājušajā naktī pie vienas no jums. Tagad viņam ir bailes nākt uz baznīcu. Man viņš jāpārmāca.
Misis Tečera lēni pakratīja galvu un kļuva vēl bālāka.
— Viņš naktī pie mums nepatika,— sacīja misis Hārpera ar manāmu satraukumu.
Krustmātes Pollijas sejā parādījās izbailes.
— Džo Hārper, vai tu šorīt esi redzējis manu Tomu?
— Nē, ma'am.
Kad tu redzēji viņu pēdējo reizi?
Džo pūlējās atcerēties, bet neko noteiktu nevarēja pasacīt. Ļaudis, kas gāja ārā no baznīcas, apstājās. Visapkārt sačukstējās, un visu sejās atspoguļojās nemiers. Bērni un jaunie skolotāji tika uztraukti izprašņāti. Visi atbildēja, ka neesot ievērojuši, vai Toms un Bekija atceļā bijuši uz tvaikonīša,— bijis tumšs, un nevienam neienācis
prātā apjautāties, vai kāda netrūkst. Kāds jauneklis beidzot izteica bažas, ka bērni varbūt vēl esot alā! Misis Tečera zaudēja samaņu, krustmāte Pollija sāka raudāt un lauzīt rokas.
Satraucošā vēsts gāja no mutes mutē, no viena ļaužu bara uz citu, no ielas uz ielu — pēc piecām minūtēm zvani zvanīja pilnā spēkā un visa pilsēta bija kājās. Notikums Kārdifa pakalnā šķita šai brīdī nenozīmīgs, laupītājus aizmirsa, apsegloja zirgus, ļaudis sasēdās laivās, arī tvaikonītis saņēma pavēli izbraukt. Un pēc izbailēm jau pusstundas laikā divi simti cilvēku devās gan pa lielceļu, gan pa upi uz alu.
Visu garo pēcpusdienu pilsētiņa šķita tukša un izmirusi. Daudzas sievietes apciemoja krustmāti Polliju un misis Tečeru un mēģināja tās mierināt. Viņas kopā ar tām izraudājās, un tas palīdzēja vairāk nekā vārdi.
Visu garo nakti pilsētiņa gaidīja ziņas, bet, kad beidzot atausa rīts, vienīgā ziņa, kas atnāca, bija: «Atnesiet vēl sveces un pārtiku!» Misis Tečera bija tuvu ārprātam, tāpat krustmāte Pollija. Tiesnesis Tečers sūtīja uzmundrinošas un cerību pilnas vēstis no alas, tomēr tās neizraisīja nekādu prieku.
Rītausmā atgriezās mājās vecais velsietis, notraipījies ar sveču taukiem, apvārtījies ar māliem un gandrīz bez spēka. Viņš atrada Haku gultā, kurā bija zēnu atstājis guļam, drudža murgos. Ārsti visi bija alā, tāpēc atnāca Duglasa atraitne, lai koptu slimo. Viņa teica, ka darīšot visu puisēna labā,— vai viņš pats esot labs vai ļauns, vai ne šis, ne tas, viņai esot vienalga, jo viņš esot Dieva radījums un pret to, kas pieder Dievam, cilvēks nedrīkstot būt vienaldzīgs. Velsietis atbildēja, ka Hakam esot ari labas īpašības, un atraitne piebilda:
— Jūs varat uz to paļauties. Tas ir Dieva zīmogs. To viņš nekad neaizmirst un uzspiež katram radījumam, kas nāk no viņa rokas.
Agrā priekšpusdienā pilsētiņā sāka ierasties nogurušu vīru pulciņi, bet spēcīgākie pilsoņi turpināja meklēšanu. Pēdējais, ko uzzināja pilsētā, bija tas, ka pārmeklētas visattālākās alas, kuras nekad līdz šim nebija izpētītas, ka vēl pamatīgāk pārmeklēšot katru kaktu un spraugu un vis i labirintā varot redzēt ugunis plīvojam šurp un turp tālumā, saucieni un pistoļu šāvieni dobji atbalsojās ausīs no tumšajām ailēm. Kādā vietā, kas esot attālāk no tās daļas, ko parasti apmeklē tūristi, atrasti vārdi «Bekija» un «Toms», uzzīmēti uz klintssie- nas ar sveces kvēpiem, tuvumā atradies ar sveces taukiem apziests lentes gabaliņš. Misis Tečera pazina lenti un sāka raudāt. Viņa teica, tā būšot pēdējā piemiņa no viņas bērna un nekāda cita piemiņas zīme viņai nespēšot būt tik dārga, jo šī lente pēdējā atraisījusies no viņas bērna dzīvā ķermeņa, iekams nākusi drausmīgā nāve. Daži stāstīja, ka šad tad alā paplaiksnījusies attāla uguns blāzmiņa, tad visi priekā iesaukušies un vīru bars skrējis lejup pa atbalšu pilno aili — un vienmēr sekojusi rūgta vilšanās: bērnu tur nebija, tikai citu meklētāju uguns.
Trīs briesmīgas dienas un naktis aizvilkās ar savām smagajām stundām — un pilsētiņa iegrima bezcerīgā sastingumā. Neviens vairs nezināja, ko darīt. Pat nejaušais atklājums, ka Atturības kroga īpašnieks bija glabājis savā mājā degvīnu, ļoti maz satrauca publiku, lai gan tas bija drausmīgs fakts. Kad Hakam uz brīdi atgriezās samaņa, viņš neveikli mēģināja runāt par viesnīcām un beidzot pajautāja, neskaidri baidīdamies dzirdēt visļaunāko, vai kaut kas neesot atklāts Atturības viesnīcā viņa slimības laikā?
— Jā,— atbildēja atraitne.
Haks uztrūkās gultā pussēdus, ieplestām acīm.
— Kas? Kas tas bija?
— Degvīns — un viesnīca slēgta. Guli, bērns,— kā tu mani sabiedēji!
— Bet pasakiet man vel tikai vienu — ludzu! Vai to atrada Toms Sojers?
Atraitne sāka raudāt.
— Klusu, klusu, bērns! Es jau tev teicu, ka tu nedrīksti runāt. Tu esi ļoti, ļoti slims!
Tātad bija atrasts tikai degvīns; ja atrastu zeltu, tad pilsētā izceltos liels satraukums. Tātad manta bija pazudusi — pazudusi uz visiem laikiem! Bet kāpēc viņa raud? Savādi, kāpēc viņa raud?
Šādas domas miglaini klīda Haka galvā, un tās zēnu tik ļoti nogurdināja, ka viņš aizmiga.
Atraitne sevī nodomāja:
«Te viņš guļ aizmidzis — nabadziņš! Vai Toms Sojers to atradis? Labi, ja kāds atrastu pašu Tomu Sojeru! Bet maz palicis tādu, kam vēl ir cerība un pietiekami daudz spēka viņu meklēt.»