Tagad atgriezīsimies pie Toma un Bekijas piedzīvojumiem piknikā. Viņi klejoja pa tumšajām ailēm līdz ar pārējiem, apmeklēja labi pazīstamās brīnumainās alas, kam bija piešķirti pārspīlēti nosaukumi, kā, piemēram: «Viesistaba», «Katedrāle», «Aladīna pils» un tamlīdzīgi. Tad sāka spēlēt slēpšanos, Toms un Bekija dedzīgi piedalījās rotaļā, kamēr tā kļuva mazliet garlaicīga; tad viņi devās tālāk pa līkumotu eju, turēdami augstu savas svecītes un lasīdami raibā mudžeklī sarakstītus vārdus, datumus, pasta adreses un citātus, kas ar sveču kvēpiem bija uzzīmēti uz klintssienām. Tā klaiņodami un sarunādamies, viņi nepamanīja, ka bija iegājuši tajā alas daļā, kur sienas nebija aprakstītas. Viņi ierakstīja ar kvēpiem arī savus vārdus zem kāda izciļņa un gāja tālāk. Drīz viņi nonāca kādā vietā, kur mazs avotiņš, plūsmodams pāri klintij un nesdams sev līdzi kaļķu nogulsnes, ilgos gadu simteņos bija izveidojis mežģīnēm līdzīgu Niagaras ūdenskritumu no neiznīcīga akmens. Toms ar savu sīko augumu aizspraucās tam garām, lai apgaismotu šo Niagaru Bekijai par prieku. Viņš atrada, ka šī klints aizsedza stāvas, dabiskas kāpnes, ko šaurā spraugā ietvēra klinšu sienas, un viņu sagrāba godkāre kļūt par atklājēju.
Bekija atsaucās viņa aicinājumam, viņi atstāja iekvēpinātu zīmi, ko vēlāk atrast, un sāka savus meklējumus. Viņi gāja pa līkumotu ceļu dziļi alas slepenajā pazeinē, atkal atstāja zīmi un turpināja meklēt jaunas vietas, lai varētu par tām pastāstīt augšā cilvēkiem. Vienā vietā viņi atrada plašu alu, no kuras griestiem nokarājās daudz mirdzošu stalaktītu*, tik gari un resni kā cilvēka kāja. Viņi apstaigāja šo alu, priecādamies un apbrīnodami to, tad aizgāja pa vienu no daudzajām ejām, kas no tās atzarojās. Drīz viņi nokļuva pie valdzinoša strauta, kura baseins bija noklāts ar mirgojoša kristāla leduspuķēm; tas atradās kādas alas vidū, kuras sienas balstīja fantastiski pīlāri, veidoti no lieliem kopā saplūdušiem stalaktītiem un stalagmī- tiem, gadsimtos nerimtīgi ūdenim lāsojot. Zem alas griestiem mitinājās lieli sikspārņu bari, tūkstoši vienā mudžeklī. Gaisma izbiedēja šos dzīvniekus, tie lidoja lejup simtiem, pīkstēdami un nikni šaudīdamies ap svecēm. Toms zināja viņu paražas un briesmas, kas no viņiem draudēja. Viņš satvēra Bekijas roku un steidzīgi ieveda viņu pirmajā tuvākajā ejā, un to viņš darīja īsti laikā, jo, izejot no alas, kāds sikspārnis ar spārnu nodzēsa Bekijas sveci. Sikspārņi vēl labu gabalu vajāja bērnus, bet bēgļi iegriezās katrā nākamajā sānejā un tā beidzot atbrīvojās no bīstamajiem dzīvniekiem. Drīz pēc tam Toms atrada pazemes ezeru, kura neskaidrie krastu apveidi izgaisa ēnainajā tālumā. Viņš gribēja izpētīt ezera krastus, bet nolēma, ka labāk būtu vispirms apsēsties un kādu brīdi atpūsties. Sīs vietas dziļais klusums pirmo reizi kā vēsa, mitra roka pieskārās bērnu dvēselēm. Bekija sacīja:
— Es to līdz šim nepamanīju, bet man šķiet, ka jau sen nedzirdam citu balsis.
— Padomā, Bekij, mēs esam dziļi zem viņiem, un es pat nezinu, cik tālu uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai kādā citā virzienā. Mēs viņus šeit nevarētu sadzirdēt.
Bekija kļuva nemierīga.
— Mēs tik ilgi jau esam šeit apakšā, Tom. Labāk iesim atpakaļ.
— Jā, arī es domāju, ka tā būs labāk. Patiesi labāk.
— Vai tu atradīsi ceļu, Tom? Man tie visi sajukuši vienā mudžeklī.
— Manuprāt, es varētu to atrast — bet tur ir sikspārņi. Ja tie nodzēsīs mūsu abu svecītes, tad būsim tintē. Mēģināsim iet pa citu ceļ<u, lai nebūtu jāiet caur sikspārņu alu.
— Labi, bet es ceru, ka nenomaldīsimies. Tas būtu tik briesmīgi!— Un meitene nodrebēja, iedomājoties šo drausmo varbūtību.
Tie devās pa garu eju, gāja, ilgi klusēdami, ielūkodamies katrā jaunā sānejā, vai neieraudzīs tur kaut ko pazīstamu, bet visas šīs ejas bija tiem svešas. Katru reizi, kad Toms skatījās, Bekija vēroja viņa seju, vai tā neizpaudīs kaut ko uzmundrinošu, un viņš jautri sacīja:
— Viss būs labi! Sī vēl nav īstā eja, bet gan jau mēs pie tās nonāksim!
Tomēr ar katru jaunu neveiksmi viņa cerība saplaka, un beidzot viņš sāka uz labu laimi iegriezties sānejās — izmisīgā cerībā, ka atradīs meklēto eju. Viņš joprojām sacīja:— Viss būs labi!— bet viņa sirdi kā svins nomāca bailes, tāpēc vārdi zaudēja priecīgo skaņu un šķita, ka viņš teiktu: «Viss ir pagalam!» Bekija piekļāvās viņa sāniem izmisīgās bailēs, ar pūlēm valdīja asaras, bet tās tomēr ritēja. Beidzot viņa iesaucās:
— Ak, Tom, nebaidīsimies no sikspārņiem, iesim atpakaļ pa to ceļu! Mēs aizvien ejam aplamā virzienā.
Toms apstājās.
— Klausies!— viņš teica.
Dziļš klusums, tik dziļš, ka pat viņu elpas bija skaļi dzirdamas. Toms iesaucās. Sauciens atbalsojās tukšajās ailēs un izdzisa tālumā ar vāju skaņu, kas līdzinājās ņirdzīgiem smiekliem.
— Nesauc vairs, Tom, tas ir tik baigi,— sacīja Bekija.
— Tas ir baigi, Bekij, tomēr labāk es saukšu, varbūt viņi mūs sadzirdēs.— Un viņš atkal iesaucās. Sajā «varbūt» bija vairāk stindzinošu šausmu nekā ņirdzīgajos smieklos, jo tas izteica zaudētu cerību. Bērni stāvēja klusēdami un klausījās, bet bez sekmēm. Toms tūlīt apgriezās un sāka strauji iet atpakaļ. Taču jau pēc īsa brīža zināma nenoteiktība viņa kustībās atklāja Bekijai jaunu, drausmīgu apstākli — viņš nevarēja atrast ceļu atpakaļ!
— Ak, Tom, kāpēc tu neuzvilki zīmes?
— Bekij, es biju tāds muļķis! Tāds muļķis! Es nemaz par to neiedomājos, ka mums būs jānāk atpakaļ. Nē, es nevaru atrast ceļu. Viss ir sajucis.
— Tom, Tom, mēs esam pazuduši! Mēs esam pazuduši! Mēs nekad, nekad neizkļūsim no šīs briesmīgās vietas! Ai, kāpēc mēs atstājām pārējos!
Viņa noslīga pie zemes un sāka tik neprātīgi raudāt, ka Tomam izbailēs šķita — viņa tūlīt nomirs vai zaudēs prātu. Viņš nosēdās meitenei blakus un apskāva viņu. Bekija piekļāva galvu viņa krūtīm, aptvēra viņu, izkliegdama visas savas bailes un veltās nožēlas, un tālās atbalsis visu pārvērta ņirdzīgos smieklos. Toms lūdza viņu nezaudēt cerību, bet viņa atbildēja, ka nespējot cerēt. Viņš sāka apsūdzēt un nosodīt sevi par to, ka novedis viņu šajā postā,— un tas līdzēja. Bekija sacīja, ka mēģināšot vēl cerēt, piecelšoties un sekošot, kurp vien viņš vedīšot, lai tikai vairs tā nerunājot. Jo viņš neesot vairāk vainīgs kā viņa pati.
Tā viņi turpināja iet, bezcerīgi, uz labu laimi, viņi spēja tikai iet un iet. Pēc kāda maza brīža cerība it kā atdzīvojās, lai gan nebija iemesla, bet tai piemīt šī spēja atdzimt, kamēr vēl vecums un biežās vilšanās nav sadragājušas to.
Pēc maza brīža Toms paņēma Bekijas sveci un to nopūta. Sī taupība izsacīja ļoti daudz. Vārdi nebija vajadzīgi. Bekija saprata, un viņas cerība atkal nomira. Viņa zināja, ka Tomam bija vesela svece un vēl trīs vai četras sveces kabatā — un tomēr viņam bija jātaupa.
Pamazām viņus pārņēma nogurums; bērni to gan mēģināja neievērot, jo bija briesmīgi domāt, ka viņi apsēdīsies, kad laiks kļuvis tik dārgs; ejot kaut kādā virzienā viņi vismaz kustējās uz priekšu un viņu gaitai varēja būt sekmes, bet apsēsties — nozīmēja aicināt nāvi un paātrināt tās tuvošanos.
Beidzot Bekijas trauslie locekļi atsacījās viņai paklausīt. Viņa apsēdās. Toms atpūtās līdz ar viņu. Viņi runāja par mājām, par draugiem, kas tagad bija tur, par ērtajām gultām un — galvenais — par gaismu! Bekija raudāja, Toms mēģināja viņu kaut kā mierināt, bet visi viņa mierinājumi bija velti un skanēja kā izsmiekls. Bekija bija tā nogurusi, ka iesnaudās un tad dziļi iemiga. Toms bija par to priecīgs. Viņš sēdēja, skatīdamies viņas izmocītajā sejā, un redzēja, ka tā atkal kļuva gluda un dabiska — jauku sapņu ietekmē; šad tad uz meitenes lūpām parādījās smaids un ilgi neizgaisa. Viņas rāmā seja izstaroja mieru un dziedinošu spēku viņa paša dvēselē, arī viņa domas aizklīda pie pagājušiem laimes brīžiem un sapņainām atmiņām. Ka mēr viņš bija tā domās iegrimis, Bekija atmodās, īsi iesmiedamās, bet smiekli apklusa uz viņas lūpām, un tiem sekoja vaids.
— Ai, kā gan es varēju gulēti Kaut es nekad, nekad nebūtu atmodusies! Nē, es tā nerunāšu vairs, Tom! Neuzlūko mani ar tādām acīm! Es nekad tā vairs neteikšu!
— Esmu priecīgs, ka tu gulēji, Bekij! Tu tagad jūties atpūtusies, un mēs atradīsim ceļu uz ārpasauli.
— Mēs varam pamēģināt, Tom! Es redzēju sapnī tik skaistu zemi — manuprāt, mēs ejam turp.
— Varbūt ne, varbūt ne! Galvu augšā, Bekij, un pamēģināsim vēl!
Viņi piecēlās un gāja tālāk roku rokā, bezcerīgi. Viņi mēģināja
aprēķināt, cik ilgi jau ir bijuši alā, bet šķita, ka pagājušas daudzas dienas un nedēļas, un tas nevarēja būt, jo viņu sveces vēl nebija izdegušas. Pēc ilgāka laika — viņi nevarēja pateikt, pēc cik ilga,—
Toms sacīja, ka soļi jāsper klusi un jāklausās, kur pil ūdens,— jāatrod avots. Drīz viņi kādu avotu atrada, un Toms teica, ka laiks atkal atpūsties, tomēr Bekija atbildēja — liekoties, ka viņa varētu iet vēl tālāk. Viņa bija pārsteigta, kad Toms nepiekrita. Viņa to nevarēja saprast. Viņi apsēdās, un Toms iestiprināja sveci klints- sienā ar māliem. Kādu laiku viņi nodevās domām, neviens nerunāja. Tad Bekija pārtrauca klusumu:
— Tom, esmu tik izsalkusi.
Toms kaut ko izņēma no kabatas.
— Vai tu atceries šo?—viņš jautāja.
Bekija vāji pasmaidīja.
— Tā ir mūsu kāzu kūka, Tom.
— Jā. Es vēlētos, kaut tā būtu tik liela kā muca, jo tā ir visa mūsu pārtika.
— Es to paturēju no piknika, lai mēs varētu par to pasapņot, Tom, kā to dara pieaugušie ar savām kāzu kūkām, bet šī būs mūsu . . .
Viņa nenobeidza teikumu. Toms pārlauza kūku, un Bekija ēda ar lielu baudu, kamēr Toms savai pusei tik tikko pieskārās. Savu mielastu viņi nobeidza ar aukstu ūdeni, kas te bija pārpilnām.
Tad Bekija ierunājās, ka jāiet tālāk. Toms brīdi klusēja. Tad viņš jautāja:
— Bekij, vai tu izturēsi, ja es tev kaut ko sacīšu? ,
Bekija nobālēja, bet atbildēja, ka laikam gan izturēšot.
— Labi, Bekij, mums jāpaliek šeit, kur ir dzeramais ūdens. Sis mazais galiņš ir mūsu pēdējā svecīte.
Bekija atkal ļāva vaļu asarām un vaimanām. Toms atkal mēģināja viņu mierināt, bet ar niecīgām sekmēm. Beidzot Bekija sacīja:
— Tom!
— Jā, Bekij?
— Viņi pamanīs mūsu nozušanu un meklēs mūs!
— Jā, to viņi darīs. Noteikti.
— Varbūt viņi jau mūs meklē, Tom?
— Manuprāt, viņi to dara. Es ceru.
— Kad viņi varēja pamanīt, ka mūsu nav, Tom?
— Kad viņi atgriezās atpakaļ uz tvaikonīša, man šķiet.
— Tom, bet tur bija tumšs — varbūt viņi nepamanīja, ka mēs tur nebijām.
— Es nezinu. Bet tava māte pamanītu tavu prombūtni, kad viņi visi būs pārgājuši mājās.
Izbailes Bekijas sejā liecināja Tomam, ka viņš izrunājies aplam. Bekijai nebija jābūt mājās šajā naktī! Bērni atkal apklusa un iegrima domās. Pēc mirkļa Bekijas jauna izmisuma lēkme liecināja Tomam, ka arī viņa iedomājusies to pašu: paies puse svētdienas rīta, iekams misis Tečera atklās, ka Bekija nav pārgulējusi pie misis Hārper.as. Abi bērni pievērsa skatienu savam sveces galiņam un raudzījās, kā tas lēni, bez žēlastības izkusa, beidzot palika tikai īsā dakts, vārgā liesma izslējās un krita, izslējās un krita, uzvirpuļoja tieva dūmu strūkliņa, kādu mirkli kavējās liesmas galā, un tad iestājās drausma, dziļa tumsa.
Cik ilgs laiks pagāja, iekams Bekija pamazām atjēdzās, ka raud Toma rokās, to neviens nespētu pateikt. Abi sajuta, ka pēc šķietami ļoti ilga laika viņi atmodušies it kā no nāves miega, un atkal izjuta savu nelaimi. Toms teica, ka tagad varētu būt svētdiena — vai pirmdiena. Viņš centās pamudināt Bekiju uz sarunām, bet viņas bēdas bija pārāk smagas, katra cerība bija zudusi. Toms sacīja, ka tagad viņu pazušana jau sen pamanīta un, bez šaubām, viņus turpina meklēt. Viņš iesauksies, un varbūt kāds atnāks. Viņš pamēģināja saukt, bet tumsā tālās atbalsis skanēja tik baigi, ka viņš apklusa.
Stundas aizvilkās, un atkal izsalkums sāka mocīt alas gūstekņus. Vēl viena daļiņa no Toma kūkas bija palikusi: viņi to sadalīja un apēda. Bet izsalkums kļuva vēl lielāks. Niecīgais barības kumoss tikai iekairināja ēstgribu. Pēkšņi Toms iesaucās:
— Sš! Vai tu dzirdi?
Abi aizturēja elpu un klausījās. Likās, ka tālumā vāji atskanēja sauciens. Tūlīt Toms tam atbildēja un, vezdams Bekiju pie rokas, taustīdamies devās pa eju sauciena virzienā. Viņš atkal klausījās — skaņa atkārtojās — šķietami tuvāk.
— Tie ir viņi!—iesaucās Toms.— Viņi nāk! Iesim, Bekij, tagad esam glābti.
Abu gūstekņu prieks bija pārmērīgs. Bet viņi varēja kustēties lēni, jo uz katra soļa bija iebrukumi un spraugas, no kurām nācās sargāties. Drīz viņi nokļuva pie tādas spraugas un viņiem vajadzēja apstāties. Tās dziļums varēja būt trīs pēdas, bet varbūt arī simt pēdu — tālāk iet nevarēja. Toms nogūlās uz krūtīm un izstiepa roku lejup, cik tā,lu vien spēdams. Dibena nebija. Viņiem bija jāpaliek šeit un jāgaida, līdz atnāks meklētāji. Viņi klausījās: tālie saucieni aizvien vairāk attālinājās. Vēl pēc dažiem mirkļiem tie pilnīgi noklusa. Kāda satriecoša nelaime! Toms auroja, līdz aizsmaka, bet veltīgi. Viņš sacīja Bekijai cerību pilnus vārdus, bet pagāja vesela mūžība baiļ- pilnu gaidu, un nekas vairs neatskanēja tālumā.
Bērni aiztaustījās atpakaļ līdz avotam. Gurdenais laiks vilkās tālāk. Viņi atkal iemiga un atmodās izsalkuši un bēdu nomākti. Tomam šķita, ka tagad ir ceturtdiena.
Pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma. Tuvumā bija vairākas sānu ejas. Labāk bija izpētīt tās nekā, dīkā sēdot, panest laika smago ritējumu. Viņš izņēma no kabatas pūķa auklu, piesēja to pie kāda klints izciļņa, un abi sāka iet; Toms gāja pirmais, atritinādams auklu un taustīdamies. Pēc divdesmit soļiem eja beidzās ar kādu augsti izdobtu laukumu, no kura vajadzēja nolēkt. Toms nometās ceļos, izstiepa rokas dziļi lejup, cik tālu tās spēja sniegties, tad pamēģināja tās izstiept pa labi, un tai pašā brīdī divdesmit jardji attālāk aiz klints stūra parādījās cilvēka roka, kas turēja sveci.
Toms izgrūda prieka kliedzienu — un tūlīt rokai sekoja cilvēka stāvs, tas bija indiānis Džo. Toms sastinga, viņš nespēja kustēties. Viņš atviegloti uzelpoja, redzēdams, ka Spānietis metās bēgt un pazuda no viņa acīm. Toms brīnījās, ka Džo nebija pazinis viņa balsi un neatnāca viņu nokaut par liecību tiesā. Bet atbalsis viņa balsi laikam bija pārvērtušas. Droši vien tā tas arī bija — zēns domāja. Bailes bija atslābinājušas katru muskuli Toma ķermenī. Viņš pats sev teica, ja pietiktu Spēka atgriezties pie avota, viņš tur paliktu un nekas vairs nespētu viņu pamudināt uz risku atkal sastapt indiāni Džo. Zēns piesardzīgi nepastāstīja Bekijai, ko bija redzējis. Viņš teica, ka kliedzis uz labu laimi.
Bet bads un izmisums beigās tomēr pieveica bailes. Vēl viņi ilgi sēdēja pie avota un atkal gulēja — tas ienesa pārmaiņu viņu noskaņā. Bērni atmodās, nikna izsalkuma mocīti. Tomam šķita, ka tagad ir trešdiena vai ceturtdiena, vai pat piektdiena, vai sestdiena un ka viņu meklēšana beigusies. Viņš ierosināja izpētīt vēl vienu eju. Tagad viņš spēja stāties pretim indiānim Džo un citām šausmām. Taču Bekija bija ļoti vārga, viņa bija iegrimusi drūmā apātijā un negribēja no tās izrauties. Viņa sacīja, ka pagaidīšot tepat un miršot, jo nāve vairs neesot tālu. Viņa sacīja, lai Toms iet ar pūķa auklu un izpēta eju, ja vēlas, bet lūdza, lai viņš pēc īsiem mirkļiem atkal atgriežas un sarunājas ar viņu, un lūdza apsolīties, ka briesmīgajā brīdī viņš paliks pie viņas un turēs viņas roku, līdz viss būs beidzies.
Toms noskūpstīja viņu ar sažņaugtu elpu, tad izlikās, it kā būtu pārliecināts, ka atradīs meklētājus vai izeju no alas. Viņš paņēma pūķa auklu vienā rokā un taustīdamies devās četrrāpus pa vienu no ejām, bada un ļaunu priekšnojautu mocīts.