Pienāca otrdienas pēcpusdiena, un metās jau krēsla. Sentpītersber- gas pilsēta vēl sēroja. Pazudušie bērni nebija atrasti. Bija notikuši publiski aizlūgumi par viņiem un uz debesīm raidītas arī atsevišķu cilvēku lūgsnas, kurās lūdzējs bija ielicis visu savu sirdi, bet joprojām nekādas labas vēstis nebija dzirdamas no alas. Vairums meklētāju
bija atteikušies tālāk meklēt un atgriezušies pie saviem dienas darbiem, teikdami, ka bērnus nekad nevarēs atrast. Misis Tečera bija ļoti slima un stipri murgoja. Ļaudis stāstīja, ka sirds lūstot, klausoties, kā viņa saucot savu bērnu un paceļot galvu, veselu minūti klausoties un tad ievaidēdamās to gurdeni noliekot atpakaļ uz spilvena. Krust māte Pollija bija iegrimusi dziļā grūtsirdībā, un viņas iesirmie mati bija kļuvuši pavisam sirmi. Pilsētiņas iedzīvotāji otrdienas naktī devās pie miera drūmi un bezcerīgi.
Pusnaktī pēkšņi sāka zvanīt pilsētiņas zvani, vienā mirklī ielas piepildījās ar pusapģērbtiem priecīgiem cilvēkiem, kas sauca:— Nāciet ārā! Nāciet ārā! Viņi ir atrasti! Viņi ir atrasti!— Zvanu skaņām pievienojās sitieni pa skārda pannām un ragu pūtieni, iedzīvotāji bariem devās pie upes, sastapa bērnus, kas sēdēja vaļējā pajūgā, ko ar prieka saucieniem vilka citi pilsoņi. Visi drūzmējās ap viņiem, pavadīja līdz mājām un svinīgi soļoja pa galveno ielu, saukdami nepārtraukti «urrā».
Pilsētiņa sarīkoja ilumināciju, neviens vairs nelikās gultā — tā bija vislieliskākā nakts, kādu mazā pilsētiņa jebkad bija piedzīvojusi. Pirmajā pusstundā Tečeru māju apmeklēja iedzīvotāju procesija, apskāva un skūpstīja izglābtos, spieda misis Tečeras roku, mēģināja runāt, bet nespēja un atkal aizgāja, slīcinādami māju asaru plūdos.
Krustmāte Pollija bija bezgala laimīga un arī misis Tečera gandrīz tikpat laimīga, bet viņas laime būtu bijusi tikai tad pilnīga, ja sūtnis ar labajām ziņām jau būtu nokļuvis alā un pastāstījis tās viņas vīram.
Toms gulēja uz dīvāna, ap viņu bija sapulcējušies uzmanīgi klausītāji, un tiem viņš stāstīja neparastos piedzīvojumus, tos izpušķodams ar apbrīnojamiem papildinājumiem. Savu stāstu viņš noslēdza ar tēlojumu, kā bija atstājis Bekiju un devies izpētīt eju,— kā bija izstaigājis divas ejas tik tālu, cik sniedzās pūķa aukla, kā viņš turpināja iet vēl pa trešo eju, izstiepis auklu lidz pēdējai iespējai, un gribējis jau griezties atpakaļ, kad ieraudzīja tālumā it kā nelielu dienas gaismas spīdumu; viņš nosviedis auklu un steidzies gaismas virzienā, izbāzis galvu un plecus pa nelielu spraugu un ieraudzījis, ka garām plūst plašā Misisipi! Ja tas būtu noticis naktī, viņš nekad nebūtu ieraudzījis dienas gaismu, ne arī gājis pa šo eju! Viņš stāstīja, ka atnācis atpakaļ pie Bekijas ar labo vēsti, bet ka viņa atbildējusi, lai viņš nekaitinot viņu ar tādām izdomām, jo viņa esot nogurusi un zinot, ka drīz jāmirst, un to viņa arī vēloties. Viņš attēloja, ar kādām pūlēm meiteni pārliecinājis un kā viņa aiz prieka gandrīz vai nomirusi, kad bija aiztaustījusies līdz tai vietai, kur tiešām ieraudzīja dienas gaismas spīdumu, kā viņš izrāpies pa spraugu un palīdzējis arī viņai izkļūt, ķā viņi apsēdušies un aiz laimes
raudājuši, kā pēc tam laivā garām braukuši daži vīri, Toms pasaucis viņus un pastāstījis par viņu stāvokli un lielo izsalkumu. Sākumā vīri negribējuši ticēt viņa neparastajam stāstam un teikuši, ka bērni atrodoties upes lejastecē piecas jūdzes attālumā no tās ielejas, kur atrodoties ala; tad uzņēma viņus laivā, aizīrās līdz mājām, pacienāja bērnus ar vakariņām, ļāva tiem vēl pāris stundu atpūsties un tad atveda mājās.
Pirms ausmas tiesnesi Tečeru un meklētājus atrada alā, sekojot virvei, kuras viens gals bija piesiets pie alas ieejas, un viņiem paziņoja priecīgo vēsti. Trīs smagās bada un piepūles dienas, ko Bekija un Toms bija pavadījuši alā, bija atstājušas sekas, kas uzreiz neizgaisa, kā viņi abi to drīz sajuta. Trešdienu un ceturtdienu viņi gulēja gultā, un šķita, ka viņi kļūst aizvien gurdenāki. Ceturtdien Toms mazliet pastaigājās, piektdien izgāja pilsētas ielās un sestdien bija jau gandrīz vesels, bet Bekija iznāca no savas istabas tikai svētdien un izskatījās tā, it kā būtu pārcietusi ilgu slimību.
Toms uzzināja, ka Haks esot slims, un piektdien aizgāja viņu apciemot, bet zēnu neielaida istabā, kur gulēja slimnieks. Neielaida arī vēl sestdien un svētdien. Viņu ielaida nākamajā dienā, bet brīdināja, lai nestāstot par savu piedzīvojumu un vispār neko satraucošu. Duglasa atraitne palika pie Haka, lai pārliecinātos, vai Toms paklausa šiem aizrādījumiem. Mājās Tomam pastāstīja par notikumu Kārdifa pakalnā, arī to, ka skrandainis atrasts upē netālu no tvaikoņa piestātnes, kur viņš laikam bija noslīcis bēgot.
Apmēram divas nedēļas pēc izglābšanās no alas Toms devās apciemot Haku, kas tagad jau bija pietiekami stiprs, lai noklausītos satraucošos stāstus, un Toma stāsti varēja viņu interesēt — tā viņš domāja. Pa ceļam Toms iegāja tiesneša Tečera mājā, lai apciemotu Bekiju. Tiesnesis un daži viņa draugi sāka ar Tomu sarunāties, un kāds viņam ironiski vaicāja, vai viņš nevēloties vēlreiz ieiet alā. Toms atbildēja: protams, jā, Viņam neesot iebildumu.
Tiesnesis sacīja:
— Arī citi vēl domā tāpat kā tu, Tom, par to es nešaubos. Bet mēs esam jau nodrošinājušies. Neviens vairs neapmaldīsies šajā alā.
— Kāpēc?
— Pirms divām nedēļām es liku apkalt lielās durvis ar dzelzi un trīskārt noslēgt. Atslēgas ir pie manis.
Toms nobālēja. Viņš bija balts kā palags.
— Kas tev notika, zēn? Padodiet viņam glāzi ūdens!
Ūdeni atnesa un apšļakstīja Toma seju.
— Tā, tagad tu atžirgi. Kas tev notika, Tom?
— Ai, tiesnesi, alā palika indiānis Džo!
Trīsdesmit ceturta nodaļa
Pēc piecām minūtēm šī ziņa jau aplidoja pilsētu, un divpadsmit laivas, kurās sēdēja vīri, traucās uz Mekdugala alu, tām drīz sekoja tvaikonis, pilns ar pasažieriem. Toms Sojers sēdēja laivā, kurā brauca tiesnesis Tečers.
Kad alas durvis atvēra, mijkrēslī atklājās drūma aina. Indiānis Džo gulēja zemē — miris, piespiedis seju tuvu durvju spraugai, it kā viņa acis ilgodamās vēl pēdējo reizi būtu skatījušās uz gaismu un brīvo, priecīgo ārpasauli. Toms bija aizkustināts, jo zināja no paša pieredzes, kā šis nelaimīgais bija mocījies. Lai gan viņā modās žēlums, tomēr viņš juta arī dziļu atvieglojumu un drošību, kas viņam atklāja, cik smaga baiļu nasta bija viņu neapzināti nomākusi kopš tās dienas, kad viņš bija pacēlis savu balsi pret asinskāro noziedznieku.
Blakus indiānim Džo gulēja viņa līkais duncis — asmenis bija pārlauzts. Durvju lielais šķērskoks, nolikts kā slieksnis, bija krustām šķērsām izrobots un sacirsts — nogurdinošs, veltīgs darbs, jo ārpus tā klints veidoja it kā otru slieksni, un pret šo stūrgalvīgo materiālu nazis bija bezspēcīgs: tas bija salūzis. Un, pat ja nebūtu bijis šā akmens šķēršļa, darbs tomēr būtu bijis veltīgs; kaut arī viss koka slieksnis būtu nodrāzts, indiāņa Džo augums nespētu izspraukties pa durvju apakšu, un viņš to zināja. Viņš bija sacirtis koku tikai tāpēc, lai kaut ko darītu, lai kaut kā pavadītu neizturami ilgo laiku un nodarbinātu savu nomocīto prātu un locekļus.
Parasti šajā priekštelpā varēja atrast dučiem sveču galu, ko tūristi iesprauduši klinšu spraugās, bet tagad tur neviena nebija. Gūsteknis visus tos bija sameklējis un apēdis. Viņam bija izdevies notvert arī dažus sikspārņus, un arī tos viņš bija apēdis, atstādams tikai viņu nagus. Nelaimīgais bija nomiris bada nāvē. Tuvu viņa rokai slējās gadu simtos lēnām izaudzis stalagmīts, ko veidoja ūdens pilieni, krizdami no augšējā stalaktīta. Ieslodzītais bija nolauzis stalagmītu un tur uzlicis paša dobtu akmeni, lai sakrātu dārgos ūdens pilienus, kas krita ik pa divdesmit minūtēm, baigi tikšķot kā pulkstenis,— divdesmit četrās stundās pilna deserta karote. Sie pilieni lāsoja tad, kad piramīdas bija tikko uzceltas, kad krita Troja, kad dibināja Romu, kad Kristu sita krustā, kad Viljams Iekarotājs radīja Britu Impēriju, kad Kolumbs izbrauca jūrā, kad Leksingtonas slaktiņš vēl bija jaunums*. Tie lāsoja tagad un lāsos arī tad, kad visi šie notikumi iegrims vēstures rietā un tradīciju mijkrēslī un kad tos aprīs dziļā aizmirstības nakts. Vai visam ir savs mērķis un nozīme? Vai šie pilieni krita pacietīgi piectūkstoš gadu tikai tāpēc, lai veldzētu šā dziestošā cilvēciskā knišļa slāpes? Un vai tiem ir vēl kāds cits svarīgs uzdevums nākošajos desmittūkstoš gados? Tas nav svarīgi. Jau daudz gadu pagājis, kopš nelaimīgais metiss izdoba akmeni, lai sakrātu dārgos pilienus, bet vēl līdz šai dienai katrs tūrists visilgāk skatās uz šo drūmo akmeni un lēni lāsojošo ūdeni, kad ienāk vērot Mekdugala alas brīnumus. Indiāņa Džo akmens biķeris ieņem pirmo vietu alas brīnumu sarakstā, pat «Aladīna pils» nevar ar to sacensties.
Indiāni Džo apraka netālu no alas ieejas, ļaudis atbrauca laivās un ratos no pilsētas, no lauku fermām un ciematiem septiņu jūdžu apkaimē, atveda līdzi savus bērnus un dažādus ēdamos, un viņi stāstīja, ka indiāņa Džo bēres sagādājušas viņiem tādu gandarījumu, it kā viņi būtu redzējuši to pakaram.
Bēres izbeidza kādu pasākumu — petīciju štata gubernatoram par indiāņa Džo apžēlošanu. Petīciju bija daudzi parakstījuši, bija notiku šas daudzas daiļrunīgas sapulces, kurās lēja arī asaras, bija izvēlēta uzņēmīga sieviešu komiteja, kurai vajadzēja ietērpties sēru drānās un vaimanājot iet pie gubernatora lūgt, lai viņš kļūtu žēlsirdīgs ēzelis un mīdītu kājām savu pienākumu. Runāja, ka indiānis Džo bija nogalinā jis piecus pilsētas iedzīvotājus, bet kas par to? Ja viņš arī būtu pats Sātans, atrastos daudz mīkstčauļu, kas labprāt parakstītos zem apžēlošanas lūguma un nobirdinātu kādu asaru no savām pastāvīgi sabojātajām un caurajām ūdens tvertnēm.
Otrā rītā pēc bērēm Toms aizveda Haku uz kādu slepenu vietu, lai nopietni ar viņu parunātos. Haks bija visu uzzinājis par Toma piedzīvojumiem no velsieša un Duglasa atraitnes, bet Toms sacīja, ka visu viņi neesot pastāstījuši un par to viņš tagad gribot runāt. Haka seja sadrūma. Viņš sacīja:
— Es zinu, kas tas ir. Tu iegāji «otrajā numurā» un atradi tur tikai viskiju. Neviens man neteica, ka tu tur esot bijis, bet es jau zināju, ka tas biji tu, tiklīdz izdzirdēju par degvīnu, un es zināju, ka neesi ieguvis naudu, jo citādi tu šādā vai tādā veidā būtu nokļuvis pie manis un to pastāstījis, ja arī būtu bijis mēms pret citiem. Tom, man vienmēr bija tāda nojauta, ka mēs nekad šo mantu ne dabūsim.
— Ko tu runā, Hak! Es nekad nebūtu uzrādījis viesnīcas īpašnieku. Tu zini, ka sestdien, kad gāju uz pikniku, viesnīcā viss bija kārtībā. Vai tu neatceries, ka stāvēji tonakt sardzē?
— Jā! Man liekas, it kā tas viss būtu noticis pirms gada. Tai pašā naktī es sekoju indiānim Džo līdz atraitnes mājai.
— Tu sekoji viņam?
— Jā, bet nesaki to nevienam. Manuprāt, indiānim Džo te palikuši draugi. Es negribu, lai viņi uz mani saniknotos un izspēlētu ar mani kādu nelietību. Ja es nebūtu tur bijis, viņš jau tagad atrastos Teksasā.
Tad Haks uzticēja Tomam visus savus piedzīvojumus, jo Toms tos tikai daļēji bija dzirdējis no velsieša.
— Zini,— sacīja Haks, beidzot atgriezdamies pie galvenā jautājuma,— tas, kurš nogrāba viskiju, nogrāba arī naudu, un, manuprāt, mums tā ir zudusi, Tom.
— Hak, šī nauda nekad nav bijusi otrajā numurā.
— Ko?— Haks vērīgi ieskatījās biedra sejā.— Tom, vai tu atkal esi naudai uz pēdām?
— Hak, tā atrodas alā!
Haka acis uzliesmoja.
— Saki to vēlreiz, Tom!
— Nauda ir alā!
— Tom, saki godīgi — vai tu joko vai runā nopietni?
— Nopietni, Hak, tik nopietni kā nekad savā mūžā. Vai gribi nākt man līdzi un palīdzēt to iznest?
— Un kā vēl! Es to darīšu, ja vien varam iezīmēt savu ceļu un nenomaldīties.
— Hak, mēs to varam izdarīt bez kādām grūtībām.
— Tas ir lieliski. Kāpēc tu domā, ka nauda . . .
— Hak, pagaidi, līdz tur nokļūsim. Ja to tur neatradīsim, esmu ar mieru atdot tev savas bungas un visu, kas man pieder šajā pasaulē. Es to darīšu, sasper kociņš!
— Labi, norunāts. Kad to darīsim?
— Tūlīt, ja gribi. Vai esi pietiekami stiprs?
— Vai tā atrodas dziļi alā? Esmu jau trīs vai četras dienas uz pekām, bet nevaru nostaigāt vairāk kā vienu jūdzi, Tom. Vismaz es domāju, ka nevaru.
— Līdz turienei jebkuram citam būtu jāiet piecas jūdzes, Hak, bet es tevi vedīšu pa daudz īsāku ceļu, ko tikai es viens zinu. Hak, es tevi turp aizvedīšu laivā. Pats airēšu laivu turp un atpakaļ — viens pats. Tev nebūs pat roka jāpakustina.
— Tad iesim tūlīt, Tom!
— Labi. Paņemsim līdzi maizi un gaļu, un savas pīpes, arī pāris' maisu, divas pūķu auklas un dažas no šīm jaunmodīgajām lietiņām, ko mēdz saukt par sērkociņiem. Es vairākkārt vēlējos, kaut tie man būtu, kad biju pēdējo reizi alā.
Drīz pēc pusdienām draugi aizņēmās mazu laivu no kāda pilsoņa, kas patlaban nebija mājās, un tūlīt devās ceļā. Kad zēni bija jau vairākas jūdzes aiz alas, Toms sacīja:
— Redzi, stāvais krasts šeit izskatās gluds un līdzens — te nav ne māju, ne malkas sētu, tikai krūmāji. Bet vai tu redzi to balto vietu, kur bijis zemes nobrukums? Tā ir viena no manām zīmēm. Tagad izkāpsim krastā.
Viņi piestāja krastā.
— Skaties, Hak, no šejienes, kur stāvam, tu varētu viegli aizsniegt ar makšķeres kātu to spraugu, pa kuru es izlīdu. Palūko, vai tu to varēsi atrast!
Haks pārmeklēja visu apkārtni, bet neko neatrada. Toms lepni iesoļoja biezos sumaka krūmājos un teica:
— Te tā ir! Paskaties, Hak, tā ir noslēptākā sprauga visā zemē. Tikai neizpaud to nevienam. Vienmēr esmu vēlējies kļūt laupītājs, bet zināju, ka man vajadzīga tāda vieta kā šī, es tikai nezināju, kur tādu atrast. Tagad mums tāda ir, un mēs to neizpaudīsim, tikai Džo Hārperu un Benu Rodžersu te ielaidīsim, jo, protams, jābūt taču laupītāju bandāi, citādi nebūs nekāda izskata. Toma Sojera banda — vai tas neskan lieliski, Hak? \
— Jā, patiesi, Tom. Un ko tad mēs aplaupīsim?
— Gandrīz visus. Ceļa gājējus — tā jau mēdz darīt.
— Un viņus nogalināsim?
— Nē — ne vienmēr. Ieslēgsim viņus alā, līdz viņi samaksās izpirkumu.
— Kas tas ir — izpirkums?
— Nauda. To liksim viņiem savākt no saviem draugiem, un, kad gūstekņi būs turēti jau veselu gadu un nesavāks izpirkuma naudu, viņi jānogalina. Tā parasti mēdz darīt. Nenogalina tikai sievietes. Tās ieslēdz, bet nenogalina. Viņas vienmēr ir skaistas, bagātas un izbijušās. Viņām atņem pulksteņus un vērtslietas, bet runā ar viņām pieklājīgi, paceļot cepuri. Neviens nav tik pieklājīgs kā laupītāji — to tu vari izlasīt katrā grāmatā. Sievietes ātri tevī iemīlas un, pavadījušas alā vienu vai divas nedēļas, rimst raudāt, un pēc tam viņas nevar pierunāt iet projām. Pat ja tu viņas izdzītu, viņas atkal pagrieztos un nāktu atpakaļ. Tā rakstīts visās grāmatās.
— Tas nu gan ir vareni, Tom. Manuprāt, pat labāk nekā būt jūras laupītājam.
— Jā, dažā ziņā, jo ir tuvāk mājām un cirkam, un visam pārējam.
Tagad jau viss bija sakārtots, un zēni ielīda spraugā, Toms — pirmais. Viņi aizgāja līdz tuneļa otram galam, piestiprināja pūķa auklas pie klints izciļņa un gāja tālāk. Pēc dažiem soļiem viņi jau bija pie avota, un Toms juta, ka viņam pārskrien auksti drebuļi. Viņš parādīja Hakam sveces dakts atliekas, pielipinātas ar māla piku pie klints sienas, un attēloja, kā viņš un Bekija vērojuši dziestošo liesmu.
Zēni tagad sarunājās čukstot, jo apkārtnes klusums un tumsa viņus nomāca. Viņi devās tālāk, iegāja Toma otrajā ejā, līdz sasniedza augsto laukumu. Sveču gaismā varēja redzēt, ka zem tā nebija bezdibenis, bet divdesmit vai trīsdesmit pēdu augsta māla krauja. Toms čukstēja:
— Tagad es tev kaut ko parādīšu, Hak!
Viņš pacēla sveci un sacīja:
— Skaties aiz stūra, cik tālu vari saredzēti Vai tu redzi? Tur uz lielās klints pāri pretim — zīmēts ar sveces kvēpiem?
— Tom, tas ir krusts!
— Kur tagad ir tavs otrais numurs? Zem krusta. Tieši tur es ieraudzīju indiāni Džo pacejam savu sveci, Hak.
Haks kādu brīdi skatījās uz mistisko zīmi, tad atbildēja drebošā balsī:
— Tom, iesim no šejienes projām!
— Kā? Un atstāsim naudu?
— Jā, atstāsim. Droši vien šeit klīst indiāņa Džo gars.
— Nē, Hak. Tas klīstu tai vietā, kur viņš nomira,— tālu prom pie alas ieejas, piecas jūdzes no šejienes.
— Nē, Tom. Viņa gars ir pie naudas. Es taču pazīstu spoku ieražas, un tu ari.
Toms sāka bažīties, ka Hakam taisnība. Viņa sirdī modās ļaunas nojausmas. Bet pēkšņi viņam ienāca prātā kāda doma:
— Hak, kādi muļķi mēs esam! Indiāņa Džo gars nevar parādīties tur, kur ir krusts!
Tas bija labs iebildums un iedarbojās.
— Tom, par to es nepadomāju. Bet tiešām tā ir. Tā ir mūsu laime — šis krusts. Manuprāt, norāpsimies lejā un meklēsim lādi.
Toms nokāpa pirmais, iegriezdams māla nogāzē primitīvas kāpnes. Haks sekoja. Četras ejas atzarojās no mazās alas, kur slējās l\elā klints. Trīs no tām zēni pārmeklēja nesekmīgi. Ejā, kas bija vistuvāk klints pamatam, viņi atrada mazu iedobumu — tajā bija guļai saklātas segas, vecs bikšturis, šķiņķa āda un pamatīgi apgrauzti divu vai trīs vistu kauli. Bet naudas lādes tur nebija. Zēni vairākkārt pārmeklēja šo vietu, tomēr veltīgi. Toms sacīja:
— Viņš teica: zem krusta. Sī vieta ir krustam vistuvāk. Lāde taču nevar būt zem pašas klints, jo tā stāv uz cieta pamata.
Viņi vēlreiz pārmeklēja, tad vīlušies apsēdās. Hakam nekas neienāca prātā. Pēc brīža Toms sacīja:
— Paskaties, Hak,— te, vienā pusē klintij, ir pēdas un nopilējuši sveču tauki, bet otrā pusē nav. Kāpēc tie šeit radušies? Varū saderēt, ka nauda ir zem klints. Es rakšu mālā.
— Tā nav slikta doma, Tom!— strauji iesaucās Haks.
Toms tūlīt izvilka savu īsto Barlova nazi un nepaspēja izrakt pat ne četras collas, kad nazis uzdūrās kokam.
— Hak, vai dzirdi?
Haks arī sāka cītīgi rakt un ar nagiem kasīt mālus. Drīz viņi atsedza dažus dēļus — tie aizklāja dabisku plaisu, kas iesniedzās zem klints. Toms iekāpa plaisā un izstiepa roku ar sveci, cik tālu vien spēja, bet nevarēja saskatīt plaisas galu. Viņš ieteica plaisu izpētīt. Toms saliecās un nozuda zem klints — šaurā eja lēzeni veda lejup.
Viņš gāja līkloču, vispirms pa labi, tad pa kreisi, Haks sekoja viņam pa pēdām. Toms strauji pagriezās un iesaucās:
— Žēlīgais Dievs! Hak, paskaties!
Tur stāvēja mantas lāde, labi novietota ērtā, mazā alā, līdzās atradās tukša pulvera muciņa un divas šautenes ādas makstīs, divi trīs pāri vecu mokasīnu*, ādas josta un citi krāmi, kurus bija samērcējis lāsojošais ūdens.
— Beidzot rokā!— iesaucās Haks, bārstīdams apsūbējušās monētas.— Tagad mēs esam bagāti, Tom!
— Hak, es vienmēr biju pārliecināts, ka to dabūsim. Laime ir pārāk liela, lai tai ticētu, bet mēs to esam ieguvuši! Zini, nešķiedīsim velti laiku, stiepsim to laukā. Paga, vai varu lādi pacelt?
Tā svēra apmēram piecdesmit mārciņu. Toms lādi gan neveikli pacēla, bet nest bija smagi un neērti.
— Es jau tā domāju,— viņš sacīja,— arī viņi to nesa kā lielu smagumu — todien spoku mājā—, es to ievēroju. Manuprāt, bija pareizi, ka iedomājos paņemt līdzi maišeļus.
Nauda drīz bija sabērta maisos, un zēni tos iznesa pie krusta klints.
— Tagad paņemsim šautenes un pārējās lietas,— sacīja Haks.
— Nē, Hak, atstāsim tās šeit. Tās mums labi noderēs, kad sāksim laupīt. Mēs tās vienmēr glabāsim te, un tepat arī notiks mūsu orģijas. Tā ir Joti ērta vietiņa orģijām.
— Ko nozīmē orģijas?
— Es nezinu. Bet laupītāji vienmēr sarīko orģijas, un, protams, arī mums tas jādara. Nāc, Hak, mēs te esam jau ilgi. Manuprāt, ir jau vēls. Esmu arī izsalcis. Ieēdīsim un uzsmēķēsim laivā.
Drīz pēc tam viņi iegāja sumaka krūmājā, piesardzīgi apskatījās visapkārt, redzēja, ka krasts tukšs, un drīz jau brokastoja un smēķēja laivā. Kad saule sāka slīdēt pret apvārsni, viņi atstūmās no krasta un brauca atpakaļ. Toms turējās tuvu piekrastei, ilgajā mijkrēslī jautri pļāpādams ar Haku, un piestāja malā, kad bija jau tumšs.
— Tagad, Hak,— sacīja Toms,— mēs noslēpsim naudu atraitnes malkas šķūņa bēniņos. Rīt agri atnākšu, tad saskaitīsim un sadalīsim naudu un atradīsim mežā kādu vietu, kur to droši noglabāt. Tu pagaidām paliec te, sargā lādi, kamēr es aizskriešu un nočiepšu Bennija Teilora mazo ķerru. Pēc minūtes būšu atpakaļ.
Viņš pazuda un drīz atgriezās ar ķerru, ielika tajā abus maišeļus, uzsvieda uz tiem dažas vecas skrandas un devās ceļā, vilkdams aiz sevis kravu. Kad zēni nonāca līdz velsieša mājai, viņi apstājās atpūsties. Viņi jau gribēja doties tālāk, te pēkšņi iznāca velsietis un iesaucās:
— Hello, kas tur ir?
— Haks un Toms Sojers.
— Labi! Nāciet, zēni, visi jūs jau gaida. Steidzieties uz priekšu! Es vilkšu ķerru jūsu vietā. Tā nemaz nav tik viegla, kā izskatās. Vai tur sakrauti ķieģeļi vai veci dzelži?
— Veci dzelži,— atbildēja Toms.
— Tā jau es domāju. Sīs pilsētiņas zēni izšķiež veltīgi laiku un pūles, meklēdami vecus dzelžus, par kuriem viņiem lietuvē samaksā sešus centus, un negrib, kārtīgi strādājot, nopelnīt divreiz vairāk. Tāda ir cilvēka daba. Ātrāk, steidzieties!
Zēni gribēja zināt, kāpēc tā jāsteidzas.
— Nevaicājiet! Gan jau redzēsiet, kad nonāksim pie Duglasa atraitnes.
Haks sacīja, mazliet nobijies (jo sen bija pieradis, ka viņu nepārtraukti apsūdz):
— Mister Džouns, mēs neko neesam darījuši.
Velsietis iesmējās:
— Es nezinu, Hak, manu zēn! Es neko nezinu. Vai tad tu un atraitne neesat labi draugi?
— Jā, viņa vienmēr bijusi pret mani draudzīga.
— Tad ir labi. Kas tev ko baidīties?
Haks, lēni domādams, nespēja rast atbildi, iekams viņu un Tomu neiestūma misis Duglasas viesistabā. Misters Džounss atstāja ķerru pie durvīm un sekoja viņiem.
Istaba bija spoži apgaismota, un tanī bija salasījušies visi ievērojamākie pilsētiņas iedzīvotāji: Tečeri, Rodžersi, Hārperi, krustmāte Pollija, Sids, Mērija, garīdznieks, redaktors un vēl daudzi citi — ģērbušies savās labākajās drēbēs. Atraitne saņēma .zēnus tik sirsnīgi, cik vien bija iespējams saņemt būtnes tādā izskatā,— viņi bija notraipījušies ar māliem un sveču taukiem. Krustmāte Pollija aiz kauna tumši pietvīka, sarauca pieri un pakratīja galvu, skatīdamās uz Tomu. Taču neviens necieta ne pusi tik daudz, cik abi zēni. Misters Džounss teica:
— Toma nebija mājās, un es jau domāju, ka viņu neatradīšu, bet saskrējos ar viņu un Haku tieši pie savām durvīm un tāpēc steidzīgi abus atvedu šurp.
— Jūs rīkojāties pareizi,— atbildēja atraitne.— Nāciet man līdzi, zēni!
Viņa ieveda abus guļamistabā un sacīja:
— Tagad nomazgājieties un pārģērbieties! Seit ir divi jauni uzvalki, krekli, zeķes — viss, kas vajadzīgs. Tie pieder Hakam — nē, nepateicies, Hak,— misters Džounss nopirka vienu uzvalku, es otru. Bet tie noderēs jums abiem. Pārģērbieties! Mēs pagaidīsim — nonā- ciet lejā, kad būsiet pienācīgi uzposušies.
Tad viņa aizgāja.