Haks sacīja:
— Tom, mēs varētu aizbēgt, ja izdotos atrast virvi. Logs nav augstu no zemes.
— Nieki! Kāpēc tu gribi bēgt?
— Neesmu pieradis pie tādas sabiedrības. Es to nevaru panest. Neiešu tur lejā, Tom.
— Nebēdā! Tas nav nekas! Es nemaz neuztraucos. Es par tevi parūpēšos.
Ienāca Sids.
— Tom,— viņš sacīja,— krustmāmiņa tevi gaidīja visu pēcpusdienu. Mērija sakārtoja tavu svētdienas uzvalku, un visi raizējās par tevi. Vai uz tavām drēbēm nav māli un sveču tauki?
— Mister Sidij, rūpējies vien par savām darīšanām! Bet kāpēc te šis lielais troksnis?
— Atraitne, kā parasti, sarīko viesības. Šoreiz par godu velsietim un viņa dēliem, tāpēc ka viņi to naktī izglāba no nelaimes. Un — vai drīkstu tev kaut ko uzticēt, kas tevi varētu interesēt?
— Nu, ko?
— Vecais Džounss gribot šonakt visus šos ļaudis ar kaut ko pārsteigt, bet es noklausījos, kad viņš to šodien stāstīja krustmātei, un, manuprāt, tas jau tagad vairs nav liels noslēpums. Katrs to tagad zina — arī atraitne, lai gan viņa izliekas nezinām. Misteram Džoun- sam vajadzēja šurp atvest Haku. Bez Haka viņš savu lielo noslēpumu nevarēja atklāt.
— Kādu noslēpumu, Sid?
— To, ka Haks sekoja laupītājiem līdz atraitnes mājai. Manuprāt, misters Džounss domā, ka visus ļoti pārsteigs, bet varu saderēt, ka tur nekas sevišķs neiznāks.
Sids iesmējās ļoti priecīgs un apmierināts.
— Sid, vai tu to visu izstāstīji?
— Nav svarīgi, kas to izstāstīja. Pietiek, ja kāds to ir izstāstījis.
— Sid, šai pilsētā ir tikai viens cilvēks, kas spēj būt tik zemisks, lai to izdarītu, un tas esi tu. Ja tu būtu bijis Haka vietā, tu aizlavītos lejup pa nokalni, nevienam neko neteicis par laupītājiem. Tu vari rīkoties tikai zemiski un nevari izturēt, ja kādu slavē par krietnu rīcību. Se tev — un pateicība nav vajadzīga, kā saka atraitne.
Toms iepļaukāja Sidu un ar kājas spērienu izgrūda pa durvīm.
— Tagad ej un, ja iedrošinies, pastāsti krustmātei! Rīt tu atkal par to dabūsi!
Pēc dažām minūtēm viesi sēdēja pie atraitnes vakariņu galda, bet pusducis bērnu bija nosēdināti pie sešiem sāngaldiņiem šai pašā telpā, kā tajos laikos un tajā novadā bija parasts. Attiecīgajā brīdī misters Džounss teica īsu runu, kurā pateicās atraitnei par viņam un viņa dēliem parādīto godu, bet piebilda, ka šeit esot trešā persona, kuras kautrība… Un tā tālāk un tā joprojām. Viņš atklāja savu noslēpumu par Haka līdzdalību notikumā ļoti dramatiskā veidā, jo bija meistars šādā žanrā, bet izraisītais pārsteigums bija vairāk tēlots, ne tik skaļš un aizrautīgs, * kā tas būtu bijis labvēlīgākos apstākļos. Tomēr atraitne diezgan labi notēloja izbrīnu un izteica Hakam tik daudz uzslavas un pateicības vārdu, ka viņš gandrīz aizmirsa, cik neizturami neērti jutās jaunajā uzvalkā, būdams visu viesu skatienu un uzslavu objekts.
Atraitne sacīja, ka piedāvāšot Hakam mājas zem sava jumta un došot viņam iespēju izglītoties, un, ja varēšot atlicināt naudu, viņa iekārtošot tam nelielu uzņēmumu. Tagad pienāca īstais brīdis runāt Tomam. Viņš teica:
— Hakam tas nav vajadzīgs! Haks ir bagāts!
Tikai pieklājības likumu nosacītā savaldība liedza sabiedrībai apsveikt šo patīkamo joku ar atbilstošiem un atzinīgiem smiekliem. Iestājās mazliet neveikls klusums. Toms to pārtrauca:
— Hakam ir nauda. Varbūt jūs neticat, bet viņam ir daudz naudas. Nesmaidiet, es jums to varu parādīt. Pagaidiet vienu mirkli!
Toms izskrēja pa durvīm. Viesi pārsteigti saskatījās un jautājoši raudzījās uz Haku, kuram mēle bija kā sasieta.
— Sid, kas noticis Tomam? — jautāja krustmāte Pollija. — Viņš … nu, šo puiku neviens nevar izprast. Es nekad . . .
Ienāca Toms, salīcis zem maisu smaguma, un krustmāte Pollija nepabeidza savu teikumu. Toms izbēra kaudzi dzelteno naudas gabalu uz galda, un izsaucās:
— Redziet — ko es jums teicu? Puse pieder Hakam un puse man.
Visiem aizrāvās elpa no šīs ainas. Visi skatījās, neviens kādu
mirkli nerunāja. Tad visi vienā balsī pieprasīja paskaidrojumu. Toms teica, ka viņš to došot, un viņš to darīja. Viņa stāsts bija garš, bet ļoti saistošs. Gandrīz neviens izsauciens nepārtrauca šā stāsta plūdumu, lai neizzustu valdzinājums. Kad Toms bija beidzis, misters Džounss sacīja:
— Es domāju, ka esmu šai gadījumā sagādājis mazu pārsteigumu, bet, salīdzinot ar šo pārsteigumu, manējais šķiet visai niecīgs — to es atzīstu.
Naudu saskaitīja. Summa bija vairāk nekā divpadsmittūkstoš dolāru. Neviens no klātesošajiem nekad agrāk tādu daudzumu naudas nebija redzējis, lai gan starp viņiem bija vairāki, kam nekustamā īpašuma vērtība pārsniedza šo summu.