Lasītājs var būt pārliecināts, ka Toma un Haka necerētā laime radīja mazajā, nabadzīgajā pilsētiņā Sentpītersbergā lielu saviļņojumu. Tik liela summa skaidrā naudā šķita neiedomājama. Par to runāja, par to priecājās, to slavināja, līdz daudzu iedzīvotāju prāts no neveselīgā satraukuma mazliet sašķobījās. Katra spoku apsēsta māja Sentpītersbergā un apkārtējos ciemos tika noplēsta — baļķi pēc baļķa, tās pamati izrakti un izmeklēti, lai atrastu apslēptu mantu, un to nedarīja zēni, bet vīri — nopietni vīri, kas bija tālu no romantikas. Kur vien Toms un Haks parādījās, visur viņus sagaidīja ar glaimiem, apbrīnu un visi uz viņiem skatījās, acis nenovērsdami. Zēni nevarēja atcerēties, ka viņu vārdiem kāds jebkad būtu veltījis uzmanību, bet tagad viņu izteicienus augsti vērtēja un atkārtoja. Visu, ko viņi darīja, uzskatīja par neparastu, acīmredzot viņi bija zaudējuši spēju darīt un runāt kaut ko parastu. Vēl vairāk — viņu pagātnē atrada notikumus, kas liecināja par viņu neparasto savdabību. Pilsētiņas avīzē iespieda zēnu biogrāfijas.
Duglasa atraitne noguldīja Haka naudu bankā uz sešiem procentiem, un tiesnesis Tečers pēc krustmātes Pollijas lūguma rīkojās tāpat ar Toma naudu. Katram zēnam tagad bija ienākumi, kas šķita brīnišķīgi,— dolārs par katru nedēļas dienu un par katru otro svētdienu visā gadā. Tikpat daudz saņēma garīdznieks — nē, tik daudz viņam bijā solīts — viņš parasti nevarēja šādu summu savākt. Sājos vienkāršajos laikos par vienu un ceturtdaļu dolāra zēns varēja iegūt ēdienu, dzīvokli un izglītību, arī apģērbu un apmazgāšanos pirtī.
Tiesnesis Tečers augsti novērtēja Tomu. Viņš sacīja, ka parasts zēns nekad nebūtu izvedis viņa meitu no alas. Kad Bekija tēvam kā noslēpumu izstāstīja, ka Toms viņas vietā skolā saņēmis pērienu, tiesnesis bija redzami aizkustināts; un, kad viņa lūdza piedot melus, kurus Toms bija stāstījis skolotājam, lai atvairītu sitienus no viņas muguras un saņemtu tos uz savējās, tiesnesis sajūsmā izsaucās, ka tie bijuši labi, augstsirdīgi un nesavtīgi meli — šie meli esot cienīgi ar paceltu galvu ieiet vēsturē plecu pie pleca ar Džordža Vašingtona slaveno patiesību, ko viņš teicis par cirvi*. Bekijai šķita, ka viņas tēvs nekad nebija izskatījies tik liels un dižens, kad viņš, soļodams pa istabu, piesita kāju un sacīja šos vārdus. Viņa tūlīt devās tieši pie Toma un atstāstīja šo sarunu.
Tiesnesis cerēja, ka Toms kādreiz būs ievērojams jurists vai ievērojams karavīrs. Viņš teica, ka parūpēšoties, lai zēnu uzņemtu Nacionālajā kara akadēmijā un lai viņš pēc tam mācītos šīs zemes labākajā juristu skolā, lai būtu sagatavots vienai vai abām šīm karjerām.
Haka Fina bagātība un tas apstāklis, ka viņš bija atraitnes Duglasas aizbildniecībā, ieveda viņu labākajā sabiedrībā — nē, viņš tajā tika ievilkts, ar varu iesviests — un viņa ciešanas bija tik lielas, ka zēns gandrīz tās nespēja izturēt. Atraitnes kalpotāji rūpējās, lai viņš būtu tīrs un glīts, tie apstrādāja viņu ar drēbju un matu sukām un katru nakti guldināja uz nepatīkamiem palagiem, kuriem nebija neviena puteklīša, ne traipa, ko viņš varētu piespiest pie savas sirds un atzīt par savu draugu. Viņam bija jāēd ar nazi un dakšiņu, jālieto servjete, tase un šķīvji, jāmācās lasīt grāmatu, jāiet baznīcā, viņam bija jārunā tik pieklājīgi, ka valoda viņa mēlei šķita pliekana; kur vien viņš pagriezās, civilizācijas barjeras un žņaugi viņu ieslēdza, savažoja viņam rokas un kājas.
Trīs nedēļas viņš varonīgi panesa šīs mokas, tad kādā dienā pazuda. Četrdesmit astoņas stundas atraitne lielās bailēs meklēja viņu. Sabiedrība bija dziļi satraukta — visi Haku meklēja kalnos un ielejās, pat upi pārmeklēja ar tīkliem. Trešās dienas rītā Toms Sojers ļoti saprātīgi pārmeklēja mucas pie pamestās lopkautuves un vienā no tām atrada bēgli. Haks tajā bija gulējis, nupat pabrokastojis no sazagtām ēdienu paliekām, un bija ērti izstiepies, kūpinādams savu pīpi. Viņš bija izspūris, nesukājies un ģērbies savās vecajās skrandās, kas viņam piešķīra tik gleznainu izskatu tajās dienās, kad viņš vēl bija brīvs un laimīgs. Toms izvilka viņu laukā no mucas, pastāstīja, cik lielu satraukumu viņš izraisījis, un mudināja iet mājās. Haka seja zaudēja mierīgo laimes izteiksmi un kļuva skumja. Viņš sacīja:
— Nerunā par to, Tomi Esmu mēģinājis, bet nekas neiznāk. Neiznāk, Tom. Neesmu pie tādas dzīves pieradis. Atraitne ir pret mani laba un laipna, bet es nevaru panest viņas kārtību. Viņa man liek rītos celties vienā un tai pašā laikā, liek mazgāties, tad mani mati tiek zvērīgi apstrādāti ar suku; viņa man neļauj gulēt malkas šķūnī, man jāvalkā sasodītais uzvalks, kurā es smoku nost, Tom, liekas, cauri tam netiek gaiss, un tas ir tik riebīgi glīts, ka nevaru ne nosēsties, ne nogulties, ne vāļāties kaut kur uz zemes, es nedrīkstu slidināties uz pagraba durvīm — liekas, it kā nebūtu to darījis jau vairākus gadus, man jāiet baznīcā un jāsvīst, jāsvīst — es ienīstu visus sprediķus! Es nedrīkstu noķert nevienu mušu, es nedrīkstu zelēt tabaku, visu svētdienu man jāstaigā kurpēs. Atraitne ēd, kad noskan zvans, viņa iet gulēt, kad noskan zvans, un viņa ceļas, kad noskan zvans,— viss norit tik nejēdzīgā kārtībā, ka nevaru to izturēt.
— Bet tā jau dzīvo visi, Hak.
— Tom, tas ir vienalga! Es neesmu visi un nespēju to izturēt. Ir briesmīgi būt tik saistītam. Un ēdiens man nāk rokās pārāk viegli — nav interesanti, ja mani ēdina tādā veidā. Man jālūdz atļauja iet makšķerēt, man jālūdz atļauja peldēties — pie velna — man visam jālūdz atļauja. Un man bija jārunā tik smalki, ka runāt nemaz nepatika, bet es uzkāpu bēniņos un tur katru dienu krietni izlamājos, lai atkal justu garšu mutē, jo citādi es būtu nomiris, Tom. Atraitne neļauj man smēķēt, neļauj ne kliegt, ne žāvāties, ne staipīties, ne kasīties ļaužu klātienē . . .
Tad Haks iesaucās ar sevišķu sašutumu un sāpēm:
— Un, velns parāvis, viņa pastāvīgi lūdz Dievu. Es nekad neesmu redzējis tādu sievieti! Man bija jālaižas lapās, Tom,— es citādi nevarēju! Bez tam drīz sāksies skola, un man vajadzētu tur mācīties, bet to es nespētu panest, Tom. Redzi, Tom, būt bagātam nav tik patīkami, kā to mēdz domāt. Tas nozīmē rūpes un raizes, tas nozīmē svīst un svīst, un vēlēties, kaut tu labāk būtu miris. Sīs drēbes man ir piemērotas, šī muca ari, un es tās nekad neatstāšu, Tom. Es nebūtu nokļuvis tādā ķezā, ja nebūtu tās naudas! Ņem tu manu daļu un dažreiz iedod man kādus desmit centus, bet ne visai bieži, jo manās acīs viss ir krāms, ja nav iegūts ar pūlēm, un tagad ej un lūdz atraitni, lai ļauj man dzīvot savā vaļā.
— Hak, tu zini, ka es to nevaru darīt. Tas nav godīgi. Un, ja tu būtu tur padzīvojis ilgāk, tev šī dzīve iepatiktos.
— Iepatiktos! Tikpat labi man iepatiktos ilgāk sēdēt uz karstas plīts. Nē, Tom, es negribu būt bagāts un negribu dzīvot šajās sasodīti smacīgajās mājās. Man patīk meži, upe un mucas, un pie visa tā es palikšu. Velns lai parauj! Tieši tagad, kad mums ir šautenes un ala, un pārējais, lai mēs varētu laupīt, vajadzēja nākt šai nejēdzībai un visu sabojāt!
Toms pasteidzās izmantot šo izdevību:
— Hak, bet bagātība man nav šķērslis kļūt par laupītāju.
— Nē? Vai tu patiešām runā nopietni?
— Pavisam nopietni, kā es te sēžu. Nē, Hak, nevaram tevi pieņemt bandā, ja tu nebūsi cienījams cilvēks.
Haka prieks nodzisa.
— Nevarat mani pieņemt, Tom? Bet vai tad tu nepieņēmi mani par jūras laupītāju?
— Jā, bet tas ir citādi. Laupītāji uz zemes ir augstākas kārtas nekā jūras laupītāji — tā tas mēdz būt. Dažās zemēs tie ir ļoti dižciltīgi — hercogi un tamlīdzīgi.
— Tom, tu taču esi man vienmēr bijis labs draugs? Tu taču neatstāsi mani ārpus bandas, Tom? Tu to nedarīsi, vai ne, Tom?
— Hak, es negribētu to darīt, bet ko sacīs ļaudis? Tie teiks: «Fui! Toma Sojera banda — tajā ir tikai tādi pagrimteņi!» Un viņi domās tevi, Hak. Tev tas nepatiktu, un man arī ne!
Haks kādu brīdi klusēja, iekšēji cīnīdamies. Beidzot viņš sacīja:
— Labi, iešu atpakaļ pie atraitnes uz vienu mēnesi, uzņemšos šo slogu un pārbaudīšu, vai spēšu to panest, ja tikai tu pieņem mani bandā, Tom.
— Labi, Hak, tā ir vīra valoda! Nāc, veco zēn, un es palūgšu atraitni, lai viņa grožus palaiž vaļīgāk, Hak.
— Vai tu to darīsi, Tom? Tas ir labi. Ja viņa man atļaus pašu galveno, tad es smēķēšu slepeni un lamāšos slepeni, un kaut kā izlocīšos vai arī pārsprāgšu. Kad tu sasauksi bandu un kļūsi laupītājs?
— Drīz vien. Mēs sasauksim zēnus un varbūt jau šovakar sarīkosim iesvētības.
— Ko sarīkosiet?
— Iesvētības.
— Ko tas nozīmē?
— Mēs zvērēsim, ka cits citam palīdzēsim un nekad neatklāsim bandas noslēpumus, pat ja mūs sakapās gabalos, un ka nogalināsim katru līdz ar viņa ģimeni, ja tas aizskars mūsu bandu.
— Tas ir jautri, varen jautri, Tom. To gan es varu teikt!
— Jā, patiesi. Un zvērests jādod pusnaktī vientulīgākajā, baigākajā vietā, ko var atrast,— vislabāk spoku mājā, bet tagad jau tās visas nojauktas.
— Labi, ap pusnakti, tas ir īstais laiks, Tom.
— Jā gan! Un tev būs jāzvēr pie zārka un jāparakstās ar asinīm.
— Tas ir kaut kas nedzirdēts! Miljonreiz varenāks nekā jūras laupītāju dzīve. Es palikšu pie atraitnes, Tom, līdz sapūšu, un, ja kļūšu par īstu pirmās šķiras laupītāju un visi par to runās, tad, man šķiet, viņa pat leposies, ka mani izvilkusi no peļķes.