Uzausa sestdienas rīts, un daba šai vasaras dienā bija gaiša un spirgta, un dzīvības pārpilna. Ik sirdī skanēja dziesma, un, ja sirds bija jauna, tad tās melodija plūsmoja pāri lūpām. Visas sejas bija līksmas un soļi spārnoti. Ziedēja baltās akācijas, un ziedu smarža vēsmoja gaisā.
Kārdifa pakalns, kas slējās viņpus pilsētiņas, krāšņi zaļoja un, būdams krietni tālu, izskatījās kā Apsolītā zeme: pasakains, mierīgs un aicinošs.
Toms iznāca uz ielas, nesdams spaini ar balto krāsu un garu otu. ļViņš aplūkoja sētu, un prieks viņā apdzisa. Dziļa grūtsirdība uzmācās viņa dvēselei. Trīsdesmit jardu gara un deviņas pēdas augsta sēta. Dzīve šķita tukša un viņa esamība smaga nasta. Nopūzdamies viņš iemērca otu krāsā un pārvilka ar to pār augšējo dēli; atkārtoja šo kustību divas reizes, salīdzināja nenozīmīgo nobalsināto svītru ar sētas nepārskatāmo nekrāsoto plašumu un bezcerīgi atsēdās uz koka kastes.
Pa vārtiem lēkādams izskrēja Džims ar skārda spaini rokā, dziedādams «Bufalo meitenes». Nest ūdeni no pilsētas ūdenssūkņa Tomam vienmēr bija šķitis pretīgs darbs, bet šodien tās vairs nelikās tik nepatīkams. Viņš atcerējās, ka pie sūkņa vienmēr sapulcējas daudz ļaužu. Baltie, mulatu* un nēģeru zēni un meitenes tur vienmēr gaida savu*kārtu, atpūšas, maina rotaļlietas, strīdas, kaujas un plosās. Viņš atcerējās arī, ka Džims ar ūdens spaini mēdz atgriezties tikai pēc stundas, lai gan sūknis atrodas nepilnus simtpiecdesmit jardus no mājām,— un parasti kāds vienmēr aiziet viņam pakaļ.
Toms teica:
— Paklau, Džim,—es atnesīšu ūdeni, ja tu mazliet pabalsināsi sētu.
Džims pakratīja galvu un atbildēja:
— Nevaru, māster* Tom. Vecā misis teica, lai es ejot pēc ūdens un neapstājaties, un nedauzoties ne ar vienu. Viņa teica, ka māsters Toms mani gan aicināšot balsināt sētu, bet tad lai es tikai ejot tālāk un darot savu darbu, balsināšanu viņa pati pārbaudīšot.
— Nebēdā par to, ko viņa saka, Džim. Tā viņa vienmēr runā. Dod šurp spaini, es būšu prom tikai vienu minūti. Viņa to nemaz neuzzinās.
— Ai, es nedrīkstu, māster Tom. Vecā misis man noraus galvu. Nudien noraus.
— Viņa\ Viņa pat nespēj nevienu nopērt — dažreiz iesit kādam pa galvu ar uzpirksteni, un vai kāds no tā baidās — pasaki man? Viņa runā, briesmīgi draudēdama, bet vārdi taču nenodara sāpes, ja vien viņa neraud. Džim, es tev došu marmora bumbiņu. Es tev došu baltu stikla bumbiņu.
Džims sāka šaubīties.
— Baltu bumbiņu, Džim, Tā labi ripo.
. — Vai, tā ir gan varen jauka bumbiņa! Bet, māster Tom, man traki bail no vecās misis.
— Saki — ja vēlies, varu tev parādīt savu slimo pirkstu.
Mazais Džims bija tikai cilvēks — šāSds kārdinājums bija viņam
pārāk liels. Viņš nolika spaini, paņēma balto bumbiņu, noliecās pār Toma kājas pirkstu un ar lielu vērību td aplūkoja, kamēr Toms atraisīja apsēju. Nākamajā acumirklī viņš ar savu spaini un smeldzošu dibenu skrēja prom pa ielu. Toms sparīgi balsināja sētu, un krustmāte Pollija aizgāja no kaujaslauka ar tupeli rokā un uzvaras prieku acīs.
Bet Toma rosīgums nebija ilgs. Viņš sāka domāt par to, cik jauki bija iecerējis pavadīt šo dienu, un viņa skumjas pieauga. Drīz visi brīvie zēni trauksies lēkādami šeit garām visvisādos brīnišķos pārgājienos un briesmīgi viņu izsmies, tāpēc ka viņām jāstrādā,— šīs domas dedzināja kā uguns. Viņš izvilka savus dārgumus un sāka tos aplūkot — salauztas rotaļlietas, stikla un marmora bumbiņas un dažādi nieki — varbūt pietiekami, lai apmainītos ar darbiem, bet nepietiekami, lai nopirktu kaut pusstundu brīvības. Viņš iebāza atkal kabatā šāvu trūcīgo mantību un atmeta domu uzpirkt zēnus. Sai tumšajā un bezcerīgajā mirklī viņu' pēkšņi apstaroja iedvesma. Patiesi — liela, brīnišķīga iedvesma! Viņš satvēra otu un sāka mierīgi strādāt. Sai mirklī parādījās Bens Rodžers — tieši tas zēns, no kura izsmiekla viņš visvairāk baidījās. Bens tuvojās lēkādams un šūpodamies—skaidri redzams, ka viņa sirds ir viegla un nodomi augstu lidojoši. Viņš ēda ābolu un laiku pa laikam stiepti, melodiski iegaudojās, pēc tam dobjā balsī skandēja bim-bam-bam, bim-bam-bam, jo patlaban tēloja tvaikoni.
Pienācis tuvāk, viņš palēnināja gaitu, devās uz ielas vidu, noliecās zemu uz labo bortu uņ lēni, smagi un svinīgi griezās apkārt, jo viņš atdarināja tvaikoni «Lielais Misuri» un apzinājās, ka tas brauc deviņas pēdas dziļā ūdenī. Bens bija reizē tvaikonis, kapteinis un kuģa zvans, tāpēc viņam bija jāiedomājas, ka viņš stāv uz sava klāja, dod pavēles un pats tās izpilda.
— Stāt, ser! Kling-ling-ling!
Kustība uz priekšu gandrīz izbeidzās, un viņš lēnām tuvojās ietvei.
— Atpakaļ! Kling-ling-ling! ^
Viņa rokas stingri izstiepās gar sāniem.
— Kuģa pakaļgalu pagriezt pa labi! Kling-ling-ling! Cuk-čuk- čuk-čuk! '
Viņa labā roka šai laikā vēzējās plašos lokos, jo tēloja četrdesmit pēdu lielo tvaikoņa ratu.
— Stūri pa kreisi! Kling-lifig-ling! Cuk-čuk'-čuk!
Tagad lokus veidoja kreisā roka.
— Stop pa labi! Kling-ling-ling! Stop pa kreisi! Labo bortu lēnām uz priekšu! Stop! Arējam ratam lēnu gaitu! Kling-ling-ling! Cuk-čuk-čuk! Izsviest tauvu! Veicīgāk! Pasviediet tauvas cilpu — ko jūs tur kavējaties! Apmetiet cilpu stabam! Pievirzieties piestātnei — stāt! Apturēt mašīnas, ser! Kling-ling-ling! Sššt-šššt-šššt,— viņš atdarināja tvaika krānu šņākoņu.
Toms turpināja balsināt sētu, neveltīdams tvaikonim nekādu uzmanību.
Bens viņā kādu laiku skatījās, tad iesaucās:
— Hi hi! Tu esi gan dimbā, ko?
Toms neatbildēja. Viņš ar meistara aci nopētīja savu pēdējo otas triepienu, tad viegli pārvilka ar otu vēlreiz jau nobalsinātajai vietai un atkal vēroja rezultātu. Bens piestājās blakus Tomam. Ieraugot ābolu, Tomam saskrēja siekalas mutē, bet viņš neatlaidīgi turpināja savu darbu. Bens iesaucās:
— Hello, vecais z^n! Tev jāstrādā, ko?
— A, tas esi tu, Ben! Es nemaz nepamanīju.
— Klausies, es eju peldēties. Tu jau laikam arī gribētu peldēties? Bet tev taču uzdots darbs! Vai ne?
Toms zēnu mirkli uzlūkoja, tad jautāja:
— Ko tu sauc par darbu?
— Vai tad tas nav darbs?
Toms atkal sāka balsināt sētu un nevērīgi atbildēja:
— Varbūt tas ir darbs, varbūt nav. Es zinu tikai vienu: Tomam Sojēram tas patīk.
— Ko nu pūt — tu taču negribēsi man iestāstīt, ka tev tas patīk?
Ota turpināja savu kustību.
— Vai man tas patīk? Kāpēc lai man nepatiktu? Katru dienu jau zēniem nav tādas izdevības balsināt sētu!
Tas stāvokli parādīja citā gaismā. Bens vairs negrauza ābolu. Toms skaisti vilka otu uz priekšu un atpakaļ, atkāpās, lai pārbaudītu paveikto, šur tur vēl uzlika pa triepienam — atkal kritiski aplūkoja krāsojumu. Bens vēroja katru viņa kustību, aizvien vairāk ieinteresēts un aizrauts. Beidzot viņš sacīja:
— Klausies, Tom, ļauj man arī mazliet pabalsināt!
Toms pārdomāja, gandrīz jau piekrita, bet tad izlēma citādi:
— Nē, nē. Manuprāt, tas neies, Ben! Redzi, krustmāte Pollija briesmīgi norūpējusies par šo sētu — tā ir tieši ielas pusē, saproti, ja tā būtu pagalma pusē, es neko neteiktu un arī viņa neiebilstu! Bet pret šo sētu viņa ir traki vērīga, tā jākrāso ļoti uzmanīgi. Manuprāt, tikai viens no tūkstoš zēniem, varbūt pat no divtūkstoš zēniem, varētu to nobalsināt, kā nākas!
— Nē, vai tiešām? Ļauj man mazliet pamēģināt. Tikai mazdrusciņ! Es tev gan atļautu, ja būtu tavā vietā, Tom!
— Ben, es to labprāt darītu— patiesi. Bet krustmāte Pollija . . . zini, Džims jau arī gribēja krāsot, bet viņa neatļāva. Sids arī gribēja, bet viņa arī Sidam neatļāva. Nu, vai tu saproti, kādā es esmu ķezā? Ja nu tu sāc balsināt un tev kaut kas pēkšņi misējas . . .
— Nieki, es būšu tikpat uzmanīgs kā tu. Ļauj man pamēģināt! Paklau, es tev došu sava ābola serdi.
— Labi — lai iet. Bet, Ben,— tomēr labāk ne, es baidos . . .
— Es tev došu visu ābolu.
Toms iedeva viņam otu, nepatikā savilcis seju, bet sirds dziļumos priecādamies. Un, kamēr bijušais tvaikonis «Lielais Misuri» saules karstumā strādāja un svīda, atvaļinātais mākslinieks atsēdās turpat blakus paēnā uz mucas, šūpoja kājas, šmakstinādams ēda ābolu un gudroja, kā vēl pievārēt citus vientiešus. Izdevības netrūka — ik pēc brīža garām klenderēja zēni, viņi nāca, lai Tomu izsmietu, bet palika, lai balsinātu sētu. Kad Bens jau bija galīgi nokausēts, Toms par labi saglabājušos papīra pūķi kā nākamajam piešķīra tiesības balsināt sētu Bilijam Fišeram, un, kad Bilijs nogura, šīs tiesības nopirka Džonijs Millers par beigtu žurku, kas bija piesieta auklā, lai to varētu vicināt, un tā tālāk, un tā tālāk, stundu pēc stundas.
Un ap pēcpusdienas vidu Toms vairs nebija trūcīgs zēns kā rīta pusē, bet neskaitāmu bagātību īpašnieks. Bez jau pieminētajām lietām viņam tagad piederēja divpadsmit marmora bumbiņas, salūzis blumizeris, zila pudeles stikla lauska, caur kuru varēja skatīties, no spolītes izgatavots revolveris, sabojāta atslēga, krīta gabaliņš, karafes stikla.aizbāznis, alvas zaldātiņš, divi varžu kurkuļi, sešas petardes, vienacains kaķēns, misiņa durvju rokturis, suņa kaklasiksna — tikai
nebija paša suņa —, naža spals, četras apelsīnu mizas un kāds vecs, izļodzījies loga ietvars.
Visu laiku viņš bija jauki, patīkami slinkojis daudzu zēnu sabiedrībā, un sētu klāja trīskārtējs krāsojums! Ja nebūtu pietrūcis balsināmā, viņš visus pilsētiņas zēnus iedzītu bankrotā.
Toms atzina, ka pasaule nemaz nav tik tukša. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis svarīgu cilvēku rīcības likumu — proti, lai liktu kādam vīram vai zēnam kādu lietu ļoti iekārot, nepieciešams, lai tā būtu grūti sasniedzama.
Ja Toms būtu bijis tik liels un gudrs filozofs kā šīs grāmatas sacerētājs, viņš saprastu, ka darbs ir tas, ko liek darīt pienākums, bet rotaļa tas, ko darīt neliek pienākums. Sī atziņa palīdzētu viņam izprast, kāpēc pagatavot mākslīgās puķes, mīt kājminamās dzirnas ir darbs, bet sist ķegļus vai uzkāpt Monblānā*— tikai izprieca. Anglijā dzīvo bagāti džentlmeņi, kas vasarā ik dienas vada četrjūga karietes, likdami zirgiem noskriet divdesmit vai trīsdesmit jūdžu, tāpēc ka šī privilēģija diezgan dārgi izmaksā, bet, ja viņiem piedāvātu algu par šo izpriecu, tā tūlīt pārvērstos darbā — un viņi no braukšanas atteiktos.