Toms nostājās krustmātes Pollijas priekšā, kas sēdēja pie atvērta loga mājīgajā dibentelpā, kura reizē bija guļamistaba, ēdamistaba un bibliotēka. Glāsmainais vasaras gaiss, veldzējošais klusums, puķu smaržas un iemidzinošā bišu sanoņa bija panākusi savu — krustmāte snauda, klanīdama galvu pār savu adīkli, jo viņas vienīgais laika kavētājs — kaķis — bija iemidzis viņas klēpī. Drošības pēc brilles bija uzbīdītas uz viņas sirmajiem matiem. Viņa bija pārliecināta, ka Toms no darba jau sen aizbēdzis, un izbrīnījās, ka viņš tik bezbailīgi atkal sevi nodod viņas varā.
Toms jautāja:
— Vai tagad varu iet rotaļāties, krustmāt?
— Ko—jau? Cik tad tu esi paveicis?
— Visu, krustmāt.
— Tom, nemelo man! Es to nevaru paciest.
— Es nemeloju, krustmāt. Viss padarīts!
Krustmāte Pollija diez kā neticēja šim apgalvojumam. Viņa izgāja pati apskatīties un būtu bijusi apmierināta, ja Toma vārdi vismaz par divdesmit procentiem izrādītos patiesi. Ieraudzījusi, ka visa sēta nobalsināta un nevis vienkārši nobalsināta, bet vairākkārt ar lielu māku krāsota un pārkrāsota un pat uz zemes bija novilkta balta svītra, viņa aiz izbrīna zaudēja valodu.
Tad viņa iesaucās:
— Patiesi neticami! Bet jāatzīst: tu proti strādāt, ja vien gribi, Tom!
Tad viņa pavājināja uzslavu, piebilzdama:
— Taču gribēt tu gribi varen reti, tas gan jāsaka. Labi, ej un rotaļājies, tikai pielūko, ka atgriezies vismaz nedēļas laikā, citādi es tev noģērēšu ādu.
Krustmāte bija tik sajūsmināta par Toma spožo sasniegumu darbā, ka ieveda viņu pieliekamajā, izvēlējās tur lielisku ābolu un pasniedza to viņam, norunādama garu pamācību par to, ka ikviena dāvana kļūst vērtīgāka un dod lielāku baudu, ja tā iegūta bez apgrēcības, ar tikumisku centību. Un, kamēr viņa nobeidza savu runu ar skaistiem Bībeles citātiem, Toms nočiepa pildītu pankūku.
Tad viņš izlavījās laukā un ieraudzīja Sidu, kas gāja augšā pa kāpnēm, kuras atradās mājas ārpusē un veda uz otrā stāva dibentel- pām.
Turpat pa rokai bija zemes pikas, un acumirklī tās virpuļoja pa gaisu. Pikas bira pār Sidu kā krusa, un, iekams krustmāte Pollija paguva atjēgties no pārsteiguma un steigties Sidam palīgā, sešas vai septiņas pikas jau trāpīja mērķī, bet "Toms pārmetās pār sētu un aizbēga.
Sētai bija gan vārti, bet Toms parasti tā steidzās, ka nekad tos nelietoja.
Tagad viņa sirds bija mierīga, jo viņš bija atmaksājis Sidam par to, ka tas pievērsa krustmātes uzmanību melnajiem diegiem un iegrūda viņu nepatikšanās.
Toms apskrēja apkārt mājai un iznāca uz dubļainas gatves aiz krustmātes govju kūts. Viņš tagad bija drošībā. Viņu nevarēja ne notvert, ne sodīt, un viņš steidzās uz pilsētas laukumu, kur, kā iepriekš norunāts, bija sapulcējušies divi zēnu «karapulki», lai dotos kaujā. Toms bija vienas armijas ģenerālis, Džo Hārpers (viņa sirdsdraugs) otras armijas ģenerālis. Sie lielie virspavēlnieki uzskatīja par sevis necienīgu cīnīties kopā ar visiem — tas vairāk piederējās sīka jiem gariņiem —, viņi abi apsēdās blakus uz pakalniņa un no turienes vadīja kaujas operācijas ar pavēlēm, kuras nodeva saviem adjutantiem. Pēc ilgas un smagas kaujas Toma armija izcīnīja lielu uzvaru. Tad saskaitīja kritušos, apmainīja gūstekņus, vienojās par jaunu domstarpību sākumu un norunāja dienu izšķirīgajai kaujai. Pēc tam abas armijas sakārtojās ierindā un aizsoļoja, bet Toms devās mājup viens.
Iedams garām mājai, kurā dzīvoja Džefs Tečers, viņš ieraudzīja dārzā svešu meiteni — skaistu, mazu būtni zilām acīm un dzelteniem matiem, kas bija sapīti divās garās bizēs, tērpušos baltā vasaras kleitiņā un izšūtās garās biksēs. Slavas vainagotais varonis bija pieveikts bez viena vienīga šāviena. Zināmā Emija Lorensa izgaisa no viņa sirds, pat neatstādama atmiņas par sevi! Viņš bija domājis, ka mīl viņu neprātīgi, uzskatījis savas dedzīgās jūtas par pielūgsmi — un, paskat, tā ir bijusi tikai niecīga, sīka patika. Vairākus mēnešus viņš bija nopūlējies iekarot viņas sirdi, un pirms nepilnas nedēļas viņa bija atzinusies viņam mīlestībā. Tikai septiņas īsas dienas viņš jutās laimīgākais un lepnākais zēns pasaulē, un tagad vienā īsā acumirklī Emija bija, izgaisusi no viņa sirds kā nejauša viešņa, kuras apciemojums beidzies.
Paslepšus viņš dievinādams vēroja šo jauko eņģeli, līdz redzēja, ka tā viņu pamanījusi. Tad viņš izlikās, it kā nemaz nejustu viņas klātieni, un sāka «sevi izrādīt» ar visādiem aušīgiem, puiciskiem paņēmieniem, lai iegūtu viņas apbrīnu. Kādu laiku viņš tā ērmojās, bet pamazām, izdarot kādu ļoti bīstamu vingrojumu, viņš pašķielēja sāņus un redzēja, ka meitenē aiziet mājas virzienā. Toms piegāja pie sētas un atbalstījās uz tās noskumis un tomēr cerībā, ka viņa kādu brīdi vēl pakavēsies. Viņa brītiņu apstājās uz kāpnēm un tad tuvojās durvīm. Toms smagi nopūtās, kad viņa spēra kāju pāri slieksnim. Bet viņa seja tūlīt atplauka, jo mirkli pirms aiziešanas viņa pārsvieda pāri sētai atraitnītes ziedu.
Zēns pieskrēja pie puķes un apstājās no tās pāris pēdu atstatumā, tad pielika roku virs acīm un sāka vērot ielu, it kā būtu tur saskatījis kaut ko interesantu. Pēc tam viņš pacēla kādu salmiņu un, atliecis galvu tāhi atpakaļ, mēģināja to noturēt līdzsvarā uz sava deguna. Tā, šurpu turpu kustēdamies, Toms virzījās aizvien tuvāk atraitnītei, līdz aizsniedza to ar kailo pēdu, lokanie kājas pirksti satvēra puķi, un viņš aizlēca ar savu dārgumu un pazuda aiz stūra. Bet tikai vienu mirkli, lai paspētu noglabāt ziedu zem svārkiem uz sirds vai varbūt uz vēdera, jo viņš labi nepārzināja anatomiju un nebija pārlieku kritisks šādos jautājumos.
Tad viņš atgriezās un kavējās pie sētas, līdz satumsa, visādi ērmodamies, bet meitene vairs nerādījās, taču Toms sevi mierināja ar cerību, ka viņa visu laiku stāv pie viena no logiem un redz, kādu uzmanību viņš tai velta. Beidzot viņš negribīgi devās mājup, un viņa nabaga galva bija pilna visvisādiem sapņu tēliem.
Ēdot vakariņas, Toms bija tik labā garastāvoklī, ka krustmāte brīnījās, «kas tam bērnam noticis». Viņš saņēma krietnu bārienu, ka apmētājis Sidu ar zemes pikām, bet, liekas, viņam par to bija maza bēda. Viņš mēģināja nočiept cukuru krustmātei tieši acu priekšā un dabūja pa pirkstiem.
— Krustmāt, Sidam tu nesit, kad viņš ņem cukuru! — Toms iesaucās.
— Sids tā nemoka cilvēku kā tu. Tu katru, brīdi grābtu cukuru, ja es tevi neuzmanītu.
Drīz pēc tam krustmāte izgāja virtuvē, un Sids, laimīgs savā neaizskaramības apziņā, it kā uzvaras priekā izstiepa roku pēc cukura trauka, un tas nu Tomam šķita neizturami. Bet cukurtrauks izslīdēja Sidam no pirkstiem, nokrita uz grīdas un saplīsa. Toms iekšēji gavilēja tik ļoti, ka pat savaldīja savu mēli un klusēja. Viņš apņēmās nesacīt ne vārda ari tad, kad ienāks krustmāte, bet sēdēt pavisam klusu, līdz viņa vaicās, kas to izdarījis, tad pateikt visu un redzēt brīnumjauko notikumu, kad paraugzēns dabūs pērienu. Toms bija tik pārplūstoši līksms, ka gandrīz nespēja savaldīties, kad vecā lēdija ienāca atpakaļ un apstājās pie durvīm, acīm dusmās zibsnījot pāri brillēm.
Viņš teica pats sev: «Tūlīt sāksies!»
Nākamajā mirklī viņš jau gulēja visā garumā uz grīdas! Spēcīga roka bija atvēzēta nākošajam sitienam, kad Toms iebrēcās:
— Pagaidi, kāpēc tu sit mani? To saplēsa Sids.
Krustmāte Pollija pārsteigta apstājās, un Toms gaidīja viņas veldzējošo līdzjūtību. Taču, atguvusi valodu, viņa teica:
— Hm! Manuprāt, šis sitiens tev nav bijis velti. Gan jau atkal esi izstrādājis kādu citu nekaunīgu nedarbu, kamēr manis te nebija.
Tad viņas sirdsapziņa ierunājās, un viņai gribējās Tomam pasacīt kādu laipnu un mīļu vārdu, bet zēnam tad liktos, ka viņa atzīst savu vainu, un to nepieļāva disciplīna. Tāpēc viņa klusēja un smagu sirdi izgāja veikt savus mājas darbus.
Toms sapūties sēdēja kaktā un uzkurināja savas ciešanas. Viņš zināja, ka krustmāte savā sirdī ir jau nometusies viņa priekšā uz ceļiem, un šī apziņa deva viņam drūmu gandarījumu. Viņš nekādi neizrādīs, ka ir samierinājies, un nevienu neievēros. Viņš juta ik pa brīdim sev pievērstu ilgu pilno krustmātes asaru aizplīvuroto skatienu, bet izlikās to nemanām. Toms iztēlojās, ka guļ slims, tuvu nāvei, un ka krustmāte, noliekusies pār viņu, lūdz vienu vienīgu piedošanas vārdu, bet viņš pagriežas ar seju pret sienu un mirst, šo vārdu neizteicis. Kā gan tad viņa justos? Zēns iztēlojās, kā viņu atnes no upes mājās noslīkušu, viņa cirtas ir slapjas, viņa nabaga rokas sastingušas uz mūžu un ievainotā sirds atradusi mieru. Kā tad krustmāte mestos viņam klāt, asaras aumaļām liedama, un viņas lūpas piesauktu Dievu, lai tas atdod atpakaļ mīļo zēnu, kuru viņa nekad, nekad vairs netaisni nesodīs! Bet viņš gulēs auksts un bāls, bez jebkādām dzīvības zīmēm — nabaga mazais cietējs, kura mokas beigušās.
Ar šīm traģiskajām iztēlēm Toms tā sakāpināja savas jūtas, ka likās — viņš tūlīt nosmaks, kaklā kāpa kamols, acis aizklāja asaru migla, un, pamirkšķinot plakstienus, asaras plūda pāri un pilēja no degungala. Viņš tā tīksminājās ar savām bēdām, ka nevarēja pieļaut, lai tajās ielauztos kāda pasaulīga jautrība vai aizskarošs prieks,— bēdas bija pārāk svētas šādām saskarsmēm; un, kad pēkšņi istabā dancodama ienāca viņa māsīca Mērija, līksma par to, ka atkal atgriezusies mājās pēc bezgala gara nedēļas izbraukuma laukos, viņš piecēlās un, tumšos sēru mākoņos ietinies, izgāja pa otrām durvīm, tiklīdz viņa ienesa dziesmu un sauli pa pirmajām durvīm. Viņš klaiņoja tālu no vietām, kur mēdza sapulcēties zēni, meklēdams vientulīgus nostūrus, kas atbilstu viņa garastāvoklim.
Kāds garš baļķu plosts upē šķita viņu aicinām, viņš atsēdās uz plosta malas un vēroja straumes drūmo plašumu, vēlēdamies, kaut tūlīt varētu noslīkt, tikai pats neko nesajūtot un nepakļaujoties dabas nosacītajai nepatīkamajai slīkšanas norisei.
Tad Toms atcerējās savu puķi. Viņš to izvilka — sagumzītu un novītušu, un šis zieds vareni pastiprināja viņa drūmo svētlaimi. Toms vaicāja sev, vai viņa pažēlotu viņu, ja visu zinātu? Vai raudātu un vēlētos aplikt rokas viņam ap kaklu, lai mierinātu? Vai varbūt viņa salti novērstos — kā visa šī tukšā pasaule?
Sīs domas piepildīja viņu ar tik neizturami saldām ciešanām, ka viņš atkal un atkal pie tām atgriezās un iztēlojās šo ainu vienmēr jaukāk un citādā gaismā, līdz tā zaudēja savu pievilcību. Beidzot viņš nopūzdamies piecēlās un ienira tumsā. Ap pusdesmitiem vai desmitiem Toms gāja pa tukšo ceļu, kur dzīvoja dievinātā nepazīstamā. Viņš mirkli apstājās, bet nedzirdēja ne skaņas, svece blāzmoja aiz kāda loga aizkara otrajā stāvā. Vai dievinātā bija šajā telpā? Viņš pārrāpās pār sētu, izspraucās cauri dārza krūmiem un nostājās tieši zem apgaismotā loga.
Ilgi viņš aizkustināts raudzījās augšup, tad nogūlās uz muguras zemē, salikdams rokas uz krūtīm un turēdams tajās nabaga novītušo puķīti. Tā viņš gribētu mirt — izdzīts aukstajā pasaulē, kur viņam nav ne māju, ne jumta pār galvu, nevienas drauga rokas, kas noslaucītu no pieres nāves sviedrus, nevienas mīlas pilnas sejas, kas noliektos pār viņu, kad sāksies lielās beigu mokas. Un tā viņa ieraudzīs Tomu, kad paskatīsies pa logu priekā mirdzošajā rītā,— un, ak, vai kāda asara noritēs uz viņa nabaga nedzīvā ķermeņa un vai viņai izlauzīsies arī maza nopūta, redzot šo ziedošo, jauno dzīvību tik rupji izdzēstu, tik pāragri nopļautu?
Logs atvērās, kādas kalpones skarbā balss nozaimoja svētsvinīgo klusumu, un ūdens plūdi nogāzās pār gulošā mocekļa atliekām!
Gandrīz aizrijies, varonis sprauslādams pielēca kājās. Gaisā nošvīkstēja kāds mests priekšmets, klusa lāsta pavadīts, nošķinda plīstoši stikli, mazs, neskaidri saredzams stāvs pārlēca pāri sētai un kā bulta pazuda tumsā.
Mazliet vēlāk, kad Toms, jau noģērbies, lai dotos gultā, sveces gaismā aplūkoja savas izmirkušās drēbes, pamodās Sids; ja ari viņā radās neliela vēlme pieminēt visu notikušo, viņš tomēr pārdomāja un miermīlīgi klusēja, jo Toma acīs uzliesmoja draudi. Toms apgūlās, neapgrūtināja sevi ar vakarlūgšanu, un Sids paturēja prātā šo nolaidību.
\