Saule pacēlās pāri rāmajai pasaulei un staroja, it kā svētīdama miermīlīgo pilsētiņu. Pēc brokastīm krustmāte Pollija sāka ģimenes dievkalpojumu: vispirms viņa noskaitīja lūgšanu, kas balstījās uz bieziem Svēto rakstu citātu slāņiem, sacementētiem ar viņas pašas vārdu plāno kaļķu javu. No šiem augstumiem kā no Sinaja kalna* viņa nolasīja bargu nodaļu no Mozus grāmatas.
Tad Toms, kā Svētos rakstos teikts, «apjoza savus gurnus»* un devās mācīties Bībeles pantus. Sids savējos jau bija iemācījies pirms vairākām dienām. Toms sakopoja visus spēkus, lai iegaumētu piecus pantus, kurus bija izvēlējies no Kalna Sprediķa, jo īsākus viņš nekur neatrada.
Pēc pusstundas Tomam bija radies neskaidrs, Vispārējs priekšstats par šo lasāmo vielu, bet ne vairāk, jo viņa gars lidinājās pa visām cilvēku domu jomām un viņa rokas bija aizņemtas ar dažādām saistošām blakus nodarbēm. Mērija paņēma grāmatu, lai atprasītu iemācīto, un viņš raudzīja miglā atrast ceļu:
— Svētīgi tie-e-ā . . .
— Garā nabagie . . .
— Jā, nabagie, svētīgi tie garā nabagie, jo viņi, viņi . . .
— Viņiem . . .
— Jo viņiem. Svētīgi tie garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo viņi . . . viņi . . .
— T-a-p . . .
— Jo viņi . . . t-a-p. Es nesaprotu, ko tas nozīmē.
— Taps!
— A, taps, jo viņi taps, jo viņi taps, ē-ē, taps bēdīgi, ē-ē, svētīgi, viņi taps — viņi taps, ē, viņi taps bēdīgi, jo viņi taps — nu, kas viņi taps! Kāpēc tu man nesaki, Mērij? Kāpēc tu esi tik nejauka?
— Ak, Tom, tu nabaga stulbā galva! Es nezobojos par tevi, es to nedarīšu. Tev jāmācās viss no jauna. Nezaudē drosmi, Tom. Tu to paveiksi. Un, ja tu iemācīsies, iedošu tev kaut ko jauku. Mācies, tad tu būsi labs zēns.
— Labi. Bet ko tu man iedosi, Mērij? Pasaki — kas tas būs?
— Nejautā, Tom. Tu zini, ja es tev solu kaut ko jauku, tad tas būs kas jauks.
— Skaidrs, Mērij. Labi, es iekalšu visu vēlreiz.
Un Toms «iekala visu vēlreiz»— ziņkāres un gaidāmās dāvanas mudināts, viņš mācījās ar tādu iedvesmu, ka panākumi bija spoži.
Mērija uzdāvināja viņam jaunu Barlova nazi divpadsmitarpuš centa vērtībā. Visa Toma būtne notrīsēja sajūsmā. Protams, ar šo nazi neko nevarēja griezt, bet tas bija «īsts» Barlova nazis, kaut kas neiedomājami lielisks! Tomam izdevās iegriezt dažus robus skapī, un viņš gatavojās jau apstrādāt kumodi, kad viņu aicināja ģērbties, lai ietu uz svētdienas skolu.
Mērija atnesa Tomam skārda bļodu ar ūdeni un ziepju gabaliņu. Viņš izgāja ārā un nolika bļodu uz maza soliņa, iemērca ziepes ūdenī un nolika atpakaļ uz sola, atrotīja piedurknes, uzmanīgi izlēja ūdeni zemē, tad iegāja virtuvē un sāka cītīgi berzt seju ar dvieli, kas karājās aiz durvīm. Bet Mērija atņēma viņam dvieli un sacīja:
— Kā tev nav kauna, Tom! Neesi tik nolaidīgs! Ūdens taču tev neko ļaunu nenodarīs.
Toms mazliet samulsa. Bļodā vēlreiz ielēja ūdeni, un šoreiz viņš kādu brīdi stāvēja pie tās, sakopodams drosmi, tad dziļi ievilka elpu un sāka mazgāties.
Kad viņš atkal iegāja virtuvē, aizmiedzis abas acis, ar rokām taustīdamies pēc dvieļa, ziepju putas un ūdens pilēja no viņa sejas, apliecinot viņa godīgumu.
Bet, kad viņš apslaucījies nolika dvieli, viņa izskats tomēr nebija apmierinošs, jo sejas nomazgātā josla izbeidzās pie zoda un žokļiem it kā maska. Zem un aiz šīs joslas pletās tumša, neapūdeņota teritorija, kas priekšā un mugurpusē aizsliecās lejup visapkārt viņa kaklam. Mērija tagad viņu ņēma savās rokās, un, kad viņa savu darbu bija beigusi, viņš izskatījās kā cilvēks un brālis, ar vienādu ādas krāsu, viņa mitrie mati bija glīti sasukāti un īsās cirtas skaisti un simetriski sakārtotas. (Viņš pats mēdza slepus savas cirtas ar lielām pūlēm nogludināt, pieglauzdams matus cieši galvai, jo uzskatīja cirtas par sievišķīgām, un šie sacirtojumi uz paša galvas sarūgtināja viņa dzīvi.) Tad Mērija izņēma no skapja Toma uzvalku, ko viņš valkāja tikai svētdienās jau divus gadus, to mēdza vienkārši dēvēt par viņa «otro uzvalku»— no tā varam secināt, cik liela bija Toma garderobe. Kad viņš bija saģērbies, meitene viņu vēlreiz «sakārtoja»— aizpogāja viņa tīros svārkus līdz pašam zodam, atfbcija plato krekla apkakli līdz pleciem, notīrīja ar drēbju suku un uzlika viņam galvā raibo salmu cepuri. Viņš tagad izskatījās daudz glītāks, bet ļoti neveikls un tiešām arī jutās neveikli, jo svētdienas drēbes un tīrība viņam šķita žņaugs, kas viņu saniknoja.
Viņš cerēja, ka Mērija būs aizmirsusi jaunos zābakus, bet šī cerība bija velta — meitene tos pamatīgi iezieda ar taukiem, kā to visi mēdza darīt, un tad atnesa viņam. Toms saskaitās un teica, ka viņam vienmēr liekot darīt to, ko viņš nevēloties. Bet Mērija, viņu nomierinādama, sacīja:
— Lūdzu, Tom, esi labs zēns un neniķojies!
Toms rūkdams apāva kājas. Arī Mērija ātri saģērbās, un visi trīs bērni devās uz svētdienas skolu — vietu, ko Toms ienīda no visas sirds, bet Sids un Mērija mīlēja.
Svētdienas skolā mācības ilga no deviņiem līdz pusvienpadsmi- tiem, tad sekoja dievkalpojums. Divi no šiem bērniem vienmēr labprātīgi palika noklausīties sprediķi, arī trešais vienmēr palika, bet svarīgāka iegansta pēc.
Baznīcas cietajos solos ar augstajām atzveltnēm bija vietas ap trīssimt cilvēkiem. Pati celtne bija maza un vienkārša, torņa vietā uz tās slējās it kā priežu koka kaste.
Pie baznīcas durvīm Toms dažus soļus atpalika un uzrunāja kādu savu svētdienīgi ģērbtu biedru:
— Klau, Bil, vai tev ir dzeltenā biļete?
-Jā.
— Ko tu par to gribi?
— Ko tu dosi?
— Gabaliņu lakricas un makšķeres āķi.
— Parādi!
Toms parādīja apsolītos priekšmetus. Bils bija ar tiem apmierināts, un tie tika iemainīti. Tad Toms iemainīja divas baltas stikla lodītes pret trīs sarkanām biļetēm un vēl dažus niekus pret divām zilām biļetēm.
Viņš apturēja vēl citus zēnus, tiklīdz tie ieradās, un desmit vai piecpadsmit minūtēs iepirkās dažādas krāsas biļetes. Tad, iejucis tīri nomazgātu, skaļi čalojošu zēnu un meiteņu barā, viņš iegāja baznīcā, apsēdās savā vietā un tūlīt, uzsāka strīdu ar pirmo zēnu, kas gadījās tuvumā.
Iejaucās skolotājs — nopietns, pavecs vīrs —, tad vienu mirkli pagrieza viņam muguru — un Toms parāva aiz matiem zēnu, kas sēdēja priekšējā solā, bet, kad tas apgriezās, izlikās, it kā būtu iedziļinājies grāmatā; pēc tam iedūra ar adatu kādam citam zēnam, lai dzirdētu, kā tas iebrēksies,— un saņēma par to no skolotāja rājienu.
Visa Toma klase bija tāda pati — nemierīga, skaļa, nevaldāma. Kad vajadzēja no galvas noskaitīt mācību tekstu, neviens no zēniem labi nezināja savus Bībeles pantus, un tos vajadzēja visu laiku sacīt priekšā. Tomēr viņi kaut kā tos izmocīja līdz galam, un katrs saņēma apbalvojumu — mazu, zilu biļeti ar Bībeles pantu. Katra zilā biļete bija alga par diviem noskaitītiem pantiem. Desmit zilas biļetes līdzinājās vienai sarkanai un varēja tikt pret to iemainītas; desmit sarkanas biļetes līdzinājās dzeltenai biļetei. Par desmit dzeltenām biļetēm svētdienas skolas pārzinis izsniedza skolniekam ļoti vienkārši iesietu Bībeli (tā maksāja četrdesmit centu viņos labajos laikos). Vai daudziem no maniem lasītājiem pietiktu čakluma un izturības iemācī ties no galvas divi tūkstoši Bībeles pantu pat par Dorē* ilustrēto Bībeli? Un tomēr Mērija šādā veidā bija jau ieguvusi divas Bībeles — pēc divu gadu pacietīga darba—, un kāds vācu zēns bija ieguvis četras vai piecas Bībeles. Vienreiz viņš no galvas noskaitīja trīstūkstoš pantus neapstādamies, bet tāda garīga piepūle bija viņa prāta spējām pārāk liela, un kopš tās dienas viņš kļuva gandrīz vai idiots — smaga nelaime skolai, jo svarīgos gadījumos, kad ieradās viesi, pārzinis vienmēr mēdza izsaukt šo zēnu, lai (kā Toms teica) tas «sevi plaši izrādītu».
Tikai vecākie skolēni saglabāja savas biļetes un pūlējās veikt šo ilgo, garlaicīgo darbu, lai varētu iegūt Bībeli, tāpēc šīs godalgas piešķiršana bija rets un ievērojams notikums. Sekmīgs skolēns šādā dienā bija tik liela un izcila personība, ka katra svētdienas skolēna krūtīs iedegās jauna godkāre, kas bieži noturējās vairākas nedēļas. Iespējams, ka Toma garīgais vēders nekad nebija alcis šādas balvas, bet neapšaubāmi visa viņa būtne jau vairākas dienas ilgojās pēc slavas un spožuma, kas nāca tai līdzi.
Noteiktajā laikā pārzinis nostājās pie katedras ar aizvērtu dziesmu grāmatu rokā. Savu rādītājpirkstu viņš bija ielicis starp lapām un lūdza uzmanību. Kad svētdienas skolas pārzinis saka savu parasto īso uzrunu, tad dziesmu grāmata viņa rokā ir tikpat nepieciešama kā notis dziedātāja rokā, kad tas stāv uz koncertestrādes un dzied solo. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs — paliek noslēpums, jo ne dziesmu grāmatā, ne notīs šie mocekļi nekad neieskatās. Pārzinis bija slaids cilvēks, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, ar smilšu krāsas kazasbārdiņu un īsiem smilšu krāsas matiem. Viņa iestīvinātās, augstās apkakles augšējā mala sniedzās viņam turpat vai līdz ausīm, un tās asie stūri liecās gandrīz pāri mutes kaktiņiem. Apkakle bija kā iežogojums, kas lika viņam vienmēr raudzīties taisni uz priekšu un pagriezties ar visu augumu, kad vajadzēja paskatīties sānis. Viņa zods balstījās uz plaši izplātās kaklasaites, kas bija tik gara un plata kā banknote un ar bārkstainiem galiem. Viņa kurpju purni pēc to laiku modes smaili slējās augšup kā kamanu slieces — šādu efektu jaunie vīrieši panāca ar lielām pūlēm un pacietību, stundām ilgi sēdēdami, piespieduši savus kurpju purnus pie sienas. Misters Volters izskatījās ļoti nopietns, viņa sirds bija patiesa un godīga. Pret svētām lietām un vietām viņš izturējās ar tādu godbijību un tik ļoti tās nošķīra no visām laicīgām nodarbēm, ka, pašam neapzinoties, viņa svētdienas skolas'balss bija ieguvusi īpatnu pieskaņu, kas tai pilnīgi trūka nedējas pārējās dienās.
Pārzinis iesāka savu runu šādi:
— Tagad, bērni, sēdiet visi tik taisni un skaisti, cik vien spējat, un veltiet man dažas minūtes savu uzmanību. Lūk, tā ir labi. Tā vajag sēdēt labiem maziem zēniem un meitenēm. Es redzu, ka viena maza meitene skatās pa logu, varbūt viņa domā, ka esmu tur ārā, varbūt sēžu kādā kokā un runāju putniņiem. (Atzinīgi, klusi smiekli.) Es vēlos jums pateikt, ka jūtos neizsakāmi jauki, redzot tik daudz gaišu, tīru seju, kas sapulcējušās šai vietā, lai mācītos darīt visu pareizi un labi.
Un tā tālāk, un tā tālāk. Nav nepieciešams aprakstīt uzrunas atlikušo daļu. Tā veidota pēc nemainīga parauga un tāpēc mums visiem zināma.
Uzrunas pēdējo trešdaļu sabojāja dažu ļaunu zēnu atsāktā plēšanās un citas izklaidējošas mīņāšanās un čuksti, kas izplatījās pa visu telpu, aizšalcot pat līdz tādām vientuļām un nesatricināmām klintīm kā Sids un Mērija. Bet, kad mistera Voltera balss pieklusa, pēkšņi visas skaņas norima, un viņa runas noslēgumu apsveica mēma pateicība.
Lielāko daļu čukstu izraisīja samērā rets notikums — apmeklētāju ierašanās. Ienāca advokāts Tečers, kuru pavadīja ļoti vārgs vecs vīrs, viņiem sekoja smalks, stalts džentlmenis vidējos gados iesirmiem matiem un cēla lēdija, acīmredzot viņa sieva. Lēdija veda pie rokas bērnu.
Toms visu laiku bija nemierīgs, pilns niknuma un nožēlu, turklāt izjuta ari sirdsapziņas pārmetumus — viņš nespēja ieskatīties acīs Emijai Lorensai, kuras mīlas pilnais skatiens viņam bija neizturams. Bet, kad viņš ieraudzīja mazo ienācēju, vienā mirklī viņa dvēsele iekvēlojās svētlaimē. Nākamajā mirklī viņš centās cik spēdams sevi «izrādīt»— grūstīja zēnus, plūca tiem matus, šķobīja seju — īsi sakot, pielietoja visu savu māku, lai varētu apburt meiteni un iegūt viņas atzinību. Viņa pacilātību aptumšoja tikai viens mākonis — atmiņas par pazemojumu, ko bija piedzīvojis šā eņģeļa dārzā, bet šīs atmiņas bija smiltīs rakstītas un strauji aizskalojās, kad pāri brāzās laimes viļņi.
Apmekletajus nosedinaja izcilakaja goda vieta, un, tiklīdz misters Volters pabeidza savu runu, viņš ar tiem iepazīstināja skolēnus. Vīrietis vidējos gados, izrādījās, bija neredzēti ievērojama persona — šā apgabala tiesnesis — visdiženākā būtne, ko bērni jebkad bija redzējuši, un viņi brīnīdamies vaicāja sev, vai tikai viņš ir tāds pats kā visi. Viņi daļēji vēlējās, lai viņš tiem uzbrēktu, bet tomēr baidījās, vai tikai viņš to nedarīs. Viņš bija no Konstantinopoles, kas atradās divpadsmit jūdžu attālumā no šejiertes, tātad bija ceļojis un redzējis pasauli — viņa acis bija skatījušas apgabala tiesas ēku, kurai, kā stāsta, esot skārda jumts. Bijību, ko radīja šādas pārdomas, aplieci nāja neparasts klusums un ienācējiem pievērstās plati ieplestās acis. Tas bija ievērojamais tiesnesis Tečers — viņu pašu pilsētiņas advokāta brālis. Džefs Tečers tūlīt iznāca priekšā, lai parādītu savu radniecību ar lielo vīru un izraisītu skaudību visā skolā. Viņa dvēselē kā visskaistākā mūzika atbalsojās šādi čuksti:
— Paskaties, Džim, viņš iet turp! Lūk, patiesi, viņš sniegs tam roku, viņš jau sniedz. Sasper jods, tu gan tagad labprāt būtu Džefa vietā?
Misters Volters traucās «sevi izrādīt» ar oficiālu rosību un darbīgumu, dodams rīkojumus,, izteikdams spriedumus, saukdams norādījumus šur tur un visur, kur tikai varēja atrast kādu ieganstu. Bibliotekārs arī «izrādīja sevi», tekādams šurp un turp ar grāmatu klēpjiem, vienā laidā buldurēdams un saceldams kņadu, kas tik ļoti patīk sīkām amatpersonām.
Jaunās skolotājas «sevi izrādīja», maigi noliekdamās pār skolēniem, kurus vēl nesen bija iedunkājušas, liegi apsaucot, pacēla glītus pirkstiņus pret mazajiem nerātņiem un mīļi noglaudīja galvas rātnajiem bērniem. Jaunie skolotāji «sevi izrādīja», mazliet bārdamies vai arī citādi izpauzdami savu autoritāti un rūpes par disciplīnu, un vairums skolotāju, abu dzimumu, iedomājās, ka viņiem ir kaut kas steidzami darāms pie grāmatu skapja aiz katedras, un aizstaigāja turp pat pa divi vai trīs lāgi (un ar šķietamu sašutumu). Mazās meitenes «sevi izrādīja» daždažādos veidos, un mazie zēni «sevi izrādīja» tik cītīgi, ka gaiss bija pilns papīra bumbiņām un visvisādu strīdu murdoņas.
Un pāri tam visam staltojās ievērojamais vīrs, izstarodams valdonīgu tiesneša smaidu pār šo namu un sildīdamies pats sava diženuma saulē, jo arī viņš gribēja «sevi izrādīt». Tikai viens apstāklis liedza mistera Voltera svētlaimei būt pilnīgai — šoreiz nebija neviena, kam pasniegt Bībeli par godalgu, lai parādītu šādu brīnumbērnu. Vairākiem skolēniem bija dažas dzeltenās biļetes, taču nepilns skaits — viņš jau bija apjautājies pie paraugskolēniem. Viņš būtu atdevis visu pasauli tagad, lai tas vācu zēns atrastos šeit ar veselu saprātu.
Un tieši šai mirklī, kad cerības bija zudušas* Toms Sojers iznāca priekšā ar deviņām dzeltenām biļetēm, deviņām sarkanām biļetēm un desmit zaļām biļetēm un pieprasīja izsniegt viņam Bībeli. Tas bija pērkona spēriens no skaidrām debesīm! Volters nebija cerējis sagaidīt no Toma šādu pieprasījumu — vismaz ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Bet nevarēja noliegt — zēnam bija apzīmogoti čeki — neapšaubāmi īsti. Tomu tāpēc aizveda uz paaugstinājumu, kur sēdēja tiesnesis un citi izredzētie, un pati vadība paziņoja lielo notikumu.
Tas bija žilbinošākais pārsteigums pēdējo desmit gadu laikā — sensācija bija tik satricinoša, ka pacēla jauno varoni vienā augstumā ar tiesnesi, un tagad svētdienas skolai viena brīnuma vietā bija divi. Zēni gandrīz vai mira nost aiz skaudības, vislielāko rūgtumu sajuta tie, kas pārāk vēlu aptvēra, ka paši bija palīdzējuši Tomam nokļūt tādā neciešamā augstumā, iztirgodami viņam savas biļetes par bagātī bām, ko viņš bija sarausis, pārdodams tiesības balsināt sētu. Sie zēni nicināja sevi, ka ļāvuši sevi piemuļķot viltīgam krāpniekam, kārdinātājai čūskai, kas bija noslēpusies zālienā.
Godalgu Tomam pārzinis pasniedza ar tik lieliem runas plūdiem, cik vien spēja šai gadījumā no sevis izspiest, bet tiem trūka īstā spēka, jo nabaga vīram nojauta teica, ka še ir kāds noslēpums, ko labāk necelt dienas gaismā. Bija vienkārši smieklīgi iedomāties, ka šis zēns būtu sakrājis savās atmiņu noliktavās divtūkstoš Svēto rakstu gudrības kūlīšu, ja viņš pat divpadsmit spēja aptvert ar grūtībām.
Emija Lorensa bija lepna un priecīga un pūlējās, lai Toms to varētu saredzēt viņas sejā, bet viņš izvairījās uz meiteni paskatīties. Viņa izbrīnījās, tad kļuva mazliet nemierīga, neskaidras aizdomas pamodās un atkal izgaisa, vēlreiz atgriezās, viņa sāka novērot, un slepens skatiens pateica visu — meitenes sirds vai lūza no greizsirdības un dusmām, tad sāka birt asaras, un viņa ienīda visus cilvēkus — visvairāk Tomu, kā viņai šķita.
Tomu stādīja priekšā tiesnesim, bet zēna mēle bija kā sapīta, viņš tikko elpoja, viņa sirds saduga — daļēji šā vīra diženuma dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tiesnesis bija viņas tēvs. Toms būtu varējis nokrist tiesneša priekšā uz ceļiem un pielūgt viņu — ja tikai apkārt būtu tumsa.
Tiesnesis uzlika roku Tomam uz galvas un nodēvēja viņu par lielisku, mazu zēnu, un jautāja, kā viņu sauc. Zēns sāka stostīties, ar mokām ievilka elpu un beidzot izgrūda:
— Toms.
— Nē taču — nevis Toms, bet . . .
— Tomass.
— Nu kā tad. Man jau likās, ka šim vārdam vēl kaut kā pietrūkst. Ļoti labi! Bet, manuprāt, tev vēl ir otrs vārds, un varbūt tu ari to man nosauksi.
— Saki džentlmenim savu otro vārdu, Tomas,— mudināja Volters,— un uzrunā viņu ar «ser». Neaizmirsti, kā vajag uzvesties.
— Tomass Sojers, ser.
— Pareizi. Tu esi labs zēns. Jauks zēns. Jauks, vīrišķīgs puisēns. Divi tūkstoši Bībeles pantu ir ļoti daudz — ļoti, ļoti daudz. Un tu nekad nenožēlosi, ka esi tā pūlējies tos iemācīties, jo zināšanas ir visvērtīgākā manta pasaulē — tās padara cilvēkus lielus un labus, un arī tu kādreiz būsi liels un labs cilvēks, Tomas, un tad tu atskatīsies
atpakaļ un teiksi: «Par visu to man jāpateicas brīnišķīgajai iespējai bērnībā apmeklēt svētdienas skolu, par visu to man jāpateicas maniem dārgajiem skolotājiem, kas mudināja mani mācīties, par visu to man jāpateicas labajam pārzinim, kurš mani uzmundrināja, bija nomodā par mani un iedeva man skaistu Bībeli, lielisku, smalku Bībeli, ko es varēju paturēt uz visiem laikiem, par visu to man jāpateicas pareizai audzināšanai!» Tā tu teiksi, Tomas, un tu ne par kādu naudu neatdotu šos divtūkstoš Bībeles pantus — ne par kādu naudu! Un vai tu tagad nenoskaitīsi man un šai lēdijai kaut ko no tā, ko esi iemācījies,— tu to darīsi labprāt,— jo mēs lepojamies ar maziem bērniem, kas čakli mācās. Tagad tu, bez šaubām, zini visu divpadsmit apustuļu vārdus. Vai tu nepateiktu mums to divu apustuļu vārdus, kurus Jēzus aicināja pirmos?
Toms knibinājās ap svārku pogu, un viņa izskats bija muļķīgs. Tad viņš nosarka un nodūra acis. Mistera Voltera sirds sašļuka. Viņš sacīja pats sev: šis zēns nav spējīgs atbildēt uz visvienkāršāko jautājumu, kādēļ tiesnesis viņam vaicā? Tomēr viņš uzskatīja par savu pienākumu ierunāties un sacīja:
— Atbildi šim džentlmenim, Tomas, nebaidies!
Toms joprojām vilcinājās.
— Es zinu, man tu to pateiksi,— sa.īja lēdija.— Abi pirmie mācekļi saucās . . .
— Dāvids un Goliāts*.
Nolaidīsim žēlsirdības priekškaru pār šīs ainas pēdējo daļu.