Ap pusvienpadsmitiem mazās baznīcas ieplīsušais zvans sāka zvanīt, un ļaudis tūlīt pulcējās uz rīta dievkalpojumu. Svētdienas skolas audzēkņi izklīda pa visu baznīcu un nosēdās solos pie saviem vecākiem, lai būtu uzraudzībā. Atnāca krustmāte Pollija, un Toms, Sids un Mērija apsēdās viņai blakus — Tomu nosēdināja pie sānejas, lai viņš būtu pēc iespējas tālāk no atvērtā loga un vilinošajām vasaras ainavām. Ļaužu bari piepildīja sānu nodalījumus: vecais, trūcīgais pasta priekšnieks, kas bija redzējis labākas dienas; pilsētas galva un viņa sieva — jo bez citām vajadzīgām lietam pilsētiņai bija arī galva; miertiesnesis; atraitne Duglasa — skaista, eleganta, četrdesmit gadus veca, dāsna, labsirdīga un turklāt bagāta, viņas māja kalnā bija īsta pils — vienīgā pilsētiņā, ļoti viesmīlīga, un Sentpītersberga varēja lepoties ar to, ka šajā mājā izšķērdīgi tiek rīkotas krāšņas viesības. Ieradās arī salīkušais cienījamais majors Vords un viņa sieva; advokāts Riversons — ievērojama persona, nesen atbraucis no tālienes; aiz viņa pilsētiņas skaistule, kurai sekoja vesels bars daiļavu batista kleitās, izgreznojušās lentēm; tad vienkopus barā visi pilsētas jaunie rakstveži, jo tie bija uzkavējušies priekštelpā, grauzdami savu spieķu rokturus,— pomādētu un vientiesīgi smaidošu pielūdzēju loks, kas stāvēja kā mūris, kamēr pēdējā meitene bija pagājusi garām. Visbeidzot ieradās paraugzēns Vilijs Mafersens, tik saudzīgi drūzmā sargādams savu māti, it kā viņa būtu no slīpēta stikla. Viņš vienmēr pavadīja savu māti uz baznīcu, un tāpēc visas vecās dāmas ar šo zēnu lepojās. Pārējie zēni viņu ienīda, tāpēc ka viņš bija tik labs, un turklāt visi viņu grūda tiem kā paraugu acīs. No viņa kabatas, kas atradās mugurpusē, kā vienmēr svētdienās, it kā nejauši bija izlīdis balts kabatlakats. Tomam kabatlakata nebija, un viņš uzskatīja zēnus ar kabatlakatiem par ākstiem.
Draudze tagad bija visa sapulcējusies, zvans nodunēja vēlreiz, lai brīdinātu tūļas un novēlojušos, tad baznīcā iestājās svinīgs klusums, kuru pārtrauca tikai koristu paklusie smiekli un sačukstēšanās augšā galerijā. Koristi vienmēr dievkalpojuma laikā apspiesti smējās un sačukstējās. Kādā baznīcā reiz bijis koris, kas priekšzīmīgi uzvedies, bet es vairs neatceros, kur tā atradās. Es to redzēju pirms daudziem gadiem un gandrīz neko vairs neatceros, bet, manuprāt, tas bija kādā svešā zemē.
Garīdznieks nosauca korāli un ar baudu to nolasīja priekšā tajā savdabīgajā stilā, ko šai novadā visai apbrīnoja. Viņš sāka lasīt balss vidējos reģistros, tad tā pieauga skaļumā, līdz bija sasniegts zināms punkts, kur viņš visaugstākā tonī izrunāto vārdu stipri uzsvēra un tad metās it kā no lecamdēļa ūdenī.
Vai debesis tnannoM ^ ^
. , u gūst, Caur bnenotl > ja citi cīņas alff
Viņu uzskatīja par brīnišķīgu priekšā lasītāju. Baznīcas sarīkojumos viņu vienmēr lūdza lasīt dzejas, un, kad viņš bija priekšnesumu beidzis, dāmas vienmēr pacēla rokas gaisā, ļāva tām nevarīgi atkrist klēpī, pārbolīja acis un kratīja galvas, it kā gribēdamas sacīt: «Vārdi to nevar izteikt, tas ir pārāk, pārāk skaisti šai laicīgajai pasaulei.»
Kad draudze bija nodziedājuši korāli, garīdznieks misters Spregs pārvērtās par ziņojumu dēli un nolasīja ziņojumus par sanāksmēm un biedrībām un citiem pasākumiem, un šī saraksta nolase draudēja ieilgt līdz pastarajai dienai — dīvains paradums, kas vēl joprojām saglabājies Amerikā, pat tādās pilsētās, kurām mūsu laikmetā ir plaša prese. Bieži gadās, ka tieši vismazāk attaisnojamās vecās paražas visgrūtāk izskaužamas.
Pēc tam garīdznieks sāka lūgšanu. Tā bija laba un plaša lūgšana, un viņš tajā pakavējās pie visiem sīkumiem. Viņš aizlūdza par baznīcu un baznīcas mazajiem bērniem, par pilsētiņas citām baznīcām, par pašu pilsētiņu, par visu novadu, par štatu, par štata ierēdņiem, par Savienotajām Valstīm, par Savienoto Valstu baznīcām, par Kongresu*, par Prezidentu, par valdības locekļiem, par nabaga jūrniekiem, kurus mētā vētrainās jūrās; par miljoniem apspiesto, kas vaid zem Eiropas monarhu un Austrumu despotu jūga; par tiem, kam gaisma atspīdējusi un priecas vēsts pasludināta, bet kam nav acu, kas redz, ne ausu, kas dzird; par pagāniem tālo jūru salās un beidzot izteica lūgumu, kaut viņa vārdi rastu žēlsirdību un labvēlību un būtu kā sēkla auglīgā zemē, un savā laikā dotu bagātīgu Labo darbu ražu. Amen.
Nočaukstēja sieviešu tērpi, un draudze apsēdās. Bet zēns, par kuru stāsta šī grāmata, nemaz nepriecājās par lūgšanu — viņš tc tikai pacieta. Toms visu laiku bija nemierīgs, neapzināti gan uztverdams lūgšanas atsevišķos posmus, jo viņš neklausījās; jau sen viņš pazina šo jomu un mācītāja parasto lūgšanas gaitu, bet, ja tika pieminēts kaut kas jauns — kaut vai kāds sīkums —, viņa auss to tūlīt sadzirdēja un visa viņa būtne saniknojās. Viņš uzskatīja tādus papildinājumus par negodīgiem un zemiskiem. Pašā lūgšanas vidū kāda muša nolaidās uz priekšējā sola atzveltnes un mocīja Toma prātus — viņa mierīgi trina savas priekškājas vienu pret otru, aptvēra ar tām galvu un to tik spēcīgi pulēja, ka gandrīz vai atrāva no ķermeņa,— kļuva redzams kakls, tievs kā diedziņš; tad viņa ar pakaļkājām berza spārniņus un tos piegludināja sev klāt, it kā tie būtu frakas ļipas,— tā viņa mierīgi sakārtoja savu tualeti, it kā zinādama, ka te viņu nekas neapdraud. Un patiesi — tā arī bija: lai gan Tomam ļoti niezēja rokas mušu noķert, viņš to neuzdrošinājās darīt, jo ticēja, ka ar šādu rīcību lūgšanas laikā viņa dvēsele būtu pazudināta. Bet līdz ar beigu teikumu viņa roka saliecās un slepeni virzījās uz priekšu — un, kad noskanēja «Amen», muša jau bija gūstekne. Krustmāte to pamanīja un pavēlēja viņam mušu palaist vaļā. Garīdznieks nolasīja Bībeles tekstu un sāka vienmuļi malt savu sprediķi, kas bija tik garlaicīgs, ka daža laba galva pamazām sāka klanīties,— kaut arī tika pieminētas mūžīgās pekles ugunis un sērs, taču izredzēto pulks saruka tik niecīgs, ka. tos gandrīz nebija jēgas glābt. Toms skaitīja sprediķa lappuses; pēc dievkalpojuma viņš vienmēr varēja nosaukt lappušu skaitu — par saturu neko nezinādams. Šoreiz viņš kādu brīdi bija gan ieinteresēts: garīdznieks attēloja lielisku un satricinošu ainu, kā visas pasaules tautas sapulcējas, Kristus tūkstošgadu miera valstībai iestājoties, lauva un jērs noguļas blakus un mazs puisēns viņus gana. Tomēr šīs lielās ainas diženums, pamācība un morāle zēnam pagāja secen. Viņš tikai domāja, cik ļoti nozīmīga loma būs galvenajai personai, kad visas tautas uz to skatīsies. No šīs domas viņa acis iemirdzējās, un viņš klusībā vēlējās pats būt šis puisēns, ja vien lauva būtu rāms. Tad atkal turpinājās garīdznieka sausie spriedelējumi un atkal atsākās Toma mocības.
Pēkšņi Toms atcerējās, ka viņam līdzi ir kāds dārgums, un viņš to izvilka no kabatas. Tā bija liela, melna vabole ar drausmīgiem žokļiem — vabole-kodēja, tā viņš to sauca. Toms to bija iebāzis petaržu kārbiņā. Vaboli laukā ņemot, tā tūlīt ieknieba viņam pirkstā. Zēns spēji to aizsvieda, vabole ķepurodamās nokrita uz muguras baznīcas celiņā. Zēns sakosto pirkstu iebāza mutē. Vabole gulēja, bezpalīdzīgi kustinādama kājas, nespēdama apgriezties. Toms to vēroja un ilgojās pēc vaboles, bet tā bija nokritusi pārāk tālu. Vabole sagādāja patīkamu izklaidi citiem cilvēkiem, kurus sprediķis neinteresēja. Arī tie tagad vēroja kukaini.
Pēkšņi kāds noklīdis pūdelis klaiņodams iemaldījās baznīcā, apslin- cis no vasaras tveices un klusuma, nebrīves nogurdināts, ilgodamies pārmaiņu. Pūdelis ieraudzīja vaboli un izslēja luncinādams asti. Viņš staigāja vabolei apkārt, apošņāja to no droša atstatuma, vēlreiz apstaigāja apkārt, kļuva drošāks, piegāja jau tuvāk, atņirdza zobus un piesardzīgi mēģināja vaboli satvert, bet neveiksmīgi. Atkārtoja to vēl un vēlreiz — sunim šī rotaļa iepatikās. Viņš nogūlās uz vēdera, satvēra vaboli starp ķepām, turpināja spēli, nogura un pēdīgi kļuva vienaldzīgs un izklaidīgs. Viņa galva pamazām liecās lejup snaudā, apakšžoklis pieskārās ienaidniekam, un vabole tajā iekodās. Atskanēja spalgs kauciens, pūdelis sāka purināt galvu, un vabole nokrita atkal uz muguras, dažus jardus tālāk. Tuvumā sēdošie baznīcēni raustījās aizturētos smieklos. Daudzi aizklāja sejas ar vēdekļiem un mutautiņiem, un Toms bija bezgala laimīgs. Pūdelis izskatījās ļoti muļķīgs un laikam pats to sajuta, bet viņa sirdi piepildīja arī dusmas un atriebes alkas, tāpēc viņš pieskrēja pie vaboles un piesardzīgi atsāka uzbrukumu — lēkāja tai apkārt no visām pusēm, sprīža atstatumā tvarstīja to ar priekšķepām, mēģināja pat sagrābt ar zobiem un kratīja galvu tā, ka ausis mētājās.
Bet pēc kāda laika pūdelis atkal nogura, mēģināja izklaidēties ar kādu mušu, bet no tās nebija nekāda prieka, pasekoja skudrai, purnu piebāzis pie pašas grīdas, un arī tas viņam ātri apnika. Suns nožāvājās, nopūtās un, pilnīgi aizmirsis vaboli, uzsēdās tai virsū. Atskanēja mežonīgs sāpju kauciens, un pūdelis aizdrāzās pa sāneju. Kaukdams viņš joņoja šķērsām gar altāri un atpakaļ pa otru sāneju, pie durvīm vēlreiz šķērsoja baznīcas telpu un atkārtoja savu pirmo skrējienu; jo ašāk viņš skrēja, jo sāpes aizvien pieauga, un beidzot viņš kaukdams joņoja kā spalvaina komēta gaismas ātrumā un zibsnījumā. Beigās satrakotais cietējs novirzījās no sava ceļa urt ielēca klēpī savam saimniekam: tas viņu izsvieda pa logu, un suņa žēlie kaucieni kļuva aizvien klusāki, līdz izdzisa tālumā.
Visi baznīcēni tagad sēdēja piesarkušām sejām, slāpdami no aizturētiem smiekliem, un sprediķis bija pārtraukts. Garīdznieks to gan tūlīt turpināja, bet teikumi kliboja un pinās, runa vairs neradīja nekādu iespaidu, jo pat visnopietnākajām apcerēm klausītāji kādā attālākā baznīcas solā atsaucās ar apspiestām pasaulīgas jautrības lēkmēm, it kā nabaga mācītājs būtu izteicis kaut ko sevišķi asprātīgu. Visa draudze atviegloti uzelpoja, kad šīs mokas bija galā un izskanēja svētīšanas beigu vārdi.
Toms Sojērs devās mājup visai jautrs un domāja sevī, ka dievkalpojums var būt diezgan patīkams, ja tajā ienes kādu dažādību. Tikai viena doma aptumšoja prieku — viņš bija labprāt ļāvis sunim paspēlēties ar vaboli-kodēju, bet viņam šķita, ka bija negodīgi to aiznest projām pavisam.