Pirmdienas rītā Toms Sojers pamodās nelaimīgs. Pirmdienas rītā viņš vienmēr bija nelaimīgs, jo ar to sākās garlaicīga moku nedēļa skolā. Parasti viņš šās dienas rītā vēlējās, lai labāk nebūtu bijusi starpā brīvdiena, jo pēc tās atgriešanās nebrīvē un jūgā bija vēl pretīgāka.
Toms gulēja un domāja. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka labi būtu saslimt, tad varētu palikt mājās un neiet uz skolu. Varbūt bija kāda iespēja? Viņš pārbaudīja savu organismu. Nekas viņam nesāpēja, un viņš sāka sevi vēlreiz pētīt. Šoreiz viņam šķita, ka sākas vēdergraizes, un, cerību spārnots, viņš centās tās pastiprināt. Bet graizes drīz kļuva vājākas un pēc tam pavisam norima. Toms savu domu turpināja. Pēkšņi viņš kaut ko atklāja. Viens no viņa augšējiem zobiem kustējās. Tā bija laime, viņš jau gribēja^sākt vaidēt, tā sakot, «ievadam», kad viņam ienāca prātā, ka pēc šādas žēlošanās krustmāte zobu izraus un tas sāpēs. Tāpēc viņš nolēma, ka pagaidām paturēs zobu rezervē un meklēs kādu citu ieganstu. īsu brīdi viņš neko nevarēja atrast, bet tad atcerējās ārsta stāstu par kādu slimību, kas pacientu noguldījusi gultā uz divām vai trim nedēļām, un tas gandrīz vai zaudējis pirkstu. Zēns steidzīgi izvilka kāju no segas apakšas un, pacēlis gaisā, sāka pētīt noberzto pirkstu. Bet viņš nezināja šīs slimības simptomus. Tomēr viņam šķita, ka ir vērts pamēģināt, un viņš sāka skaļi vaidēt.
Bet Sids gulēja un neko nedzirdēja.
Toms vaidēja skaļāk, un viņam šķita, ka pirksts sāk sāpēt.
Sids nepakustējās.
Toms elsa no piepūles. Viņš mazliet atpūtās, tad dziļi ievilka elpu un izgrūda veselu virkni vaidu, kas varēja radīt izbrīnu.
Sids turpināja krākt. Toms saīga.
— Sid, Sid!— viņš iesaucās un kratīja guļošo.
Sis paņēmiens iedarbojās, un Toms atkal sāka vaidēt. Sids nožāvājās, izstaipījās, šņākdams atspiedās uz elkoņa un sāka vērot Tomu. Toms turpināja vaidēšanu. Sids iesaucās:
— Tom, klau, Tom!
Atbildes nebija.
— Klausies, Tom! Kas tev kait, Tom?
Sids pakratīja Tomu un izbijies raudzījās viņam sejā.
Toms vaidēja:
— Nevajag, Sid! Nepurini mani!
— Kas noticis, Tom? Man jāpasauc krustmāte.
— Nē, nevajag. Var būt, ka pamazām pāries. Nesauc nevienu!
— Bet tas taču jādara. Nevaidi, Tom, tik briesmīgi! Cik ilgi tu tā mokies?
— Jau vairākas stundas. Ai! Nerausti mani, Sid! Tu mani nogalināsi!
— Tom, kāpēc tu mani ātrāk nepamodināji? Ak, Tom, nevaidi taču! Man drebuļi skrej pa kauliem, kad dzirdu tavus vaidus. Tom, kas tev sāp?
— Es tev visu piedodu, Sid. (Vaids.) Visu, ko tu man kādreiz esi nodarījis. Kad manis nebūs vairs . . .
— Ai, Tom, tu taču nemirsi? Nevajag, Tom, nedari to. Varbūt. . .
— Es piedodu visiem, Sid. (Vaids.) Pasaki to viņiem, Sid! Manu loga rāmi, Sid, un vienacaino kaķi atdod tai meitenei, kas nesen atbrauca mūsu pilsētā, un pasaki viņai . . .
Bet Sids jau bija paķēris savas drēbes un izskrējis ārā. Toms tagad patiesi cieta, tik lieliski darbojās viņa iztēle, un tāpēc viņa vaidi skanēja gluži dabiski.
Sids skrēja lejup pa kāpnēm un sauca:
— Ai, krustmāt Pollij, nāc ātrāk! Toms mirst!
— Mirst?
— Jā. Nekavējies — nāc ātri!
— Blēņas! Es tam neticu!
Tomēr viņa uzskrēja pa kāpnēm, Sids un Mērija sekoja viņai pa pēdām. Ari krustmātes seja kļuva bāla, viņas lūpas drebēja.
Pieskrējusi pie gultas, viņa aizelsusies iesaucās:
— Tom! Tom, kas tev kait?
— Ai, krustmāmiņ, es . . .
— Kas tev kait, kas tev kait, bērns?
— Ai, krustmāmiņ, mans ievainotais kājas pirksts atmiris!
Vecā lēdija atkrita krēslā un mazliet iesmējās, tad mazliet parau-
dāja, pēc tam smējās un raudāja reizē. Tas viņu nomierināja, un viņa sacīja:
— Tom, kā tu mani nobiedēji! Tagad beidz muļķoties un kāp laukā no gultas!
Vaidi apklusa, un sāpes pirkstā izzuda. Zēnam kļuva mazliet neērti, un viņš teica:
— Krustmāt Pollij, man tiešām likās, ka pirksts atmiris, un tas tik ļoti sāpēja, ka pat neievēroju savu zobu.
— Tavu zobu? Kas tad noticis zobam?
— Viņš ir pavisam vaļīgs un briesmīgi sāp.
— Nu, nu, nesāc tikai atkal vaidēt. Atver muti! Jā, tavs zobs ir vaļīgs, bet tāpēc'tu nemirsi. Mērij, atnes man zīda diegu un degošu pagali no virtuves!
Toms iesaucās:
— Lūdzu, krustmāmiņ, neizrauj to — zobs nemaz vairs nesāp! Lai mani zibens sasper, ja tas vēl sāp. Nerauj, krustmāmiņ! Es negribu palikt mājās no skolas. >
— Ak tu negribi? Tātad viss šis tracis bija tāpēc, ka tu cerēji izpalikt no skolas un iet makšķerēt. Tom, Tom, es tevi tā mīlu, bet tu visvisādi centies ar savām palaidnībām lauzt manu veco sirdi.
Sai laikā zobu raujamie instrumenti bija sakārtoti. Vecā lēdija piesēja zīda diega vienu galu pie Toma zoba, bet otru pie gultas gala. Tad viņa sagrāba degošo pagali un spēji to piegrūda zēnam pie sejas. Zobs palika šūpojoties diegā pie gultas gala.
Bet visiem pārbaudījumiem ir arī sava alga. Kad Toms pēc brokastīm ieradās skolā, viņu apskauda visi zēni, jo robs augšējo zobu rindā ļāva viņam spļaut pavisam jaunā un neredzētā veidā. Ap viņu pulcējās liels zēnu bars, apbrīnodams viņa māku. Viens no zēniem, kas bija sagriezis pirkstu un līdz šim bija apbrīnas un cieņas viduspunktā, uzreiz pazaudēja visus savus cienītājus, un viņa slavas spožums apdzisa. Sī zēna sirds kļuva smaga, un viņš teica ar mākslotu nicību, ka tas neesot nekas sevišķs — spļaut tā kā Toms Sojers, bet kāds cits zēns iesaucās:— Vīnogas ir skābas!— un viņš atkāpās kā slavu zaudējis varonis.
Drīz pēc tam Toms sastapās ar pilsētiņas jauno pāriju - Haklbe- riju Finu, vietējā dzērāja dēlu. Haklberiju no sirds dziļumiem ienīda visas pilsētiņas mātes un arī baidījās no viņa, tāpēc ka zēns bija slinks, patvarīgs, izlaidies un ļauns — un tāpēc ka visi bērni apbrīnoja viņu un labprāt meklēja šo aizliegto sabiedrību, un vēlējās, kaut varētu iedrošināties būt tādi kā viņš. Arī Toms, tāpat kā citi cienījamo ģimeņu bērni, apskauda Haklberiju par šo spožo stāvokli — būt no sabiedrības izstumtam, un ari viņam bija stingri noliegts ar Finu rotaļāties. Tāpēc viņš rotaļājās ar viņu katrā izdevīgā reizē. Haklbe- rijs bija vienmēr ģērbies pieaugušu vīriešu novalkātajās drēbes un visos gadalaikos staigāja notriepies, skrandām plīvojot. Viņa cepure bija milzīga ļērpata, un tās apmalei bija izgriezts liels robs, svārki, ja tādi viņam bija mugurā, nokarājās gandrīz līdz papēžiem, un pogas mugurpusē bija daudz zemāk par muguru, bikses saturēja tikai viens bikšturis, bikšu dibens bija zemu nošļucis, un tajā nekā nebija, spurainie bikšu gali vilkās pa dubļiem, ja nebija atrotīti.
Haklberijs nāca un gāja, kā viņam iegribējās. Labā laikā viņš gulēja uz durvju kāpnēm, ja lija lietus — tukšās mucās, viņam nebija jāiet ne skolā, ne baznīcā, nevienu viņš negodāja par kungu, nevienam _ neklausīja— makšķerēja un peldējās, kur un kad vien patika, un palika ūdenī tik ilgi, cik pats vēlējās. Neviens Hakam neaizliedza kauties, un vakaros viņš varēja būt tik ilgi nomodā, cik vien labpatikās. Viņš bija pirmais zēns, kas pavasaros sāka staigāt basām kājām, un pēdējais, kas rudeni sāka valkāt apavus. Viņam nekad nevajadzēja mazgāties, ne uzvilkt tīras drēbes, viņš prata brīnišķīgi lamāties. īsi sakot, šim zēnam bija viss, kas dzīvi dara skaistu.
Tā domāja ikviens notramdīts, ierobežots, labi audzināts zēns Sentpītersbergā.
Toms uzrunāja šo romantisko, mazo klaidoni:
— Hello, Haklberij!
— Hello tev tāpat,— paskaties, kā tas tev patīk!
— Kas tev tur ir?
— Beigts kaķis!
— Ļauj paskatīties, Hak! Tas jau ir pavisam stīvs. Kur tu to dabūji?
— Nopirku no kāda puikas.
— Cik daudz tu par viņu devi?
— Vienu zilu biļeti un pūsli, ko dabūju lopkautuvē.
— Bet kur tu dabūji zilo biļeti?
— Nopirku pirms divām nedēļām no Bena Rodžersa par stīpas dzenamo nūjiņu.
— Klausies, Hak,— bet kam der nosprādzis kaķis?
— Kam der? Ar to var nodzīt kārpas.
— Nu? Patiesi? Es zinu labāku līdzekli.
— Varu saderēt, ka ne. Kas tas ir?
— Nu, ūdens no satrunējuša koka.
— Odens no satrunējuša koka? Es nedotu ne pigu par tādu ūdeni!
— Vai tiešām? Vai tu esi to kādreiz izmēģinājis?
— Nē, neesmu vis. Bet Bobs Taners mēģināja.
— Kas tev to teica?
— Viņš to pastāstīja Džefam Tečeram, Džefs — Džonijam Beke ram un Džonijs — Džimam Holisam, bet Džims — Benam Rodžersam un Bens — kādam nēģerim, un šis nēģeris pastāstīja man. Tā tas bija!
— Nu un tad? Viņi visi melo. Visi, ieskaitot nēģeri. Es viņu nepazīstu. Taču neesmu nekad saticis nēģeri, kas nemelotu. Blēņas! Bet tagad pastāsti man, Hak, kā Bobs Taners to darīja!
— Nu tā, viņš iemērca savu roku kāda satrunējuša celma dobumā, kur bija sakrājies lietus ūdens.
— Dienas laikā?
— Bez šaubām.
— Pievērsis seju celmam?
— Jā. Vismaz man tā šķiet.
— Vai viņš kaut ko teica?
— Manuprāt, nē. Es nezinu.
— Ahā! Tik muļķīgā veidā mēģināt nodzīt kārpas ar satrunējuša koka ūdeni! Tā gan ūdens nepalīdz! Jāiet vienam pašam liela meža vidū, kur ir satrunējis celms ar ūdeni, tieši pusnaktī jāpagriež celmam mugura, bet roka jāiegrūž ūdenī un jāsaka:
<«Mieža grauds, mieža grauds, indiāņi miltus gūst, Nodzen kārpu, nodzen kārpu, ūdens, tāds, kas kokā pūst.»
Tad žigli jāiet vienpadsmit soļi ar aizvērtām acīm, trīsreiz jāapgriežas apkārt un jāsoļo mājās, nesakot nevienam ne vārda. Ja izrunā kaut vārdu, burvība pagalam.
— Jā, tas liekas varen labi. Bet Bobs Taners tā nedarīja.
— Nē, ser, varu derēt, ka viņš tā nedarīja, jo viņš ir viskārpainākais puika visā pilsētā, bet viņam nebūtu nevienas kārpas, ja viņš zinātu, kā jārīkojas ar satrunējušu ūdeni. Tādā veidā esmu sev no rokām nodzinis tūkstošiem kārpu, Hak. Es tik daudz spēlējos ar vardēm, ka man vienmēr ir daudz kārpu. Dažreiz es tās nodzenu ar pupām.
— Jā, pupas ir labas. Es tās esmu pielietojis.
— Tu arī? Bet kā tu darīji?
— Jāpaņem pupa un jāpāršķeļ vidū pušu, tad jāpārgriež kārpa, lai mazliet iztek asinis, tad asinis jāuzpilina uz pupas vienas puses, jāizrok bedre un jāapglabā tur pupa — pusnaktī uz krustceļa, kad mēness nespīd, bet pupas otrā puse jāsadedzina. Redzi, tā puse, kurā ir asinis, vilks un vilks pie sevis otru pusi, un tas palīdzēs asinīm izvilkt kārpu, un itin drīz tā pazudīs.
— Jā, tā ir pareizi, Hak, bet, kad pupu aprok, jāsaka: «Pupa zemē, kārpa projām — man vairs roku nesabojā!» Tā ir labāk. Tā dara Džo Hārpers, un viņš ir bijis gandrīz līdz Kunvilai un arī daudzās citās vietās. Bet saki — kā tu nodzen kārpas ar nosprāgušiem kaķiem?
— Jāpaņem beigtais kaķis un īsi pirms pusnakts jāiet uz kapsētu, kur apglabāts kāds ļaundaris. Pusnaktī atnāks velns, varbūt pat divi vai trīs velni, bet tu tos neredzēsi, tikai dzirdēsi tā kā vēja pūsmu vai arī viņu sarunu, bet, kad viņi mironi raus projām, tu svied viņiem pakaļ kaķi un sauc: «Velns pakaļ mironim, kaķis pakaļ velnam, kārpa pakaļ kaķim, esmu no jums brīvs!» Tā var nodzīt katru kārpu.
— Skan varen labi. Vai tu tā esi pamēģinājis, Hak?
— Nē, bet vecā Hopkinsa māte man to ieteica.
— Tad jau būs pareizi, jo ļaudis runā, ka viņa esot ragana.
— Runā! Es, Tom, zinu, ka viņa tiešām ir ragana. Viņa nobūra tēti. Tētis pats teica. Viņš vienu dienu gājis pa ielu un redzējis, kā viņa to nobur, pagrābis akmeni, un, ja viņa nebūtu pabēgusi sānis, viņš tai būtu trāpījis. Tai pašā naktī viņš nokrita no šķūņaugšas, kur gulēja piedzēries, un pārlauza roku.
— Tas taču ir šausmīgi! Kā viņš zināja, ka viņa to nobur?
— Ak kungs, tētis to var viegli pateikt. Tētis saka, ja viņas tevi cieši uzlūko, tad viņas buras, sevišķi, ja kaut ko bubina, jo bubinādamas viņas skaita tēvreizi no otra gala.
— Klau, Hak, kad tu izmēģināsi kaķi?
— Šonakt. Manuprāt, viņi šonakt nāks pakaļ vecajam Zirgu Viljamsam.
— Bet viņu jau apglabāja sestdien, Hak. Vai tad viņi to nebūs parāvuši sestdienas naktī?
— Ko tu runā! Vai tad viņu burvība var iedarboties pirms pusnakts? Un pēc tam bija svētdiena. Velni vis daudz neblandās apkārt pa svētdienām, kā man šķiet.
— Par to es nemaz neiedomājos. Tā gan. Vai tu ņemsi mani līdzi?
— Protams — ja tev nav bail.
— Man bail! Nekas tamlīdzīgs. Vai ņaudēsi?
— Jā, un tu atņaudi pretim, ja iznāk. Pēdējo reizi tu man ļāvi tik ilgi ņaudēt, līdz vecais Hejs sāka man sviest ar akmeņiem un kliegt: «Lai velns parauj šo kaķi!» Tad es arī ielaidu viņam logā ķieģeli — tikai neizpļāpā to nevienam.
— Nē. Tai naktī es nevarēju ņaudēt, jo krustmāte mani uzmanīja, bet šoreiz es ņaudēšu. Paklau, Hak, kas tev tur ir?
— Nekas sevišķs — ērce.
— Kur tu viņu dabūji?
— Mežā.
— Ko tu gribi par viņu?
— Nezinu. Es negribu viņu pārdot.
— Kad ne — ne! Sī ērce tomēr ir briesmīgi maza.
— Ir jau viegli paļāt ērci, kas tev nepieder. Esmu apmierināts ar viņu. Man viņa ir laba diezgan.
— Phā! Ērces var dabūt vairumā. Es tās varētu dabūt tūkstošiem, ja vien gribētu.
— Kāpēc tad negribi? Jo tu labi zini, ka nevari tās dabūt. Sī ērce, es tā domāju, parādījusies ļoti agri. Pirmā, ko šogad esmu redzējis.
— Klau, Hak, es tev par viņu došu savu zobu.
— Parādi!
Toms izvilka no kabatas savīstītu papīru un rūpīgi to attina. Haklberijs vērīgi apskatīja zobu. Kārdinājums bija ļoti liels. Beidzot viņš jautāja:
— Vai tas ir īsts?
Toms pacēla virslūpu un parādīja tukšo vietu.
— Labi,— teica Haklberijs,— lai iet.
Toms ielika ērci petaržu kārbā, kas vēl nesen bija cietums vabolei-kodējai, un zēni izšķīrās, katrs juzdamies bagātāks nekā iepriekš.
Kad Toms sasniedza skolu — mazu savrup celtu baļķu ēku —, viņš ienāca strauji kā cilvēks, kas ieradies godīgā steigā, pakāra cepuri uz vadža un iemetās savā solā ar šķietami darbīgu centību. Skolotājs, sēdēdams kā augstā tronī lielajā atzveltnes krēslā ar pītu sēdekli, bija iesnaudies, klases dūkoņas ieaijāts. Ienācējs viņu uzmodināja.
— Tomas Sojer!
Toms zināja: ja skolotājs izrunā pilnu viņa vārdu, tad tas nozīmē nepatikšanas.
— Jā, ser.
— Panāciet šurp! Kāpēc jūs, ser, šodien atkal, kā parasts, nokavējāties?
Toms jau gribēja kaut kā izmeloties, bet ieraudzīja divas garas, dzeltenas matu pīnes pāri kādai mugurai, kuru viņš tūlīt pazina ar mīlas spriego nojausmu. Blakus šim stāvam bija vienīgā tukšā vieta tanī klases pusē, kur sēdēja meitenes.
Viņš tūlīt atbildēja:
— Es apstājos, lai parunātos ar Haklberiju Finu.
Skolotājs uz brīdi sastinga un bezpalīdzīgi skatījās Tomā. Klases dūkoņa apklusa, skolēni brīnījās, vai šis trakais puika nav sajucis prātā. Skolotājs teica:
— Ko — ko tu darīji?
— Apstājos, lai parunātos ar Haklberiju Finu.
Sī atbilde bija nepārprotama.
— Tomas Sojer, tā ir vispārsteidzošākā atzīšanās, ko esmu savā mūžā dzirdējis. Par tādu nekaunību ir par maz tevi sodīt tikai ar lineālu. Novelc svārkus!
Skolotāja roka pūlējās, līdz nogura, un tad žagaru saišķis bija jūtami sarucis. Sekoja pavēle:
— Tagad, ser, ejiet un apsēdieties pie meitenēm\ Un lai tas jums ir par brīdinājumu.
Smiekli, kas. nošalca telpā, likās, samulsināja zēnu, bet īstenībā šo mulsumu izraisīja pielūgsme un cieņa, ko viņš juta pret savu nepazīstamo elku, un baiļu pilnais prieks par šo lielo laimi. Viņš apsēdās uz priežukoka sola — pašā galā, bet meitene, atsviedusi galvu atpakaļ, atrāvās no viņa tālāk.
Visapkārt sābukņījās, samirkšķinājās un sačukstējās, bet Toms sēdēja klusu, atbalstījies pret garo, zemo skolas pulti, un šķietami lasīja grāmatu.
Pamazām vispārējā uzmanība no viņa novērsās un atkal atsākās parastā skolas čala. Tad zēns vairākkārt paslepšus paskatījās uz meiteni. Viņa to manīja, saviebās un kādu minūti pievērsa viņam savu pakausi. Kad viņa piesardzīgi atkal pagriezās, viņas priekšā bija nolikts persiks. Viņa to atgrūda, Toms to maigi nolika atpakaļ, viņa atkal augli atgrūda, bet jau ar mazāku naidu. Toms pacietīgi atkal to nolika atpakaļ, tad viņa ļāva tam palikt, kur tas bija nolikts. Toms uzšņāpa uz savas tāfeles: «Lūdzu, ņem to, man ir vēl.»
Meitene paskatījās uz šiem vārdiem, bet neko neatbildēja. Tagad zēns sāka uz tāfeles kaut ko zīmēt, aizsegdams to ar kreiso roku. Kādu brīdi meitene centās to neievērot, bet tad tikko nojaušamas pazīmes liecināja, ka viņā pamodusies cilvēciska ziņkāre. Zēns turpināja zīmēt, it kā neko citu ap sevi neievērodams. Meitene mēģināja neuzkrītoši paskatīties, bet zēns izlikās, ka to nepamana. Beidzot viņa padevās un atturīgi čukstēja:
— Ļauj man paskatīties!
Toms daļēji atsedza kādas divstāvu mājas bēdīgu karikatūru. No mājas dūmeņa pacēlās korķu viļķim līdzīga dūmu grīste. Tagad Toma zīmējums piesaistīja meitenes interesi, un viņa aizmirsa visu pārējo Kad zīmējums bija pabeigts, viņa mirkli skatījās, tad čukstēja:
— Cik jauki — uzzīmē kādu cilvēku!
«Mākslinieks» uzslēja mājas priekšējā pagalmā vīru, kas atgādināja ceļamo krānu. Vīrs būtu viegli varējis pārkāpt mājai pāri, bet meitene nebija pārlieku kritiska — viņu šis briesmonis apmierināja, un viņa čukstēja:
— Tas ir skaists vīrs — tagad uzzīmē, kā es nāku!
Toms uzzīmēja smilšu pulksteni, uzvilka tam augšā pilnu menesi, pievienoja salmiņiem līdzīgas rokas un kājas un apbruņoja izplestos pirkstus ar milzīgu vēdekli. Meitene teica:
— Tas gan ir jauki — kaut es arī mācētu zīmēt!
— Tas ir viegli,— čukstēja Toms.— Es tevi iemācīšu.
— Tiešām? Kad?
— Pusdienas starpbrīdī. Vai tu ej mājās ēst pusdienas?
— Es palikšu, ja tu vēlies.
— Labi — lai notiek. Kā tevi sauc?
— Bekija Tečera. Bet tevi? A, es zinu — Tomass Sojers.
— Tādā vārdā viņi mani sauc, kad per. Bet, kad esmu rātns, mani sauc par Tomu. Tu sauksi mani par Tomu, vai ne?
-Jā.
Tagad Toms saka atkal kaut ko rakstīt uz tāfeles, neradīdams uzrakstītos vārdus meitenei. Bet šoreiz viņa vairs neatvirzījās. Viņa iūdzās, lai viņš atļauj paskatīties. Toms teica:
— Te nekā nav.
— Ir gan.
— Nē, nav, tu nemaz nevēlies to redzēt.
— Vēlos gan, patiesi. Lūdzu, parādi!
— Tu pastāstīsi citiem.
— Nē, nestāstīšu — patiesi, patiesi — divkāršs godavārds.
— Tu nestāstīsi nevienam? Kamēr vien dzīvosi?
— Nē, nestāstīšu nevienam. Parādi!
— Bet tu nemaz negribi redzēt!
— Ja tu pret mani tā izturies, tad es pati paskatīšos, Tom.— Un viņa uzlika savu mazo roku uz viņa rokas. Sekoja neliela cīņa. Toms izlikās, ka nopietni pretojas, bet palēnām ļāva savai rokai noslīdēt, līdz atklājās vārdi: «Es mīlu tevi.»
— Ak tu, nejaukais!— Viņa sāpīgi iesita Tomam pa roku, bet nosarka un tomēr izskatījās iepriecināta.
Tieši šajā izšķirīgajā mirklī zēns juta, ka viņa ausi lēni un liktenīgi sagrābj kāda roka un stingri pieceļ viņu no sola. Sādi, it kā spīlēs sagrābtu, viņu izveda cauri visai telpai skolēnu smieklu krustugunīs un nosēdināja paša solā. Tad skolotājs dažus baismīgus mirkļus stāvēja viņam blakus, bet beidzot aizgāja uz savu troni, nesacījis ne vārda.
Kaut gan Tomam auss sāpēja, viņa sirds gavilēja.
Kad klase norima, Toms.godīgi centās iedziļināties mācībās, bet viņa satraukums bija pārāk liels. Sākumā viņš piedalījās skaļajā koplasīšanā, bet netika citiem līdzi, ģeogrāfijas stundā ezerus pārvērta par kalniem, kalnus par upēm un upes par kontinentiem, līdz atkal radās pilnīgs sajukums, tad Tomam bija jānosauc vārdi pa zilbēm, un viņam aizķērās mēle pie visvieglākajiem vārdiem; tā viņš sekmēs palika vispēdējais un zaudēja skārda žetonu, ko ar lepnumu bija nēsājis vairākus mēnešus.