Jo vairāk Toms centās piesaistīt savu uzmanību grāmatai, jo vairāk viņa domas klaiņoja apkart. Beidzot viņš nopūtās, nožāvājās un pārtrauca lasīšanu. Viņam šķita, ka pusdienas starpbrīdis nekad nepienāks. Gaisā bija nāves tveice. Nebija jūtama ne mazākā vēsma. Sī bija vismiegainākā diena. Divdesmit piecu skolnieku iemidzinošā murdoņa gurdināja dvēseli kā bišu dūkšana tālumā kvēlajā saules spulgā. Kārdifa kalns slēja savas maigi zaļās nogāzes cauri tveices mirgojošam plīvurim, kas iztālēm iezaigojās vieglā purpura nokrāsā; daži putni laiski laidelējās augstu gaisā. Nebija redzama neviena cita dzīva būtne — tikai dažas govis, bet tās gulēja.
Toma sirds alka brīvības vai arī kaut kā interesanta, kas palīdzētu izturēt garlaicīgo laika ritumu. Viņa roka iemaldījās kabatā, un viņa sejā atplauka pateicība, kas īstenībā bija lūgsna, lai gan viņš to neapjauta. Paslepeni Toms izvilka petaržu kārbu. Viņš izņēma no tās ērci un nolika to uz garā, lēzenā sola. Ērce šai brīdī, šķiet, arī iekvēlojās pateicībā, kas līdzinājās lūgsnai, bet tā bija pāragra, jo, kad tā priecīgi mēģināja aizrāpot projām, Toms pavirzīja to ar kniepadatu sāņus un lika doties citā virzienā.
Tomam blakus sēdēja viņa sirdsdraugs, kas garlaikojās tāpat kā Toms līdz šim brīdim, bet tagad arī viņš dziļi un pateicīgi ieinteresējās par šo laika kavēkli. Sirdsdraugs bija Džo Hārpers. Visu nedēļu zēni bija nešķirami draugi, tikai sestdienās viņi cīnījās divās naidīgās armijās. Arī Džo izvilka no savu svārku atloka kniepadatu un palīdzēja dīdīt gūstekni. Sis sports kļuva ar katru mirkli aizraujošāks. Drīz Toms ieteicās, ka viņi viens otru tikai traucējot un nevienam no viņiem neesot īsta labuma no ērces. Tāpēc viņš nolika uz pults Džo tāfeli un novilka tajā pa vidu no augšas līdz apakšai svītru.
— Tagad,— viņš teica,— kamēr ērce ir tavā pusē, tu vari viņu bikstīt, un es to neaiztikšu. Bet, kad tu ļausi tai aizbēgt un pārnākt mana pusē, tad tev ērce jāliek mierā, kamēr vien es varu viņu aizkavēt pāriet tavā pusē.
— Labi, sāc! Pabiksti viņu!
Ercē drīz aizbēga no Toma un pārgāja pāri ekvatoram. Džo viņu kādu laiku tirdīja, tad viņa aizbēga un atnāca atpakaļ pie Toma. Ērce bieži mainīja darbības lauku. Kamēr viens zēns ar saspriegtu interesi trenkāja ērci, otrs viņu vēroja ar tikpat lielu interesi; abas galvas noliecās pie tāfeles, un abas dvēseles aizmirsa visu apkārtni. Beidzot šķita, ka laime izvēlējusies Džo un paliek pie viņa. Ērce metās gan šurp, gan turp, tikpat satraukta un norūpējusies kā abi zēni, bet tieši tad, kad Toma uzvara jau bija tuvu un viņam jau niezēja pirksti atsākt ērces vajāšanu, Džo adata veikli aizvirzīja ērci projām un paturēja savā rīcībā. Beidzot Toms to vairs nespēja izturēt. Kārdinājums bija pārāk liels. Viņš izstiepa roku un mazliet piepalīdzēja ar savu kniepadatu. Džo vienā mirklī kļuva nikns. Viņš iesaucās:
— Tom, liec viņu mierā!
— Es tikai gribu viņu mazliet uzmundrināt, Džo.
— Nē, ser, tas nav godīgi. Liec viņu mierā!
— Pie joda, es taču viņu nedzenāšu ilgi.
— Liec viņu mierā, es tev saku!
— Nelikšu!
— Rimsties, viņa ir manā pusē!
— Paklau, Džo Hārper, kam pieder šī ērce?
— Man vienalga, kam viņa pieder, bet viņa ir manā pusē, un tu viņai nepieskarsies.
— Bet saderēsim, ka es tomēr to darīšu. Tā ir mana ērce, un es varu darīt ar viņu, ko gribu,— kaut arī es nobeigtos.
Drausmīgs sitiens trāpīja Toma plecu, un tādu pašu sitienu saņēma Džo Hārpers, tad divas minūtes putekļi kūpēja no abu svārkiem, un visi skolēni par to līksmoja. Zēni bija pārāk aizrāvušies, lai ievērotu, ka klasē bija iestājies klusums, kad skolotājs uz pirkstgaliem piezagās viņiem klāt un nostājās aiz muguras. Viņš bija diezgan ilgi vērojis viņu spēli, iekams ienesa tajā arī no savas puses zināmu dažādību.
Kad pusdienas laikā mācības pārtrauca, Toms piesteidzās pie Bekijas Tečeras un iečukstēja viņai ausī:
— Uzliec galvā cepuri un izliecies, ka ej mājās. Kad nonāksi līdz stūrim, aizbēdz no pārējiem, apgriezies un nāc pa šķērsielu atpakaļ. Es iešu pa citu ielu un darīšu tāpat.
Tā viņa aizgāja ar vienu skolēnu baru un viņš ar otru. Pēc īsa brīža abi sastapās ielas galā, un, kad viņi atgriezās skolā, tur neviena cita vairs nebija. Abi nosēdās līdzās ar tāfeli priekšā, Toms iedeva Bekijai grifeli un turēja viņas roku savējā, vadīja to un tā uzzīmēja otru apbrīnojamu māju.
Kad interese par mākslu sāka zust, abi sāka tērzēt. Toms peldēja svētlaimē. Viņš jautāja: . — Vai tev patīk žurkas?
— Nē, es tās neieredzu.
— Es arī — dzīvās. Bet es runāju par beigtām, kuras aukliņā var griezt ap galvu.
— Nē, man nav nekādas patikas pret žurkām. Man patīk košļājamā gumija.
— Protams! Es vēlētos, kaut tā man tagad būtu!
— Tu vēlies? Man ir mazliet līdzi. Es tev ļaušu pakošļāt kādu brīdi, bet tad tev tā man jāatdod atpakaļ.
Tas bija pieņemami, un viņi košļāja gumiju pēc kārtas, šūpodami labpatikā kājas pret solu.
— Vai tu kādreiz esi bijusi cirkā?— jautāja Toms.
— Jā, un tētis mani vēl kādreiz aizvedīs turp, ja būšu rātna.
— Esmu bijis cirkā trīs vai četras reizes. Daudzreiz! Baznīca, salīdzinot ar cirku, ir nieks! Tur visu laiku kaut kas notiek. Kad izaugšu liels, būšu klauns cirkā.
— Patiesi? Tas būs jauki! Klauni ir tik brīnišķīgi raibi.
— Jā, tā ir. Un pelna naudu kaudzēm — parasti vienu dolāru dienā, tā teica Bens Rodžerss. Saki, Bekij,— vai tu kādreiz esi bijusi saderināta?
— Kas tas ir?
— Nu, saderināta, lai precētos.
— Nē.
— Vai tev tas patiktos?
— Laikam gan. Nezinu. Kā tas ir?
— Kā tas ir? Nekā. Tu tikai pasaki kādam zēnam, ka neņemsi nevienu citu — tikai viņu — nekad, nekad, nekad, tad jūs saskūpstāties, un tas ir viss. To var izdarīt katrs.
— Saskūpstīties? Kāpēc tad jāskūpstās?
— Zini, tāpēc — nu, visi tā dara.
— Visi?
— Jā, visi, kas iemīlējušies viens otrā. Vai tu atceries, ko uzrakstīju uz tāfeles?
-Jā.
— Nu, ko tad?
— Es neteikšu.
— Vai lai tev pasaku?
— Jā . . . bet citreiz.
— Nē, tagad.
— Nē, ne tagad — ritu.
— Ai nē, tagad. Lūdzu, Bekij, es to pačukstēšu, pavisam klusu.
Bekija vilcinājās, bet Toms uzskatīja viņas klusēšanu par atjauju,
aplika roku viņai ap vidukli un klusi iečukstēja ausī zināmos vārdus. Un tad piebilda:
— Tagad pačuksti man — tos pašus vārdus.
Viņa brīdi pretojās, tad teica:
— Aizgriez seju un neskaties, tad es pateikšu. Bet nestāsti to nevienam—lūdzu, Tom? Vai ne, tu nestāstīsi?
— Nē, patiesi, patiesi—nestāstīšu. Nu, Bekij!
Viņš novērsa seju. Viņa bikli pieliecās, līdz viņas elpa skāra viņa cirtas, un čukstēja:
— Es — tevi — mīlu!
Tad viņa pielēca kājās un bēga apkārt soliem un pultīm, bet Toms dzinās viņai pakaļ. Beidzot viņa iebēga kādā kaktā un aizklāja seju ar savu balto, mazo priekšautiņu. Toms aplika viņai roku ap kaklu un lūdzās:
— Tagad viss kārtībā, Bekij, vēl tikai jāsaskūpstās. Nebaidies — tas ir tīrais nieks. Lūdzu, Bekij!
Viņš raustīja viņas priekšautiņu un rokas.
Pamazām viņa padevās un nolaida rokas, viņas seja, cīņā pietvīkusi, pakjāvīgi atsedzās. Toms noskūpstīja viņas sārtās lūpas un sacīja:
— Tagad ir viss padarīts, Bekij. Un tagad tu nedrīksti mīlēt nevienu citu kā tikai mani, un arī apprecēt tu nedrīksti nevienu citu, tikai mani — nekad, nekad, nemūžam! Vai tā būs?
— Nekad nemīlēšu nevienu citu, tikai tevi, Tom, un nekad neprecēšu nevienu citu — tikai tevi, un arī tu neprecēsi nevienu citu, tikai mani.
— Protams. Bez šaubām. Tāda ir noruna. Un vienmēr tu nāksi uz skolu un iesi uz mājām kopā ar mani, ja neviens neskatīsies, un sarīkojumu rotaļās tu izvēlēsies mani un es tevi, jo tā mēdz darīt saderinātie.
— Cik jauki! Es nekad nebiju par to dzirdējusi!
— Tas ir varen jocīgi! Kad es gāju ar Emiju Lorensu . . .
Viņas ieplestās acis pateica Tomam, cik aplam viņš izrunājies, un
samulsis viņš apklusa.
— Ai, Tom! Tad es neesmu pirmā, ar ko tu esi bijis saderināts?
Meitene sāka raudāt. Toms iesaucās:
— Neraudi, Bekij! Es viņu vairs nemīlu.
— Nē, tu mīli, Tom,—tu pats zini, ka mīli.
Toms mēģināja aplikt viņai roku ap kaklu, bet Bekija viņu atgrūda, pagrieza seju pret sienu un turpināja raudāt. Toms mēģināja vēlreiz, runādams mierinošus vārdus, bet tika atkal atgrūsts. Tad viņā pamodās lepnums, viņš atkāpās un izgāja ārā. Kādu brīdi viņš stāvēja nemierīgs un samulsis, atkal un atkal pamezdams acis uz durvīm cerībā, ka viņa nožēlos savu rīcību un iznāks viņu meklēt. Bet viņa nenāca. Tad Toms kļuva bēdīgs un sāka baidīties, ka viņš ir vainīgs. Viņam bija jāizcīna smaga cīņa ar sevi, lai vēlreiz ietu lūgties, bet viņš saņēmās un iegāja iekšā. Bekija vēl arvien stāvēja kaktā šņukstēdama, pievērsusi seju sienai. Toma sirds bija satriekta. Viņš piegāja meitenei klāt, pastāvēja kādu brīdi, īsti nezinādams, ko darīt. Tad vilcinādamies sacīja:
— Bekij, es . . . mīlu tikai tevi, nevienu citu.
Atbildes nebija — tikai elsas.
— Bekij!—lūdzoši.—Bekij, saki taču kaut ko!
Tikai elsas.
Toms izņēma savu lielāko dārgumu — misiņa bumbuli — no kamīna režģiem, aplika ap Bekiju roku, lai viņa varētu bumbuli redzēt, un sacīja:
— Lūdzu, Bekij, vai tu to gribētu?
Viņa izsita bumbuli viņam no rokas, un tas nokrita uz grīdas.
Tad Toms izgāja no nama un devās pāri pakalniem tālu projām, lai šodien vairs skolā neatgrieztos. Pēkšņi Bekija nojauta ko nelabu. Viņa pieskrēja pie durvīm — Toms nebija redzams, viņa steidzās uz rotaļu laukumu — tur viņa nebija. Tad viņa sauca:
— Tom! Nāc atpakaļ, Tom!
Bekija saspringti klausījās, bet neviens neatsaucās. Viņai biedros tagad bija klusums un vientulība. Viņa apsēdās, lai atkal raudātu, un nosodīja sevi.
Bet pa to laiku skolēni atkal sāka pulcēties, un meitenei bija jāapslēpj savas bēdas, jānomierina salauztā sirds un jānes kā krusts visa šī garā, vienmuļā, sāpīgā pēcpusdiena, jo apkārt bija svešinieki, ar kuriem viņa nevarēja dalīties savās ciešanās.