Toms līkloču izlavījās pa ieliņām, līdz nokļuva tālu prom no ceļa, pa kuru bērni atgriezās skolā, tad saīdzis sāka skriet. Divas trīs reizes viņš pārlēca pāri maziem strautiņiem, jo pusaudži ticēja, ka, šķērsojot ūdeni, var nomaldināt vajātājus. Pēc pusstundas Toms pazuda aiz
Duglasa atraitnes mājas Kārdifa kalna virsotnē, un skolas nams bija tikko saskatāms tālu ielejā viņam aizmugurē. Viņš iegāja biezā mežā, bez taciņām, devās pašā biezokni un apsēdās sūnās zem platzarota ozola.
Ne vēsmiņa neiešalcās, dienasvidus nekustīgā tveice bija apklusinājusi pat putnu dziesmas. Neviena skaņa netraucēja dabas snaudu, tikai šad tad tālumā kala dzenis, un šīs skaņas vēl vairāk padziļināja apkārtējo klusumu un vientulību.
Zēna dvēsele bija iegrimusi grūtsirdībā, viņa jūtas pilnīgi saskanēja ar apkārtni. Ilgi viņš sēdēja, atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, zodu rokās iespiedis, dziļās pārdomās. Viņam šķita, ka dzīve labākajā gadījumā ir tikai raizes, un viņš gandrīz apskauda nesen mirušo Džimiju Hodžesu. Viņš domāja, ka ir liels miers tā gulēt un sapņot ! mūžīgi mūžam, vējam čukstot koka zaros un glāstot kapu puķes un zāli, tad vairs nebūtu ne rūpju, ne ciešanu. Ja viņam tikai būtu labas I atzīmes svētdienas skolā, tad viņš labprāt aizietu, lai visam ir beigas! Un šī meitene! Ko tad viņš bija nodarījis? Neko. Viņam bija vislabākie nodomi, kādi var būt šajā pasaulē, bet Bekija izturējās pret viņu kā pret suni — kā pret īstu suni. Kādreiz viņa to nožēlos — varbūt kad jau. būs par vēlu. Ai, kaut viņš varētu nomirt tikai uz kādu laiku!
Bet jaunībā spriego sirdi nevar ilgi iespiest vienā nemainīgā stāvoklī. Toms drīz vien nemanot atslīdēja atpakaļ ikdienišķajās dzīves rūpēs. Ja nu viņš visiem pagrieztu muguru un noslēpumaini pazustu? Ja dotos tālu, tālu projām pāri jūrām uz nezināmām zemēm un nekad vairs neatgrieztos? Kā tad viņa justos? Viņš atcerējās, ka bija gribējis kļūt par klaunu, bet tagad šī doma viņam šķita pretīga. Jo vieglprātīgi joki un raibs triko bija uzbāzīgs aizvainojums dvēselei, kas lidoja neaptveramās, cildenās, romantiskās jomās. Nē, viņš kļūs karavīrs un atgriezīsies pēc daudziem gadiem, no kariem noguris un slavens. Nē — vēl labāk: viņš aizies pie indiāņiem, medīs bizonus un staigās pa kara takām kalnu kraujās un Tālo Rietumu plašajos līdzenumos, kur nav nekādu ceļu; kādreiz viņš atgriezīsies kā liels virsaitis, izgreznojies spalvām un šaušalīgi izkrāsots, un kādā rāmā svētdienas rītā ar kara saucieniem, no kuriem visiem asinis sastings dzīslās, viņš iesoļos svētdienas skolā, un visiem viņa biedriem tad acīs degs neremdināma skaudība! Bet nē — bija vēl kaut kas diženāks par to! Viņš kļūs par jūras laupītāju! Tas bija viņa īstais aicinājums. Tagad viņa nākamība bija skaidri saskatāma: neiedomājama spožuma apmirdzēta! Kā viņa vārds aizskanēs pasaulē, un cilvēki, to dzirdot, šausmās nodrebēs! Cik vareni viņa garais, zemais, melnais kuģis «Vētras Gars» šķērsos virmojošās jūras, un priekšējā mastā plīvos viņa drausmais karogs! Un, sasniedzis savas slavas augstumus, viņš pēkšņi ieradīsies vecajā pilsētiņā, platiem soļiem • ieies baznīcā — saulē iededzis tin vēju appūsts, savā melnajā samta vamzī un platajās biksēs, kājās viņam būs gari jātnieka zābaki, pār plecu purpursarkana lente, aiz jostas aizspraudītas jātnieku pistoles, pie sāniem noziedzīgās asinsizliešanās sarūsējis zobens, bet pie mīkstās cepures plīvos spalvas un rokā būs atrotīts melnais karogs ar galvaskausu un sakrustotiem ģindeņa kauliem. Kāpinātā ekstāzē viņš dzirdēs čukstus:
« Tas ir Toms Sojers — jūras laupītājs! Spāniešu jūru Melnais Atriebējs!»
Jā, tas nu bija izlemts; viņa dzīves ceļš izraudzīts. Viņš aizbēgs no mājām un sāks jaunu gaitu. Jau rītu! Tāpēc tūlīt jāveic sagatavošanās darbi, jāsavāc visi savi līdzekļi. Viņš piegāja pie satrunējuša celma turpat blakus un sāka vienā pusē rakt ar savu Barlova nazi. Drīz viņš atdūrās pret koka priekšmetu, kam bija dobja skaņa. Viņš uzlika uz tā roku un svinīgi norunāja buramos vārdus:
— Tas, kā šeit nav, lai nāk! Tas, kas ir šeit, lai paliek!
Tad viņš atrušināja zemes kārtu un atsedza priedes koka dēlīti. Viņš to pacēla — un atklājās glīts, mazs koka šķirstiņš. Tajā atradās marmora bumbiņa. Toms bija neizsakāmi pārsteigts. Viņš pakasīja samulsis pakausi un iesaucās:
— Kaut kas nedzirdēts!
Tad viņš īgni aizsvieda bumbiņu un stāvēja, iegrimis domās. Jāsaka, viņu bija pievīlusi māņticība, kas viņam un viņa biedriem bija likusies neapšaubāma: ja ierok bumbiņu, izrunājot attiecīgus buramos vārdus, atstāj to apraktu divas nedēļas un pēc tam atrok glabātavu, izrunājot buramos vārdus, ko Toms nupat bija skaitījis, tad visas bumbiņas, kas kādreiz pazudušas, būs saritējušas bedrē, vienalga, cik tālu tās cita no citas bijušas izkaisītas. Bet patlaban mēģinājums noteikti nebija izdevies. Visi Toma ticības balsti bija līdz pamatam satricināti. Viņš bija vairākkārt dzirdējis, ka šādi mēģinājumi izdevušies, bet nekad neviens nebija stāstījis, ka tie neizdotos. Viņš neatcerējās, ka pats bija jau vairākkārt šo burvību izmēģinājis, tikai nebija varējis pēc tam atrast slēptuves. Kādu laiku viņš lauzīja galvu par šo notikumu un beidzot izlēma, ka iejaukusies kāda ragana un atbūrusi viņa burvestību. Viņš gribēja par to pārliecināties, tāpēc pārmeklēja apkārtni, līdz atrada nelielu, smilšainu vietiņu, kurā bija mazs, piltuvei līdzīgs iedobums. Zēns nogūlās zemē, pielika muti tuvu pie iedobuma un sauca:
— Vabolīt, vabolīt, teic, ko zināt vēlos!
Vabolīt, vabolīt, teic, ko zināt vēlos!
Smiltis pakustējās, un pēkšņi uz mirkli no tām izlīda maza, melna vabole, tad atkal izbijusies ienira atpakaļ.
— Viņa nesaka! Tātad tā bijusi ragana, kas to izdarījusi. Es jau zināju.
Labi saprazdams, cik veltīgi cīnīties ar raganām, viņš bezcerīgi no cīņas atteicās. Bet tad viņam ienāca prātā, ka labi būtu sameklēt nupat aizsviesto bumbiņu. Tāpēc viņš sāka to pacietīgi meklēt, bet nevarēja atrast. Tad zēns aizgāja atpakaļ pie sava šķirstiņa un nostājās tieši tāpat kā tad, kad bija aizsviedis bumbiņu, izņēma no kabatas citu bumbiņu un aizsvieda to tajā pašā virzienā, sacīdams:
— Brāli, ej un atrod savu brāli!
Viņš ievēroja, kur bumbiņa nokrita, aizgāja turp un sāka meklēt. Bet laikam tā bija nokritusi pārāk tuvu vai pārāk tālu — tāpēc viņš metienu divreiz atkārtoja. Pēdējo reizi viņam veicās. Abas bumbiņas gulēja pēdas atstatumā viena no otras.
Sai mirklī meža zaļajās takās klusināti atskanēja skārda rotaļu taures pūtiens. Toms nosvieda svārkus un bikses, sajozās ar bikšturi, atbīdīja žagaru kaudzi aiz satrunējušā celma, izvilka neveikli dari nātu loku un bultas, koka zobenu un skārda tauri, vienā mirklī sagrāba šīs lietas un aizdrāzās basām kājām, kreklam plīvojot. Viņš pēkšņi apstājās zem lielas gobas, taurēja atbildi un tad sāka zagties
uz pirkstgaliem, piesardzīgi raudzīdamies visapkart. Viņš bridinaja savu iedomāto pavadoņu pulku:
— Stāt, mani brašie vīri! Palieciet slēptuvē, iekams taurēšu!
Parādījās Džo Hārpers, tikpat viegli ģērbies un smagi bruņojies
kā Toms. Toms iesaucās:
— Stāt! Kas nāk šeit, Servudas mežā, bez manas atļaujas?
— Gajam Gisbornam nav jāprasa nevienam atļauja! Kas tu tāds esi, ka — ka . . .
— Iedrošinies tā ar mani runāt?— Toms pateica priekšā, jo viņi runāja «no grāmatas» pēc atmiņas.
— Kas tu tāds esi, ka iedrošinies tā ar mani runāt?
— Kas es esmu? Es esmu Robins Huds, un par to drīz pārliecināsies tavs nožēlojamais līķis.
— Tad tu patiesi esi šis slavenais laupītājs? Es labprāt cīnīšos ar tevi par tiesībām staigāt pa šī krāšņā meža takām. Piesargies!
Viņi satvēra savus koka zobenus, nometa pārējos ieročus zemē, nostājās cīņas gatavībā, kāja pret kāju, un sāka pēc visiem likumiem nopietnu, piesardzīgu divkauju: «Divreiz krustot zobenus augšā, divreiz lejā.»
Pēc kāda laika Toms iesaucās:
— Ja tev tagad māka rokā, tad cīnies straujāk!
Tad viņi cīnījās straujāk, elsdami un svīzdami piepūlē.
Sad tad Toms iekliedzās:
— Krīti! Krīti! Kāpēc tu nekrīti?
— Es nekritīšu. Kāpēc tu pats nekrīti? Tev kaujā klājas sliktāk.
— Tas nav nekas, es nevaru krist. Grāmatā tā nav rakstīts. Tur teikts: «Tad ar vienu cirtienu mugurā viņš nogalināja nabaga Gāju Gisbornu.» Tev jāpagriežas un jāļauj man tev iedurt mugurā.
Pret autoritāti nevarēja iebilst, tāpēc Džo pagriezās, saņēma cirtienu un nokrita.
— Tagad,— teica Džo pieceldamies,— tev jāļauj man nogalināt tevi. Tas būs taisnīgi.
— Es to nevaru. Tā nav rakstīts grāmatā.
— Bet tas ir sasodīti zemiski, jā gan!
— Zini, Džo, tu varētu būt mūks Taks vai meldera dēls Mačs un nosist mani ar rungu, vai arī es būšu Notingemas šerifs un tu vienu brīdi būsi Robins Huds un mani nokausi.
Tas bija labs atrisinājums, un rotaļa turpinājās. Tad Toms atkal kļuva Robins Huds, un nodevīgā mūķene ļāva viņam nespēkā noasiņot, nepārsiedama viņa brūci. Beidzot Džo, tēlodams veselu raudošu laupītāju baru, skumji aizvilka viņu projām, ielika savu loku viņa vārgajās rokās, un Toms sacīja:
— Kur nokritīs šī bulta, tur aprociet nabaga Robiņu Hudu zem zaļojoša koka.
Tad viņš izšāva bultu, atslīga atpakaļ un būtu miris, bet uzkrita kādai nātrei un pielēca kājās tik strauji, kā mironim neklājas darīt.
Zēni apģērbās, noglabāja savus ieročus un aizgāja, noskumuši par to, ka tagad vairs nav laupītāju, vaicādami — ar ko gan modernā civilizācija varētu aizstāt šo zaudējumu. Viņi sacīja, ka labāk gribētu būt laupītāji vienu gadu Servudas mežā nekā Savienoto Valstu prezidenti uz mūžu.