Sim vakaram tas bija raksturīgi. Pirmais pārpratums nepalika pēdējais. (īsi pārpratumi pavairojas ar šūniņu dalīšanos. Maldīšanās sēkla saskaldās, un rodas jau'nl pārpratumi.)
Tanī laikā, kad Keselhūts vilka smokingu un Sulcs tieši zem jumta izkravāja skalu grozu, Hagedorns sēdēja sava zilā uzvalka spožumā hallē, smēķēja vienu no apakš- īrnieka Frankes ceļojumā līdziedotām cigaretēm un krunkoja pieri. Viņam bija neomulīga sajūta. Ja viņu uzlūkotu šķībi, viņš justos labāk. Viņš bija pieradis pie sliktas apiešanās. Viņš prata aizsargāties pret to. Bet tagad?
Viņš līdzinājās ezim, kuru neviens negrib kaitināt. Viņš bija nervozs. Kālab cilvēki pēkšņi uzvedas tik pretdabiski? Ja galdi un krēsli pēkšņi paceltos gaisā kopā ar veco durvju sargu, Hagedorns nebūtu vairāk pārsteigts. Viņš domāja: «Cerams, ka tas vecais Sulcs drīz nāks. Ar to ir skaidrs, kas par lietu!» Papriekš tomēr nāca citi viesi. Vakariņas tuvojās beigām.
Kaspariusa kundze pat nepieskārās saldēdienam un steidzīgi izlidoja cauri lielajai ēdamzālei.
«Riebīga persona,» teica Mallebrē kundze.
Barons Kellers pacēla skatu no sava kompota šķīvja, aprija vienu ķiršu kauliņu un iztaisīja tādas acis, it kā viņš gribētu ielūkpties savā iekšienē. «Kādā ziņā?» viņš tad jautāja.
«Vai jūs zināt, kādēļ Kaspariusa kundze tik ātri paēda?»
«Varbūt viņa bija izsalkusi,» viņš uzmanīgi teica.
Mallebrē kundze ļauni smējās. «Sevišķi prātīgs jūs neesat.»
«To es zinu,» atbildēja barons.
«Viņa grib nomakšķerēt mazo miljonāru,» teica Mallebrē kundze.
«Patiesi?» jautāja Kellers. «Tikai tādēļ, ka viņš slikti ģērbies?»
«Viņa to atradīs romantisku.»
«To sauc romantisku?» viņš vaicāja. «Tad man Ir jāpiebalso! Kaspariusa kundze ir tiešām riebīga persona.» Pēc īsa brīža viņš iesmējās.
«Kas ir?» prasīja Mallebrē.
«Neskatoties uz manu visiem pazīstamo asprātības trūkumu, man uzkrīt, ka jūs arī sevišķi ātri ēdat.»
«Esmu izsalkusi,» viņa nesavaldīgi paskaidroja.
«Es pat zinu, pēc kā,» viņš teica.
Kaspariusa kundze, brašā blondīne no Brēmenes, bija sasniegusi savu mērķi. Viņa sēdēja pie galda blakus Ha- gedornam. Dažreiz tēvocis Polters paskatījās uz viņiem un līdzinājās tēvam, kas gandrīz vairs nevar savu svētību atturēt.
Hagedorns klusēja. Kaspariusa kundze pa to laiku aprakstīja sava vīra cigāru fabriku. Pilnīgas skaidrības labā viņa vēl pieminēja, ka Kaspariusa kungs palicis Brēmenē, lai nodotos tabakai un abu bērnu uzraudzīšanai.
«Vai es arī reiz drīkstu ko teikt, cienītā kundze?» kautrīgi vaicāja jaunais cilvēks.
«Lūdzu.»
«Vai jums ir istabā Siāmas kaķi?1
Viņa norūpējusies to uzlūkoja.
«Varbūt citi dzīvnieki?»
Viņa smējās. «Es ceru, ka nav!»
«Es domāju suņus vai jūras lauvas. Varbūt jūrascūci- ņas. Vai arī tauriņi.»
«Nē,» viņa atbildēja. «Nožēloju, doktora kungs. Manā istabā es esmu vienīgā dzīvā būtne. Vai jūs arī dzīvojat trešajā stāvā?»
«Nē,» viņš teica. «Es tikai gribētu zināt, kāpēc manā istabā uzturas trīs Siāmas kaķi.»
«Vai tos dzīvnieciņus var kādreiz apskatīt?» viņa vaicāja. «Es mīlu kaķus vairāk par visu. Viņi ir tik maigi un tomēr vienmēr paliek sveši. Tas ir uztraucoši nesaistošs sakars. Vai jums arī tā šķiet?»
«Man ir maz piedzīvojumu ar kaķiem,» viņš neuzmanīgi teica.
Viņa taisīja vijolīšu zilas acis un paskaidroja aizplīvurotā balsī: «Tad piesargieties, mīļais doktor. Es esmu kaķene.»
Laimīgā kārtā Mallebrē kundze un barons Kellers nosēdās pie blakus galda. Nedaudzās minūtēs galds, pie kura sēdēja Hagedorns, bija apņemts no ziņkārīgiem viesiem un skaļām balsīm.
Kaspariusa kundze pieliecās. «Šausmīgi, šis troksnis! Nāciet! Parādiet man savus trīs mazos kaķēnus!»
Viņam šāds temps bija nepierasts. «Es domāju, ka tie jau guļ,» viņš teica.
«Mēs tos neuzmodināsim,» viņa teica. «Mēs būsim pavisam klusi. Es jums to apsolu.»
Tad pie viņiem pienāca sulainis un pasniedza kādu karti. Tur bija rakstīts: «Apakšā parakstījies, kuram ir sakari ar Toblera koncernu, labprāt pāris minūšu runātu ar doktoru Hagedorna kungu bārā. Keselhūts.»
Jaunais cilvēks piecēlās. «Lūdzu, neļaunojieties uz mani, cienītā kundze,» viņš teica. «Ar mani vēlas kāds runāt, kas man var būt ļoti noderīgs. Sī ir savāda vies* nīca!» Pēc šiem vārdiem paklanījies, viņš aizgāja.
Kaspariusa kundze apgādāja savai sejai ilgstošu, iz- plūdušu smaidu.
Mallebrē kundzi viņai tomēr neizdevās maldināt. Pašapmierināti tā ieknieba sēdekļa malā. Aiz pārskatīšanās viņa bija ieķērusies barona piedurknē; tas iestenējās un teica: «Vai tam tiešām jābūt, cienītā kundze?»
Keselhūta kungs vispirms atgādināja, ka viņi reizē ieradušies Grandhotelī, un tad gratulēja uz spodrināmo līdzekļu fabrikas pirmo godalgu. Tad viņš uzaicināja jauno cilvēku uz glāzi ženēvieša. Viņi apsēdās kaktā.
Bāra sēdekļos pie letes sēdēja Mareku dvīņi ar indiešu koloniju virsnieku Sullivanu, dzēra viskiju un runāja angliski.
Uz kāda dīvāna, kam bija vismazākās uztveršanas spējas, čubinājās hemniciešu laulātais pāris. Pārējiem bāra apmeklētājiem bija tā laime drīkstēt noklausīties abu maigo sarunu. Kā zināms, Saksijas dialekts ir vairāk nekā jebkurš cits piemērots mīlīgu jūtu apmaiņai. Pat bāra miksers Džonnijs zaudēja pašsavaldīšanos. Viņš ņirdza ar visu ģīmi. Beidzot viņš pieliecās un bez kādas vajadzības skaldīja ledus kastē, tāpēc ka nav pieļaujams, ka viesnīcas kalpotāji izsmej viesus.
«Ja mūsu vācu valodu gribētu salīdzināt ar kādu ēku,» teica Hagedorns, «tad varētu teikt, ka Saksijā ir lijis cauri jumtam.»
Keselhūts smaidīja, pasūtīja vēl divus ženēviešus un teica: «Es gribu skaidri izteikties, doktora kungs. Es gribu jums vaicāt, vai nevaru būt jums izpalīdzīgs. Atvainojiet, lūdzu!»
«Es neesmu tik vārīgs,» atbildēja jaunais cilvēks. «Tas būtu lieliski, ja jūs man palīdzētu. Man tas var noderēt.» Viņš iedzēra vienu malku. «Tas garšo labi. Jā, es esmu kopš gadiem bez nodarbošanās. Spodrināmo līdzekļu fabriku direktors novēlēja man labu atpūtu Brukbeirā, kad es viņam apvaicājos par kādu darbu. Ja tikai es zinātu, no kādas piepūlēšanās lai es atpūšos! Es gribu strādāt, tā ka lai put! Un mazliet naudās nopelnīt! Tā vietā es palīdzu savai mātei apēst viņas mazos ienākumus. Tas ir riebīgi.»
Keselhūts viņu laipni uzlūkoja. «Toblera koncernam bez spodrināmo līdzekļu fabrikām ir vēl dažas citas,» viņš teica. «Un ne tikai fabrikas. Jūs esat reklāmas speciālists?»
«Jā gan,» teica Hagedorns. «Un ne no sliktākajiem, ja drīkstu izteikt šo pārdrošo apgalvojumu.»
Keselhūta kungs piekrītoši pamāja. «Jūs drīkstat!»
«Ko jūs teiktu par šādu lietu?» dedzīgi vaicāja jaunais cilvēks. «Es varētu vēl šovakar savai mātei rakstīt otru karti. Ka es esmu šeit ieradies vesels, to jau esmu viņai ziņojis. Viņa varētu iekraut manus darbus mazā papes kārbiņā; vēlākais trijās dienās Hagedorna sakopotie darbi būtu Brukbeirā. Vai jūs ko saprotat no reklāmas, Keselhūta kungs?»
Jānis kratīja patiesībai atbilstoši galvu. «Neskatoties uz to, es tomēr jūsu darbus gribētu aplūkot, un tad es tos iedošu,» viņš steidzīgi pārlaboja, «tad es tos nosūtīšu ar pāris rindām slepenpadomniekam Toblerarn. Tas būs vislabākais.»
Hagedorns sēdēja taisns kā svece un nobālēja. «Kam jūs gribat tos krāmus sūtīt?» viņš jautāja.
«Slepenpadomniekam Tobleram,» paskaidroja Keselhūts. «Es viņu pazīstu kādus divdesmit gadus.»
«Labi?»
«Es ik dienas esmu ar viņu kopā.»
Jaunais cilvēks uz brīdi aizmirsa elpot. «Tā gan ir diena,» viņš tad teica. «Saprātu var zaudēt. Ļoti godātais kungs, nejokojiet, lūdzu, ar mani. Lieta kļūst nopietna. Slepenpadomnieks Toblers lasa jūsu vēstules?»
«Viņš domā lielas lietas no manis,» lepni paskaidroja Keselhūta kungs.
«Kad viņš tās lietas aplūkos, viņam noteikti patiks,» teica jaunais cilvēks. «Sinī ziņā man ir lieluma mānija. Tas nekā nemaksā un uztur labu garastāvokli.» Viņš piecēlās. «Vai es tagad varētu ātri nosūtīt savai mātei steidzamu atklātni? Vai es jūs pēc tam vēl redzēšu?»
«Es ļoti priecātos,» atbildēja Keselhūts. «Kaut gan neesam pazīstami, tomēr sveiciniet savu mātes kundzi no manis.»
«Viņa ir smalka sieviete,» Hagedorns aizejot teica. Pie durvīm viņš vēlreiz atgriezās. «Viens jautājums, Keselhūta kungs, «vai jums istabā ir kaķi?»
«Neesmu ievērojis,» otrs atbildēja. «Liekas gan, ka nē.»
Kad Hagedorns šķērsoja halli, viņš ieskrēja Kaspariusa kundzei rokās. Viņa bija ietinusies nercā un valkāja augstas, ar ādu rotātas botes. Viņai blakus soļoja mākslas priekšmetu tirgotājs Lenčs, tērpies kažokā. «Vai jūs nāksiet līdzi?» vaicāja brēmeniete. «Mēs ejam uz Esplanādi, Tur būs sanāksme. Vai drīkstu iepazīstināt? Doktors Hagedorna kungs — Lenca kungs.»
Kungi sasveicinājās.
«Nāciet līdzi, doktora kungs!» teica resnais Lenčs. «Sī1 skaistā sieviete ir kaislīga dejotāja. Starp citu, arī labprāt kaislīga. Un es ķermeniski neesmu sevišķi piemērots pieglaušanai.»
«Atvainojiet mani,» teica jaunais cilvēks. «Man jāuzraksta viena vēstule.»
«Pastu var kārtot visu dienu,» teica Kaspariusa kundze. «Dejot var tikai vakarā.»
«Vēstule vēl šodien jāaizsūta,» nožēlodams teica Hagedorns. «Nepatīkamas darīšanas!» Tad viņš steidzīgi aiz- gāja.
Mallebrē kundze, redzēdama viņu nākam, deva baronam zīmi. Kellers piecēlās, smaidot aizsprostoja jaunajam cilvēkam ceļu, stādījās priekšā un vaicāja: «Vai es drīkstu jūs iepazīstināt ar kādu šarmantu dāmu?»
Hagedorns sadusmots atbildēja: «Ļoti lūdzu,» — un ļāva norisināties parastajām ceremonijām. Kellers atsēdās. Jaunais cilvēks nepacietīgi palika stāvot.
«Es baidos, ka mēs jūs aizkavējām,» teica Mallebrē kundze. Cenzdamās panākt iespaidu, viņa runāja veselu tercu zemāk nekā parasti. Kellers smaidīja. Viņš pazina Mallebrē kundzes akustisko taktiku.
«Es ļoti nožēloju, bet man jums jāpiekrīt,» atteica Hagedorns. «Pasts! Neatliekamas darīšanas!»
Mallebrē nicinoši kratīja melnos ilgviļņus. «Jūs taču esat šeit, lai atpūstos.»
«Tas ir pārpratums,» viņš atbildēja. «Esmu šeit ieradies tādēļ, ka mani šurp sūtīja kā kādas sacensības uzvarētāju.»
«Atsēdieties!» teica Mallebrē. Viesi no blakus galdiem ļoti ieinteresēti skatījās uz viņiem.
«Ļoti laipni,» teica Hagedorns. «Diemžēl man jādodas uz manu istabu. Ar labvakaru!» Viņš aizgāja. v Barons Kellers smējās. «Jums nevajadzēja tik ātri ēst, cienītā kundze.»
Mallebrē kundze aplūkoja pūderkastītes spogulītī seju, uzkaisīja pūderi uz sava dižciltīgā deguna un teica: «Nogaidīsim,»
AT
Kāpnēs Hagedorns satika Sulca kungu. «Es salstu kā skroderis,» teica Sulcs. «Vai jūsu istaba arī nav kurināta?»
«Ir gan,» teica Hagedorns. «Vai jūs negribat pie manis ieskatīties? Man jāuzraksta uz mājām. Man nupat bija neticams piedzīvojums. Miniet! Nē, to neviens nevar uzminēt. Iedomājieties: es nupat runāju ar kādu kungu, kurš personīgi pazīst veco Tobleru! Kas katru dienu ar viņu satiekas! Ko jūs uz to sakāt?»
«Tas liktos neiespējami,» apgalvoja Sulcs un sekoja jaunajam cilvēkam pirmajā stāvā.
Hagedorns ieslēdza elektrisko spuldzi. Sulcam likās, ka viņš sapņo. Viņš ieraudzīja salonu, guļamistabu un baltu vannas' istabu. «Ko tas nozīmē?» viņš domāja. «Tik daudz labāks jau viņa sacensības atrisinājums nav, ka mani iesēdināja tanī pažobelē zem jumta un viņu šinī istabu virknē.»
«Vai dzersiet vienu šņabi?» vaicāja jaunais cilvēks. Viņš ielēja franču konjaku. Viņi pieskandināja un teica: «Sveiki!»
Klauvēja.
Hagedorns sauca: «Iekšā!»
Ienāca apteksne. «Es tikai gribēju pavaicāt, vai doktora kungs jau ies gulēt. Tas ir ķieģeļa dēļ.»
Hagedorns sarauca pieri: «Kā dēļ?»
«Ķieģeļa dēļ,» atkārtoja apteksne. «Es negribētu to par agru ielikt gultā, lai neatdziest.»
«Vai jūs to saprotat?» vaicāja Hagedorns.
«Vēl nepavisam,» atbildēja Sulcs. Apteksnei viņš teica; «Doktora kungs vēl neiet gulēt. Nesiet ķieģeli vēlāk!»
Apteksne aizgāja.
Hagedorns samulsis atlaidās klubkrēslā. «Vai jums arī ir apteksne ar sildītiem ķieģeļiem?»
«Nekādā ziņā,» atbildēja Sulcs. «Franču konjaka man arī, starp citu, nav.» Viņš pārdomāja.
«Siāmas kaķu arī nē?» jautāja otrais un norādīja uz kurvīti.
Sulcs pieķēra pie pieres. Tad viņš pieliecās un aplūkoja trīs mazos gulošos dzīvnieciņus. Viņš apvēlās un nosēdās uz persiešu tepiķa. Viens kaķēns atmodās, izstaipījās, izkāpa no kurvja un novietojās uz Sulca violetajām biksēm.
Hagedorns rakstīja atklātni savai mātei.
Sulcs nometās uz vēdera un spēlējās ar mazo kaķēnu. Vēlāk atmodās ari otrs, sākumā slinki noraudzījās pāri kurvja mala!, tad tomēr pēc ilgākām pārdomām ari nokāpa uz paklāja. Sulcam bija pilnas rokas darba.
Hagedorns pavirši pacēla skatu no sava raksta, pasmaidīja un teica: «Uzmanieties! Neļaujiet sevi saskrāpēt!»
«Esiet bez rūpēm,» paskaidroja virs uz paklāja. «Es protu ar tādiem apieties.»
Abi kaķēni spēlēja ar veco kungu sunīšus. Kad viņš tos saņēma rokās, tie labsajūtā rūca. «Es jūtos kā mājās,» viņš domāja. Un, kad viņš bija tā nodomājis, viņam atausa gaisma.
Kad Hagedorns bija nobeidzis steidzamo rakstu, Sulcs atlika abus kaķēnus atpakaļ grozā pie trešā. Tie vaicājoši viņu uzlūkoja ar savām melni maskotajām acīm un apmierināti vēdināja astēm. «Es jūs drīz atkal apmeklēšu,» viņš teica. «Tagad guliet, kā tas tik maziem, rātniem kaķiem pienākas!» Tad viņš jauno cilvēku pierunāja atklātnes nogādāšanu uzticēt apteksnei. «Esmu jums revanšu parādā. Tagad jums jāapskata mana istaba. Nāciet!»
Viņi nodeva atklātni apteksnei un iekāpa liftā. «Patīkamais kungs, kurš tik labi pazīst veco Tobleru, saucas Keselhūts,» stāstīja Hagedorns. «Viņš reizē ar mani ieradās viesnīcā. Pirms stundas ceturkšņa viņš man vaicāja, vai viņš man varētu palīdzēt iekļūt Toblera koncernā. Vai jūs uzskatāt par iespējamu, ka viņš to vispār var?»
«Kāpēc gan ne?» atteica Sulcs. «Ja viņš veco Tobleru labi pazīst, tad jau viņš to izdarīs.»
«Bet kā pilnīgi svešam cilvēkam var nākt prātā man palīdzēt?»
«Jūs būsiet viņam simpātisks,» teica Sulcs.
Otram šī atbilde nešķita apmierinoša. «Vai tad es atstāju simpātisku iespaidu?» viņš pārsteigts jautāja.
Sulcs smaidīja. «Pat ļoti simpātisku!»
«Atvainojiet,» teica jaunais cilvēks. «Vai tas ir jūsu personīgais uzskats?» Viņš bija kļuvis pilnīgi sarkans.
Sulcs atbildēja: «Tā ir mana pārliecība.» Tagad ari viņš jutās neveikli.
«Jauki,» teica Hagedorns. «Man iet ar jums gluži tāpat.»
Viņi klusēja, kamēr izkāpa ceturtajā stāvā. «Jūs laikam dzīvojat uz zibens novedēja?» jautāja jaunais cilvēks, kad Sulcs devās uz kāpnēm, kas veda piektajā stāvā.
«Vēl augstāk,» paskaidroja Sulcs.
«Keselhūta kungs grib sūtīt manus darbus Tobleram,» stāstīja Hagedorns. «Cerams, ka tas vecais miljonārs kaut ko sajēdz no reklāmas. Šausmīgi, es jau atkal sāku to pašu, ko? Bet man tas neiet ārā no galvas. Tu noskrien, cilvēks, Berlīnē jau gadiem šķībus papēžus. Gandrīz katru dienu tu tiec citā vietā noraidīts. Tad aizzēģelē uz Alpiem. Un, tikko tu esi tur pienācis, pilnīgi svešs cilvēks tev jautā, vai vēlies dabūt darbu Toblera koncernā.»
«Es turēšu īkšķus,» teica otrais.
Viņi soļoja pa šauro koridoru. «Kad es pelnīšu, es gribētu ar savu māti taisīt lielāku ceļojumu,» paskaidroja Hagedorns. «Varbūt uz Augšitālijas ezeriem. Viņa ir bijusi tikai Svinemindē un Harcā. Tas ir sešdesmitgadigai sievietei drusku par maz, vai ne?»
Viņš esot tādās pašās domās, atbildēja Sulcs. Pa to laiku, kamēr jaunais cilvēks stāstīja par septiņām uzvarām sacensībās un ar tām saistītiem ģeogrāfiskiem pieredzējumiem, otrs atslēdza jumta istabiņas durvis. Viņš atvēra tās un iededza gaismu.
Hagedornam iespriedās kaklā Stokholma un šēras. Viņš nesaprašanā aplūkoja nožēlojamo istabeli. Pēc ilgāka laika viņš teica: «Netaisiet jokus!»
«Nāciet iekšā!» lūdza Sulcs. «Atsēdieties, lūdzu, uz gultas vai mazgājamā bļodā! Kā jums ērtāk!»
Uzrunātais uzsita svārku apkakli un iebāza rokas kabatās.
«Aukstums ir veselīgs,» teica Sulcs. «Ļaunākā gadījumā es, gulēt ejot, paturēšu tupeles kājās.»
Hagedorns meklējoši skatījās apkārt. «Pat skapja šeit nav,» viņš teica. «Kā jūs to varat izskaidrot?»
«Ir tikai viens izskaidrojums,» apgalvoja Sulcs. «Jūs uzskata par kādu citu! Kāds būs sev atļāvis šādu joku. Varbūt tas ir izplatījis baumas, ka jūs esat Albānijas troņmantnieks. Vai arī kāda multimiljonāra dēls.»
Hagedorns norādīja uz savu uzvalka elkoņu spīdumu un pacēla vienu kāju, lai parādītu savu apavu bībelisko vecumu. «Vai es tā izskatos?»
«Taisni tādēļ! Starp tiem, kas sev var atļauties ekstravagances, ir diezgan daudz ekstravagantu personu.»
«Man nav., nekāda splīna,» teica jaunais cilvēks. «Es neesmu nekāds troņmantnieks, nedz miljonārs. Es esmu nabaga plukata. Manai mātei bija jāiet uz krājkasi, lai es šeit sev varētu atļauties pāris glāžu alus.» Viņš niknumā sita ar dūri uz galda. «Tā! Tagad es iešu pie viesnīcas direktora un pastāstīšu tam, ka viņš ir izjokots un ka es nekavējoši gribu pārkravāties šurp augšā jums blakus, kādā nekurinātā suņu būdā!» Viņš bija jau pie durvīm.
Toblers saprata, ka viņa piedzīvojumam draud briesmas. Viņš saķēra promejošo pie svārkiem un nosēdināja to vienīgajā krēslā. «Mīļais Hagedorn, nedariet muļķības! No tā mums ne vienam, ne otram nebūs nekāda labuma, ja jūs pārnāksiet man blakus kādā ledus pagrabā. Esiet saprātīgs! Palieciet noslēpumainais nezināmais! Paturiet jūs savas istabas, lai es zinu, kur es varu iet, kad man šeit augšā kļūst par aukstu! Pasūtiet, velns parāvis, vienu konjaka pudeli pēc otras un lieciet sev gultā ielikt veselu ķieģeļnīcu! Kas tur par zaudējumu?»
«Šausmīgi!» teica jaunais cilvēks. «Rīt no rīta nāks masieris.»
Sulcam nāca smiekli. «Masāža ir veselīga!»
«Es z'inu,» atbildēja Hagedorns. «Tā veicina asinsriņķošanu ādā.» Viņš iesita sev pa pieri. «Un durvju sargs krāj markas! Sī mistifikācija ir apzināti izdomāta! Un es, muļķis, iedomājos, ka ļaudis šeit ir jauki pēc dabas.» Viņš apvainots nosvieda aploksni ar markām uz galda.
Sulcs lietpratīgi izlūkoja saturu un iebāza aploksni kabatā.
«Man ir lieliska ideja,» teica Hagedorns. «Jūs pārnāksiet manās istabāš, un es dzīvošu še. Mēs pastāstīsim direktoram, ka viņš ir maldījies. Ka Albānijas troņmantnieks esat jūs! Tas būs labi!»
«Nē,» teica Sulcs. «Es esmu par vecu, lai būtu troņmantnieks.»
«Ir arī veci troņmantnieki,» iebilda jaunais cilvēks.
«Mani jau nu pavisam neturēs par miljonāru!» teica Sulcs. «Iedomājieties tā kaut ko! Smieklīgi!»
«Sevišķi pārliecinošs jūs gan nebūtu,» vaļsirdīgi piekāpās Hagedorns. «Bet es negribu būt nekas cits!»
«Dariet to man par prieku,» lūdza Sulcs. «Man tik ļoti patika tie trīs kaķēni.»
Jaunais cilvēks pakasīja pakausi. «Lai ar notiek,» viņš teica. «Bet pirms prombraukšanas mēs paziņosim ar rakstu uz melnā dēļa, ka viesnīca ir no kāda jokdara piemuļķota. Jā?»
«Tas nedeg,» teica Sulcs. «Līdz turpmākam palieciet, lūdzu, mīkla!»