52227.fb2 TR?S V?RI K?RORT? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 11

TR?S V?RI K?RORT? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 11

Astotā nodaļa SNIEGA VIRS KAZIMIRS

Kad viņi abi kopā gāja cauri hallei, sašutums bija milzīgs. Publika bija aizskarta. Kā gari noslēpumainam miljonāram varēja būt kas kopējs ar vienīgo nabaga velnu, kurš atradās viesnīcā! Tik reāli taču viņam sava loma ne­bija jāspēlē!

«Vienkārši zvēriski!» teica Kārlis Drošais. «Sis Sulcs! Tas ir par daudz!»

«Kaspariusa un Mallebrē jau izmet tīklus uz mazo,» stāstīja tēvocis Polters. «Viņš varētu dzīvot kā Ābrama klēpī!»

«Salīdzinājums saskan tikai pa daļai,» atteica direktors, (Viņam bija tieksme būt pedantam.)

«Es jau redzu,» teica durvju sargs, «man būs jāizgudro Sulca kungam kāda blakus nodarbošanās. Savādāk viņš neatkāpsies no miljonāra.»

«Varbūt viņš atkal drīz aizceļos,» piezīmēja Kīnes kungs. «Jumta istaba, kuru mēs viņam izmeklējām, uz ilgāku laiku nevar patikt. Tur augšā nav izturējusi neviena istabene, nedz kalpotājs.»

Tēvocis Polters pazina labāk cilvēkus. Viņš kratīja galvu. «Jūs maldāties. Sulcs paliks. Sulcs ir tiepša.»

Viesnīcas direktors sekoja abiem savādajiem viesiem bārā.

Kapela spēlēja. Daži eleganti pāri dejoja. Koloniju virs­nieks Sullivans pēc veca paraduma dzēra tīru viskiju un bija jau drusku par pilnu. Viņš tupēja savā bāra sēdeklī, nekustīgu skatu raudzījās uz priekšu un šķietami samai­nīja Brukbeiru ar kādu Ziemeļindijas militārstaciju.

«Vai atļausiet iepazīstināt?» vaicāja Hagedorns. Tad viņš iepazīstināja slepenpadomnieku Tobleru ar tā sulaini Jāni. Visi trīs atsēdās. Keselhūta kungs pasūtīja visiem konjaku.

Sulcs ērti atspiedās sēdeklī, aplūkoja aizkustināts un reizē zobgalīgs sen pazīstamo seju un teica: «Doktors Ha­gedorns man nupat stāstīja, ka jūs pazīstot slepenpadom­nieku Tobleru.»

Keselhūta kungs vairs nebija īsti skaidrā. Viņš nebija noreibis no alkohola. Bet viņš bija cilvēks ar sirdsapziņu un kā tads nevarēja aizmirst, ka viņam katru dienu jāiz­dod, mazākais, simts marku. «Es slepenpadomnieku pa­zīstu pat ļoti labi,» viņš paskaidroja un apmierināti pa­mirkšķināja Sulcam. «Mēs gandrīz vienmēr esam kopā!»

«Jūs laikam esat veikalu draugi?» jautāja Sulcs.

«Laikam?» lepni teica Keselhūts. «Atļaujiet! Man pie­der labi ejoša kuģniecības līnija! Mēs sēžam kopā padomē! Tieši viens otram blakus!»

«Deviņi pērkoni!» iesaucās Sulcs. «Kura līnija tad jums pieder?»

«Par to es negribētu izteikties,» cēli noteica Keselhūts. «Bet tā nav no mazākajām, mans kungs!»

Viņi dzēra. Hagedorns nolika savu glāzi, sarāva virs­lūpu un teica: «Es neko nesaprotu no dzērieniem, bet kon­jaks, ja es nemaldos, garšo pēc ziepēm.»

«Tā tam ir jāgaršo,» paskaidroja Sulcs. «Savādāk viņš nekam neder.»

«Mēs jau varam dzert arī ko citu,» teica Keselhūts. «Viesmīļa kungs, kas pie jums negaršo pēc ziepēm?»

Tas nemaz nebija viesmīlis, kas bija pienācis pie viņu galda, bet gan viesnīcas direktors. Viņš vaicāja jaunajam cilvēkam, vai viņam istabas patīkot.

«Jā gan,» teica Hagedorns, «esmu samērā apmierināts.»

Kīnes kungs apgalvoja, ka viņš sevi uzskata par lai­mīgu. Tad viņš pamāja; Džonnijs ar kādu viesmīli atnesa ledus spainīti ar pudeli šampanieša un divi glāzes. «Mazs apsveikuma malciņš,» smaidīdams teica viesnīcas direk­tors.

«Un es nedabūšu nevienu glāzi?» Sulcs naivi prasīja.

Kīne kļuva sarkans. Viesmīlis atnesa trešo glāzi un pielēja. Mēģinājums Sulcu ignorēt nebija izdevies.

«Uz jūsu veselību!» Sulcs laipni uzsauca.

Direktors pazuda, lai izsūdzētu durvju sargam savas jaunākās bēdas.

Sulcs piecēlās, pieskandināja pie glāzes un pacēla to. Pārējie viesi nelaipni skatījās. «Dzersim uz to,» viņš teica, «lai Keselhūta kungam izdotos ko panākt mana jaunā drauga labā pie vecā Toblera!»

Jānis smīnēja. «To es izdarīšu!» viņš norūca un iz­dzēra savu glāzi.

Hagedorns teica: «Mīļais Sulc, mēs nepazīstamies ilgi, bet varbūt mēs šinī acumirklī varētu vaicāt, vai Keselhūta kungs arī iūsu labā nevar ko darīt?»

«Tā nav slikta ideja,» noteica Sulcs.

Jānis Keselhūts uzjautrināts teica- «Es slepenpadom- niekam Tobleram lū^šu arī Sulca kungam pagādāt darbu. Kāda ir jūsu specialitāte?»

«Arī reklāmas nozare,» atbildēja Sulcs.

«Jauki būtu, ja mēs varētu strādāt vienā nodaļā,» teica Hagedorns. «Mēs ļoti labi saprotamies, Sulcs un es. Mēs Toblera koncernu propagandas ziņā pamatīgi paceltu. Tam tas var noderēt. Ko es pēdējā laikā pie viņa no reklāmas esmu redzējis, neder ne velnam.»

«Tā?» prasīja Sulcs.

«Šausmīgi diletantiski,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Pie tām reklāmas iespējām, kādas ir šim koncernam, var strādāt pavisam citādi. Mēs tam Tobleram parādīsim, kas mēs esam par zeļļiem! Vai viņš ir jauks cilvēks?»

«Ak jā,» teica Jānis Keselhūts. «Man viņš patīk. Bet katram, saprotams, ir sava gaume.»

«Gan jau mēs redzēsim,» teica Hagedorns. «Dzersim uz viņa veselību! Lai dzīvo vecais Toblers!»

Viņi saskandināja.

«Lai dzīvo,» teica Keselhūts un mīlas pilnu skatu lū­kojās Sulca kungam acīs.

Kad Kārļa Drošā ziedotā pudele bija izdzerta, kuģnie­cības līnijas īpašnieks Keselhūts pasūtīja vēl vienu. Viņi brīnījās, ka, neskatoties uz garo braucienu, viņi vēl vien­mēr nebija noguruši. Viņi to izskaidroja ar kalnu gaisu. Tad viņi nokāpa alus istabiņā, ēda desiņas un dzēra Min- henes alu.

Viņi tur palika tikai īsu brīdi, tāpēc ka tīrasinīgā dāma no Polijas, kura vakarā bija ieradusies, sēdēja ar Briāna kungu kādā krēslainā kaktā, unlTagedorns teica: «Ē8 bai­dos, ka mēs traucējam starptautisko saprašanos.»

Kad viņi atgriezās, bārs bija vēl pilnāks nekā pirms aiziešanas. Mallebrē kundze un barons Kellers sēdēja pie letes, dzēra kokteiļus un grauza kafijas pupiņas. Kaspa­riusa kundze un resnais Lenca kungs bija atgriezušies no Esplanādes un meta kauliņus. Krietns bars sārtv^idzigu holandiešu trokšņoja ap kādu lielu, apaļu galdu. Un sakšu laulātais pāris zobojās par holandiešu valodas fonētisko impertinenci.

Vēlāk viens no holandiešiem aizdzina pianistu. Tūlīt piecēlās viņa temperamenta pārbagātie tautieši un uzveda, neskatoties uz smokingiem un modernām vakara tualetēm, īstas holandiešu tautas dejas.

Sullivans notuntuļoja no sava augstā sēdekļa un uz­stājās, tā kā Mareka jaunkundze pretojās, kā solists, bīs­tami meimurodams, tautiskos inscenējumos.

Tas ilga apaļas divdesmit minūtes. Tad klavieru spē­lētājs atkaroja atpakaļ savu parasto grozāmo sēdekli.

«Nu dejojiet taču beidzot ar vienu no savām pielūdzē­jām!» teica Sulcs Hagedornam. «Nav jau vairs izturams, kā tie sievieši pārgriež acis!»

Jaunais cilvēks kratīja galvu. «Neskatās jau uz mani, bet uz "Albānijas troņmantnieku!»

«Ja tik vien būtu,» teica Sulcs, «tad tas mani maz traucētu. Galvenais ir iznākums.»

Hagedorns pievērsās Keselhūtam. «Mani šeit viesnīcā, nesaprotami, kālab, uzskata par Rokfellera mazbērnu vai par pārģērbtu karaļdēlu. Pie tam es neesmu ne viens, ne otrs!»

«Neticami!» teica Keselhūta kungs. Viņš pūlējās sa­vilkt pārsteigtu seju. «Kas gan viss nenotiek!»

«Tas, lūdzu, paliek starp mums!» lūdza Hagedorns. «Es labprāt būtu šo pārpratumu noskaidrojis, bet Sulcs man ieteica to nedarīt.»

«Sulca kungam ir taisnība,» teica Keselhūts. «Bez jo­kiem nevar smieties!»

Pēkšņi kapela spēlēja tušu. Heltaja kungs, dejas māk­slas profesors un kostīmu balles aranžētājs, iznāca par­ketā, sasita plaukstas un sauca: «Dāmu deja, mani kungi!» Viņš atkārtoja paziņojumu vēl angļu un franču valodā. Viesi smējās. Vairākas dāmas piecēlās. Arī Kaspariusa kundze. Viņa devās pie Hagedorna. Mallebrē kundze no­bālēja un uzlūdza, skābi smaidīdama, baronu.

«Tagad jāķeras pie speķa!» pavēloši teica Sulcs.

Kaspariusa kundze pārspīlēti kniksēja un teica: «Jūs redzat, doktora kungs, no manis nevar izvairīties.»

«Sievietes pārvēršas hiēnās!» deklamēja Sulcs, kas tā­das lietas pazina. Tikmēr brēmeniete un Hagedorns jau bija prom. Deja sākās.

Sulcs paliecās uz priekšu. «Es iešu hallē,» viņš čuk­stēja. «Sekojiet man neuzkrītoši! Paņemiet līdzi vienu pie­klājīgu ЈiЈāryļ» T§d viQg atstāja b|ru.

Slepenpadomnieks Toblers sēdēja ar savu sulaini hallē. Lielākā daļa galdu bija tukša. Keselhūts atvēra savu ci­gāru etviju un vaicāja: «Vai drīkstu jums piedāvāt glāzi konjaka?»

«Nevaicājiet tik dumji!» atteica Toblers.

Keselhūts pasūtīja. Kungi smēķēja un viens otru jautri uzlūkoja. Viesmīlis atnesa konjaku.

«Tagad nu mēs tomēr esam iepazinušies,» Jānis ap­mierināti teica. «Pie tam vēl pirmajā vakarā! Kā es to iz­darīju?»

Toblers rauca pieri. «Jūs esat intrigants, mans mīļais. Patiesību sakot, man vajadzētu jūs atlaist.»

Jānis glaimots pasmaidīja. Tad viņš teica: «Kad es ierados, es taču šausmīgi nobijos! Viesnīcas direktors un durvju sargs līda doktoram Hagedornam visās porās! Vis­mīļāk es būtu jums skrējis pretī, lai brīdinātu.»

«Es savai meitai nogriezīšu ausis,» paskaidroja Tob­lers. «Viņa, protams, ir zvanījusi.»

«Hildegardes jaunkundzei ir tik jaukas ausis,» teica Jānis. «Esmu ar mieru saderēt, ka zvanītāja bijusi Kun­keliene.»

«Ja es nebūtu tik labā omā, tad es dusmotos,» atzinās Toblers. «Tāda bezkaunība! Tiešām laime, ka radās šis trakais pārpratums!» x

«Vai jums ir patīkama istaba?» vaicāja sulainis.

«Apburoša istaba,» apgalvoja Toblers. «Daudz saules, daudz gaisa. Pat ļoti daudz gaisa.»

Jānis noņēma slepenpadomniekam no uzvalka pāris pū­ciņu jn norūpējies berzēja ar plaukstu violeto svārku plecus.

«Stājieties!» murmināja Toblers. «Vai jūs esat traks?»

«Nē,» teica Jānis. «Bet gan priecīgs, ka sēžu jums blakus. Nu jā, mazliet iereibis es gan arī esmu. Jūsu uz­valks izskatās šausmīgi. Es rīt atnākšu jūsu istabā un sakārtošu. Kāds ir jūsu istabas numurs, slepenpadomnieka kungs?»

«Atļaujieties sev tikai to!» stingri teica Toblers. «Tā tik vēl trūktu, lai labi ejošas kuģniecības līnijas īpašnieku pieķertu, ka viņš pie manis slauka putekļus. Vai jums ir zimulis un papīrs? Jums jāuzraksta kāda veikala vēstule. Pasteidzieties! Pirms ierodas mūsu mazais miljonārs. Kā viņš jums patīk?»

«Burvīgs cilvēks,» teica Jānis. «Mums trijatā ies vēl ļoti jautri.»

«Atstājiet mūs, nabaga jaudis, netraucētus!» teica sle- penpadomnieks. «Nododieties, lūdzu, ziemas sportam un izcilajai sabiedrībai!»

«Viesnīcas direkcija domā, ka es doktoru Hagedorna kungu pazīstu jau no Berlīnes, bet tikai negribu atzīties,» stāstīja Jānis. «To neuzskatīs par kaut ko sevišķu, ja es bieži būšu ar viņu kopā. Taisni otrādi, bez manis viņš ne­kad tik drīzi nebūtu kļuvis par miljonāru.» Viņš nolūkojās gar Tobleru uz leju. «Jūsu^pavi arī nav tīrīti!» viņš teica. Varēja redzēt, ka viņš no tā cieta. «Tur cilvēks var krist izmisumā!»

Slepenpadomnieks, kam cigārs sevišķi garšoja, teica: «Labāk rūpējieties par savu kuģniecības līniju!»

Tikko kapela gribēja mazliet atvilkt elpu, dejotāji ap­laudēja kā traki. Kaspariusa kundze klusu teica: «Jūs de­jojat tiešām labi.» Viņas roka atradās uz Hagedorna pleca un izdarīja maigu spiedienu. «Ko jūs darīsiet rīt? Vai jūs slēpojat?»

Viņš atteica, ka nē. «Kā mazam zēnam man bija slē­pes. Tagad tā lieta man par dārgu.»

«Vai neizdarīsim kādu izbraucienu kamanās? Uz Svēto Veitu? Lenču ņemsim līdzi.»

«Esmu norunājis ar saviem abiem paziņām.»

«Atsakiet!» viņa lūdza. «Kā jūs vispār varat nodoties šim vīram, kurš izskatās kā putnu biedēklis, ja es jums piedāvāju savu apburošo sabiedrību?»

«Arī es esmu tāds putnu biedēklis,» viņš sadusmots teica. «Sulcs un es, mēs saderam kopā!»

Viņa smējās un saprotoši piemiedza acis. «Protams, doktor. Es to vienmēr atkal aizmirstu. Bet, neskatoties uz to, jums tomēr vajadzētu braukt ar mani uz Svēto Veitu. Kamanās ar zirgiem. Un siltām segām. Tā kaut kas var būt ļoti skaisti.» Viņa pieglaudās tam vēl ciešāk un vai­cāja: «Vai tad es jums tik ļoti nepatīku?»

_ «Ak nē,» viņš teica. «Bet jums piemīt kaut kas baidoši pēkšņs.»

Viņa mazliet atrāvās no tā, uzmeta lūpu un teica: «Tādi ir vīrieši. Ja runā tā, kā patiesi domā, tad jūs kļūs­tat tik smalki kā viens šoks labdarības dāmu.» Viņa lū­kojās tam taisni acīs. «Neesiet taču tik klīrīgs, deviņi pēr­koni! Mēs esam jauni? Mēs patīkam viens otram? Kā? Kādēļ tad šis teātris?" Vai man nav taisnība?»

Kapela beidza spēlēt.

«Jums ir taisnība,» viņš teic|, «Bet kur ir mani pa- ziņas?»

Viņš pavadīja dāmu pie tās galda, paklanījās viņai un resnajam Lenca kung'am un steidzīgi attālinājās, lai uz­meklētu Sulca un Keselhūta kungus.

«Bāziet prom piezīmes!» slepenpadomnieks Toblers teica savam sulainim. «Tur nāk mūsu mazais miljonārs.»

Hagedorns staroja. Viņš atsēdās un elsoja. «Tā tik ir sieviete!? kā apmāts viņš teica. «Tai būtu bijis jākļūst par kavalērijas ģenerāli!»

«Tādam nolūkam viņa noteikti ir par skaistu,» apgal­voja Sulcs.

Hagedorns pārlika. «Varbūt gan,» viņš teica. «Bet ar katru glītu sievieti taču nevar kaut ko uzsākt! Priekš tā galu galā būtu daudz par daudz skaistu sieviešu!»

«Es varu tikai piekrist doktoram,» teica Keselhūta kungs. «Viesmīl! Trīs šņabjus!» Un, kad viesmīlis bija atkal klāt un šņabis arī, viņš sauca: «Priecīgus Vasar­svētkus visapkārt!»

Viņi iztukšoja triju glāžu bezkrāsaino saturu. Tad Ha­gedorns ziņkārīgi jautāja: «Ko mēs tagad darīsim? Vēl nav pat pusnakts.»

Sulcs nospieda cigāru un teica: «Mani kungi, si- lenlium\ Es atļaujos jums uzstādīt jautājumu, kas jūs pārsteigs. Un jautājums skan šādi: kādā nolūkā mēs esam ieradušies Brukbeirā? Varbūt lai šeit apdzertos?»

«Tā izskatās,» piezīmēja Keselhūts un smējās.

«Kas ir pret to, lai paliek sēžot!» teica Sulcs. «Pirmo­reiz! Otro! Trešoreiz!»

«Vienbalsīgi pieņemts,» teica Hagedorns.

Sulcs turpināja. «Mēs tātad neesam šurp braukuši, lai piedzertos.»

Keselhūts pacēla roku un teica: «Ne tikai, skolotāja kungs.»

«Tātad es uzaicinu klātesošos,» paskaidroja Sulcs, «pacelties no krēsliem un sekot man dabā.»

Viņi ar grūtībām piecēlās un gāja, lēni grīļodamies, ārā no viesnīcas. Skaidrais, aukstais kalnu gaiss aizrāva viņiem elpu. Pārsteigti viņi stāvēja dziļā sniegā. Pāri vi­ņiem pletās tumši zilā, ar zelta un zaļiem, sudraba un iesārtiem briljantiem piesētā, zvaigžņotā debesu velve. Pāri mēnesim traucās vientuļš, balts mākonītis.

Viņi brīdi klusēja. No viesnīcas skanēja tāla deju mū­zika. Keselhūta kungs iekāsējās un teica: «Rītu būs skaisti.»

Vīriešiem ir tieksme samulst aizraujošu iespaidu varā. Tā gadījās, ka, Hagedorns uzaicināja* «Tā, mani kungi! Tagad mēs taisīsim lielu sniegavīru!»

Un Sulcs sauca: «Zaķapastala tas, kas vilcinās! Marš!»

Sekoja dzīva darbība. Būvmateriāla jau bija gana. Viņi cepa un mīcīja vienu bumbu, krustām un šķērsām viļāja to pa sniegu, fanātiski sita to rokām, deformēja to par cilindrisku, pavalstīja vēl pāris reižu nepārtraukti augošo bloku sniegā un beidzot, kad tas likās pietiekoši impozants, novietoja to pie mazajām sidraba eglītēm, kas pretī vies­nīcas ieejai otrpus braucamā ceļa iežogoja parku.

Trīs vīri svīda, bet bija neapturami. Viņi sāka veidot otru sniegavīra daļu — ķermeni. Sniega kļuva par maz. Viņi devās dziļāk parkā. Egles dūrās ar adatām sakarsu­šajās sejās.

Beidzot arī viducis bija gatavs; smagi elsdami, viņi to uzcēla uz sniega pamatnes. Tas izdevās bez lielākiem starpgadījumiem. Keselhūta kungs gan apgāzās un teicas «Mans dārgais smokings!» Bet vairāk tas arī viņu ne­traucēja. Kad pieauguši vīri ir ko iedomājušies, tad viņi arī to izdara. Pat smokingā.

Beidzot radās arī galva. To uzstādīja ķermenim virsū. Tad viņi godbijīgi atkāpās dažus soļus atpakaļ un apbrī­noja savu darbu.

«Nabadziņam diemžēl ir olas galva,» konstatēja Sulcs.

«Tas nekas,» teica Hagedorns. «Mēs to nosauksim vien­kārši par Kazimiru. Kas saucas Kazimirs, tas var sev to atļauties.» Pretrunas neradās.

Tad Sulcs izrāva savu kabatas nazi un gribēja no­griezt violetajam uzvalkam knopes, lai tās iespiestu Kazi­mira sniega vēderā. Bet Keselhūta kungs to nepieļāva, paskaidrodams, ka tas nekādā ziņā neejot. Tādēļ Hage­dorns noņēma Sulca kungam nazi, nogrieza dažus egļu zarus un sprauda tos Kazimiram krūtīs, kamēr tas sāka līdzināties gvardes virsniekam.

«Roku tam nebūs?» jautāja Keselhūts.

«Nē,» teica doktors Hagedorns. «Kazimirs ir torso!»

Tad viņi apbalvoja to ar seju. Degunam viņi izlie­toja sērkociņu kastīti. Muti atveidoja ar īsiem zaru gaba­liem. Acis radīja no koka mizas.

Keselhūts kritiski piezīmēja: «Kazimiram vajag galvas segu, lai neredz tā pliko pakausi.»

«Jūs esat šausmīgs naturālists,» sašutis teica Sulcs.

«Ja jūs būtu kļuvis tēlnieks, tad droši vien jūs saviem veidojumiem uzliktu parūkas!»

«Rīt agri es no virtuves pagādāšu kādu ievārījuma spainīti,» apsolīja Hagedorns. «To mēs uzliksim mūsu mīlulim ačgārniski galvā. Tad viņš spaiņa rociņu varēs izlietot kā zoda saiti.» Priekšlikumu atzina par labu un pieņēma.

«Kazimirs ir skaists, stalts cilvēks,» Sulcs aizgrābts teica.

«Brīnums,» teica Keselhūts. «Viņam jau arī ir trīs tēvi!»

«Bez šaubām, viens no ievērības cienīgākiem sniega- vīriem, kādi jebkad dzīvojuši,» sacīja Hagedorns. «Tā ir mana svētā pārliecība.»

Tad viņi korī sauca: «Ar labu nakti, Kazimir!»

Un sniegavīrs pavisam skaļi atbildēja: «Ar labu nakti, mani kungi!» Bet tas nemaz nebija sniegavīrs, bet kāds viesis no pirmā stāva, kurš no lielā trokšņa viesnīcas priekšā nebija varējis aizmigt. Pārdusmojies viņš aizsita logu.

Un Kazimira trīs tēvi uz pirkstu galiem iegāja iekšā.

Gulēt ejot, Sulca kungs apvilka savu plīša mēteli. Apmierināts viņš uzsmaidīja jumta logam, caur kuru iekšā lūkojās mēness, un teica: «Vecais Toblers salst, bet nepa­dodas!» Tad viņš iemiga.

Arī Hagedorns drīz gulēja. Sākumā viņu gan traucēja elegantā apkārtne un siltais ķieģelis. Tomēr attiecībā uz miegu viņš bija no dabas apdāvināts. Sī apdāvinātība uz­varēja arī Brukbeirā.

Tikai Keselhūta kungs bija nomodā. Viņš sēdēja savā istabā un kārtoja pastu. Kad viņš bija pabeidzis slepen­padomnieka uzdoto veikalniecisko vēstuli, viņš sāka kādu privātu, ārkārtīgi slepenu rakstu.

Tas skanēja sekoši:

«Mijā Hildegardes jaunkundze!

Mēs atbraucām sveiki un veseli. Jums tomēr nevaja­dzēja slepus zvanit viesnīcai. Slepenpadomnieka kungs grib Jums nogriezt ausis. Bija jau ari šausmīgi! To otro uzvarētāju, doktoru Hagedorna kungu, noturēja par pār­ģērbto miljonāru. Es taisni tad ierados. Un tagad Hage- dornam ir kaķi istabā. Nevis slepenpadomnieka kungam.

Mēs iedraudzējāmies. Es ar Hagedornu. Viņš ar Jūsu tēvu. Un caur to slepenpadomnieka kungs ar mani. Esmu ļoti priecigs. Mēs visi tris uztaisījām lietu sniegaviru. Tas saucas Kazimirs, un viņam ir olas galva. Un torso.

Viesnīca ir ļoti smalka. Publika arī. Slepenpadomnieka kungs, saprotams, izskatās briesmīgi. No viņa šlipses var kļūt nelabi. Bet ārā viņu tomēr neizsvieda. Rīt es iešu sa­kārtot viņa istabu. Esmu paņēmis līdzi elektrisko gludekli. Sniegavira dēļ viņš sev gribēja nogriezt svārku knopes. Viņš ir kolosāli jāuzskata. Doktoram Hagedornam sievie­tes skrien dūšīgi pakaļ. Viņas uzskata to par kādu troņ­mantnieku. Pie tam viņš ir bezdarbnieks un saka, ka nevar jau katrā glītā sievietē iemīlēties. Tas varot aiziet par tālu.

Rīt es mācišos slēpot. Privātstundas. Visiem jau nav jāredz, kad es gāzišos. Durvju sargs sākumā domāja, ka slepenpadomnieka kungs ir pauninieks. Tas viņam ir par to. Bet viņš uzskata, ka tas ir tikai jocīgi. Tagad, mazā­kais, es drīkstu viņu pazīt un runāt ar viņu. Esmu ļoti laimīgs. Bet to jau es reiz rakstīju, kā nupat pamanu. Bet, neskatoties uz to, esmu ļoti priecigs.

Mēs bijām bārā un mazliet iemetām. Bet no zvaigžņo­tās debess mēs atkal kļuvām skaidri. Un no sniegavira. Tas stāv viesnīcas durvju priekšā. Viesi rītu brīnīsies.

Es Jums driz atkal rakstīšu. Cerams, ka es neko sva­rīgu nesalauzīšu. Slēpošana ir diezgan bīstama. Kas rū­pēsies par slepenpadomnieka kungu, ja es pie kāda ārsta gulēšu ģipsī! Nu, es jau uzmanīšos, lai paliktu vesels.

Ceru, ka Jums iet labi, mīļā Hildegardes jaunkundze. Esiet bez rūpēm par Jūsu tēvu. Uz mani Jūs varat paļau­ties. To Jūs zināt. Sveiciniet Kunkeli no manis. Un tā iedoma par telefonēšanu izskatoties pēc viņas. Vairāk man nav viņai ko teikt.

Jūsu vecais Jānis Keselhūts.»