Kad Hagedorns atmodās, Sulcs un Keselhūts bija nozuduši. Bet pie viena no mazajiem galdiem netālu no viņa sēdēja Mallebrē kundze un dzēra kafiju.
«Es jūs novēroju, doktora kungs,» viņa teica. «Jums ir gulēšanas talants!»
«Es domāju gan!» viņš lepni atbildēja. «Vai es krācu?»
To viņa noliedza un uzlūdza jauno cilvēku uz tasi kafijas. Viņš piesēdās pie viņas. Vispirms viņi runāja par viesnīcu un Alpiem, un par ceļošanu. Tad viņa teica: «Man ir sajūta, ka man jūsu priekšā jāatvainojas par to, ka es esmu tik pavirša sieviete. Jā, jā, es esmu pavirša. Diemžēl tā ir taisnība. Bet vienmēr es nebiju tāda. Mana būtne allaž pakļaujas tam vīrietim, ar kuru es kopā dzīvoju. Tā tas ir daudzām sievietēm. Mēs piemērojamies. Mans pirmais vīrs bija biologs. Toreiz es biju ļoti izglītota. Mans otrais vīrs bija sacīkšu braucējs, un tanīs divi gados es interesējos tikai par automobiļiem. Es domāju, ja es iemīlētos vingrotājā, tad es varētu iztaisīt tiltu.»
«Cerams, ka jūs nekad neapprecēsiet ugunsrijēju,» tefca Hagedorns. «Starp citu, esot ari tādi vīrieši, kuriem krītot uz nerviem sievietes piemērošanās tieksme.»
«Ir tikai tādi vīrieši,» viņa teica. «Bet vienu divi gadus katrs to atrod apburošu.» Viņa taisīja mākslotu starpbrīdi. Tad viņa turpināja; «Es Joti baidos, ka mana paviršība nekļūst hroniska. Bet bez svešas palīdzības es nevaru no tā izrauties.»
«Ja es jūs pareizi saprotu, tad jūs uzskatāt mani par sevišķi enerģisku un vērtīgu cilvēku.»
«Jūs mani saprotat pareizi,» viņa atbildēja un maigi to uzlūkoja.
«Jūsu uzskats mani pagodina,» viņš teica. «Bet galu galā es taču neesmu spējīgs izlūgties Dievam jūsu veselību, cienītā kundze!»
«Jūs nepareizi izsakāties,» viņa klusu teica. «Es taču negribu ar jums Dievu lūgt!»
Viņš piecēlās. «Diemžēl man jāiet uzmeklēt mani paziņas. Mēs šo sarunu turpināsim citreiz.»
Viņa deva tam roku. Viņas acis raudzījās aizplīvuroti. «Zēl, ka jūs jau ejat, doktora kungs. Es jums ļoti uzticos.»
Viņš devās meklēt Sulcu, lai pie tā izraudātos, bet atrada Keselhūtu. Tas teica: «Varbūt viņš ir savā istabā.» Tā tad viņi devās piektajā stāvā. Viņi klauvēja. Tā kā neviens neatbildēja, Hagedorns nospieda rokturi. Durvis nebija aizslēgtas. Viņi iegāja iekšā. Istaba bija tukša.
«Kas šeit dzīvo?» jautāja Keselhūts.
«Sulcs,» atbildēja jaunais cilvēks. «Protams, par dzīvošanu nevar būt ne runas. Tā ir viņa guļas vieta. Viņš ienāk vēlu vakarā, apģērbj savu mēteli, uzliek galvā sar. kano pūdeļcepuri un liekas gultā.»
Keselhūta kungs klusēja. Viņš to nevarēja aptvert.
«Nu, iesim prom!» teica Hagedorns.
«Es iešu drusku vēlāk,» teica otrais. «Istaba mani interesē.»
Kad jaunais cilvēks aizgāja, Keselhūts sāka kārtot. Skalu grozs stāvēja atvērts uz grīdas. Veļa bija sajaukta. Mētelis atradās uz gultas. Kaklasaites, prievītes un zeķes gulēja kaudzē uz galda. Krūzē un mazgājamā bļodā nebija svaiga ūdens. Jānim bija asaras acīs.
Divdesmit minūtēs bija kārtība! Sulainis izņēma no saviem elegantajiem svārkiem etviju un nolika uz galda trīs cigārus un sērkociņu kārbiņu.
Tad viņš nosteidzās lejā, izvandīja savus koferus un skapjus un atgriezās, slapstīdamies pa kalpotāju kāpnēm, afpakaļ jumta istabiņā. Viņš bija uzstiepis frotē dvieli, pelnu trauku, kamieļvilnas segu, vāzi ar egļu zariem, gumijas sildāmo pudeli un trīs ābolus. Sīs dažādās dāvanas nolicis un novietojis, viņš vēlreiz pētoši paskatījās apkārt, taisīja dažas atziines piezīmju grāmatiņā un gāja — atkal pa kalpotāju kāpnēm — uz savu smalki iekārtoto istabu.
Viņš neviena nebija ceļā sastapis.
Hagedorns bija izmeklējies rakstāmistabā, spēļu zālē, bārā, bibliotēkā, beidzot pat bumbotavā un nu nezināja, ko darīt. Viesnīca bija kā izmirusi. Viesi vēl bija kalnos.
Viņš iegāja hallē un vaicāja durvju sargam, vai tam nebūtu kāda jausma, kur ielīdis Sulca kungs.
«Viņš ir slidotavā, doktora kungs,» teica tēvocis Polters. «Aiz mājas.»
Jaunais cilvēks izgāja no viesnīcas. Mirgoja vēl tikai augstākās virsotnes. Slidotava atradās tenisa laukuma, bet tur neviens neslidoja. Ledus laukums bija zem dziļas sniega segas. Slidotavas otrā galā divi viri raka sniegu Hagedorns dzirdēja, ka tie smējās un sarunājās. Viņš gāja gar augsto drāts žogu apkārt laukumam. Kad viņš bija diezgan tuvu, viņš saucas «Atvainojiet, vai jūs neesat redzējuši liela auguma vecāku kungu, kas gribēja slidot?»
Viens no abiem strādniekiem skaļi sauca atpakaļ: «Jā gan, mans mīļais! Liela auguma vecākais kungs rok sniegu!»
«Sulc?» vaicāja Hagedorns. «Tas patiesi esat jūs? Jums laikam izdeguši aizsargi?»
«Ne mazākā mērā!» jautri atbildēja Sulcs. «Es nododos līdzsvarojuma vingrinājumiem!» Galvā viņam bija sarkanā pūdeļcepure, melnie ausu sildītāji, rokās biezie, adītie cimdi un divi pāri pulsa sildītāju. «Durvju sargs mani nodarbina kā tehnisku palīgspēku.»
Nedrošiem soļiem Hagedorns iegāja notlritā ledus laukumā un uzmanīgi pārskrēja pie abiem vīriešiem.
Sulcs kratija viņam roku.
«Bet tā kaut kas taču nedrīkst notikt,» samulsis teica jaunais cilvēks. «Tāda bezkaunībai Viesnīcai taču ir kalpotāju diezgan!»
Dārznieks un slēpošanas halles sargs Zeps Iespļāva delnās, raka tālāk un teica: «Protams, ka tā ir. Tā jau Ir zākāšana.»
«Es tā nedomāju,» paskaidroja Sulcs. «Durvju sargs ir norūpējies par manu veselību.»
«Nāciet tūlīt prom!» teica Hagedorns. «Es to tipu pil-
ķēšu, kamēr viņš redzēs baltas pelītes!»
«Mans mīļais,» teica Sulcs. «Es jūs lūdzu neiejaukties gļn js $
«Vai ir vēl kāda lāpsta?» vaicāja jaunais cilvēks.
«Ir gan,» atteica Zeps. «Bet puse laukuma jau Ir atrakta. Pārējo es viens pats izdarīšu. Ejiet launagā, Sulca
kungs!»
«Vai es ļoti kavēju?» kautrīgi vaicāja pavecais kungs.
Zeps smīnēja. «Mazlietl Rakšanu studējuši jūs neesat,»
Sulcs ari smējās. Viņš koleģiāli atvadījās, Iespieda vietējam iedzīvotājam rokā pāris grašu, atslēja savu amata rīku pie sētas un gāja ar Hagedornu cauri parkam uz viesnīcu. «Rīt es slidošu,» viņš teica. «Var būt, ka es nemaz vairs nepratīšu. Zēl, ka šeit nav nevienas mājiņas, kur apsildīties. Tas pie slidskriešanas vienmēr bija tas jaukākais.»
«Es dusmojos,» atzinās Hagedorns. «Ja jūs tagad netaisīsiet skandālu, tad jūs vēlākais parīt berzīsiet kāpnes. Vismaz sūdzieties taču direktoram!»
«Direktors taču aiz tā slēpjas. Mani grib izēst no šejienes. Man tas liekas ļoti saistoši.» Sulcs paņēma jauno cilvēku aiz rokas. «Man ir tāds untums. NerūcietI Varbūt kādreiz vēlāk jūs mani sapratīsiet!»
«Tam es gandrīz neticu,» atbildēja Hagedorns. «Jūs esat par daudz labsirdīgs. Tāpēc jūs ari dzīvē nekā neesat sasniedzis.»
Otram bija jāpasmaida. «Tā jau nu ir. Jā, katrs nevar būt Albānijas troņmantnieks.» Viņš smējās. «Tagad pastāstiet man mazliet par savām mīlestības lietām! Ko tad gribēja tā tumšā skaistule, kas Ienāca terasē, lai sargātu jūsu miegu?»
«Tā ir kāda Mallebrē kundze. Man viņa esot katrā ziņā jāglābj. Viņa piederot pie tām sievietēm, kas pieņemot tā vīrieša līmeni, kurā pašreiz iemīlējusies. Sādā veidā viņa nu esot iemantojusi vieglprātību, no kuras viņa beidzot gribot tikt vaļā. Sai atveseļošanai viņai ir nepieciešams izglītots, garīgi augstu stāvošs cilvēks. Un tas esmu es!»
«Nabadziņš,» teica Sulcs. «Ja tā persona nebūtu bijusi tik glītai Nu, un tā blondīne no Brēmenes ari grib tikt glābta?» ' «Nē. Kaspariusa kundzei patīk vienkāršāka metode. Viņa apgalvo, ka mēs abi esot jauni un brīvis tas būtu grēks, ja mēs viens otram ko liegtu. Viņa jau vakar vakarā gribēja apskatīt manus trīs Siāmas kaķus.»
«Uzmanību, uzmanību!» teica Sulcs. «Kura jums patīk labāk?»
«Es esmu par lempīgu flirtam. Un es gribētu tāds pa» likt. Es neesmu vairs ziņkārīgs uz piedzīvojumiem, par ku« riem vēlāk jādusmojas. No otras puses, ja sievietes ko Ieņemas galvā, tad viņas pa lielākai daļai to izved. Sakiet, Sulc, vai jūs nevarētu mani mazliet uzmanīt?»
«Kā māte,» otrs patētiski paskaidroja. «Ļaunās sievietes nedrīkst jums neko nodarīt.»
«Ļoti pateicos,» teica Hagedorns.
«Kā atalgojumu es tagad jūsu salonā saņemšu vienu konjaku. Sniega rakšana rada slāpes. Bez tam man jāsasveicinās ar mazajiem kaķēniem. Kā tiem iet?»
«Viņi jau pēc jums jautāja,» paskaidroja Jaunais cilvēks.
Pa to laiku šķietamais kuģniecības līnijas īpašnieks Keselhūts sēdēja savā istabā un sacerēja Izmisuma pilnu vēstuli. Viņš rakstīja:
Emilijai Hildegardes jaunkundzei
Es atkal vienu reizi esmu par agru priecājies. Es jau domāju, ka tiktālu viss Ir labi un skaidri. Bet, kad mēs ar doktoru Hagedornu šodien pēcpusdienā meklējām stepen- padomnieka kungu, mēs viņu neatradām. Hagedornam, protams, nav ne jausmas, kas Sulca kungs patiesībā ir.
Mēs meklējām slepenpadomnieka kungu viņa istabā. Tā gan ir lielākā postaža, kāda ir iedomājama. Istaba, kurai ir tikai šķības sienas, atrodas piektajā stāvā, un tā vispār nav nekāda istaba, bet gan viena grabažnica ar gultu. Tur nav pat ne krāsns. Logs ir tieši pāri galvai. Sniegs pil iekšā un pārvēršas par mazām lāstekām. Skapja nav neviena. Bet veļa stāv uz galda un skalu grozā, kuru Jūs jau zināt.
Ja Jūs redzētu šo auksto, nožēlojamo pažobeli, Jūs tūlit paģībtu. Par Ķunkela kundzi nemaz nerunājot.
Es, protams, tūlīt sakārtoju. Un galdā uzliku cigārus, un ābolus. Blakus vāzei ar egļu zariem. Kā greznojumu.
Rit es miestiņā nopirkšu elektrisku sildāmo sauli. Cerams, ka tāda būs dabūjama. To es slepeni tur nolikšu. Kontakts tur ir. Šodien mani neviens neredzēja. Tā ir laime. Tāpēc ka slepenpadomnieka kungs negrib, ka es nāku augšā. Jo man jābūt bagātam vīram. Un tādēļ es nedrīkstu manīt, kā viņš dzīvo. Viņš man stāstīja, ka viņa is- tuba esot burvīga, ka tur daudz gaisa; tā jau tiešām tur netrūkst. Kaut tik viņš nekļūtu slims!
Pat istabas numuru viņš man neteica! Istabai nemaz nav numura. Bet viņš to noklusēja ne tikai tāpēc, bet ari lai es to grabažnīcu neatrodu. Viņš to, protams, ari nebūtu varējis pateikt, ja ar būtu gribējis. Bet viņš jau nemaz negribēja.
Es nemaz nezinu, ko lai iesāku. Jo, ja es viņu lūgšu pāriet kaut kur citur vai aizbraukt, viņš mani atkal nolamās. Vai atkal man tūlīt būs jābrauc atpakaļ uz Berlīni, un kas tad notiks? Jūs jau viņu pazīstat. Ja ari ne tik ilgi kā es. Tanī grabažnicā noteikti neviens kalpotājs nepaliktu dzīvot, bet sūdzētos darba tiesā.
Par sevi es nekā vairāk nevaru pastāstīt. Šodien no rīta man bija pirmā slēpošanas stunda. Slēpes ir ļoti dārgas. Bet man tas gan nāk tikai par labu. Man jau nauda ir jātērē. Slēpošanas skolotāju sauc Toniju Grasvanderu. Tonijs ir Antons. Es viņam jautāju. Viņš man vingrinājumu laukumā rādīja, kā tas jādara. Papēža pacelšanu un spieķus, un citas lietas. Un pēkšņi es sāku braukt lejā, kaut gan nemaz negribēju. Tas katrā ziņā izskatījās ļoti smieklīgi. Neskatoties uz to, man bija bailes, ka es tik ātri braucu. Es domāju, ka es tikai aiz bailēm nenogāžos. Par laimi, apkārtnē nebija koku. Es ļoti ilgi lidoju lejup. Tad es pārbraucu lielu sakni. Un uzlēcu gaisā. Un iekritu uz galvas sniegā. Mazākais, metra dziļumā.
Vēlāk divi kungi mani izvilka. Citādi es varbūt būtu nosmacis. Tie divi kungi bija slepenpadomnieka kungs un doktors Hagedorna kungs. Tas droši vien bija liktenis. Vai Jums ari tā neliekas? Rit man ir otrā stunda. Tas nu gan nekā nepalīdz.
Mīļā Hildas jaunkundze, tagad es apģērbšu smokingu un iešu vakariņot. Pagaidām sirsnīgākie sveicieni. Es atstāšu aploksni vaļā. Iespējams, ka gadās atkal kas jauns. Cerams, ka nē. Tātad līdz vēlākam.»
Vakariņas pagāja bez traucējumiem. Hagedorns dabūja nūdeles ar vērša gaļu. Viesi, kuri sēdēja pie blakus galdiem un notiesāja Hors d'oeuvres un sutinātas irbītes, skatījās uz Hagedorna zupas trauku tā, it kā nūdeļu vira un vērša gaļa būtu visizmeklētākā delikatese.
Sulcs ari dabūja vienu šķīvi, tāpēc ka viņš paskaidroja, ka tas esot viņa mīļākais ēdiens. Tad viņš gāja gulēt, jo bija krietni noguris.
Kad viņš ienāca savā jumta istabiņā, viņš ne mazumu brīnījās. Viņš nevarēja to aptvert; viņš apbrīnoja kārtību, apostīja cigārus un ābolus un noglaudīja egļu zarus. Gumijas sildāmo trauku viņš nicinoši pagrūda sānis. Kamieļvilnas segu viņš izklāja pāri gultai.
Viņš bija aizkustināts par Jāņa slepeno rūpību, tomēr noņēmās nākošā dienā Keselhūta kungu norāt. Tad viņš pārģērbās gulētiešanai, paņēma no galda vienu ābolu, ielīda gultā, izdzēsa gaismu un ar labsajūtu iekoda ābolā.
Bija gandrīz kā bērnībā.
Hagedorns un Keselhūts vēl sēdēja hallē un smēķēja cigārus. Viņi nolūkojās elegantajā pūlī. Kārlis Drošais pienāca pie galda apvaicāties, vai kungi patīkami pavadījuši dienu. Tad viņš atkal attālinājās, lai apsveicinātos ar citiem viesiem un lai bārā nodarbotos kā dejotājs. Mareka jaunkundze vismīļāk dejoja ar viņu.
Hagedorns pastāstīja savu piedzīvojumu slidotavā. Keselhūta kungs pilnīgi zaudēja līdzsvaru. Viņš nebija spējīgs turpināt sarunāties, atvainojās un gāja ceļā uz savu istabu.
Hagedornu vēlāk ievilka sarunā kāds Slēzijas fabrikants, kurš gribēja izzināt, vai jaunais multimiljonārs nevēlētos piedalīties ar dažiem simts tūkstošiem marku kādas pirms pāris gadiem slēgtas lielvērptuves atvēršanā. Hagedorns nepārtraukti uzsvēra, ka viņam nav ne feniņa. Bet Spalteholca kungs to uzskatīja par izvairīšanos un attēloja arvienu saistošākās krāsās peļņas iespējas. Beidzot viņš ielūdza doktora kungu bārā. Hagedorns pacietīgi gāja līdzi. Lai izvairītos no pilnīgi bezmērķīgām sarunām, viņš dejoja pārmaiņus ar Mallebrē kundzi un Kaspariusa kundzi. Spalteholca kungs no Gleivicas pa lielākai daļai sēdēja viens pie galda un uzvaroši smaidīja.
Hagedorns pamazām manīja, ka ir vērts dejot drīz ar vienu dāmu, drīz ar otru. Greizsirdība auga. Sāncenses nostājās priekšplānā. Vīrietis, ap kuru lieta grozījās, kļuva blakus lieta.
Bez garas atvadīšanās viņš pazuda, apmeklēja vēl ātri sniegavīru Kazimiru, palielināja tā skaistumu ar ūsām no divu laupītāju putnu spalvām, kuras viņš bija mežā atradis, un tad devās savos apartamentos. Arī viņš bija noguris.
Pa to laiku Jānis pabeidza vēstuli Toblera jaunkundzei. Beigas skanēja sekošh
«Es jau atkal kaut ko uzzināju. Kaut ko šausmīgu, cienītā jaunkundze! Pēcpusdienā durvju sargs, viens riebīgs tips, sūtijis slepenpadomnieka kungu uz slidotavu. Tur viņam kopā ar kādu Zepu bija jārok sniegs. Vai tas nav briesmīgi, ka viens tik izglītots cilvēks kā Jūsu tēva kungs tiek kādā viesnīcā nodarbināts kā ceļa slaucītājs? Slepenpadomnieka kungs esot ļoti smējies. Un viņš doktoram Hagedorna kungam esot aizliedzis kaut ko uzsākt pret to. Pie tam doktora kungs varētu daudz ko panākt, jo viņu uzskata par miljonāru.
Es esmu galīgi sajucis, miļā Hitdas jaunkundze! Vai tai es iejaucos? Jūsu tēva kungs jau tā kā tā daris, kā viņš gribēs. Rakstiet man, lūdzu, Izsmeļoši. Gadījumā, ja Jūs uzskatītu par pareizu, es ar slepenpadomnieka kungu ārkārtīgi rātos un pieprasītu, lai viņš ņem citu istabu vai lai aizceļo, vai liekas pazīstams. Doktora kungs ari sakai ja tas tā iet tālāk, tad Sulcam driz būs jāberž kāpnes un jāmizo kartupeļi. Vai Jūs ari tā domājat? Slepenpadomnieka kungam būtu Brukbeirā jāberž? Viņam taču nav na jausmas, kā tas jādara!
Es gaidu steidzīgi no Jums ziņas un palieku ar sirsnīgiem sveicieniem
Jūsu Jānis Keselhūts.»