Nākošā rītā mūsu trīs vīri brokastoja kopīgi. Diena bija vēl skaistāka nekā iepriekšējā. Nakti nebija snidzis. Gaiss bija salts un skaidrs. Saule krāsoja sniegā zilas ēnas. Virsķelnerls pavēstīja — no Volkenšteinas tikko ziņots, ka esot vislabākā perspektīva. Brokastzālē viesi mu«
džēja kā kāda nomadu cilts, kas taisās uz tautu staigā- sanu.
«Ko šodien varētu darīt?» jautāja Sulcs. Tad viņš liekuļotā nopietnībā izņēma vienu cigāru, aizdedzināja to un asi uzlūkoja pāri degošajam sērkociņam augstsirdīgo dāvinātāju.
Jānis k]uva sarkans. Viņš ķēra kabatā un Izvilka divas biļetes. «Ja jūs vēlaties,» viņš teica, «tad brauksim ar drāšu virvju dzelzceju uz Volkenšteinu. Es atjāvos pagādāt braucienam vietu kartes. Pieplūdums ir ļoti liels. Pēc pusstundas mums būtu jābrauc. Viens es negribētu braukt. Vai jums būtu Vēlēšanās braukt līdzi? Pusdienā man gan jābūt atpakaļ uz otro slēpošanas stundu.»
Trīsdesmit minūtes vēlāk viņi lidinājās rombiskā kastē, kura var uzņemt piecpadsmit personu, pāri mežainiem pakalniem, kas sedz Volkenšteina pakāji, un brauca diezgan stāvā leņķī uz debesīm.
Katru reizi, kad viņi brauca garām kādam no milzīgajiem betona mastiem, kaste šaubīgi salīgojās un daži no elegantajiem sportsmeņiem nobālēja zem brūnās sejas krāsas.
Skats, kas atklājās lejā, kļuva arvien bīstamāks. Apvārsnis arvien vairāk attālinājās. Bezdibeņi padziļinājās. Tika pārsniegtas koku galotnes. Strauti krita gar stāvām klinšu sienām lejup, nezināmajā.
Sniegā bija redzamas meža zvēru pēdas. Beidzot, pēc septītā staba, bezdibeņiem bija pāri. Zeme nāca atkal tuvāk. Augšējā līdzenumā apkārtne pieņēma atkal parastāku veidu. Saules apspīdētās baltās nogāzes mudžēja no slēpotājiem.
«Tas Izskatās kā balts muslīns ar melniem plankumiem,» teica kāda sieviete. Lielākā daļa braucēju smējās, bet viņai tomēr bija taisnība.
Drīz pēc tam sekoja pēdējais sirsnīgais satricinājums un bija sasniegta gala stacija tūkstoš divi simti metru pāri Brukbeirai.
Pasažieri, apreibuši no brauciena un šķidrā gaisa, Izstreipuļoja ārā, paņēma savas slēpes, pārlika pār plecu un devās augšā uz kalna viesnīcu Volkenšteinu, lai no turienes uzsāktu vienu no četrdesmit pieciem ieslavētiem no- braucieniem.
Kurp tikai vērās skats, visur redzēja slēpotāju karavānas. Pat pie tālākās stāvās nogāzes brāzās sīki slēpotāju
bariņi ielejā. Viesnīcas terašu priekšā baros stāvēja tūristi un bonierēja slēpes; šeit augšā nakti bija snidzis.
Tikai uz lielās koka sauļošanās terases bija miers. Seit garās rindās bija guļamkrēsli. Un šinīs guļamkrēs- los cepinājās ieeļļotas sejas un rokas.
«Piecpadsmit grādu zem nulles,» teica vfena seja. «Un tomēr var dabūt saules dūrienu.»
«Dariet tikai to, bez kā nevarat iztikt,» paskaidroja kāda cita vēža sarkana seja.
Sulcs apturēja savus pavadītājus. «Mani kungi,» viņš teica, «tagad nopirksim pudelīti riekstu eļjas, ieziedīsim visu, kas lien ārā no uzvalka, un apsēdīsimies.»
Hagedorns iegāja iekšā un pagādāja ejļu. Keselhūts un Sulcs paņēma trīs gujamkrēslus. Tad viņi ietaukojās un cepinājās.
«īsts Grill-Room,» teica Sulcs.
Ja ātri atvēra acis, ieraudzīja nepārskatāmu virsotņu virkni, vienu aiz otras bārkstaini sarindotas, un tur, kur tās sadūrās ar firmamentu, zibeņoja cauri nolaistām skropstām glečeru un saules ledainā uguņošana.
Vienu stundu viņi šo cepšanu izturēja; tad viņi piecēlās. Acu priekšā riņķoja raibas dzirkstis. Viens otram paslavējuši sejas krāsu, viņi devās dzert limonādi.
Keselhūts lika, lai kāds veca tālskata īpašnieks viņam parāda pazīstamākos kalnus, un nelikās ātrāk njierā, kamēr nebija redzējis Gemzenu. Tā varēja būt arī kļūdi- šanās.
Nenogurdināmais drāts virvju dzelzceļš izspļāva arvien jaunus slēpotāju barus. Šaurajos, augsto sniega vaļņu apņemtajos ceļos bija vairāk laužu nekā lielpilsētu ielās Un pēc tam, kad kādai jaunai, veiklai dāmai, kas nesa slēpes uz pleca, ar kādu nepārdomātu kustību bija izdevies nosist Sulca kungam pūdeļcepuri no galvas, viņi iz beidza klejošanu dabas klusumā. Satiksme bija tāda, kas apdraud dzīvību.
Gribēdami iekāpt drāts virvju dzelzceļā, viņi sadūrās ar Kaspariusa kundzi. Viņa tikko bija ieradusies. Resnais Lenca kungs stiepa savas un viņas slēpes un svīda.
Brēmenes blondīne pienāca pie Hagedorna, apžilbinādama ar savu lielisko džemperi. «Jūs taču šovakar nāksiet uz masku balli?» viņa teica. Tad viņa pamāja un soļoja uzsvērti zēniski augšup.
Pēc pusdienām Gransvanderu Tonijs svinīgi aizveda Keselhūtu.
«Lūdzu,» teica Tonijs. «Tas ir kārtības labā. Iesim!»
Jānis piekrītoši pamāja, iedzēra malku kafijas un Ievilka dūmu no cigāra.
«Jums pa dienu nevajadzētu smēķēt,» teica Tonijs. «Tas nav sportiski, lūdzu.»
Keselhūts paklausīgi nolika cigāru un piecēlās.
<Please, Sir,» teica Tonijs un aizsteidzās.
Keselhūta kungs bēdīgs atvadījās un steidzās pakaļ slēpošanas skolotājam.
«It kā viņu vestu uz nokaušanu,» teica Hagedorns. «Bet viņa slēpošanas uzvalks ir pasakains!»
«Nav nekāds brīnums,» lepni noteica Sulcs. «Tas jau arī ir darināts pie mana drēbnieka.»
Hagedorns sirsnīgi smējās un piezīmi atrada par lielisku.
Slepenpadomnieks Toblers bija priecīgs, ka viņa nepārdomātais paskaidrojums uzskatīts kā joks, un smējās īdzi, gan mazliet krampjaini. Tad viņš vairs ilgi nepalika sēžot un teica: «Pateicos! Tagad tētiņš ies slidot.»
«Vai es arī drīkstu iet līdzi?»
Sulcs atvairot pacēla roku. «Labāk nē! Ja pretēji paredzējumam izrādītos, ka es to vispār vēl protu, tad rit es lūgtai publikai uzvedišu dažas dejas uz ledus. Tas lai jums ir mierinājums.»
Jaunais cilvēks novēlēja labas sekmes un devās uz rakstāmistabu, lai uzrakstītu savai mātei izsmeļošu vēstuli. Sulca kungs nonesa savas slidas no piektā stāva un devās uz slidotavu. Viņam laimējās būt vienīgajam slid- skrējējam. Ar mokām viņš piestiprināja sarūsējušās slidas smagajiem vēršādas zābakiem. Tad viņš nostājās uz spožā laukuma un iedrošinājās spert pirmos soļus.
Tas izdevās.
Viņš saņēma rokas uz muguras un apskrēja, vēl mazliet vilcinādamies, reizi apkārt laukumam. Tad viņš atel- podams apstājās un priecājās. Viņš tomēr bija velna zellis!
Tad viņš kļuva pārdrošāks. Viņš sāka braukt bogenus Labās puses bogens izdevās labāk nekā kreisās. Bet tā tas jau bija, kad viņš vēl gāja skolā. To vairs nevarēja grozīt.
Viņš pārdomāja, ko viņš toreiz visu varēja. Viņš paņēma ar kreiso kāju sparu un izbrauca trijnieku. Vispirms bogenu uz āru, tad mazu līkumiņu un nobeidza ar pagriezienu atpakaļ.
«Deviņi pērkoni,» viņš teica ar cienību pret sevi. «Izmācīts ir izmācīts.» Tad viņš riskēja vienu astotnieku, sastādītu no labā pagrieziena uz iekšu un uz āru. Tas ari Izdevās! Abi cipari lieli un skaidri bija iegravēti ledū.
«Un tagad vienu pirueti,» viņš skaļi teica, ņēma ar kreiso kāju un abām rokām sparu, apgriezās apmēram desmit reizes kā vilciņš pats ap sevi, pārgalvīgi smējās, te kāda neredzama vara viņam norāva kājas no ledus! Viņš žestikulēja; tas nekā nelīdzēja; viņš gāzās, ka pakausis noskanēja. Ledus brakšķēja, ribas sāpēja, Sulcs mierīgi gulēja. Viņš gulēja ar atvērtām acīm un izbrīnījies skatījās uz debesīm.
Brīdi viņš nekustējās. Tad viņš nosprādzēja slidas. Viņam sala. Viņš piecēlās kājās, kliboja pāri ledum uz drāšu durvīm, apgriezās vēlreiz apkārt, sēri pasmaidīja un teica: «Kad ēzelim kļūst par daudz labi…»
Vēlāk pēcpusdienā mūsu trīs vīri sēdēja lasītavā, pētīja laikrakstus un pārrunāja pēdējā laika svarīgākos notikumus. Viņus pārtrauca viesnīcas deju skolotājs, profesors Heltajs. Tas pienāca pie galda un lūdza Sulca kungu sekot. Sulca kungs gāja līdzi.
Pēc ceturtdaļstundas Keselhūts teica: «Kur gan Sulcs paliek?»
«Varbūt viņš ņem moderno deju stundu.»
«Maz ticams,» atteica Keselhūts. (Viņš bija Hagedorna piezīmi uzņēmis nopietni.)
Pēc nākošā stundas ceturkšņa viņi piecēlās, lai meklētu Sulcu. Viņi to atrada bez sevišķām grūtībām vienā no ēdamzālēm.
Viņš stāvēja uz kādām augstām kāpnēm, sita pašreiz sienā naglu un sēja pie tās veļas virvi. Tad viņš norāpās lejā un centīgi stiepa kāpnes uz pretējo sienu.
«Vai jums ir temperatūra?» noraizējies vaicāja Hagedorns.
Sulcs uzkāpa uz kāpnēm, izņēma no mutes naglu un no svārku kabatas āmuru. «Es esmu vesels,» viņš teica.
«Jūsu izturēšanās rāda pretējo.»
«Es dekorēju,» paskaidroja Sulcs un Iesita ar āmuru sev pa īkšķi. Tad viņš piesēja virves otru galu. Tad tā karājās šķērsām pāri zālei. «Viena ļoti jauka nodarbošanās,» viņš teica un atkal norāpās lejā. «Es palīdzu dejas mākslas profesoram.»
Te arī ieradās Heltajs ar divi apteksnēm, kas nesa lielu grozu. Apteksnes pasniedza Sulcam vecu, caurumainu veļu, kuru tas dekoratīvi uzkāra uz virves.
Profesors aplūkoja nokarājušos kreklus, bikses, zeķes un ņieburus, piemiedza vienu aci, plūkāja savas melnās Osiņas un sauca: «Ļoti labi, mans mīļais!»
Sulcs nepārtraukti bīdīja kāpnes pa zāli, rāpās augšā un lejā un nenogurstoši kāra virsū dekoratīvās lupatas. Apteksnes ņirdza par cauro pirmsplūdu laika apakšveļu. Bija pat viena milzīga korsete ar zivju kauliem.
Profesors berzēja rokas. «Jūs esat mākslinieks, mans mīļais. Kad jūs to mācījāties?»
«Nupat, mans mīļais,» teica Sulcs. No šīs pārdrpšās atbildes profesors atlaida savas ūsiņas. «Otru zāles pusf tāpat!» viņš sauca. «Es atnesīšu gaisa čūskas un balonus.» Viņš pazuda.
Sulcs ķircinājās ar apteksnēm un Izlikās tā, it kā Hagedorns un Keselhūts jau sen būtu prom.
Jānis šo skatu ilgāk nevarēja panest. Viņš piegāja pie kāpnēm un teica; «Laidiet mani iekšā!»
«Diviem šeit nav vietas,» atbildēja Sulcs.
«Es gribu kāpt augšā viens pats,» teica Keselhūts.
«Tas jums gan patiktu,» augstprātīgi atbildēja Sulcs. «Labāk spēlējiet bridžu! Smalkus ļaudis mēs šeit nevaram lietot!»
Keselhūts gāja pie Hagedorna. «Vai jūs nezināt, ko lai dara, doktora kungs?»
«Es jau to paredzēju,» teica jaunais cilvēks. «Ievērojiet! Rītu viņam liks kartupeļus mizot!» Tad viņi abi noskumuši gāja vienā solī atpakaļ uz lasītavu.