Pēc vakariņām, kuras paēda stundu agrāk nekā parasti, viesi steidzās savās istabās pārģērbties.
Ap pulksten desmitiem vakarā zāles, bārs un koridori sāka pildīties ar apašiem, ubagiem, čigānietēm, leijerkastniekiem, indiānietēm, iebrucējiem, meža zagļiem, apteksnēm, nēģeriem, skolniecēm, princesēm, kārtībniekiem, cii- vekēdājiem, spānietēm, klaidoņiem, garkājainiem pāžiem un traperiem.
Ieradās ari no ārienes noziedznieki, nastu nesēji un gaišreģes. Tie bija viesi no citām viesnīcām. No pārējiem viņi atšķīrās ar to, ka tiem bija jāmaksā ieeja. To viņi darīja labprāt. Kostīmu balles Grandhotelī vilkās līdz rīta gaismai.
Direkcija bija aranžējusi divas sādžas' kapelas. Dažādās zālēs atskanēja deju mūzika. Arī vietējie iedzīvotāji bija ieradušies bariem, tērpušies savos brīnišķīgajos vecajos tautas ģērbos. Zemniekiem ap pusnakti bija jāparāda vietējās dejas un citas starptautiski slavenas ieražas.
Tā kā katrā zālē spēlēja kaut ko citu, deju melodijas sajaucās mežonīgā, apdullinošā troksnī. Pa gaisu lidoja papīra čūskas un konfeti. Zemnieku puiši dzina caur zālēm dažas kazas un vienu briesmīgu cūku. Sivēns un jautri noskaņotās dāmas spiedza sacenzdamies.
Hallē bija salikta kaudze. Viss nevajadzīgais un liekais bija sakrauts piramīdā. Lozes un vinnestus deju skolotājs jau kopš gadiem saņēma no kādas Minhenes firmas. Izlozes skaidrais atlikums uz paraduma tiesību pamata pienācās viņam.
Vakariņās Keselhūts bija paziņojis, ka lielajā zālē rezervēts galds ar trim krēsliem. Sulcs un Hagedorns, pārģērbtu cilvēku apņemti, sēdēja pie viņiem pasūtītā galda un gaidīja labi ejošās kuģniecības līnijas īpašnieku.
Doktors Hagedorns bija ar uzrotītām piedurknēm. Kakls bija apsiets ar lielu, sarkanu kabatas drāniņu. Galvā viņam bija šķībi un dziļi uz acīm uzvilkta ceļojumu cepure. Tur nevarēja būt šaubu — viņš tēloja apašu.
Sulcs bija vēl mazāk pārģērbies. Viņš valkāja, šoreiz gan viesnīcas telpās, parasto sporta tērpu: violeto uzvalku, kāju autus, āboliņlapotās aproču pogas, melnos ausu sildītājus un ugunssarkano pūdeļcepuri. Pamazām viņam kļuva karsti.
«Kur ir slidas?» jautāja Hagedorns.
«Kļūsiet!» lūdza Sulcs. «Neatgādiniet manu pakausit Es biju pilnīgi aizmirsis, cik ciets var būt tāds ledus slidotavā. Kā slidskrējējs es vairs neuzstāšos.»
«Un jūs tā par to priecājāties,» līdzcietīgi teica Hagedorns.
«Tas nav sevišķi ļauni,» paskaidroja Sulcs. «Es pārejot biju kļūdījies par savu vecumu.» Viņš laipni smaidīja.
«Kā jums patīk manas dekorācijas, jaunais draugs?» Viņš apmierināti lūkojās apkārt.
Hagedorns paskaidroja, ka tās viņu sajūsminājušās.
«Tas ir taisnība,» teica Sulcs. «Kur gan paliek mūsu mīļais Keselhūts?»
Tanī acumirklī kāds, kas stāvēja viņiem aiz muguras, piepildīja trīs vīna glāzes.
«Mēs neesam vīnu pasūtījuši,» izbijies teica Hagedorns. «Es gribētu gaišo alu.»
«Es arī,» teica Sulcs.
Te viesmīlis sāka smiet. Un, kad viņi pārsteigti apgriezās, tas nemaz nebija viesmīlis, bet Jānis Keselhūta kungs. Tērpies Tobleru livrejā, savā sen parastajā, iemīļotajā tērpā, viņš lūkojās Sulca kungam acīs, lūgdamies piedošanu.
«Lieliski!» sauca Hagedorns. «Es negribu jūs apvainot, Keselhūta kungs, bet jūs izskatāties kā dzimis kundzisks sulainis!»
«Es nejūtos apvainots, doktora kungs,» teica Keselhūts. «Ja es nebūtu Aleksandrs, es gribētu būt Diogens.»
Mūsu trīs vīri amizējās ķēnišķīgi. Katrs savā veidā. Keselhūta kungs, piemēram, kaut gan bija kuģniecības līnijas īpašnieks, stāvēja, svētlaimīgi smaidīdams, aiz krēsla, uz kura sēdēja Sulcs, un uzrunāja nabaga vīru, kam bija jātīra slidotava, katrā izdevīgā gadījumā ar «cienītais kungs». Un Sulcs sauca rēderi Keselhūtu nepārtraukti priekšvārdā. «Jāni, lūdzu uguni!» Un: «Jāni, jūs dzerat par daudz!» Un: «Jāni, pagādājiet trīs šķiņķa maizītes!»
Hagedorns teica: «Bērni, šķiet, ka jūs šīs lomas būtu gadiem ilgi iestudējuši.»
«Jūs esat veikls zellis,» atbildēja Sulcs, un Keselhūts glaimots pasmējās. Vēlāk pie galda pienāca resnais Lenca kungs. Viņš bija tērpies par dzertuves saimnieku, nesa kabatā pustukšu «Dancigas zelta ūdens» pudeli un vaicāja Sulcam, vai viņš negrib pieteikties trīs labāko diedelnieku kostīmu sacensībā. «Jūs uz galvošanu dabūsiet pirmo godalgu,» viņš teica. «Tik īsti kā jūs mēs, pārējie, nemaz nevaram izskatīties! Mēs taču esam tikai pārģērbušies.»
šulcs ļāvās pierunāties un gāja ar Lencu pie profesora Heltaja, kurš izdalīja numurus sacensībai. Deju skolotājs saskrullēja ūsiņas un teica: «Man ļoti žēl, mans mīļais. Jūs neatbilstat noteikumiem. Jūs neesat kostīmā. Jūs tikai tā izskatāties. Jūs esat profesionāls.»
Lenčs, būdams reinzemietis, bija viegli sakaitināms. Bet profesors palika stingrs. «Man ir doti norādījumi,» viņš beidzot paskaidroja.
«Nu tad nē, mīļā krustmāt,» teica Sulcs un apgriezās. Kad viņš atgriezās pie galda, Hagedorns bija nozudis.
Jānis sēdēja solo un nodevās alkoholam. «Kāda maza skolniece īsos bruncīšos ar somu uz muguras viņu aizveda,» viņš ziņoja. «Tā bija dāma no Brēmenes.»
Viņi devās to meklēt un nejauši nokļuva pie loterijas galda. Jānis nopirka uz Toblera klusu pavēli trīsdesmit lozes. To starpā bija astoņi vinnesti! Un proti: viena ierāmēta Alpu ainava no kāda vietējā gleznotāja. Liels lācis, kas sacīja: «Mū!». Pudele Ķelnes ūdeņa. Vēl viena pudele Ķelnes ūdeņa. Vēl viens lācis. Sainis papīra čūsku. Vēstuļu papīri. Un vēl viena pudele Ķelnes ūdeņa.
Viņi apkrāvās ar vinnestiem un blakus istabā nofotografējās. «Mednieku atgriešanās,» teica slepenpadomnieks. Tad viņi spiedās tālāk pūlī. No zāles zālē. Cauri visiem koridoriem. Bet Hagedorns nekur nebija redzams.
«Mums viņš jāatrod, Jāni,» teica slepenpadomnieks. «Brēmenes skolniece viņu ir kaut kur aizstiepusi. Pie tam viņš mani uz ceļiem lūdza, lai esmu viņam kā māte.»
Arī bārā nebija pazudušā dēla. Jānis izmantoja gadījumu un sāka izdāvināt vinnestus. Ķelnes ūdens atrada dedzīgas noņēmējas zemnieku meitenēs. Kāda holandiete nevaicājusi dabūja eļļas krāsām gleznoto Alpu ainavu un pateicās holandiski. «Mēs tevi tā kā tā nesaprotam,» sapīcis atbildēja Jānis, iedeva viņai vēl piedevām vēstuļu papīrus un teica: «Ne vārda vairāk.»
Viņi atgriezās pie galda. Hagedorns vēl vienmēr nebija atpakaļ. Jānis nosēdināja uz trešā krēsla abus lāčus. Slepenpadomnieks noņēma melnos ausu sildītājus. «Apbrīnojami,» viņš paskaidroja. «Bez ausu sildītājiem vīns garšo labāk. Kas, Dieva dēļ, ir kopējs dzirdei ar garšas nerviem?»
«Nekas,» teica Jānis.
Tad viņi sāka eksperimentēt. Viņi turēja ausis ciet un dzēra. Viņi turēja acis ciet uņ dzēra.
«Vai jūs ko ievērojāt?» vaicāja Toblers.
«Jā,» atbildēja Jānis. «Visi skaļās, yz mums un tur mus par sajukušiem,»
«Ko jūs vēl ievērojāt?»
«Var darīt, ko grib, vīns garšo lieliski. Sveiki!»
Tanī pašā laikā Kaspariusa kundze, lielu banti matos un arī citādi pārģērbusies kā pusaudze skolniece, kopā ar apašu Frici Hagedornu sēdēja piesmēķētā, pārpildītā alus pagrabā. Pie viņas galda bez tam sēdēja vēl daudz citu viesu. Tie arī bija kostīmos, bet viņi no tā stipri cieta.
Apaļi trīsdesmitgadīgais skolas bērns atvēra somu, izņēma no tās pūderkastīti un apputināja nekautrīgo degunu ar rozā pūderslotiņu.
Jaunais cilvēks nolūkojās uz viņu. «Kā iet ar skolas darbiem, mazā?»
«Man steidzoši vajadzīgas pāris palīgstundas. Sevišķi cilvēku pazīšanā. Tur es nekā nesaprotu.»
«Pagaidi, kamēr paaugsies,» viņš teica. «Sinī nozarē mācās tikai no piedzīvojumiem.»
«Nepareizi,» viņa teica. «Ja tas būtu svarīgākais, tad es būtu labākā visā klasē. Bet tas nav svarīgākais.»
«Zēl. Tad viss tavs čaklums bijis veltīgs? Ak, nabaga bērns!»
Viņa piekrītoši pamāja.
«Par ko tu gribi kļūt, kad kādreiz atstāsi skolu?»
«Ielu dzelzceļu konduktors,» viņa teica. «Vai puķu audzētāja. Vai, vislabākais, pastaigāšanās vadītāja.»
«Tā. Tas ir interesants amats! Es patiesībā gribēju kļūt par sniegavīru; tiem ir vairāk nekā pusgadu brīvdienas. Bet sniegavīram jāiztur abitūrijas eksāmens.»
«Un kas jūs esat kļuvis?»
«Sākumā es biju tortu zīmētājs,» viņš atbildēja. «Tagad es nodarbojos ar kravatu siešanu. Sava iztikšana ir. Man ir pašam savs vāģis. Autobuss. Daudzo radu dēļ. Kad tu kādreiz būsi Berlīnē, tad es tevi pavizināšu. Man pie šasijas ir puķu kastes.»
Skolniece plaukšķināja. «Skaisti!» viņa sauca. «Ar pe- largonij ām?»
«Protams,» viņš teica. «Citas puķes autobusiem vispār nepiestāv.»
Tagad pārējiem pie galda kļuva noteikti par daudz. Viņi samaksāja un aizbēga.
Skolas bērns priecājās un teica: «Ja mēs vēl skaļāk runāsim, tad desmit minūtēs lokāls būs mums vieniem.»
Plāns izjuka. Vispirms ieradās dzertuves īpašnieks Lenčs. Viņa «Zelta ūdens» pudele bija tukša. Viņš pasūtīja burgundieti un dziedāja Reinas dziesmas. Tad iera
dās Mallebrē kundze ar baronu Kelleru. Tāpēc, ka viņai bija skaistas kājas, viņa bija tērpusies kā pāžs. Kellers bija frakā. Sasveicinājās, cik laipni vien bija iespējams.
«Frakā?» pārsteigts jautāja Hagedorns.
Kellers iesprauda monokli vēl stingrāk. «Es nekad neģērbju kostīmu. Man tas nepiestāv. Es nedomāju, ka tas ir komiski.»
«Bet frakā uz diedelnieku balli?» jautāja skolniece.
«Kāpēc ne?» piezīmēja resnais Lenčs. «Ir jau diedelnieki arī frakā!» Viņš izlaidīgi smējās.
Barons savilka lūpas. Hagedorns paskaidroja, ka viņam diemžēl jāiet.
«Palieciet vēl,» lūdza pāžs. Un skolniece sāka skaļi šņukstēt.
«Esmu savu vārdu devis ķīlā,» teica jaunais cilvēks. «Mēs, apaši, esam uzticīgi ļaudis. Lieta grozās ap ielaušanos.»
«Ko tad jūs gribat zagt?» jautāja Lenčs.
«Lielāku daudzumu kreisās rokas cimdu,» noslēpumaini teica Hagedorns. Viņš pielika pie lūpām vienu pirkstu un ātri aizgāja.
Redzēdami viņu nākam, abi vecākie kungi māja. «Kur jūs bijāt ar to skolnieci?» stingri tikumīgi jautāja Sulcs. «Vai jūs labi uzvedāties?»
«Mīļais mātišķais draugs,» teica jaunais cilvēks. «Mēs tikai pārrunājām, par ko mazā grib kļūt, kad viņa beigs skolu.»
«Bet, doktora kungs!» izsaucās Keselhūts.
«Nu, kas tad viņa grib kļūt?» jautāja Sulcs.
«Viņa vēl pilnīgi noteikti nezina. Vai nu puķu audzētāja, vai arī pastaigu pavadītāja.»
Abi vecākie kungi iegrima pārdomās. Tad Keselhūts, atkal nostājies aiz Sulca krēsla, teica: «Nu, tad sveiki!» Viņi dzēra. Un viņš turpināja. «Cienītais kungs, vai drīkstu atļauties vienu piezīmi?»
«Lūdzu, Jāni,» teica Sulcs.
«Iziesim tagad viesnīcas priekšā un uzdzersim uz Kazimira veselību.»
Priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma. Keselhūts apkrāvās ar pudeli un trīs glāzēm. Sulcs pārņēma savā gādībā lāčus. Tad trīs vīri devās zosu gājienā cauri zālēm. Hagedorns soļoja pirmais.
Zaļajā zālē viņi traucēja godalgu izdalīšanu par labākiem tērpiem. Mazajā zālē viņi aizkavēja profesora Heltaja aranžētās deju un ķīlu rotaļas. Cienīgi un mazliet cikca- kus maršēdami, viņi nemaldīgi gāja savu ceļu.
Durvju sargs, kuru sevišķi pārgalvīgie balles viesi bija izgreznojuši ar konfeti un papīra čūskām, paklanījās Ha- gedornam un indīgi nolūkojās uz Sulcu, kas pacēla lācīšus un skaļi tiem teica: «Apskatiet šo dusmīgo krusttēvu! Tā kaut kas tiešām ir!»
Kazimirs, huzāru sniegavīrs, izskatījās apburoši. Trīs vīri to aplūkoja ļoti mīli. Sniga.
Sulcs pagāja uz priekšu. «Pirms mēs saskandinām uz mūsu kopējā dēla veselību,» viņš svinīgi teica, «es gribētu padarīt vienu labu darbu. Ir vispārzināms, ka nav labi, ja vīrs ir viens. Arī sniegavīram nē.» Viņš lēnām pietupās un nolika lāčus, vienu Kazimiram labajā, otru kreisajā pusē, aukstajā sniegā. «Tagad viņam, mazākais, būs sabiedrība, arī tad, kad mēs būsim tālumā.»
Tad Keselhūta 'kungs piepildīja glāzes. Bet vīna, kas bija pudelē, nepietika. Jānis pazuda viesnīcā,' lai pagādātu pilnu pudeli.
Tagad Sulcs un Hagedorns stavēja vieni zem nakts debesīm. Katram bija rokā pusē piepildītā glāze. Viņi klusēja. Vakars bija ļoti jautrs. Bet abi vīrieši bija kļuvuši diezgan nopietni. Viņus šķīra lēni krītošs sniega pārslu aizkars.
Sulcs samulsis nokāsējās. Tad viņš teica: «Kopš es biju karā, neesmu nevienu vīrieti uzrunājis ar tu. Sievietes, tās gan. Tur gadās stāvokļi, kad ir grūti teikt jūs. Es gribētu, ja tev patīk, manu zēn, izteikt priekšlikumu sadzert tubrālības.»
Arī jaunais cilvēks nokāsējās. Tad viņš atbildēja: «Kopš universitātes laikiem man nav bijis neviena drauga. Es nekad nebūtu atļāvies izlūgties jūsu draudzību. Cilvēka bērns, es tev pateicos.»
«Mani sauc Eduards,» teica Sulcs.
«Mani sauc Fricis,» teica Hagedorns.
Tad viņi saskandināja glāzes, izdzēra un spieda viens otram roku.
Keselhūts, iznācis pa durvīm ar jaunu pudeli padusē, redzēja abus, nojauta šī rokas spiediena nozīmi, nopietni pasmaidīja, uzmanīgi apgriezās un devās atpakaļ trokšņainajā viesnīcā.