Nākošā dienā ieradās Hagedorna mātes sūtījums. Tas saturēja dēla pieprasītās reklāmas un vēstuli.
«Mīļais, labais zēn!» rakstīja māte. «rLielu paldies par abām skatu kartēm. Esmu sataisījusies aiznest saini uz staciju, lai Tu to ātri dabūtu. Cerams, ka stūri neaplūzīs. Es domāju, paciņām un mākslas iespieddarbiem. Un pasaki tam ,.Ķeselhūta kungam, ka mēs gribētu pie izdevības saņemt Tavus darbus atpakaļ. Tādi smalki kungi pa lielākai daļai aiz tīra cēluma ir aizmāršīgi.
Frankes kungs saka, ka, ja ar Toblera jabriku kas izdotos, tad varētu traki palikt no laimes. Tu jau zini, ka viņš aizvien tā izlaidīgi izsakās. Viņš grib turēt īkšķus par Tevi. Tas ir ļoti pieklājīgi no viņa, ņemot vēl vērā, ka viņš ir tikai apakšīrnieks. Es turēšu ne tikai roku, bet ari kāju īkšķus. Ja pat, neskatoties uz to, no darba nekas neiznāktu, mums, mazākais, nebūs sev ko pārmest. Nedrīkst ļauties traucēt savu mieru. Un, kas sev izrauj kāju, pats vainīgs.
Man prieks par to, ka otrs godalgotais ir jauks cilvēks. Pasveicini viņu, neskatoties uz to, ka es viņu nepazīstu. Un neliecieties no tiem smalkajiem ļaudīm traucēties. Daudzi nav vainīgi, ka viņi ir bagāti. Daudziem ir, es domāju, tikai tāpēc nauda, ka mīļajam Dievam ir mīksta sirds. Labāk kā nemaz — viņš, tos radot, ir domājis. Vai Tev veļas pietiks? Atsūti man ātri netīro kādā papes kārbā. Trijās dienās Tu to saņemsi atpakaļ. Pie Hepneriem logā ir ļoti skaisti virskrekli. Es likšu vienu paglabāt. Zilu ar smalkām svītrām. Mēs to paņemsim, kad Tu atkal būsi mājās. Es varētu to Tev aizsūtīt, bet nevar zināt, vai tas Tev patiks.
Tā, manu zēn. Tagad es braukšu ar vilcienu uz Pots- damas staciju. Tad es aizskriešu līdz Anhaltes stacijai. Sniega gaiss ir veselīgs. Vispār — par maz tiek ārā no istabas. Skatu kartes man patīk. Gandrīz kā nesen kinematogrāfā, kur Tu prasīji ceļotāju ložu. Es to izstāstīju Frankes kungam. Viņš smējās.
Kad Tu esi mežā, neaizmirsti astoņas līdz desmit reizes dziļi ieelpot. Ne biežāk. Citādi sāk sāpēt galva. Un kas tad ir?
Man iet pavisam labi. Es daudz dziedu. Virtuvē. Kad es ēdu, Tava fotogrāfija stāv uz galda. Tāpēc, ka vienai man negaršo. Vai man ir taisnība? Cerams, ka rit saņemšu vēstuli no Tevis, kur tu sīki visu aprakstīsi. Pagaidām es šo to nesaprotu. Varbūt es ar laiku esmu kļuvusi mazliet pamuļķāka. Artērijām pārkaļkojoties.
Piemēram, kāpēc Tev istabā ir trīs mazi kaķēni? Un kā Tev ir divas istabas ar atsevišķu vannu? Un kas tā par lietu ar to ķieģeli? Tā man, mīļo zēn, ir pilnīga mikla.
Frankes kungs saka: cerams, ka tā tiešām ir viesnīca. Un ne kāda trakomāja. Viņš ir neciešams cilvēks. Vai tad tam otram godalgotam arī ir tik daudz telpu un kaķi, un ķieģelis?
Romāns laikrakstā šoreiz ir ļoti saistošs. Daudz labāks nekā iepriekšējais. Sevišķi kopš vakardienas. Frankes kungs ir pavisam citādos uzskatos nekā es, kā tur ies tālāk. Viņš nekā no romāniem nesaprot. To jau mēs zinām.
Un tad: nedari muļķības! Es domāju izbraukumus uz bīstamām kalnu virsotnēm. Vai Brukbeirā ir lavīnas? Tad uzmanies sevišķi! Tās sākas pavisam nevainīgi un pēkšņi top lielas. Tad vairs nav iespējams izvairīties.
Lūdzu, uzmanies labi! Jā? Arī ar sieviešu kārtas personām viesnīcā. Vai nu tur nekā nav, vai jau ir drošās rokās. Lai atkal nebūtu tāds tracis kā toreiz Šveicē. Tad Tu atkal sēdēsi ar uzpampušu galvu. Esi tik mīļš. Citādi man nav miera.
Es atkal rakstu vēstuli bez gala. Tātad diezgan! Atbildi uz maniem jautājumiem. Tu to bieži aizmirsti. Un tagad uz staciju.
Paliec sveiks un vesels! Neviena diena, kas pagājusi, vairs neatgriežas. Uzvedies labi! Tu dažreiz esi tiešām nerātns. Daudz sveicienu un skūpstu no Tevi par visu vairāk milošās
mātes.»
Pēc lenča trīs viri sēdēja terasē, un Hagedorns rādīja savus kopotos darbus. Sulcs tos pamatīgi apskatīja. Viņš tos atrada ļoti labi izdevušos un dzīvi pārrunāja par tiem. Keselhūts smēķēja resnu, melnu cigāru, ielēja visiem kafiju un katrā ziņā bija saulainā omā. Beidzot viņš teica: «Tātad šovakar es paku nosūtīšu slepenpadomniekam Tobleram.»
«Un neaizmirstiet, lūdzu, viņam pavaicāt, vai priekš Sulca kunga arī nebūtu kāda vieta,» lūdza Hagedorns. «Tu taču tā gribētu, Eduard?»
Sulcs pamāja. «Protams, manu zēn. Lai vecais Toblers reiz papūlas un izdara ko mūsu labā.»
Keselhūts paņēma darbus. «Es visu izmēģināšu, mani kungi.»
«Un lai viņš, lūdzu, tās lietas noteikti atdod atpakaļ,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Sinī ziņā mana māte ir ļoti stingra.»
«Protams,» teica Sulcs, kaut gan patiesībā tā nemaz nebija viņa darīšana.
Keselhūts nospieda cigāra atlikumu pelnu traukā, stenēdams piecēlās, nomurmināja kaut ko un bēdīgs aizgāja, tāpēc ka viesnīcas durvīs stāvēja Grasvanderu Tonijs ar divi pāriem slēpju pār plecu. Tuvojās trešā mācību stunda. Bija jāatrisina pagriezienu noslēpums. Eduards un Fricis piecēlās drusku vēlāk. Viņi bija nodomājuši doties pastaigā. Vispirms viņi tomēr apmeklēja savu sniegavīru. Tas, nabadziņš, kusa. «Kazimirs raud,» apgalvoja Hagedorns. «Mīkstā sirds viņam, Eduard, ir no tevis.»
«Viņš neraud,» protestēja Sulcs. «Viņš taisa novājēšanas kūri.»
«Ja mums būtu nauda,» teica Hagedorns, «tad mēs varētu viņam uzdāvināt lielu saulessargu un izplestu iespraust zemē. Bez saulessarga viņš aizies bojā.»
«Ar naudu tā lieta ir tā,» teica Sulcs. «Ja arī mums tā būtu, vēlākais marta sākumā šeit stāvētu tikai saulessargs un Kazimirs būtu pazudis. Bagātības labumi ir diezgan aprobežoti.»
«Tu runā tā, it kā tev agrāk būtu bijis bankā konts,» teica Hagedorns un labsirdīgi smējās. «Mana māte apgalvo, ka bagātība bieži vien nav nekas cits kā likteņa balva tādiem, kuri citādā ziņā ir trūcīgāki.»
«Tas būtu par daudz taisnīgi,» paskaidroja Sulcs. «Un par daudz vienkārši.»
Tad viņi klejoja, nogrimuši sarunās, līdz Kermsas pilij, noskatījās, kā zemnieki spridzina ledu, devās pa kādu aizsalušu kalnu strautu, kur viņiem bija jārāpjas stāvā kalnā, slīdēja, lamājās, smagi elpoja, klusēja, gāja caur baltiem mežiem un ar katru soli vairāk attālinājās no visa, kas atgādina pēdējo radīšanas dienu.
Beidzot pasaulei bija gals. Nebija izejas. Augstas klinšu sienas izgaisināja pēdējās šaubas. Aiz tām atradāss tā sakot, acīm redzami tukšais nekas.
No vienas klints gāzās lejup ūdenskritums. Nē, tas negāzās. Sals abām rokām to bija kritienā satvēris. No bailēm tas bija sastindzis. Ūdens bija pārvērties kristālā.
«Bedekerā šo ūdenskritumu salīdzina ar kroņlukturi,» piezīmēja Hagedorns.
Sulcs apsēdās uz kādas ledus sastindzinātas koka saknes un teica: «Laime, ka daba nevar lasīt!»
Pēc kafijas Hagedorns gāja uz savu istabu. Sulcs ari apsolīja drīz ierasties pie viņa. Mazo kaķēnu un lielā konjaka dēļ. Bet, kad viņš iznāca no lasāmās istabas un devās uz kāpnēm, tēvocis Polters viņu iztraucēja. «Jūs izskatāties tā, it kā jūs garlaikotos,» teica durvju sargs.
«Manis dēļ galvu nelauziet!» teica Sulcs. «Es nekad negarlaikojos.» Viņš gribēja iet.
Tēvocis Polters viņam uzsita uz pleca. «Seit ir viens saraksts! Muguras somu jūs saņemsiet virtuvē.» «Man nevajag nekādas somas,» teica Sulcs. «Nesakiet vis!» paskaidroja durvju sargs un naidīgi pasmīnēja. «Izsūtāmās bērnam ir masalas.»
«Vēlu drīzu izveseļošanos! Bet kas nabaga bērnam meklējams somā, kura man jāatnes no virtuves?»
Durvju sargs klusēja un lika dažādos skapīšos vēstules un laikrakstus.
Sulcs aplūkoja iedoto sarakstu un izbrīnījies lasījai «100 kartes Volkenšteina panorāmas ā 15,
2 tūbas gumiarabikuma,
1 spoli tumši sarkana šujamzlda, 50 vēstuļu markas ā 25,
3 dučus skujamo asmenīšu,
2 metrus šauras, baltas gumijbantes, 5 paciņas ziepju,
1 paciņu piramidona, lielās tabl., 1 pudeli pildspalvu tintes, 1 pāri kungu zeķturus, melnus, 1 pāri apavu ieliekamo, 37. nr., 1 paciņu piparmētru tējas, 1 metāla suku zvērādas apaviem,
3 kastiņas mentola dražē,
1 suņu siksniņu, zaļu, lakas,
4 puksteņus izņemt no labošanas,
1 duci sniega briļļu,
1 mazo pudeli bērzūdens,
1 alumīnija maizes trauku izbraukumiem.»
Saraksts vēl tālu nebija galā, bet Sulcam sākumam pietika. Paguris viņš pacēla skatu augšup, smējās un teica: «Ak tā tas ir domāts!»
Durvju sargs nolika uz galda dažas naudas zīmes. «Uzrakstiet aiz katra pirkuma cenu. Vakarā norēķināsimies.»
Sulcs iebāza sarakstu un naudu kabata. «No kurienes lai es to atnesu?»
«No sādžas,» pavēlēja tēvocis Polters. «Aptiekā, pie friziera, pastā, pie pulksteņtaisītāja, drogu, sīkpreču, rakstāmlietu tirgotavā. Pasteidzieties!»
Uzrunātais aizdedzināja sev cigāru un teica, ievilkdams dūmu: «Es ceru vēl šeit tālu tikt. Ka es jebkad kļūšu izsūtāmā zēna lomā, to es pirms vienas nedēļas būtu turējis par pilnīgi neiespējamu.» Viņš laipni pamāja durvju sargam. «Cerams, ka jūs neiedomājaties, ka šādā veidā jūs mani priekšlaicīgi izēdīsiet no viesnīcas.»
Tēvocis Polters neatbildēja.
«Vai jūs man jau nepateiktu, ko jūs rīt esat ar mani nodomājuši?» vaicāja Sulcs. «Ja jums nekas nebūtu pretim, es vairāk par visu gribētu reiz skursteni slaucīt! Vai jums būtu iespējams iekārtot tā, ka skursteņslaucītājam rīt sāp zobi?» Starodams viņš devās savās gaitās.
Tēvocis Polters vairāk nekā stundu košļāja apakšlūpu. Vēlāk viņam nebija tam laika. Viesi bariem atgriezās no slēpošanas laukumiem un izbraukumiem.
Beidzot atgriezās pat viesnīcas direktors Kīne. «Kas tad jums noticis?» viņš norūpējies jautāja. «Vai jums ir dzeltenā slimība?»
«Vēl nē,» teica durvju sargs. «Bet tas vēl var notikt. Tas Sulcs uzvedas neiespējami. Viņš kļūst arvien bezkaunīgāks.»
«Vai viņš streiko?» vaicāja Kārlis Drošais.
«Taisni otrādi,» atbildēja durvju sargs. «Viņam viss sagādā prieku!»
Direktors mēmi atpleta muti.
«Rītu viņš gribētu tīrīt skursteni!» ziņoja Polters. «Tas esot viņa senu dienu sapnis.»
Kārlis Drošais teica: «Vienkārši zvēriski!» — un atstāja Poltera kungu nogrimušu bēdīgās pārdomās.
Slepenpadomniekam Tobleram, atias Sulca kungam, vajadzēja dīvu stundu, lai atgrieztos viesnīcā, somas smaguma saliekts. Starp citu, viņš nekad nebija tik labi iz- tērzējies, kā izdarot šos savādos iepirkumus. Pulksteņ. taisītājs, piemēram, viņam sīki bija izskaidrojis Austrum- āzijas politisko stāvokli un Japānas pieaugušo saimniecisko iespaidu pasaules tirgū. Aptiekas provizors bija aizstāvējis homeopātiju un ielūdzis kādā no nākošiem vakariem ciema krogū uz kortelīti sarkanvīna. Blondā veikala kalpotāja pie friziera viņu bija noturējusi par izsūtāmās vīru. Un drogists viņam pie auss bija pasolījis procentus pie lielākiem iepirkumiem nākotnē.
Viņš nolika somu viesnīcas virtuvē un devās uz piekto stāvu, lai sagatavotu durvju sargam rēķinu. Viņš atvēra savas istabas durvis un»konstatēja, ka viņam bija viesisl Kāds svešs, labi ģērbies kungs gulēja uz grīdas, galvu pabāzis zem mazgājamā galdiņa, cītīgi sita ar āmuru un acīmredzot nenojauta, ka vairs nav viens pats. Tagad viņš pat sāka svilpot. «Ko jūs vēlaties?» Sulcs jautāja skaļi un stingri.
Iebrucējs lēca augšā, apdauzīja galvu pret galda malu un iznāca, atmuguriski līzdams, dienas gaismā.
Tas bija Keselhūt» kungs! Viņš tupēja uz grīdas ar vainīgu sejas izteiksmi.
«Jūs gan neesat pie pilna prāta!» teica Sulcs. «Esiet tik laipns, piecelieties!»
Keselhūts piecēlās un noputināja savas bikses. Ar otru roku viņš braucīja pakausi.
«Kas jums meklējams zem mana mazgājamā galdiņa?» Sulcs enerģiski jautāja.
Uzrunātais norādīja uz lielu papes kasti, kas atradās uz krēsla. «Tikai kontakta dēļ, slepenpadomnieka kungs,» viņš samulsis teica. «Tas nebija gluži kārtībā.»
«Man nevajag nekāda kontakta!»
«Tomēr, slepenpadomnieka kungs,» atbildēja Jānis un atvēra papes kasti. Parādījās spīdoša, niķelēta sildāmā ierīce. «Citādi jūs saaukstēsieties līdz nāvei.» Viņš nolika ierīci uz galda, no jauna palīda zem mazgājamā galdiņa, ielika kontaktā štepseli, izlīda atpakaļ un sasprindzināti gaidīja.
Pamazām drāšu siets iekvēlojās, sākumā rozā, vēlāk sarkans; drīz viņi jau juta, ka ledainā jumta istabele pildījās ar patīkamu siltumu. «Mazgājamā bļodā ūdens at« kūst,» teica Jānis un svētlaimīgi nolūkojās savā pavēlniekā.
Toblers sajuta šo skatu, bet neatbildēja uz to.
«Un šeit ir kastīte cigāru,» kautrīgi paskaidroja Keselhūts. «Pāris puķu es arī pagādāju.»
«Tagad gan pazūdiet!» teica slepenpadomnieks. «Jums vajadzētu kļūt par Ziemassvētku vecīti!»
Pa to laiku arī doktoram Hagedornam ieradās viesis. Klauvēja. Noguris, gulēdams uz kušetes, viņš bija saucis; «Iekšā!» — un jautājis; «Kāpēc tu nāc tik vēlu, Eduard?»
Bet apmeklētājs bija atbildējis: «Mani nesauc Eduards, bet Hortenze.» īsi un skaidri, tā bija Kaspariusa kundze! Viņa bija ierādusies parotaļāties ar trim kaķēniem. Un to viņa tad arī darīja. Viņa sēdēja uz paklāja un sastādīja grupas.
Beidzot viņa nosprieda, ka ir pietiekoši ilgi nodarbojusies kā dzīvnieku mīļotāja, un pievērsās savas klātbūtnes īstajam nolūkam. «Jūs tagad jau trīs dienas esat šeit,» viņa pārmetoši teica. «Vai mēs rīt izbrauksim kaut kur? Paņemsim lenču līdzi un dosimies uz Lambergas pļavu. Tur liksimies saulē. Un, kam pirmajam būs saules dūriens, tas drīkstēs sev kaut ko vēlēties.»
«Es neko nevēlos,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Pat ne saules dūrienu.»
Viņa bija atsēdusies ērtā atzveltnes krēslā, sarāvusi kājas un aplikusi rokas ap ceļiem. «Mēs varētu darīt arī tā,» viņa klusu teica. «Mēs varētu sakravāt koferus un aizbēgt. Ko jūs domājat par Garmišu?»
«Garmiša, cik es zinu, ir brīnišķīga vieta,» viņš teica. «Bet Eduards to droši vien neatļaus.»
«Kas mums par daļu gar Eduardu?» viņa sadusmota jautāja.
«Viņš man ir mātes vietā.»
Viņa kratīja galvu. «Mēs varam braukt ar nakts vilcienu. Nāciet. Katra stunda ir dārga. It sevišķi es neticu dzīvei pēc nāves.»
«Tad tāpēc jūs esat tik steidzīga!» viņš izsaucās. Klauvēja. Viņš sauca: «Iekšā!»
Atvērās durvis. Ienāca Sulcs. «Atvaino, Frici. Man bija jānokārto dažas darīšanas. Tu esi viens?»
«Tūlīt!» teica Hortenze Kaspariusa kundze, paskatījās Sulca kungā tā, it kā viņš būtu no stikla, un gāja.